Šodienas datums: 24.05.2018  |  Vārda dienas: Marlēna, Ilvija, Ziedone

Garīgā dzīve

Smaids - pasaules valoda

Ilggadīgais Insbrukas radiofona sprediķotājs, kapucīnu tēvs Henriks Brauns prata savos sprediķos arvien iepīt kādu joku, kas klausītajus jau sprediķa sākumā uzjautrināja un līdz ar to darīja uzmanīgākus. Nekas kristietībai nenodara tik daudz pāri kā humora trūkums. Lielais kristiešu nīdējs, apkarotājs un ateists Frīdrihs Nīče mēdza bieži pamatoti pārmest kristiešiem: “Kristiešiem, kas sevi skaita par lielā Atpestītāja Kristus pēcnācējiem daudz labāk piestāvētu, ja viņi savā valodā, dziesmās un ikdienas dzīvē izstarotu kaut ko dzīvāku un priecīgāku, tad pārējie, kas sevi neuzskata par atpestītiem, varētu ticēt kristiešu sludinātajam pasaules Glābējam…”

Kā ir, vai mēs kā kristieši pietiekoši bieži ikdienas dzīvē padomājam, cik daudz mums, no grēka atpestītiem, būtu pamata īstam priekam? Mēs kā kristieši varbūt diendienā skaitām “Credo” un apliecinām savu ticību Dievam un Viņa Dēlam Jēzum, kas mums tik iespaidīgi sludināja savu Prieka Vēsti - Evaņģēliju. Tāpat mēs mēdzam apliecināt, ka Dievs ir mūsos un mēs Viņā. Tas pats tēvs Brauns kādā sprediķī iesaucās: “Kur tas ir mūsu, kā kristiešu un atpestīto, prieks, kas aizdzen projām cilvēcīgo garlaicību un skumjas?” Kādā citā reizē viņš šautru lūgšanā lūdzās: “Mīļais Dievs, pasargi mani no garlaicīgas kristietības!” Pāris dienas vēlāk kādā citā piecu minūšu sprediķī viņš savkārt teica: “ Ja es būtu pāvests, es prieka lūgšanai piešķirtu atlaidas!” Lai mēs varētu iespaidīgi praktizēt kristīgo tikumību, mums ir vajadzīgs humors. Teologs Miķelis Flīgels mēdza teikt: “Lai mēs varētu tā īsti un kristīgi mīlēt, mums ir vajadzīgs zināms daudzums humora.” Cilvēku un tautu sadzīves lokā uzkrītoša pazīme ir: kur īsta kristīga reliģiozitāte sāk pagrimt, tur arī humora vērtība sāk zaudēt savu lielo iespaidu. Priecīgs smaids ļoti labi iederas katra dziļi pārliecināta kristieša sejā. Tāpat īsts, atklāts un kristīgi reliģiozs cilvēks prot atklāti un bez apvainojumia smieties pats par savām cilvēcīgajām ikdienas vājībām un trūkumiem un citu cilvēku cilvēcīgajām īpatnībām. Kristīgs, Jēzus Kristus no grēka atpestīts, cilvēks zina, ka atklāta jautrība, smiekli vai vienkāršs smaids ir kā prieka un kristīgas mīlestības saules stars, kas ienes mazliet prieka drūmajā, visāda nemiera, nesaticības un cilvēcīgo vājību piesātinātajā cilvēka ikdienas dzīvē. Bez smaida vai priecīgas smieklu šalkas cilvēki pasaulē nevarētu dzīvot. Smiekli pieder ikdienas dzīvei. Tāpat kā cilvēka valoda, asaras, dvēseliski pārdzīvojumi un sāpes, tā arī cilvēcīgs, atklāts, kluss vai skaļš smaids ir katra cilvēka dzīves sastāvdaļa. Šeit mēs droši varam apgalvot, ka kristīgais humors iet vienmēr dzīves skumjām pa priekšu. Humora apveltīts cilvēks konflikta brīžos nemeklēs tik daudz savu personīgo taisnību, bet drīzāk meklēs ar citādi domājošu cilvēku izlīgšanu. Ne par velti kāda tautas paruna saka: “Noskumis svētais ir bēdīgs svētais.” Šāds noskumis “svētais” savā personīgajā dzīvē ļoti intensīvi tiecas pēc padievības, bet sadzīvē ar saviem brāļiem - līdzcilvēkiem apzināti vai neapzināti izvairās uz āru paust Kristus sludināto Prieka Vēsti. Man vēl vienmēr stāv atmiņā kāds beļģu priesteris, semināra draugs, kas jau atdusas Dieva mierā. Katru reizi, kad viņam pieklājības pēc jautāja: “Kā tev iet?”, viņš vienmēr mēdza priecīgi un smaidīgi atbildēt: “Ļoti labi! Dzīve ir skaista, Dievs ir labs!”

Kā dzīvu piemēru varētu arī minēt nesen Vācijā mirušo jūdu tautas dēlu un vācu televīzijas “šovmeistaru” Rozentālu. Kā pusaudzim viņam bija nacistu laikā jāpārdzīvo daudz baiļu. Vairākus gadus kāda labvēlīga vāciete viņu slēpa un par viņu rūpējās savas mājas dārza mājiņā. Abi - vāciete un izraēļa tautas jaunietis - diendienā dzīvoja bailēs netikt atklātiem no nacistiem… Pēc nacionālsociālisma sabrukuma un atgūtās brīvības viņš pēc studijām tika uzņemts kā “šovmeistars” televīzijā. Šeit viņš ilgus gadus ar lieliem panākumiem vadīja populāros “Dali, Dali” raidījumus. Rozentāls mēdza piegriezt lielu vērību, lai viņa raidījumi būtu tīri un brīvi no visvisādām divdomīgāk piezīmēm. Viņš vienmēr bija ļoti uzmanīgs savos komentāros, lai nekad ar vieglprātīgiem izteicieniem neapvainotu citādi domājošus skatītājus un klausītājus. “Tā kā pasaulē vēl aizvien valda daudz sarūgtinājuma, mums būtu jāmēģina varbūt ar zināmu naivumu, bezrūpību un gaišu smaidu ļaut nevainībai piedzīvot savu pārkākumu…”, teica kādā sarunā Hanss Rozentāls.

Tālāk kā īstu kristīga humora piemēru var pieminēt arī 1949. gadā mirušā bīskapa Jāņa Šproles personu. Nacistu laikā viņš izcieta visāda veida vajāšanas un mokas, bet savu humoru un savu smaidu sejā nepazaudēja arī tad, kad pāri viņa vaigiem ritēja sāpju asaras. Šeit mēs varam minēt arī mūsu pašu latviešu bīskapu Sloskānu, kas savā laikā gulēja Maskavā, Lubjankas cietumā, uz moku sola: “Mani “sargeņģeļi” ar mani apgājās tā, kā viņiem acumirklī ienāca prātā… Viņi bija kā bērni, kas, atraduši jaunu spēli un kādu spēles upuri, neskopojās ar pātagas cirtieniem… Es tikai lūdzos un viņiem uzsmaidīju…” Ko tu smaidi?” kliedza kāds no sargiem. “Jā, es smaidu, jo es esmu brīvs, bet jūs neesat brīvi…, jo jūsu naids un jūsu nežēlastība jūs tur savā varā…” bija bīskapa Sloskāna atbilde.

Nesen man vajadzēja uz garāku laiku garīgā aprūpē pārņemt vēl vienu vācu draudzi, jo vietējam prāvestam bija pienācis brīdis stāties Dieva priekšā un nodot rēķinu par draudzes pārvaldīšanas laiku. Man uz vienu mēnesi par palīgu iedeva kādu jaunu, simpātisku afrikāņu priesteri. Šī no Nigērijas nākušā, priestera vācu valoda nebija nekāds literārs mākslas darbs. Bet šis melnās krāsas priesteris viena mēneša laikā tikai ar savu atklāto un sirsnīgo smiešanos vien ieguva šinī draudzē neiedomājami daudz draugu. Ir apritējuši mēneši kopš tēvs Francis, kā mēs visi viņu saucām, atgriezies savā dzimtenē Nigērijā un stradā seminārā kā profesors, bet katrreiz, kad es sastopu kādus no šīs draudzes locekļiem, viņi vēl aizvien jūsmo par smaidīgo un simpātisko tēvu Franci…

Šodien vispopulārākā iekšējā un ārējā prieka apgarotā persona ir māte Terēze no Kalkutas. Mātes Terēze, kas jau vairākus gadus Kalkutas ielās nakts tumsā vāc slimos un mirstošos kopā, ir savā krunku izvagotajā sejā ieaudzinājusi kaut kādu iekšēja prieka apgarotu un mieru paudošu smaidu. Viņa ir priecīga, ka drīkst un var citiem palīdzēt. Māte Terēze katra cilvēka smaidu apzīmē par “smaida lūgšanu”. “īsta, neviltota kristietība sākas atklātā un draudzīgā smaidā. Smaids, kas staro pretī kādam citam, izteic zināmā mērā jau pretī sniedzošu lūgšanu. Šī atklātā “smaida lūgšana” ir katra ticīga kristieša svarīgākais un skaistākais vārda lūgšanas pirmssākums, jo tā jau savlaicīgi izteic piedošanas un izlīgšanas gribu…” Šī “smaida lūgšana” kļūst vēl iespaidīgāka, ja otrais, tev pretī stāvošais cilvēks, atsmaida atpakaļ. Nekas cits dzīvē mūs tik ātri un tik iespaidīgi neatbrīvo no nevajadzīga pārpratuma kā savstarpēji izmainīts smaids.

Pacilājošs ir tāds ģimenes vakars, kad māte no darba pārnākušajam vīram un tēvam pēc garāka bērna slimības laika var paziņot: “Šodien mūsu mīlulis pirmo reizi smējās.”

Smaidi un priecīgi smiekli nav nekādi mūsu kristīgās ticības sīkumi. Tie ir katra kristieša personīgie un iespaidīgākie mīlestības ieroči. Ar šiem ieročiem mēs nevaram nevienu ievainot vai nonāvēt. Smaids un draudzīgi smiekli parāda tikai cilvēka iekšējo gara bagātību. Tāpēc sadzīvē ar pārējiem līdzcilvēkiem, arī ar tādiem, kas varbūt nav mums simpātiski, nebūsim līdzīgi bruņurupucim, kas briesmu priekšā tūlīt ievelkas savā čaulas cietumā...

Pr. Antons Smeltera raksts 1991.gada Katoļu Baznīcas kalendārā

Atpakaļ uz sadaļu "Garīgā dzīve"