Šodienas datums: 18.12.2017  |  Vārda dienas: Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists

Garīgā dzīve

Janvāra nogalē Latvijā ieradās jezuītu tēvs Pauls Favro (Paul Favraux) no Beļģijas. Šis viņam bija jau 12. brauciens uz Latviju, bet kabatā ir biļete lidojumam uz Rīgu arī augustā. Latvijā tēvs Favro vada rekolekcijas, kas ir balstītas svētā Ignācija no Lojolas garīgajos vingrinājumos, taču, kā teic pats tēvs Pauls, “atjaunotnes mērcē un ar atjaunotnes garšvielām”.

Tēvs Pauls Favro par priesteri tika iesvētīts 1974. gadā, ir filozofijas pasniedzējs. Savukārt ar harizmātisko atjaunotni tēvs Pauls iepazinies tikai salīdzinoši nesen:

Mani palūdza palīdzēt kādai harizmātiskai kopienai, kas atradās krīzes situācijā. Es iesaistījos, lai kontrolētu un nomierinātu kaislības. Un saviem brāļiem jezuītiem, ejot uz tikšanās reizēm, es teicu, ka šovakar būšu tas, kurš izskrūvē spuldzītes (rāda uz augšu paceltas rokas un smejas – aut. piez.). Pēc kāda laika tomēr gribējās arī saviem brāļiem ieteikt uz turieni aiziet, jo tas nāk par labu. Tā bija pirmā žēlastība, ko saņēmu šajā grupā – saprast, ka harizmātiska lūgšana arī ir lūgšana. Pēc tam kādā nedēļas nogalē viena sieviete no Francijas pēc lekcijām man jautāja, vai piekrītu, ka viņa par mani aizlūdz. Piekritu. Lūgšanas laikā teica, ka Kungs manī dziedina kādas dziļas saknes. Es teicu: “Ak, tā?”, jo tajā dzīves periodā jutos ļoti labi. Bet liels bija mans pārsteigums, kad no šī datuma – 1999. gada 17. oktobra – es katru rītu pamodos ar prieku, un tas ilga līdz Ziemassvētkiem.

Arī mani brāļi redzēja, ka kaut kas ir noticis. It kā Kungs būtu mani atbrīvojis no dziļām skumjām. Pēc tam prieks lēnām izzuda, tomēr šī bija svarīga pieredze. Vēlāk bija pārbaudījumi, bet Kungs deva dziedināšanu, lai parādītu, ka var dziedināt vēl vairāk. Viņš parādīja ceļu, kas ved dziļumā, un dziedināšanas aizsākums turpinājās. Tā bija iesaistīšanas harizmātiskajā atjaunotnē, bet, protams, turpināju un turpinu arī citus kalpojumus.

Un kas Jūs atveda uz Latviju?

2009. gadā piedalījos atjaunotnes līderu saietā Budapeštā, kur satiku Ilzi Kuršu, kura ir uzņēmīga sieviete. Viņa jautāja, vai nevaru vadīt rekolekcijas Latvijā. Es padomāju un teicu, ka runāšu ar savu garīgo vadītāju. Mans garīgais vadītājs arī pazina Ilzi, jo bija reiz Latvijā bijis vēl pirms manis. Viņš teica, lai braucu un ka būs svētīgas rekolekcijas. Tā 2010. gada februārī Jūrmalā vadīju astoņu dienu rekolekcijas Ignācija garīgo vingrinājumu garā, bet atjaunotnes mērcē un ar atjaunotnes garšvielām.

Ko tas nozīmē?

Katru dienu nolasu vienu lekciju un pēc tam kopā ar Ilzi runājam ar katru rekolekciju dalībnieku. Esam divatā ne jau tāpēc, ka man vajadzīgs tulks, bet arī Beļģijā strādājam divatā. Ir priesteris un sieviete, kas ir klostermāsa vai laje.  Tādā veidā ir divas balsis. Divatā mēs labāk izprotam un uztveram, kas notiek ar rekolekciju dalībnieku. Es izvairos no riska, ka ir tikai viens vienīgais skatījums uz šo cilvēku. Katras dienas beigās ir Svētā Mise. Pēcpusdienā ir kopīga lūgšana. Vispirms slavējam Kungu un tad ņemam Svēto Rakstu tekstu, sakām, kā tas uz mums runā, notiek aizlūgumi.

Vai, vadot rekolekcijas, tiekoties ar cilvēkiem, jums ir izveidojies savs skatījums par to, pēc kā cilvēki visvairāk ilgojas?

Uzsvars rekolekcijās ir uz atgriešanos un dziedināšanu – iekšējo jeb garīgo dziedināšanu. Kad pirmajā dienā dalībnieks atnāk, jautājam, ko no rekolekcijām gaida, jo visi nesam sevī ievainojumus. Rekolekciju laikā šos ievainojumus ieraugām. Un mēs aizlūdzam par dalībniekiem. Mums šķiet, ka šie cilvēki progresē pretī labajam. Daži ir izlīguši ar sevi, jo bieži nesam nastas, kas mūs apgrūtina – skumjas, nožēlu, vainas apziņu, grūtības piedot. Esmu redzējis, ka vairāki pēc rekolekcijām ir izlīguši, labāk pieņem savu dzīvi un atrod tajā cerību.

Dažreiz dziedināšana prasa laiku. Esmu redzējis, ka kādu gadu dziedināšana aizsākas un pēc tam turpinās. Bieži vien tā beidzas jau pēc rekolekcijām. Esmu saticis tādus, kas zināmu laiku turpina riņķot ap ievainojumiem, bet pēc tam uzzinu, ka tas ir atrisinājies.

Jūs jau vairākus gadus braucat uz šejieni. Vai ir kaut kas, kas jūs īpaši piesaista Latvijai?

Man ir iespaids, ka šeit cilvēki tic Jēzum un tam, ka Viņš var dziedināt, ka Svētais Gars darbojas. Esmu dzimis ticīgā ģimenē, bet kopš bērnības esmu redzējis, ka Rietumeiropā ticība un tās praktizēšana iet mazumā. Ļoti bieži cilvēki kritizē Baznīcu, neuzticas tai. Esam ļāvušies bagātības un labklājības vilinājumam. Daudzi priesteri ir iesaistījušies sociālajā darbā, bet esam atstājuši novārtā lūgšanu. 

Harizmātiskajā atjaunotnē esmu atklājis: ja vēršos pie Jēzus, Viņš var mani dziedināt. Latvijā cilvēki, kas ierodas uz rekolekcijām, gaida kaut ko tādu. Tas atjauno manu ticību un dod jaunības dvesmu.

Jūs minējāt izmaiņas, kas skārušas Rietumeiropas sabiedrību. Kāda varētu būt Baznīcas nostāja vai rīcība, lai cilvēku viedoklis par Baznīcu un ticību mainītos?

Domāju, ka mums vairāk jālūdzas. Ne jau automātiski, bet ar ticību, un jāpiesauc Tēvs, kas sūta Svēto Garu. Esam aicināti uz dziļāku un radikālāku ticību, kas izpaužas lūgšanā. Mums, kristiešiem un priesteriem, jātuvojas katram cilvēkam un jāiesaistās dialogā. Nevajag domāt, ka citi kļūs perfekti. Šai sakarā gribu teikt, ka man patīk pāvests Francisks. Patīk ne tikai tāpēc, ka viņš ir jezuīts. Kādā intervijā viņš teica, ka Baznīca ir kā lauku slimnīca pēc kaujas, kurā nonāk ievainotie. Slimnīcā ievainotajiem nejautā, vai viņiem ir normāls holesterīna līmenis, bet gan sniedz pirmo palīdzību. Tā mums kā Baznīcai jāizturas pret cilvēkiem. Man nav apustuliska plāna, kā to darīt, bet tā ir mana vara atbildēt personiski. Man ir jau 72 gadi un apzinos, ka esmu grēcinieks un neesmu pilnīgs. Taču Kungs man parāda žēlsirdību, tāpēc man jācenšas ar žēlsirdību tuvoties citiem.

Jūs pieminējāt žēlsirdību, un šis ir Dieva žēlsirdības gads. Kā šajā gadā varam praktiski censties šo žēlsirdību īstenot?

Mums ir jāatturas tiesāt. Bet man nav brīnumaina risinājuma. Varbūt jācenšas veidot tāda iekšēja attieksme, kas mazāk tiesā, bet izrāda žēlsirdību.

Beļģijā mums ir problēmas ar patvēruma meklētāju uzņemšanu, un Baznīca tika aicināta viņus uzņemt. Mēs kopienā kādu laiku uzņēmām sīriešu ģimeni. Domāju, ka jāaicina kristieši kaut ko vairāk darīt šai ziņā – uzņemt kādu ģimeni uz laiku, ja tas ir viņu iespēju robežās. Varam padomāt arī šādā virzienā.

Tēvs Pauls Favro piedalījās arī "Radio Marija" raidījumā "Dzīvības straumes". Raidījumus var noklausīties radio arhīvā: http://arhivs.rml.lv/2016-02_FEB/1_nedela_1-7/2016-02-02_Ot/2016-02-02_12-10_DzivibasStraumes_tevsFavro_RML.mp3 un http://arhivs.rml.lv/2016-02_FEB/2_nedela_8-14/2016-02-09_Ot/2016-02-09_12-10_Dzivibas_Straumes_t_Favro_II_RML.mp3.

LRKB IC