Šodienas datums: 23.09.2018  |  Vārda dienas: Vanda, Veneranda, Venija

Garīgā dzīve

Cerēt, neredzot nekādu cerību

Teoloģijas zinātņu doktors, kara kapelāns, lietuviešu priesteris egzorcists Arnolds Valkausks, intervijā Lietuvas katoļu žurnālam „Artuma“, stāstīdams, ko kristietim nozīmē dzīvot brīvībā un kāda ir Svētā Gara ietekme uz mūsu iekšējo brīvību, sacīja, ka mēs nevaram būt brīvi bez Svētā Gara. „Savu ceļu uz atbrīvošanos mums būtu jāsāk no ticības praktiskā aspekta, par kuru mums runā apustulis Pāvils: „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1 Kor 3, 16). Mēs, būdami Svētā Gara mājvieta, neizprotam šo dziļumu, jo nedzīvojam tajā spēkā, kurš mums ir dots – gudrībā, saprātā, padomā, stiprumā, zināšanās, dievbijībā un Dieva bijāšanā”,- saka priesteris.

Aicinādami Svēto Garu savā dzīvē, mēs paši esam pārsteigti, ka Viņš reāli darbojas Katoļu Baznīcā. „Tikai mēs Viņu nedzirdam vai negribam dzirdēt, jo esam pieķērušies savai izpratnei un garīgajam primitīvismam”, - teica Valkausks.

Svētais Gars dažreiz tiek saukts par Lielo Aizmirsto. Kāpēc Viņu ikdienā ir tik viegli aizmirst?

Mūsu aizmāršībai ir vēsturisks konteksts. Katoļu Baznīca Svēto Garu aizmirsa strīdoties ar protestantiskajām Baznīcām par Kristus Personu un cenšoties aizstāvēties pret dažādiem pārmetumiem.

Par Svēto Garu mums atgādināja pāvests Leons XIII enciklikā Divinum illud munus (1897). Tajā pāvests pārdomāja Vissvētākās Trīsvienības doktrīnu, Svētā Gara ietekmi Iemiesošanās notikumā un Baznīcā. Svētais Tēvs oficiāli lika pirms katriem Vasarsvētkiem lūgties novennu uz Svēto Garu. Pāvests Leons XIII mudināja piesaukt Svēto Garu, jo mums visiem ir vajadzīga Viņa aizgādība un palīdzība, īpaši brīžos, kad sliecamies uz grēku.

Aizmirstot Svēto Garu, mēs sevi aplaupām, jo tikai Viņš ved uz lielāku Dieva pazīšanu un mistisko Viņa tuvuma pieredzi. Katoļi, tā vietā, lai iedziļinātos tajā, ko Baznīca māca par Svēto Garu, nomaldās blakuslietās, dažādās dzīves skolās un ezotēriskās praksēs.

Pastāv arī psiholoģiska problēma – daži ticīgie neuzdrošinās noticēt tam, ka viņi ir Svētā Gara mājvieta. Būtu brīnišķīgi, ja visi priesteri un ticīgie saprastu, ka viņi ir piepildīti ar Svētā Gara spēku.

„Līdz Svētā Gara nosūtīšanai visi Jēzus mācekļi bija baiļu pilni, baidījās no citu jūdu vajāšanām, slēpās. Pēc Vasarsvētkiem viss mainījās. Viņi kļuva drosmīgi un droši, ar pārliecību sāka sludināt Dieva Vārdu“, - grāmatā „Gara dziesma“ saka pāvesta sprediķotājs kapucīns Raniero Kantalamesa. Kad Jēzus aizgāja pie Tēva, mums tika atsūtīts Aizstāvis, bet nekas īpaši nemainījās: esam baiļpilni, kaunāmies atzīties, ka ticam, jo negribam, lai mūs uzskata par vājiem un naiviem cilvēkiem...

Tā ir zīme, ka kristietis nekontaktējas ar Svēto Garu un ir atteicies no patiesā dievbijības spēka. Mēs it kā lūdzamies, bet patiesībā neuzticamies savai lūgšanai: „Varbūt Dievs uzklausīs, bet varbūt arī neuzklausīs... Ja neuzklausīs, kaut kā tikšu galā pats.“ Laba lūgšana ir tad, kad tu kā trauks „saplīsti“ Dieva priekšā un saproti, ka viss ir atkarīgs tikai no Viņa. Jēzus vārdā mēs varam pat dēmonus padzīt prom no sevis. Ļaunais gars baidās no mums, maldina un niknojas, jo zina, ka mūsos ir Dievs – viss Vissvētākās Trīsvienības noslēpums. Bet mēs to nezinām, tāpēc ļoti viegli iekrītam dažādās kļūdās, māņticībās un nepatiesās mācībās.

Viktors Frankls teica, ka neirozes ir ticības trūkums, Šķiet, ass raksturojums, bet patiess. Iedomājieties, kā izmainītos mūsu dzīves, ja Svētais Gars uzmodinātu mūs mīlošā Dieva pazīšanai.

Kantalamesa minētajā grāmatā Svēto Garu apcer kā visu attīrošu uguni. Kirils no Jeruzalemes saka, ka Vasarsvētkos apustuļi saņēma „uguni, kas dedzina grēku dzeloņus un dod dvēselei spožumu“. Kādā veidā Svētais Gars darbojas, lai attīrītu un dotu dvēselei spožumu?

Svētais Gars darbojas divos veidos – kategoriskajā un nekategoriskajā. Pirmais, kad Svētais Gars darbojas caur septiņiem Jēzus iedibinātajiem sakramentiem (par to varat pat nešaubīties): Kristību, Iestiprināšanu, Euharistiju, Gandarīšanu, Priesterību, Laulību un Slimnieku svaidīšanu. Tie ietver svarīgākos mūsu dzīves brīžus, audzina ticību un dziedina. Ko tas nozīmē? Svētais Gars patiesi darbosies un vadīs pa atbrīvošanās ceļu, ja jūs Viņam netraucēsiet un smagi negrēkosiet. Trīs no šiem sakramentiem – Kristība, Iestiprināšana un Priesterība – atstāj neizdzēšamu garīgo zīmi.

Nekategoriskais veids ir aprakstīts Jāņa evaņģēlijā: „Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara" (Jņ 3, 8). Šo veidu brāļi protestanti sauc par „atdzimšanu Svētajā Garā”. Viņu Baznīcās Svētais Gars darbojas nedefinētos uzliesmojumos, atbildēdams uz dažādām dzīves situācijām.

Daudziem katoļiem rodas jautājums: vai es patiesi Iestiprināšanas sakramentā saņēmu Svēto Garu? Atbilde ir ļoti vienkārša. Jā! Tu tiešām saņēmi! Bet vai atpazīsti sevi kā cilvēku, kurš ir saņēmis Svēto Garu?! Ja apzinīgi saprotam, ka saņēmām Svēto Garu, tad mēs ļaujam Viņam darboties savā dzīvē.

Svētais Gars mus vada arī ceļā no pašpārmetumiem uz piedošanas prieku. Droši vien daudziem no mums ir nācies vai nākas piedzīvot kā Dieva Gars mūs vadā pa tuksnesi ticības ceļā...

Svētais Gars izved mūs tuksnesī, lai mēs iepazītu savu nabadzību. Diezgan bieži dzīvojam ilūzijā, ka esam pašpietiekami un mums Dievu nevajag. Gars aicina mūs atjaunot mūsu domāšanu, lai mēs spētu saprast, ka mums vajadzīgas ne spēles un pat ne maize, bet Dievs. Kad mēs to sapratīsim, tad sapratīsim arī to, kas ir Svētais Gars.

Runājot par pašpārmetumiem, ir svarīgi, lai tā nebūtu tikai psiholoģiska pieredze, pastāvīga sevis vainošana. Gandarīšanas ceļš ir nožēla par saviem grēkiem, bet paļaujoties uz Dievu, ka Viņš neatstāj mani arī nomaldījušos, nepārstāj mīlēt un vest pa dzīves ceļu. Dēmons mēģinās maldināt, biedēt, ka Dievs mūs nemīl, nepieņem, atstumj. Mums jānotic Dieva piedošanai un jācenšas piedot citam. Tas nav viegli, bet tad piedzīvosim divkāršu piedošanas prieku. Un nevajag aizmirst, ka tā ir garīgā cīņa, kurā uzvarējuši, mēs speram vēl vienu soli uz atbrīvošanos.

„Svētais Gars mūs sargā no iekrišanas remdenumā, un, ja jau esam iekrituši, Viņš mūs no tā atbrīvo” („Gara dziesma”). Bieži vien Viņš mūs atbrīvo nevis ar priecīgiem „alleluja” saucieniem, bet gan vadīdams caur dažādiem dzīves triecieniem un pat nelaimēm,- es teiktu, ne īpaši pievilcīgs atbrīvošanas veids...

Pavisam nepievilcīgs. Es neatceros, kurā gadā tas notika, bet labi atceros, ka bija 15. februāris. Es biju nelabojams militārists. Todien man bija jābrauc uz 16. februāra (Lietuvas Neatkarības diena) svētkiem Jonavā.

Armijas daļā dienēja virsnieks, kurš neievēroja kopējo kārtību. Pirms nekā iziedams no korpusa, es paskatījos pa logu un ieraudzīju stāvlaukumā iebraucam šī virsnieka mašīnu. Visi savas mašīnas lika kārtīgi, bet viņam patika novietot jebkā. Es kāpu lejup pa kāpnēm tāds cēls, svētku formā, viss „spīdošs”, bet galvā griežas pavisam ne „spīdošas” domas: „Nu, tagad es viņam to pateikšu, kādai šeit ir jābūt kārtībai!”. Pēkšņi ienāk prātā doma: „Tu pieej un aprunājies ar viņu par Svētajiem Rakstiem, par dzīvi. Pasludini viņam Evaņģēliju.” Domās piekritu: „Jā, Dievs, tas būtu pareizi, jo es esmu kapelāns, tā kārtība nav mana darīšana.” Bet pēc pāris soļiem galvā ielauzās cita doma: „Dievs, bet pagaidi, kārtībai arī jābūt?!”

Tuvojoties pie mašīnu stāvvietas, spriedze palielinās: „Klausies, Dievs, vispirms es ievedīšu kārtību, bet kādu citu reizi parunāšu arī par Evaņģēliju.” Es tuvojos laukumam uzmanīgi likdams kājas,- februāris, zinu, ka ir slidens. Pieeju pie tā cilvēka un jau veru vaļā muti: „Ko tu te?!” Un pēkšņi ikros sajūtu caurdurošas sāpes! Tāda sajūta, it kā kāds būtu iezvēlis ar nūju. Blūkš! Un guļu zemē visā augumā, svētku tērpā. Uzreiz sajutu, ka kaut kas notika, vēlāk noskaidrojās, ka lūzušas divas ribas.

Nogulēju gultā pusotru mēnesi un prāts ļoti „apgaismojās”. Es sapratu, ka nav jānodarbojas ar lietām, kas nav manas, bet ir jādara tas, kas man pienākas. Kopš tā laika es vairs neesmu militārists.

Svētais Gars var darboties arī tā; to jāzina un nav jānobīstas.

Atbrīvošanās ir ticības ceļš, kurā mūs vada Svētais Gars, modinādams mūsos nesalaužamu cerību: „Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom 5, 3-5).

Paradoksāli, bet Dievs, lai uzmodinātu mūsos cerību, pieļauj zināmas bezcerības situācijas, lai mēs tajās meklētu cerību, atpazītu Dievu un kļūtu par cerības praviešiem, kas sniedz atbildi ar savu dzīvi.