Šodienas datums: 25.09.2017  |  Vārda dienas: Rauls, Rodrigo

Garīgā dzīve

Cīņā pret grēku

Francisks no Sales, līdzīgi daudziem citiem svētajiem, vēlas mums sniegt uzmundrinājumu garīgajā ceļā, kurā Dievs mums neliegs savu žēlastību, ja vien centīsimies būt izturīgi un izcīnīt labu cīņu. Viņa grāmata “Ievads dievbijīgajā dzīvē”, kopš publicēta 1609. gadā, tiek izdota atkal un atkal, nezaudējot savu aktualitāti. Ko Francisks domā ar dievbijību? Vispirms viņš liek saprast, kas dievbijība nav. Piemēram, cilvēks domā, ka ir dievbijīgs, ja ik dienas izlasa daudz lūgšanu, bet pēc tam ir augstprātīgs un nelaipns pret saviem tuvākajiem. Vai arī, ja viņš gavē un dod naudu trūcīgajiem, bet viņa sirds ir naida vai nepiedošanas pilna. Francisks ir pārliecināts, ka dievbijībai vajag caurstrāvot ikvienu mūsu dzīves sfēru tā, lai visa mūsu dzīve norisinās Kristū. Viņam pieder vārdi: “Dzīvo, Jēzu!” Tas nozīmē: dzīvo un valdi mūsu sirdīs tagad un vienmēr. Citiem vārdiem sakot, patiesa dievbijība ir Dieva mīlestības un tuvākmīlestības neatdalāmība. Viens no mūsdienu Baznīcas izaicinājumiem, kā norādīja Vatikāna II koncils, ir sašķeltība starp ticību un ikdienas dzīvi jeb, kā to formulē pāvests Pāvils VI, starp ticību un kultūru. Francisks labi apzinās, ka to sasniegt nebūt nav viegli, tāpēc sniedz savus padomus. Kā galvenais priekšnoteikums ir novēršanās no grēka.

Nāvīgs grēks

Nav šaubu, ka atteikšanās no smagiem grēkiem ir primārais faktors pie patiesas atgriešanās un garīgās dzīves pamats. Šādā situācijā Francisks iesaka “ģenerālo grēksūdzi”, kā arī regulāra Gandarīšanas sakramenta praktizēšanu. Viņš pats rekomendē grēksūdzi reizi nedēļā, daži citi autori – reizi mēnesī. Vēl viņš iesaka grēksūdzes laikā nerunāt vispārīgās frāzēs, bet pavisam konkrēti, piemēram, nepietiek pateikt, ka “es neesmu pienācīgi mīlējis Dievu un savu tuvāko”, jo “ikviens svētais debesīs un ikviens cilvēks virs zemes grēksūdzē varētu teikt to pašu”.

Pieķeršanās grēkam

Sv. Francisks norāda, ka bieži vien mēs novēršamies savā dzīvē no nopietnajiem grēkiem, taču saglabājam pieķeršanos kādam “grēciņam”, kurš bremzē mūsu garīgo izaugsmi. Piemēram, izraēlieši atstāja Ēģipti, tomēr neatteicās no savas pieķeršanās tai, un tā notiek ar daudziem. Īstenībā mēs atklājam grēku, taču negribīgi, un labprāt uz to atskatāmies, kā Lota sieva skatījās atpakaļ uz Sodomu. Šīs dvēseles nav pasargātas no briesmām atkal iekrist smagajā grēkā un ne tikai – “sadalīta sirds” padara viņu garīgo dzīvi gurdenu un nespējīgu uztvert Dieva iedvesmu.

Kā tad Francisks iesaka cīnīties ar šādu stāvokli? Ar atgriešanos pie Svēto Rakstu tekstiem. Viņš piedāvā desmit meditācijas par fundamentālajām patiesībām: atcerēties visu, ko Dievs mums dāvājis un cik lielu pateicību parādā mēs Viņam esam; to, cik ļauns un riebīgs ir grēks; ka Dieva sods un elle reāli pastāv; Dieva lielā žēlsirdība un atpestīšanas dāvana; pārejošās dzīves īsums un debesu godības mūžīgā gaisma. Francisks, tāpat kā visi svētie, ir pārliecināts, ka Dieva Vārdam ir patiess spēks un ka meditācija var mūs pakāpeniski atbrīvot no pieķeršanās grēkam. Sv. Terēze no Avilas saka tā: “Liels palīgs mūsu gribas pārvarēšanā ir pastāvīga atgādināšana sev, cik ātri viss paiet un ka daudz kas ir tukšība. Tas mums palīdz atrauties no domām par visu triviālo un koncentrēties uz to, kas ir mūžīgs. Kaut arī šī metode var šķist ne pārāk efektīga, tā noteikti stiprinās dvēseli, kas kļūs daudz vērīgāka mazajās lietās. Kad mēs jūtam, ka pieķeramies kaut kam, mums ir jācenšas no tā novērst savas domas un koncentrēties uz Dievu – tad Viņa Majestāte steigsies palīgā.”

Mums ir jāpadara par savu šī Svēto Rakstu lūgšana: “Māci mūs skaitīt mūsu dienas, ka dabūjam gudru sirdi.” (Ps 90, 12)

Meditācijai par Kristus ciešanām ir īpaša nozīme, un sv. Bernards par to raksta: “Vai var vēl kas spēcīgāk dziedināt sirdsapziņas brūces un veicināt prāta asumu nekā uzticīga meditācija par Kristus brūcēm?”

Sv. Francisks labi saprot, ka šīs dzīves laikā iedzimtā grēka sekas un mūsu pagātnes grēki vienmēr būs auglīga augsne, lai parādītos pieķeršanās grēkam. Taču pats galvenais ir mūsu apņemšanās pretoties tai. Sv. Katrīna no Sjēnas runā par divasmeņu zobenu garīgajā cīņā: viena puse ir naids pret grēku un otra – mīlestība uz tikumu.

Sv. Bernards raksta, cik nožēlojami ir atgriezties pie verdzības nesakārtotajām kaislībām, ja reiz esi baudījis Dieva žēlastību – tas ir cilvēks, kas lemts nepārtrauktai frustrācijai. Ir nepieciešama apņemšanās ar Dieva žēlastības palīdzību labprātīgi nekad neapvainot Viņu.

Ikdienišķais grēks

Sv. Terēze no Avilas, sv. Bernards un sv. Francisks no Sales atzīst, ka gandrīz vienmēr pastāv kāds ikdienišķs grēks, kuru mēs pieļaujam, līdz galam to neapzinoties. Sv. Bernards raksta: “Kurš no mums taisnīgi un nevainojami var nodzīvot pat vienu stundu – vienu stundu bez tukšām sarunām un pavirša darba?” Viņi visi ļoti skaidri un nepārprotami māca, ka mums ir jāapņemas, cik vien tas ir mūsu spēkos, nekad apzināti neapvainot Dievu pat mazās lietās, ja gribam gūt panākumus garīgajā dzīvē.

Gan sv. Francisks, gan sv. Terēze pasvītro, ka viena lieta ir sameloties aiz apjukuma vai pārsteiguma, taču pavisam kas cits regulāri melot kaut kādos sīkumos pilnīgi apzināti – tas jau ir nopietns šķērslis, kas patiesi apvaino Dievu. Tā kā sv. Bernards dzīvoja kopienā, viņš ļoti labi apzinājās un tāpēc īpaši uzsvēra, cik ļoti nelaipns vārds vai attieksme var ievainot dvēseli un sagraut attiecības. Tāpat viņš mums liek būt vērīgiem, kā reaģējam uz pārestībām. Sv. Francisks atzīst, ka mūsu attīrīšanās process turpināsies visu mūsu dzīvi un “mums nav pārāk jāsatraucas par saviem trūkumiem, jo mums “būt pilnīgam” nozīmē cīnīties ar tiem”.

Ļoti nozīmīgs ir naids pret grēku, un vēl svarīgāka ir paļāvība uz Dievu: “Labais Kungs, piedod ikvienam, kura sirds tiecas pēc Dieva Kunga, viņu tēvu Dieva, kaut arī tie nav šķīstījušies svētumā!” (1 Hr 30.18b-19) Sv. Terēze norāda, ka garīgā izaugsme parasti notiek pakāpeniski: Jēzus pret mums izturas ar lielu pacietību, jo “Viņš nemēdz uzreiz visu norādīt dvēselei, Viņš dāvā savu gaismu mazpamazām”. Un sv. Francisks atzīst, ka mūs sagaida kritieni visa ceļa garumā, taču Dievs var izmantot tos, lai padziļinātu mūsu pazemību: “Nepilnības un ikdienišķi grēki nevar atņemt mums garīgo dzīve – to var tikai nāvīgs grēks. Mums par laimi šajā cīņā mēs aizvien esam uzvarētāji, ja vien neatsakāmies cīnīties.”

Sv. Bernards vēlas, lai mēs zinātu, ka ikvienā cīņā – vai tas būtu nāvīgs vai ikdienišķs grēks, pasaulīgums vai kārdinājums, neatlaidība lūgšanā vai nostiprināšanās labajā, mīlestība vai piedošana – absolūti visā mums vajag “balstīties uz savu Iemīļoto”. Tāpat sv. Bernards zina, ka “nepārtraukta cīņa ar sevi, atteikšanās no iesīkstējušiem ieradumiem un iedzimtajām nosliecēm” ir ļoti smaga, pat vairāk, ir patiesi neiespējama bez Kunga palīdzības. Ir jābūt “ietērptiem spēkā no augšienes” (Lk 24, 49). Protams, ka viss ir iespējams tam, kurš balstās uz Viņu. Ieklausieties, cik daudz paļāvības ir apustuļa Pāvila teiktajā: “Es visu spēju Viņā, kas man dod spēku.” (Fil 4, 13)

Labā Vēsts ir tā, ka Iemīļotais grib, lai mēs uz Viņu balstāmies!

Pēc Ralfa Martina darba „The Fullfilment of All Desire”