Šodienas datums: 25.09.2018  |  Vārda dienas: Rauls, Rodrigo

Garīgā dzīve

Ko darīt, lai pasaule būtu labāka

„Cilvēks sevī ir sadalīts. Tāpēc visa cilvēku dzīve – gan individuālā, gan kolektīvā – kļūst par dramatisku cīņu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu. Turklāt cilvēks redz, ka saviem spēkiem nespēj sekmīgi atvairīt ļaunā uzbrukumus, jo ikviens jūtas sasaistīts.” (Gaudium et spes, 13) Tā cilvēka iekšējo stāvokli pēc grēkā krišanas raksturoja Vatikāna II koncila tēvi.

Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu nevis tādēļ, lai Viņš kļūtu par politisko līderi vai tautas vadoni, bet Viņa misija bija iznīdēt ļaunuma dīgli un izdziedināt cilvēka sirdi. Tāda bija Jēzus sūtība, un tai Viņš veltīja visu savu dzīvi. Jēzus kā Dieva Dēls ļoti labi pazina cilvēku ievainoto dabu un zināja, kur rodas ļaunas un netaisnīgas sabiedriskās un politiskās struktūras – tieši cilvēka sirdī, kas, attālinoties no Dieva, meklē savu laimi un dzīves piepildījumu slavā, varā, karjerā, naudā, materiālajos labumos. Pēc grēkā krišanas cilvēks kļuva patmīlīgs, tāds, kas nemitīgi meklē pašlabumu.

Jēzus atklāj, ka cilvēku nelaimīgu dara ne jau ārējās sociālās struktūras – ne politiķi, ne deputāti, ne priekšnieks darbā, ne kaimiņi, ne vīrs, ne sieva, ne bērni, ne radi. Ciešanu galvenais iemesls ir paša sirds. Jēzus saka: „Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, zādzības, netiklība, slepkavības, laulības pārkāpšana, mantkārība, ļaunums, viltība, nekaunība, skaudība, zaimošana, lepnība, muļķība. Viss šis ļaunums iziet no iekšienes un padara cilvēku nešķīstu.” (Mk 7, 21-23)

Diemžēl daudzi to neizprot vai negrib saprast un tā rezultātā tiek radītas utopiskas, iluzoras idejas un filozofijas, kas deklarē: izmainīsim sociālās struktūras vai politiskās iekārtas, ļaunums tiks izlabots, un ļaudis dzīvos labklājībā un saticībā. Mēs bieži aizmirstam, ka pasaule jāmaina uz labāku, sākot ar sevi. Kādā intervijā Mātei Terēzei no Kalkutas žurnālists jautāja, ko vajadzētu mainīt, lai pasaule būtu labāka. Atbilde bija lakoniska: „Tevi un mani.” Veiksmīga reforma, Baznīcas un sabiedrības morālā atjaunotne sākas ar mums pašiem. To parādīja svētais Benedikts, Asīzes Francisks, Ignācijs no Lojolas, Māte Terēze un daudzi citi svētie. Viņi vispirms mainījās paši un tikai pēc tam ķērās pie Baznīcas un sabiedrības reformēšanas, un lielā mērā tas viņiem izdevās.

Kopš bērnības mūsos ir tieksme savās neveiksmēs vainot citus. Mēs spējam dot brīnišķīgus padomus mūsu tuvākajiem, spējam norādīt viņu kļūdas, taču daudz sliktāk mums izdodas izvērtēt pašiem sevi. Mēs bieži sevi uzlūkojam it kā caur „rozā brillēm”. Redzam sevi labākā gaismā nekā citus un tādēļ necenšamies mainīt paši sevi. Brīžiem pat nespējam pateikt, kāda ir mūsu galvenā kļūda un nepieliekam pūles, lai līdzinātos Kristum un dzīvot pēc Evaņģēlija mācības.

Atcerēsimies, kādu grēku Jēzus nevarēja paciest farizejos? Liekulību un garīgo aklumu, jo viņi izmantoja reliģiju savtīgām interesēm, viņi rūpējās nevis par Dieva godu, bet par savējo, cēla pieminekļus sev, nevis Dievam. Pats lielākais grēcinieks, kurš apzinās savus grēkus un tos no sirds nožēlo, ir labākā situācijā nekā farizejs, kurš slēpjas no Dieva aiz reliģiskiem rituāliem. Tādēļ Jēzus atklāti atmaskoja farizeju divkosību: „Šī tauta godina mani ar lūpām, bet viņu sirds ir tālu no manis.” (Mk 7, 6) Šie Jēzus vārdi ir jāattiecina arī uz sevi un vērīgi jāizvērtē sava dievbijība. Katru dienu mums jābūt nomodā, lai mūsu sirds neattālinātos no Dieva. Pajautāsim sev, kāda ir mana sirds? Kādas ir manas attiecības ar Kristu? Kas man ir pats vērtīgākais, pats dārgākais dzīvē? Kur ir mana bagātība? Jēzus taču saka: „Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mt 6, 21) Jautājums par sirdi nav attiecināms uz izjūtām, bet gan uz mīlestības mēru, uz mūsu izvēli un uzticību.

Evaņģēlijā lasām: „Nekas neieiet cilvēkā no ārpuses tāds, kas varētu viņu padarīt nešķīstu; bet cilvēku nešķīstu padara tas, kas no viņa iziet.” (Mk 7, 15) Šie Jēzus vārdi runā par cilvēka brīvību. Cilvēks pats izvēlas ļaunumu, nevis ļaunums izvēlas cilvēku. Mūs iznīcina ļaunums, kuru mēs apzināti izvēlamies, kuram mēs piekrītam, pieļaujot kompromisu. Jēzus mācība ir ļoti prasīga. Es nevaru izvairīties no atbildības par savu izvēli. Es nevaru sevi attaisnot ar to, ka tāda ir pasaule, ka visi cilvēki tā dara, ka citādi nemaz nav iespējams rīkoties. No otras puses, šie Jēzus vārdi atklāj to, cik dižens ir cilvēks – ka viņš var rīkoties cēlsirdīgi pat atrodoties visgrūtākajās situācijās – pat ellē zemes virsū, jo tikai viņš pats lemj par to, kas notiek viņa sirdī, prātā, dzīvē.

Par to liecina svēto dzīves apraksti. Reiz Asīzes Francisks pasauca brāli Leonu un sacīja: „Brāli, raksti, kas ir patiess prieks. Atbrauc pie mums vēstnesis un saka – visi Parīzes profesori ir iestājušies mūsu ordenī, raksti: tas nav patiess prieks. Ja to pašu izdarītu visi prelāti otrpus Alpiem, arhibīskapi un bīskapi, arī Francijas un Anglijas karalis, raksti: tas nav patiess prieks. Tāpat, ja mūsu klostera brāļi aizietu pie neticīgajiem un visus atgrieztu mūsu ticībā, arī, ja man no Dieva būtu dota tik liela žēlastība, ka es varētu dziedināt slimniekus un darīt daudz brīnumu, es tev saku, ka visā tajā nebūs patiesa prieka. Bet, kas tad ir patiess prieks?

Es atgriežos no Perudžas un vēlā vakarā nāku te, mūsu klosterī; ir ziema un slikti laika apstākļi un tik auksts, ka habita apakšmala ir apsalusi un no tās nokarājas lāstekas, kas savaino kailās kājas, liekot asiņot brūcēm. Viscaur nosalis un saguris es atnāku pie klostera vārtiem un, kad ilgi klauvēju un skaļi saucu, atnāk brālis un jautā: „Kas tur ir?” Es atbildu: „Brālis Francisks.” Bet tas saka: „Ej projām, šis nav piemērots laiks apmeklējumam! Es tevi nelaidīšu iekšā.” Bet, kad es vēlreiz uzstāju, viņš atbild: „Ej projām! Tu esi neizglītots ubags. Tu neesi mums vajadzīgs!” Un es joprojām stāvu pie vārtiem un saku: „Lūdzu, Dieva dēļ, pieņemiet mani kaut uz šo nakti!” Bet viņš atbild: „Nē! Ej pie krustnešiem un lūdz palīdzību viņiem!” Es tev saku: „Ja vien es saglabāšu pacietību, nedusmošos un netiesāšu, lūk, tas ir patiess prieks un patiess tikums, un arī dvēseles pestīšana.”

Patiesībā šadas situācijas ir mūsu ticības pārbaudījums vai eksāmens, kas parāda vai mūsos ir Kristus Gars, vai Tā nav. Savādi... mēs lūdzam Dievu mainīt mūsu situāciju, nezinot, ka Viņš ir pieļāvis šo situāciju, lai mainītu mūs, lai mēs labāk iepazītu sevi – savu iespēju robežas un vājumu, lai pieaugtu brīvībā. Kā teica svētais Gregors Lielais: „Ja kāds saka tev aizvainojošus vārdus un tu viņam atbildi ar to pašu, tas nozīmē, ka tu esi pagāns, ja tu klusē – tu esi vēl iesācējs kristietis, bet, ja tu lūdz Dievu par šo personu – tu esi īsts kristietis.” Cits Baznīcas doktors, svētais Augustīns saka tā: „Dienā, kurā tu sajutīsi savā sirdī mīlestību pret ienaidnieku – nokauj barotu teļu, sasauc draugus, līksmo un priecājies, jo tu esi Dieva valstībā.”

Šādas mīlestības avots ir pats Dievs. Lai tā mīlētu, ir jāpiedzimst no jauna, jāpiedzimst no Svētā Gara, jo tas nav mūsu pūliņu rezultāts, bet ir Dieva dāvana un Viņa darbs. Kā ir ar mani? Vai es ļauju Viņam darboties manī? Vai esmu atvērts un gatavs līdzdarboties Dieva mīlestībai manī? Vai es apzinos, ka sabiedrības labāka nākotne ir atkarīga arī no tā, kāds es būšu cilvēks un kāda būs mana sirdsapziņa?

Priesteris Andris Ševels MIC

Atgriezties uz sadaļu "Garīgā dzīve"