Šodienas datums: 14.12.2018  |  Vārda dienas: 

Garīgā dzīve

Desmit minūtes Jēzum

Tik daudz pietiek, lai šajā steidzīgajā pasaulē atrastu sevi no jauna.

Miers un labums visiem!

Ceru, ka šajā vakarā Kungs jūsu sirdīs no jauna ieliks cerību. Tāpat kā lampa, kura nemitīgi ir aizdegta, tāpat arī jūs nekad nedrīkstat zaudēt cerību. Mūsu Kungs Jēzus Kristus dzīvo, bet kādi mēs esam Viņam? Mums ir nocietinātas sirdis.

Bet Kungs saka: ”Ļauj Man ieiet, vēlos tevi uzrunāt, uzlabot. Nāc un seko Man. Vēlos runāt uz tavu sirdi.” Cik reizes esam Viņam paklausījuši? Cik reizes esam sadzirdējuši Viņu mūsu sirdīs. Esam vēlējušies un vēlamies visu redzēt tā, kā mums patīk, kā mums šķiet, kā paši gribam. Bet Kungs tā uz mums nerunā. Kungs runā uz mums caur Evaņģēliju. Piepilda mūs. “Nāc! Tu nekad neesi viens, Es tevi uzcelšu no jauna. Atjaunošu. Došu tev to vārdu, kurš tev nepieciešams. Nevis melus, bet patiesību.”

Es brīnumus nedaru, tos dara Dievs. Un ziniet, kāpēc Viņš tos dara? Jo mums ir jāmainās. Ja mēs nemainīsimies, ko Dievs mums var dāvāt? Ja es nemainīšos, ko man dos? Ko sagaidu? Tādēļ mainos. Tas ir grūti.

Kā jūs domājat – lūgšana ir viegla, grūta? Es aicinu jūs katru dienu desmit minūtes  lūgties nevis savās vajadzībās, bet par slimiem bērniem, par visiem tiem, kuri ir vientuļi, par visiem slimajiem un atstātajiem... Par tiem, kuri ir tālu no ticības… Par visiem, kuriem ir vajadzīga Dieva mīlestība un Viņa žēlastība.

Dievs ir žēlsirdīgs. Vienmēr. Nekad nepagurst. Aicina mūs. Bet kā mēs izturamies?  Paejam ātri garām baznīcai, steidzamies. Tas ir slikti.

Kad piedzīvojam grūtības, krīzi, Kungs mūs aicina: “Nāc, apsēdies un pastāsti Man.” Tas ir Dieva Vārds – Dievs nav tālu no mums, Viņš vienmēr ir līdzās, Viņš nekad mūs nepametīs.

Kad mūs piemeklē kāds ļaunums, vēzis – vēlamies, lai mums būtu burvju nūjiņa, ar ko to visu mainīt. Bet kur paliek pacietība? Pacietība ir stipro tikums. Ir nepieciešams iekšējais miers, jo, ja nav miera…

Kāds ir cilvēks bez Dieva? Apmaldījies. Ja cilvēks ir ar Dievu, viņš ne no kā nebaidās, jo Dievs viņam ir līdzās. Vai zināt, kādēļ pieņēmu vārdu brālis Elija no Dieva apustuļiem? Kas bija pirmais apustulis, kurš devās evaņģelizēt? Marija Magdalēna. Viņa nebaidījās. Un arī es jūs aicinu: runājiet, stāstiet par Dieva žēlastību. Tā ir patiesa dāvana. Stāstiet par Dieva žēlastību, mācieties vienmēr piedot, mainiet savas sirdis.

Vai savās ģimenēs viens otram sakāt: “mīlu tevi”, vai viens otram ģimenē jautājiet: ”Vai tu mani mīli?” Bet Kungs nemitīgi atgādina, ka mums tas ir jādara. Jo – tagad uzrunāju laulātos – kad jūs salaulājāties, Kungs jūs savienoja uz mūžiem. Tādēļ jums viens otram tas ir jājautā. Atcerēsimies, ka mēs šeit neesam mūžīgi. Esam tikai uz laiku. Labais ir šodien. Arī ģimene ir šodien, tagad. Arī mīlestība ir šodien, šim laikam. Tādēļ atsakieties no egoisma, iedomības, lepnības un nesiet labus mīlestības augļus! Sakiet viens otram - “es mīlu tevi”.

“Kungs, es lūdzu, paliec ar mani. Kungs, paliec manā mājā, Tu esi man vajadzīgs. Pasargā manu ģimeni, manus bērnus. Pasargā visvājākos, pasargā tos, kuri ir trūkumā. Lūdzu tevi, Kungs, neatstāj mani” – desmit minūtes šādas lūgšanas pietiek. Būt viens pret vienu ar Dievu. Tu un Dievs. “Tu esi man vajadzīgs. Man ir nepieciešams, lai Tu uz mani runātu. Man ir jāmainās, Kungs. Palīdzi man. Nesūti man vairāk problēmas, lai es visur neredzētu tikai ļaunu, bet dod man saskatīt labo.” Atcerieties par vienu lietu - uz krusta Kungs savu dzīvi nebeidza tikai dēļ manis… ik pa laikam atveriet Svētos Rakstus, Evaņģēliju un lasiet soli pa solim… Es jūs aicinu, lai jūs ieietu šajā Dieva mīlestībā un sajustu, ka Viņš jūs padara stiprus, spēcīgus. Tad sapratīsiet, cik liela ir Dieva mīlestība un kādēļ Jēzus par mums visiem nomira uz krusta. Viņš savam Tēvam teica tā: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.” Bet, kad ar mums atgadās kaut kas ļauns, kaut kas, kas sāp, ko nesaprotam, tūdaļ piedzīvojam krīzi un apjukumu. Bet tas ir pārpratums, tas ir slikti. Ir jābūt stipriem. Neuztraucies, ej uz priekšu soli pa solim… un pēc tam redzēsi, ka Kungs paņems tevi uz rokām un ies kopā ar tevi. Aizvedīs tevi tālu un parādīs daudz skaistas lietas. Ja pamazām pieņemam visas šīs problēmas, tās pamazām atrisināsies. Izturība ir Dieva žēlastība. Bet, ja visu laiku rīkosimies tikai saskaņā ar savām iegribām, tad tā ir liela kļūda.

Mums ir jālūdzas par aicinājumiem, par jauniešiem. Ko mēs darīsim bez jauniešiem?  Baznīcai ir vajadzīgi jaunieši, bet mums par viņiem ir jālūdzas. “Kungs, es lūdzu, sargā manu dēlu, manu meitu. Es Tev viņu uzticu, bet Tu skaties, kas notiek”. Tas ir ļoti svarīgi.

Lūgšana par prieteriem, lūgšana par visiem, runa ir par nemitīgu lūgšanu. Kad biju Austrālijā, tad izjutu, ko tas nozīmē “nemitīga lūgšana”. Kad devos gulēt, skaidri apzinājos, ka citā kontinentā uzaust saule, un cilvēki, kuri tur dzīvo, sāk lūgties. Uzausa jauna diena un lūgšana turpinājās.

Žēlastības pie mums atnāk pašas, tikai atveriet tām savas sirdis. Atveriet. Bet, ja kāds saka, ka netic? Tas nav svarīgi. Lūdzieties divreiz vai trīsreiz spēcīgāk. Ziniet kādēļ? Jo viņš baidās pateikt “jā”, baidās pateikt: “Jā, Kungs.” Kad pie manis atnāk ateists un saka: “Es neticu”, atbildu: “Labi, ka netici. Bet atceries, ka kādu dienu, kad pienāks mana stunda, pienāks arī tava stunda, jo nāve ir visiem. Tā nebūs cita man un cita tev, tā būs tāda pati.” Un tāds cilvēks sāk aizdomāties.

Ir jālūdzas. Ir daudz slimību, upurējam tās Dievam. Mūsu lūgšanai ir jābūt nepārtrauktai. Mums jārespektē tas, ko Kungs lūdza: ir sešas dienas, kurās strādāt, bet viena – lai priecātos kopā ar Viņu, lai ar Viņu sarunātos, lai satiktos. Jo Kungs runā caur Evaņģēliju, un tas ir Vārds, kurš man trāpa un panāk, ka jūtos Viņam tuvs. Vai Dievs jums kādreiz ir izdarījis ko sliktu? Nē, bet cilvēki – jā. mēs tiesājam, apvainojam viens otru, rādām ar pirkstu… bet Dievs tā nedara, jo Viņš ir žēlsirdīgs un mūs visus apņem. Ja Dievs nebūtu žēlsirdība, nebūtu žēlsirdīgs, tad kādi Dieva bērni tad mēs būtu? Dievs mūs ir radījis pēc savas līdzības, radījis skaistus, un mums par to jābūt atbildīgiem, jo Kungs mūs joprojām mīl.

Kuram ģimenē nav bijušas sēras? Visi ir piedzīvojuši sēras, jo kāds ir nomiris. Mēs visi esam cietuši, bet tā ir tikai pāreja, tas ir tikai mirklis. Vienmēr atcerieties, ka tā ir tikai pāreja, un mums ir jābūt stipriem, nevis vājiem. Nedrīkstam teikt, ka Kungs mūs soda, nedrīkstam teikt, ka Dievs mums sūta slimības.

Mums ir jādodas uz priekšu, jādodas pa Dieva ceļu. Kungs, Tu esi man vajadzīgs, es piesaucu Tevi. Nedaudz atmetīsim tos smagumus, kuri mūs saista, bet to vietā novietosim mīlestību, jūtas. Dievs radīja pasauli, un mēs tajā esam. mums jābūt par to atbildīgiem, bet mēs to tikai bojājam un piemetam uguni. Bet pēc tam sakām: “Nē, es neko nezinu.” Mēs varam turpināt liegties – tik ilgi, kamēr mums tas sagādās patiku. Mēs varam stāvēt tālu no Dieva – tik ilgi, cik vēlamies. Bet kādreiz pienāks diena, kad atgriezīsimies Tēva mājās.

Kad braucām uz Veļičku, pa ceļam redzēju mākoņus un lūdzu Dievu: “Kungs, lūdzu Tevi, lai tikai nelīst.” Jo internetā pārbaudījām, ka sešos šeit ir jābūt vētrai. Un bija labs laiks. Tādēļ vēlos jums uzdāvināt gaismu jūsu sirdīs, lai jūs zinātu, kā mīlēt, lai jums būtu labs dialogs ar bērniem. Tas ir ļoti svarīgi. Tas ir ļoti svarīgi, lai jūs lūgtos par bērniem.

Kungs aicina, lai mēs atgrieztos pie Viņa, jo pienāks tā diena, tā stunda un mirklis, kad Viņš atnāks. Un mums ir jābūt gataviem, lai dotu viņam norēķinu: “Kungs, es rīkojos tā, dzīvoju tā, paskaties. Un – piedod man, Kungs.” Bet mierīgi, ar mierīgu sirdi. Kungs vēlas mīlestību. Redziet, cik tas ir skaisti?

Es nezinu visus jūsu vārdus, bet lūdzos par jums: “Lūdzu Tevi, Kungs, uzlūko šo vietu, kurā atrodamies. Tie visi ir Tavi bērni. Uzlūko viņus un pieskaries katram.” Nebaidieties. Atcerieties, ka lūgšana ir ļoti svarīga un jūs nedrīkstat to pamest. Lūgšana par visiem brāļiem, priesteriem, slimajiem – tās nav mocības, tās ir tikai desmit minūtes. Desmit minūtes. Lūgsimies viens par otru – esam pazīstami vai nē. Tā ir dāvana, kuru dāvinu šodien, lai saņemtu rīt. Kad saņemam žēlastību, tad pateicamies Kungam. Vakar neredzēju, šodien redzu, šodien māku mīlēt, māku piedot, māku apskaut, samīļot. Vairs neesmu tālu no Dieva, esmu tuvu. Dievs ir mūsu brālis, Kungs ir mūsu brālis, sargā mūs visus. Un tāpat ir jārīkojas arī mums. Nenolādēt, bet mīlēt.

Lūgšana par bērniem, kuri cieš slimnīcās: “Kungs, dāvā man spēku, lai varētu panest savas ģimenes sāpes. Paņem prom asaras, jo, kad slimnieks redz asaras, viņš domā, ka mirst.” Slimajam nav vajadzīgas asaras, slimajam ir vajadzīga mīlestība, jūtas, pacietība, samīļošana, iepriecinājums, lai viņš varētu smieties. Lūdziet Kungam, lai Viņš izdara brīnumu. Esmu pārliecināts, ka Kungs dāvās jums nepieciešamās žēlastības, kuras lūdzat. Tikai nekad nepagurstiet, bet vienmēr lūdzieties.

Vienmēr sakiet: “Kungs mani nekad neatstās”. Ilgojos jūs visus mīlēt un mīlu jūs.

Miers un labums visiem!

 

Stigmatizētā brāļa Eliasa katehēze Veličā, 2016.gada 16.jūnijā

No poļu valodas tulkoja LRKB IC

Atgriezties uz sadaļu "Garīgā dzīve"