Šodienas datums: 18.06.2018  |  Vārda dienas: Madis, Alberts

Garīgā dzīve

Cilvēka ciešanu kristīgā nozīme

(Saskaņā ar pāvesta Jāņa Pāvila II apustulisko vēstuli Salvifici doloris)

„Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca” (Kol 1,24) – raksta apustulis Pāvils, apliecinot ciešanu pestījošo spēku.

Šie vārdi šķiet atrodami gara ceļa noslēgumā, kas vedis cauri ciešanām, kuras veido daļu no cilvēces vēstures un ir Dieva Vārda apgaismotas. Šiem vārdiem ir izšķiroša atklājuma vērtība un tos pavada prieks. Tāpēc apustulis Pāvils raksta: „Tagad es priecājos savās ciešanās par jums”. Prieks nāk no tā, ka atklājam ciešanu jēgu. Bet šis atklājums, neskatoties uz to, ka ļoti personīga šo vārdu autora Pāvila no Tarsas pieredze, ir svarīgs arī citiem. Apustulis dalās šajā savā atklājumā un priecājas par to, jo tas palīdz citiem, tāpat kā viņam – izprast ciešanu pestījošo nozīmi.       

Cilvēka ciešanu pasaule

Medicīna kā zinātne un ārstēšanas māksla lielajā cilvēka ciešanu laukā atsedz mums vispazīstamāko, visprecīzāk apzīmēto un pretdarbības (t.i. terapijas) ziņā salīdzinoši vislīdzsvarotāko jomu. Tomēr tā ir tikai viens no laukiem. Pilnā cilvēka ciešanu aina ir daudz plašāka, daudzveidīgāka un daudzdimensionālāka. Cilvēks cieš dažādos veidos un ne vienmēr medicīna tos aptver, pat vistālākajās savas kompetences sfērās. Ciešanas ir kaut kas būtiskāks par slimību, daudzveidīgāks un vienlaicīgi dziļāk iesakņots cilvēka personas būtībā. Kaut kādu priekšstatu gūstam, ja izšķiram fiziskās un morālās ciešanas. Šis dalījums par pamatu ņem cilvēka eksistences divkāršo dimensiju un norāda uz miesīgo un garīgo aspektu. Zināmā mērā varam vienā un tajā pašā nozīmē lietot jēdzienus: ciešanas un sāpes. Mēs runājam par fiziskām ciešanām, kad sāp miesa, savukārt morālo ciešanu gadījumā - dvēsele. Te ir runa par garīga rakstura sāpēm, nevis tikai „psiholoģisko” sāpju dimensiju, kas pavada gan morālās, gan fiziskās ciešanas. Morālās ciešanas noteikti nav mazāk daudzveidīgas un plašas par fiziskajām ciešanām, tomēr ir retāk identificētas un mazākā mērā padotas terapijai.

Svētie Raksti ir liela grāmata par ciešanām. Minēsim tikai dažus piemērus no Vecās Derības, kas nes sevī ciešanu, bet jo īpaši morālo ciešanu iezīmes: nāves briesmas, bērna, īpaši pirmdzimtā un vienīgā dēla nāve, neauglība, ilgas pēc dzimtenes, vajāšanas un apkārtējo naidīgā attieksme, ņirgāšanās un cietēja izsmiešana, vientulība un pamestība, sirdsapziņas pārmetumi, grūtības saprast, kāpēc ļaunajiem klājas labi, kamēr taisnīgie piedzīvo ciešanas, neuzticība un nepateicība no draugu un tuvinieku puses, visbeidzot - savas tautas nelaimes.

Var teikt, ka cilvēks cieš tad, kad pieredz kaut kāda veida ļaunumu. Vecās Derības terminoloģijā ciešanas un ļaunums parādījās kā identiski jēdzieni. Patiesībā Vecajā Derībā nebija atsevišķa vārda, kas apzīmētu ciešanas. Visu, kas saistījās ar ciešanām, apzīmēja kā ļaunumu. Vienīgi grieķu valoda, un līdz ar to Jaunā Derība, izmanto darbības vārdu pieredzu, ciešu. Līdz ar to ciešanas tiek identificētas ar objektīvu ļaunumu un apzīmē situāciju, kurā cilvēks pieredz ļaunumu, bet, pieredzot ļaunumu, kļūst par ciešanu subjektu.

Tātad ciešanu realitāte izraisa jautājumu par ļaunuma būtību - kas ir ļaunums? Šis jautājums, šķiet, nav atdalāms no ciešanu tēmas. Kristīgā atbilde atšķiras no tās, kuru sniedz kultūras un reliģiskās tradīcijas, kas apgalvo, ka pati eksistence ir ļaunums, no kura ir jāatbrīvojas. Kristietība sludina to, ka eksistence savā būtībā ir laba. Labs ir viss, kas pastāv. Tā apliecina, ka Radītājs ir labs, un sludina to, ka radība ir laba. Cilvēks cieš ļaunuma dēļ, kur ļaunums ir labā trūkums, ierobežojums vai izkropļojums. Var teikt, ka cilvēks cieš arī labā dēļ - kad viņam nav līdzdalības labajā, kad viņš ir no tā atšķirts vai ir to pazaudējis savas vainas dēļ. Cilvēks īpašā veidā cieš arī tad, kad varētu būt līdzdalīgs labajā, bet tā tas tomēr nav. Tātad kristīgā izpratnē ciešanu realitāte tiek izskaidrota caur ļauno, kas kaut kādā veidā vienmēr tiek samērots ar labo.

Kāda ir ciešanu jēga?

No visām radībām vienīgi cilvēks zina, ka cieš. Tikai cilvēks jautā – kāpēc, un jau ļoti cilvēciski specifiskā veidā cieš tad, ja atbildi neatrod. Bet tas ir grūts jautājums, līdzīgi kā grūts ir ļoti radniecīgais jautājums par ļaunumu. Kad jautājam par ļaunumu, vienmēr kaut kādā mērā jautājam arī par ciešanām. Uz šī jautājuma pamata cilvēka un Dieva attiecībās rodas lūzuma punkti un konflikti, bet gadās, ka rezultāts ir paša Dieva noliegums. Ja pasaules pastāvēšana atver cilvēka dvēseles skatu uz Dieva eksistenci, Viņa gudrību, visvarenību un atskārsmi, ka Viņš ir brīnišķīgs, tad ļaunums un ciešanas savā veidā šo priekšstatu aptumšo. Turklāt dažreiz ļoti radikāli, īpaši kad saskaramies ar tik daudzu nevainīgo ciešanu drāmu, kad redzam, ka ir tik daudzi noziegumi, par kuriem neviens netiek sodīts.

Pirmā atbilde uz jautājumu par to, kāpēc ir ciešanas, Vecajā Derībā skan šādi: tas ir Dieva sods par cilvēku grēkiem. Otro atbildi atrodam Ījaba grāmatā, kur lasām, ka ciešanas ir pārbaudījums, lai parādītu Ījaba taisnīgumu. Līdz ar to jau Vecajā Derībā redzam tiekšanos pārvarēt uzskatu, ka ciešanu vienīgā jēga ir sods par grēkiem. Tātad ciešanās, ko Dievs sūta Izredzētajai tautai, vienlaikus ir ietverts arī Dieva žēlsirdības pilnsaicinājums. Ciešanas pamāca, ved uz atgriešanos. Vajāšanas ir nevis tāpēc, lai iznīcinātu, bet lai audzinātu mūsu tautu (2 Mak 6,12). Tādējādi tiek uzsvērts soda personiskais aspekts. Šādā aspektā sods kalpo nevis objektīva nozieguma atmaksāšanai ar citu ļaunumu, bet gan rada iespēju atjaunot labo tajā, kurš cieš.

Šis ir nedzirdēti svarīgs ciešanu aspekts. Tas ir dziļi iesakņots visā Vecās, bet it īpaši Jaunās Derības Atklāsmē. Ciešanām ir jākalpo tam, lai cilvēks atgrieztos, tātad labā atjaunošanai personā, kas aicinājumā uz gandarīšanu var atpazīt Dieva žēlsirdību. Gandares mērķis ir pārvarēt ļaunumu, kas dažādos veidos snauž cilvēkā, kā arī ļaut iesakņoties labajam - gan viņā pašā, gan arī attiecībās ar citiem, bet it īpaši ar Dievu.

Lai varētu atrast patieso atbildi uz jautājumu, kāpēc ir ciešanas, mums ir jāvērš skats uz Dieva mīlestības atklāsmi – visa pastāvošā galējā mērķa avotu. Mīlestība ir arī vispilnīgākais ciešanu jēgas avots. Tās vienmēr paliek noslēpums. Mēs apzināmies, ka katrs mūsu izskaidrojums vienmēr būs nepietiekošs un neadekvāts. Mīlestība ir vispilnīgākais avots atbildei uz jautājumu par ciešanu jēgu. Šo atbildi Dievs ir devis Jēzus Kristus krustā.

Ar mīlestību uzvarētas ciešanas

Kad sakām, ka Kristus ar savu sūtību skar ļaunumu pašā tā saknē, domājam ne tikai ļaunumu un galīgās ciešanas ārpus šīs zemes dzīves, bet arī - vismaz netieši - ļaunumu un ciešanas to šīs pasaules un vēsturiskajā nozīmē. Ar savu pestījošo darbību Vienpiedzimušais Dēls atbrīvo cilvēku no grēka un nāves. Pirmām kārtām Viņš cilvēka vēsturi atbrīvo no grēka varas, kas ir iesakņojusies Ļaunā gara iespaidā, un dod cilvēkam iespēju dzīvot svētdarošajā žēlastībā. Kopā ar uzvaru pār grēku, Kristus atbrīvo arī no nāves kundzības.

Savā mesiāniskajā darbībā Jēzus nepārtraukti tuvojās cilvēka ciešanu pasaulei. Staigāja, labu darīdams (Apd 10,38) un savā darbībā Viņš, pirmkārt, palīdzēja tiem, kas cieš un meklē palīdzību. Viņš dziedināja slimos, mierināja nomocītos, pabaroja izsalkušos, atbrīvoja no ļaunajiem gariem, utml. Bet Jēzus pietuvojās cilvēka ciešanām vēl vairāk caur to, ka arī pats tās uzņēmās, piemēram, grūtības, dzīvi bez mitekļa, nesapratni no tuvinieku puses, naidīgumu. Tieši ar savu krustu Viņš aizskar ļaunuma sakni, kas atrodas cilvēces vēsturē un cilvēku dvēselēs. Viņš uzaugs tā priekšā kā atvase, kā sakne no izkaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma, nedz skaistuma, ka mēs viņu uzlūkotu, nedz arī izskata, ka viņš mums patiktu. Viņš bija nicināts un ļaužu atstumts, sāpju vīrs, kas pazīst ciešanas, un kā tāds, kura priekšā mēs aizsedzam seju, tika nonievāts, ka mēs necik viņu nevērtējām. Bet viņš nesa mūsu grūtumus un uzņēmās mūsu ciešanas, bet mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva šaustītu un pazemotu. Bet viņš bija ievainots mūsu grēku dēļ un mūsu noziegumu dēļ satriekts. Viņš saņēma sodu, lai mēs gūtu mieru; caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis un aizgājām katrs savu ceļu, bet Kungs uzlika viņam mūsu visu pārkāpumus (Is 53,2-6). Kungs uzkrāva Viņam visu mūsu vainas - viss cilvēka grēks savā plašumā un dziļumā kļūst par Pestītāja ciešanu avotu. Ja ciešanas samērojam ar to ļaunumu, ko piedzīvojam, tad pravieša vārdi mums ļauj aptvert šī ļaunuma un ciešanu daudzumu, ko uzņēma uz sevis Kristus. Var teikt, ka tās ir aizvietojošas ciešanas, bet pāri par visu - atpērkošas.

Kristus cieš labprātīgi un nevainīgi. Ar savām ciešanām Viņš uzdod jautājumu, kas radikāli izskan arī Ījaba grāmatā. Tomēr Kristus ne tikai uzdod šo jautājumu, bet vēl radikālākā veidā - jo Viņš taču ir ne tikai cilvēks kā Ījabs, bet arī Vienpiedzimušais Dieva Dēls - dod maksimāli iespējamo atbildi. Jēzus lūgšanas vārdi Eļļas dārzā liecina par mīlestību, kas atklājas caur ciešanu patiesību.

Saskaroties ar visu ļaunumu, kas ir novēršanās no Dieva un ko ietver grēks, Kristus ciešanas piedzīvo tādā mērā, kāds cilvēciski nav iedomājams. Bet, pateicoties tieši šādām ciešanām, notiek atpestīšana, un Viņš var mirstot saukt: ir piepildījies. Cilvēka ciešanas sasniedz savu zenītu Kristus ciešanās. Bet vienlaicīgi tās ieiet pavisam jaunā dimensijā un kārtībā: tās tiek sasaistītas ar mīlestību, par kuru Kristus stāstīja Nikodemam, mīlestību, kas rada labo, izvedot to no ļaunuma. Tādējādi caur ciešanām visaugstākais labums - atpirkšana - tiek izvests no Kristus krusta un pastāvīgi no tā ņem savu aizsākumu. Kristus krusts kļuva par avotu, no kura plūst dzīvā ūdens straumes (sal. Jņ 7,37-38).

Atpirktās ciešanas

Var teikt, ka līdz ar Kristus ciešanām visas cilvēku ciešanas atrodas jaunā situācijā. Pie Kristus krusta ne tikai atpirkšana notika caur ciešanām, bet arī pašas cilvēku ciešanas tapa atpirktas. Kristus, kaut arī bez vainas no Viņa puses, uzņēma uz sevi visu grēka ļaunumu. No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši. Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā. Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Jo vienmēr mēs, kas dzīvojam, Jēzus dēļ esam padoti nāvei, lai Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Zinādami, ka Tas, kas uzmodināja Jēzu, arī mūs uzmodinās līdz ar Jēzu un nostādīs kopā ar jums. (2 Kor 4,8-11.14) Jo kā Kristus ciešanas pārpilnīgi mūs piemeklē, tāpat pārpilnībā nāk pār mums iepriecinājumi caur Kristu. (2 Kor 1,5) Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, lai tas būtu jūsu garīgais dievkalpojums! (Rom 12,1)

Pati līdzdalība Kristus ciešanās šajos apustuļa izteikumos rod divkāršu dimensiju. Ja cilvēks kļūst par Kristus ciešanu līdzdalībnieku, tad tas notiek tādēļ, ka Kristus ir atvēris savas ciešanas cilvēkam. Viņš pats savās atpērkošajās ciešanās kļuva par visu cilvēku ciešanu līdzdalībnieku. Atklājot ticībā Kristus atpestījošās ciešanas, cilvēks tajās atklāj arī savas personīgās ciešanas. Pateicoties ticībai, atklāj tās no jauna, piepildītas ar jaunu saturu un nozīmi. Šis atklājums sv. Pāvilam ir licis uzrakstīt īpaši spēcīgus vārdus vēstulē galatiešiem: Jo caur likumu es likumam esmu miris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu es esmu piesists krustā. Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus. Un cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un atdevis sevi par mani. (Ga 2,19-20)

Kristus krusts nes spožu pestījošu gaismu cilvēka dzīvē, bet jo īpaši izgaismo viņa ciešanas, jo caur tām nāk augšāmcelšanās. Ciešanu noslēpums ir ietverts Lieldienu noslēpumā. Kristus ciešanu liecinieki vienlaicīgi ir arī Viņa augšāmcelšanās liecinieki. Pāvils raksta: Tiešām, es uzskatu par zaudējumu visu sava Kunga Jēzus Kristus pazīšanas dēļ, kas visu pārspēj; tās dēļ es visu esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā ne savas taisnības dēļ, kas izriet no bauslības, bet tās dēļ, kas izriet no ticības uz Jēzu Kristu. Tā, taisnība, pamatota ticībā, nāk no Dieva. Lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku, un Viņa ciešanu sadraudzību, es gribu būt līdzīgs Viņam nāvē, lai sasniegtu augšāmcelšanos no miroņiem. (Flp 3,8-11) Krusta un augšāmcelšanās liecinieki bija pārliecināti, ka caur daudz ciešanām pienākas mums ieiet Dieva valstībā (Apd 14,22).

Kā ciešanas kalpo Dieva valstībai?

Tā ka mēs paši lepojamies ar jums citās Dieva draudzēs par jūsu pacietību un ticību visās jūsu vajāšanās un bēdās, ko jūs panesat Dieva taisnīgās tiesas pierādījumam, jo jūs būsiet Dieva valstības cienīgi, kuras dēļ ciešat. (2 Tes 1,4-5) Tātad līdzdalība Kristus ciešanās - tās vienlaicīgi ir ciešanas Dieva valstības dēļ. Taisnīgā Dieva acīs, Viņa tiesas priekšā, Kristus ciešanu līdzdalībnieki kļūst šīs valstības cienīgi. Ar savām ciešanām viņi atbild uz bezgalīgi vērtajām Kristus ciešanām un nāvi, kas kļuva par mūsu atpestīšanas cenu. Par šo cenu Dieva valstība tika no jauna iesakņota cilvēces vēsturē, kļūstot par zemes eksistences galīgo perspektīvu. Kristus mūs ieveda šajā valstībā caur savām ciešanām. Un caur ciešanām uz to nobriest arī cilvēki, kas ir Kristus atpestīšanas aptverti.

Cilvēku ciešanās, kuras nākas panest citreiz pat bez ticības Kristum, dažkārt pat atdodot savu dzīvību par patiesību un taisnību, īpašā veidā apstiprinās cilvēka lielā cieņa.

Kristus ciešanu līdzdalībnieku acu priekšā ir krusta un augšāmcelšanās pashālais noslēpums. Kristus nokāpj līdz cilvēka vājuma un nevarības galējai robežai - jo Viņš taču mirst pie krusta. Bet, ja vienlaicīgi šajā vājumā piepildās Viņa paaugstināšana, ko apstiprina augšāmcelšanās spēks, tad tas nozīmē, ka ikkatru cilvēka ciešanu vājumu var caurstrāvot tas pats Dieva spēks, kas atklājās Kristus krustā. Šajā nozīmē ciest nozīmē kļūt īpaši jūtīgam un atvērtam uz Dieva pestījošo spēku darbību, kas cilvēcei ir dotas Kristū.

Vēstulē romiešiem apustulis Pāvils plaši izsakās par spēka izpaušanos vājumā, šo garīgo norūdīšanos pārbaudījumos un spaidos, kas ir Kristus ciešanu līdzdalībnieku īpašs aicinājums(Rom 5,3-52; skat. arī Kor 12,19; Flp 4,13; 1 Pēt 4,16). Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca. Šajā fragmentā īpaši uzsvērta ir patiesība par ciešanu radošo raksturu. Kristus ciešanas bija par iemeslu pasaules atpestīšanai. Tā ir neizsmeļama un bezgalīga. Neviens cilvēks pie tās neko nevar pielikt klāt. Tomēr tik lielā mērā, cik cilvēks kļūst par Kristus ciešanu līdzdalībnieku - jebkurā pasaules vietā un vēstures brīdī savā veidā viņš tomēr papildina šīs ciešanas, ar kurām Kristus atpestīja pasauli.

Vai tas nozīmē, ka Kristus veiktā atpestīšana ir nepilnīga? Nē. Tas nozīmē vienīgi to, ka atpestīšana, kas ir paveikta ar gandarošās mīlestības spēku, ir pastāvīgi atvērta uz katru mīlestību, kas izpaužas cilvēka ciešanās. Šai mīlestības aspektā atpestīšana, kas ir notikusi līdz galam, pastāvīgi notiek it kā no jauna. Kristus ir veicis atpestīšanu pilnībā un līdz beigām, bet vienlaicīgi to nenoslēdzot. Atpestījošās ciešanās Kristus no paša sākuma un pastāvīgi atveras uz katrām cilvēka ciešanām. Šķiet, ka tas ir raksturīgi pašai Kristus atpestījošo ciešanu būtībai, tās vēlas būt pastāvīgi papildinātas. Tieši ar šādu atvēršanos uz katrām cilvēka ciešanām Kristus veica pasaules atpestīšanu. Jo vienlaicīgi šī atpestīšana, kaut arī visā pilnībā paveikta ar Kristus ciešanām, savā veidā dzīvo un attīstās cilvēces vēsturē. Dzīvo un attīstās tāpat kā Kristus Miesa, tātad Baznīca. Un šajā aspektā katras cilvēka ciešanas, ja tās mīlestības spēkā ir saistītas ar Kristus ciešanām, papildina Kristus ciešanas. Papildina tāpat kā Baznīca papildina Kristus atpestīšanas darbu. Baznīca, kas nepārtraukti ņem no neizsmeļamajiem atpestīšanas krājumiem, ienesot to cilvēces dzīvē, ir telpa, kurā atpestījošās Kristus ciešanas pastāvīgi var tikt papildinātas ar cilvēka ciešanām.

Kā atrast garīgu prieku ciešanās?

Kristus saviem klausītājiem neslēpa ciešanu nepieciešamību. Viņš ļoti skaidri norādīja: ja kas grib Viņam sekot, lai ik dienas ņem savu krustu, bet saviem mācekļiem Viņš izvirzīja morāla rakstura prasības, kuru izpildīšana iespējama vienīgi, ievērojot sevis aizliegšanas nosacījumu (Lūk 9,23). Ceļš, kas ved uz debesu valstību, ir šaurs un stāvs, un Kristus tam pretstatā liek ērtu un platu ceļu, kurš tomēr ved uz pazušanu (sal Mt 7,13-14). Kristus krusta un augšāmcelšanās liecinieki Baznīcai un cilvēcei atstāja sava veida ciešanu Evaņģēliju, kurā daudzās vietās ir runāts par ciešanām Kristus dēļ. Pirmā ciešanu Evaņģēlija nodaļa, kas runā par vajāšanām jeb ciešanām Kristus dēļ, ietver sevī īpašu aicinājumu uz drosmi un vīrišķību.

Gadsimtu gaitā ir konstatēts, ka ciešanās slēpjas īpašs spēks, žēlastība, kas iekšēji cilvēku tuvina Kristum. Pateicoties šai žēlastībai, ir atgriezušies daudzi svētie, piemēram, sv. Francisks no Asīzes, sv. Ignācijs no Lojolas un daudzi citi. Atgriešanās rezultātā cilvēks ne tikai atklāj ciešanu pestījošo nozīmi, bet pirmām kārtām tajās kļūst par pilnīgi jaunu cilvēku, atrod visas savas dzīves un aicinājuma mēru. Ciešanas pašas par sevi ir ļaunuma piedzīvošana. Bet Kristus tās ir padarījis par visspēcīgāko galējā labuma, t.i. mūžīgās pestīšanas, pamatu. Ar savām ciešanām pie krusta Viņš aizsniedza visdziļākās ļaunuma saknes - grēku un nāvi.

Ne vienmēr šis ciešanu process norit vienādi. Bieži vien tas sākas ar grūtībām. Jau pats izejas punkts mēdz būt ļoti dažāds - ciešanās cilvēkiem mēdz būt dažādas nostājas. Var tomēr pieņemt, ka gandrīz katrs ieiet ciešanās ar cilvēcisku pretestību un jautājumu: kāpēc? Katrs jautā par ciešanu nozīmi un meklē atbildi uz šo jautājumu savā cilvēciskajā līmenī. Droši vien bieži šo jautājumu uzdod arī Dievam. Cilvēks nevar nepamanīt, ka Tas, kuram viņš to uzdod, pats arī cieš - tātad grib viņam atbildēt no krusta, pats būdams iegremdēts ciešanās. Tomēr daudzreiz ir vajadzīgs laiks, dažreiz pat ļoti ilgs laiks, lai šo atbildi iekšēji saklausītu. Jo Kristus uz cilvēka jautājumu par ciešanu jēgu neatbild tieši un no tām atrauti. Cilvēks dzird Viņa pestījošo atbildi tik lielā mērā, cik pats kļūst par Kristus ciešanu līdzdalībnieku.

Atbilde, kas dzimst caur šādu iekšējo sastapšanos ar Skolotāju, ir daudz vairāk nekā vienkārši atbilde uz jautājumu par ciešanu jēgu. Pirmām kārtām tā ir uzaicinājums. Aicinājums. Kristus nepaskaidro ciešanu jēgu atrauti no cilvēka dzīves. Viņš saka: Seko Man! Seko! Ņem! Piedalies ar savām ciešanām šajā pasaules pestīšanā, kas notiek caur manām ciešanām! Caur manu krustu. Tik lielā mērā, cik cilvēks ņem savu krustu, garīgi vienojoties ar Kristus krustu, viņam atklājas ciešanu pestījošā nozīme. Cilvēks neatrod šo jēgu savā cilvēciskajā, bet gan Kristus ciešanu līmenī. Tad cilvēks savās ciešanās atrod iekšēju mieru un pat garīgu prieku. Par tādu prieku runā apustulis Pāvils vēstulē Kolosiešiem. Par prieka iemeslu kļūst ciešanu bezjēdzīguma sajūtas pārvarēšana - sajūtas, kas mēdz būt ļoti dziļi iesakņota cilvēka ciešanās.

Ciešanas ne tikai grauj cilvēku viņā pašā, bet arī padara viņu par nastu citiem. Cilvēks jūtas nolemts citu cilvēku palīdzībai un rūpēm, un vienlaicīgi pats sev šķiet nederīgs. Ciešanu pestījošās nozīmes atklāšana vienotībā ar Kristu pārveido šo nospiedošo sajūtu. Ticība tam, ka ņemam dalību Kristus pestījošajās ciešanās, nes sevī šo iekšējo pārliecību, ka cilvēks, kas cieš, papildina to, kas trūkst Kristus ciešanām, ka atpestīšanas darba sfērā, līdzīgi Kristum, kalpo savu brāļu un māsu pestīšanai. Tātad ir ne tikai noderīgs citiem, bet vēl vairāk - kalpo pilnīgi neaizstājamā veidā. Kristus Miesā, kas nepārtraukti izaug no Pestītāja krusta, tieši Kristus Upura caurstrāvotas ciešanas ir ne ar ko neaizstājams pasaules pestīšanai nepieciešamo labumu starpnieks un iemesls. Tieši tās, vairāk nekā jebkas cits, atbrīvo ceļu žēlastībai, kas pārveido cilvēku dvēseles. Tieši tās, vairāk nekā jebkas cits, padara klātesošu atpestīšanas spēku cilvēces vēsturē. Un tieši tāpēc Baznīca redz visos cietējos - Kristus brāļos un māsās - tik daudzveidīgu sava pārdabiskā spēka subjektu. Dīvainais paradokss - Dieva spēka avoti izplūst tieši tur, kur ir cilvēciskais vājums.

V.E. Zbigņevs Stankevičs

"Katoļu kalendārs 2011"

Atgriezties uz sadaļu "Garīgā dzīve"