Šodienas datums: 23.06.2017  |  Vārda dienas: Līga

Garīgā dzīve

Svētdarīšana paklausībā Patiesības vārdam

Vēlmi iemājot vārdā pauž Jēzus Kristus pirmie mācekļi. Labi zinām, ka tie bija Jāņa Kristītāja mācekļi. Kad Jānis norāda uz Jēzu, ka Viņš ir tas Gaidītais, tie atstāj savu skolotāju un pievienojas Jēzums, seko Viņam (Jņ 1,29-37). Jēzus tiem prasa: Ko jūs meklējat? (Jņ 1,38). Tad viņi atbild ar jautājumu: Mācītāj, kur Tu mājo? (Jņ 1,38). Jautājot, kur Tu mājo, izsaka vēlmi būt kopā ar Viņu, dzīvot kopā ar Viņu. Runa neiet par vienkāršu vizīti, bet gan par Jēzus misiju, uzdevumu. Kur mājo - pou meneis; menō - šis darbības vārds apzīmē dzīvošanas, atrašanās, palikšanas ideju. Kā zinām rabīni Jēzus laikā neceļoja no vienas vietas uz otru. Tiem bija mājas, kur pulcināja mācekļus. Pirmie mācekļi jautā Jēzum: kur Tu mājo?, izturas pret Viņu kā pret rabīnu un grib Viņam pievienoties, tādēļ jautā par Viņa mājvietu. Jēzus nenorāda viņiem adresi, tikai saka: nāciet un skatieties! (Jņ 1,39).

Kā zinām, mācekļi atbildēja pozitīvi. Evaņģēlists raksta: palika pie Viņa (Jņ 1,39). No teksta mēs neko neuzzinām par Jēzus dzīves vietu, kā izskatījās viņa mājoklis. Kādēļ? Tam ir dziļāka nozīme. Mēs atrodamies Jēzus personas noslēpuma priekšā. Kur ir Viņa mājoklis? Jēzus uz šo jautājumu atbild Marijai Magdalēnai, kas Viņu meklē. Pie kapa viņa neatpazīst augšāmcēlušos Jēzu, domā, ka tas ir dārznieks. Kungs, tad saki man, kur tu Viņu liki, un es Viņu paņemšu (Jņ 20,15). Tad Jēzus parāda viņai vietu, kur mājo. Nepieskaries Man, jo Es vēl neesmu aizgājis pie sava Tēva, bet ej pie maniem brāļiem un saki viņiem: es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva (Jņ 20,17).Tā ir vieta, kur Jēzus mājo. Protams, kā cilvēkam šeit uz zemes Viņam bija kaut kur jāapmetas, jāēd un jāguļ. Bet Viņa noslēpums, īstā palikšanas vieta ir Tēvs. Kur dzīvo Jēzus? Dzīvo nešķiramā vienotībā ar Tēvu un Svēto Garu. Tātad mājot kopā ar Jēzu, iemājot vārdā, nozīmē iemājot pašā Dievā. Ja iepazīstam Jēzu, Iemiesoto Vārdu, tad, pieņemt ielūgumu būt kopā ar Viņu – nāciet, skatieties – nozīmē - atpazīsiet Manu noslēpumu, Manu eksistenci, visu atpazīsiet, redzēsiet, kur dzīvoju. Kur ir tā mājvieta? Pie Tēva! Iemājot vārdā, iemājot Jēzū, nozīmē ieiet komūnijā ar Viņu, bet caur Viņu komūnijā ar Dievu Tēvu. Mēs šeit esam tikai pagaidām, dzīvojam, mums ir savas mājas un tas ir pareizi. Cilvēks vienmēr meklē sev kādu mājokli, patvērumu, bet šīs mājas, lai cik skaistas un ērtas nebūtu, ir pārejošas. Mazliet to pieredzam pārvācoties uz citu dzīves vietu, no sliktākas uz labāku vai otrādāk, dažreiz nabadzības dēļ, dažreiz kāds vispār pazaudē mājvietu un kļūst par bezpajumtnieku. Mums ir jāapmetas vārdā, Jēzū, jo pēc pārejas no zemes, mūsu mājas ir pie Tēva, tur ir Jēzus un tur mēs esam gaidīti. Tātad iemājot vārdā, iemājot Jēzū, bet caur Viņu iemājot Tēvā. Redzat, jau šeit varam dzīvot debesīs! To kristietība bieži atkārto. Kristieši neuzskatīja, ka viņiem ir kāda tēvzeme, šī tēvzeme atrodas debesīs, tur ir mūsu mājas. Eju sagatavot jums vietu – saka Jēzus. Tas ir tas noslēpums.

Šādu attiecību ar Jēzu-vārdu sekas ir cilvēka pacelšana līdz svētuma sfērai. Ja veidojam attiecības ar Jēzu, gribam Viņā iemājot, sekojam Viņam, tad notiek mūsu svētdarīšana. Mēs jēdzienu svētums parasti saistām ar kādiem brīnumiem, varonīgu rīcību. Jā, tas tā ir, bet pamatnozīme, uz kuru mums norāda ebreju vārds kodeš, ir atdalīšana. Tas, kas ir svēts, paredzēts Dievam, tiek nodalīts no laicīgā. Bet tātad sakrāls, svēts ir tas, kas tiek izolēts no visa pārējā un paredzēts Dieva kalpošanai. Ja kāda lieta tiek atdalīta no laicīgā pielietojuma un tiek paredzēta kultam, tad šī lieta ir svēta. Garīgā persona ir paredzēta Dievam, ir konsekrēta. Ja cilvēks lauž šo robežu, tad pretojas pašam Dievam, ienāk svētuma sfērā un to iznīcina, nogalina, profanē. Ir tādi, kas laužas svētās lietās un nīcina tās ārā. Aiz tā visa, protams, stāvs sātans. Tostarp, ja mēs ieiejam attiecībās ar Jēzu, tad Viņš mūs ieved, iekļauj svētuma sfērā. Šim svētumam ir divi aspekti – objektīvs un arī subjektīvs. Jo, ja kaut kas vai kāds ir paredzēts Dievam, tad tā ir svēta lieta. Tas ir objektīvs svētums. Taču, ja mums ir darīšana ar cilvēku, tad var kādu konsekrēt, bet viņš iekšēji var neatdot sevi Dievam. Cilvēks nav lieta, nevar viņu vienkārši konsekrēt, ietērpt habitā, atdot Dieva kalpošanai un viņš jau būs svēts. Nē! Objektīvo svētumu ir jāapstiprina ar subjektīvo svētumu. Runa tātad iet par cilvēka iekšieni, par viņa brīvību, gribu, darbību, kas atbilst Dieva Likumam, Dieva svētumam. Mums tātad ir liturģiju, ritu objektīvais svētums, kā arī personīga katrā ticīgā pieķeršanās Dievam, Kristum. Tātad iemājot vārdā nozīmē ieiet svētuma sfērā, tajā objektīvajā, kā arī subjektīvajā. Jo, ja es uzsāku attiecības ar Kristu, tad Viņš mani paceļ, ieved svētuma sfērā. Kopā ar Viņu es esmu Dievam. Protas, šī mana atdalīšana ir saistīta ar manu gribu – svētuma subjektīvā puse. Mēdzam to saukt par morālo pilnību, jo tas, kurš ļaujas Dievam, tam jādzīvo saskaņā ar Viņa Likumu, jābūt svētam. Tomēr tas nevienmēr tā ir. Jo kāds var būt padots Dievam, bet morāli, savā dzīvē nav iemājojis vārdā pilnībā. Viņš ir tikai ārēji svēts tajā, ko var redzēt, bet iekšēji tam neatbilst.

Pacelšana līdz svētuma sfērai, svētuma pakāpe nav atkarīga vienīgi no objektīvā svētuma patiesības, bet gan no iekšējā kontakta ar Dievu pakāpes, no atrašanās Jēzus tuvumā pakāpes. Tādēļ mācekļiem par šo mājokli, par atrašanās vietu ir pats Jēzus Kristus kā atklāsmes vārds. Jāņa Evaņģēlijs to sauc par patiesības vārdu. Prologā Jānis saka par Jēzu: Vārds kļuva Miesa un saka arī, ka tas ir pilns ar želastību un patiesību (sal. Jņ 1,14.17). Tātad vārds ietver sevī žēlastību un patiesību. Tā protams ir Jēzus identitātes būtība – žēlastība un patiesība. Šie vārdi ir burtisks tulkojums no ebreju valodas – hesed ve emet (skat. Izc 34,6). Grieķiski haris kai alētheia. Ko tas nozīmē - žēlastība un patiesība Dievā? Žēlsirdība un uzticība! Patiesība uzticības, izturības ziņā. Mēs parasti saprotam patiesību kā atbilstību kādai realitātei, bet te runa iet vairāk par uzticību. Dievs ir žēlsirdīgs, žēlīgs, bet arī uzticīgs.

Žēlastība un patiesība atnāk caur Jēzu Kristu. Jēzus kā iemiesotās Patiesības koncepcija tiek ieviesta prologā, pēc tam vēlreiz parādās Jēzus atvadu runās. Zinām šos vārdus. Jēzus saka: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība (Jņ 14,6). Tā ir Jēzus pašatklāsmes formula. Trīs jēdzieni. Pirmais no tiem ir galvenais, bet pārējie divi to precizē. Šie precizējumi norāda uz šī ceļa īstenošanas veidiem. Kādēļ Jēzus ir ceļš katram? Tādēļ, ka ir patiesība un ir dzīvība. Pestīšanas ceļš nav Likums, bet gan Iemiesotais Dieva Dēls. Viņš ir vienīgā patiesība. Ne tikai patiesības Mācītājs, bet vienīgā patiesība. Tādēļ runājam par iemājošanu Jēzū, iemājošanu vārdā. Jo Viņš mums ir viss – patiesība, dzīvība un tādēļ ceļš pie Tēva. Virspriestiskajā lūgšanā Jēzus lūdz: svētdari viņus patiesībā (Jņ 17,17). Svētdarīti paklausībā patiesības vārdam. Par sevi Jēzus saka, ka ir Tēva svētdarīts. Tā ir ļoti svarīga lieta. Tas nozīmē, ka ir sūtīts pasaulē. Tātad saskaņā ar jau minēto svētuma terminoloģiju, runa iet par to otro svētuma aspektu – ne tik daudz atdalīšana no pasaules, cik iekšējās pārveidošanās process. Par šīs pārveidošanās instrumentu ir patiesība, par kuru ir Kristus vārds. Svētdari viņus patiesībā! Par šādas pārveidošanās procesa mērķi ir iekļaušana dzīves kopā ar Tēvu kopienā. Lai šis process varētu īstenoties, redziet kā Kungs Dievs mūs mīl, Jēzus svētdara pats sevi.

Kā to saprast – Jēzus svētdara pats sevi? Nerunājam te par sevis upurēšanu, lai gan vajag to paturēt prātā, bet gan par brīvprātīgu, pilnīgu paklausību Tēvam. Kādēļ Jēzus ir svēts, svētdarīts, kādēļ svētdara sevi un kur svētdara sevi? Tiek svētdarīts šajā absolutajā padevībā Tēvam līdz pat nāvei uz krusta. Negribēja nokāpt no krusta – lai notiek Tava griba Tēvs! Svētdarīts Dievam, padevīgs Tēvam. Jēzus savā ārējā un iekšējā darbībā ir pilnā saskaņā ar Tēvu, kuru sauc par svētu. Ar savu paklausību līdz pat dzīvības upurim, Jēzus atver saviem mācekļiem ceļu pie Dieva. Tādēļ šī mūsu iemājošana vārdā nenāk no mums, tā ir Dieva dāvana Jēzū, kurš svētdarīja sevi. Pilnībā atdevās Tēvam, līdz pat krustam. Tādēļ līdz ar augšāmcelšanos kļuva par ceļu mums, lai mēs varētu iemājot Dievā uz visiem laikiem. Bet tas var notikt tikai tad, kad mēs tiekam svētdarīti patiesībā. Atveroties uz Jēzu, uz patiesību – Viņš ir patiesība un dzīvība – mēs Viņa, ne mūsu, svētdarīšanas spēkā uzsākam Dieva ceļu. Jēzus paklausība – svētdarīšana – mūs nepārtraukti uztur un stiprina padevībā Dievam. Ja gribam būt paklausīgi Dievam, gribam dažādās grūtās situācijās pildīt Viņa gribu, mums jākontemplē Jēzus paklausību. Ne tikai kontemplēt un slavēt, bet atvērties uz spēku, kuru Viņš mums dod. Jo mēs paši no sevis nebūsim svētdarīti, kas par svētajiem no mums. Mums ir jāatveras uz Jēzus svētumu, uz Viņa svētdarīšanu, bet tātad padevību Dievam. Un tagad, par tik par cik mēs skatamies uz Viņu, atveramies uz Viņa žēlastību, uz šo Viņa padevību, par tik būsim svētdarīti, bet tātad būsim spējīgi īstenot grūto Dieva gribu līdz pat krustam. Kad nav mums darba, kad viss nemainās tā kā mēs vēlētos un ir jāpieņem smagi dzīves izaicinājumi. Būsim svēti, bet tas nozīmē, ka nepieskaņosimies pasaulei - nenolādēsim, nezagsim, nelaupīsim, neienīdīsim, nē, pat ja atradīsimies grūtā situācijā. Kādēļ? Jo paliekot pasaulē, būsim atdalīti no pasaules, būsim jau vienoti ar Dievu. Jo tas viss šeit ir pārejošs, vai man būs tas, vai tas. Svarīgi vienīgi ir tas, vai es mājoju vārdā. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo dzīvoju pasaules realitātē, kas ir grūta, pieredzu smagas lietas. Šī svētdarīšana nav viegls process. Varu to veikta tikai Jēzus spēkā. No Viņa pilnīgās paklausības Tēvam, mēs saņemam žēlastību. Te varam minēt Jēzus Žēlsirdīgās Sirds kultu. Atvērtība uz Viņa svētumu, uz Viņa padevību Tēvam un centieni pildīt Dieva gribu. No tā izriet mācekļu paklausības patiesībai, bet tātad Jēzum, nostāja. Par paklausību Iemiesotai Patiesībai savā vēstulē runā sv. Pēteris: esat attīrījuši savas dvēseles paklausībā patiesībai (1Pēt 1,22). Te ir darbības vārds hagnidzō, kas nereti tiek jaukts ar darbības vārdu  hagiadzo. Tādēļ tiek tulkots dažreiz nevis esat attīrījuši vai esat šķīstījuši, bet gan esat svētdarījuši. Kādēļ esat attīrījuši? Lai būtu pie Tēva. Ne tā kā pasaule, bet lai iemājotu vārdā un caur to Tēvā. Paklausība patiesībai nozīmē paklausību Evaņģēlijam. Pēteris saka, ka attīrīšanas mērķis ir brāļu mīlestība. Mēs tiekam svētdarīt patiesībā, lai mīlētu otru, pat tādās situācijās, kad tiekam apspiesti. Tā uzsākam jaunu dzīvi Jēzū Kristū. Paklausībā vārda patiesībai, kas ir Jēzus. Īpaša vieta, kur mēs tiekamies ar šo patiesību ir Evaņģēlijs, Dieva vārds, Svētie Raksti.

Kā varam būt svētdarīti patiesībā, kas ir Svētajos Rakstos? Kā saprast šo patiesību? Pāvesta Bībeles komisija nesen, 2014. gadā ir izdevusi dokumentu par šo jautājumā (Svēto Rakstu iedvesmotība un patiesība). Runa iet par Bībeles iedvesmotību. Nedrīkst aizmirst, ka Bībelē būtiska ir tā patiesība, kas dod mums pestīšanu, bet citādāk sakot tā, kas mūs svētdara. Tā ir Bībeles patiesība. Tādēļ ne visu Svētajos Rakstos ir jāsaprot burtiski, jo šī patiesība, kas dod mums pestīšanu, svētdara mūs, viņa tiek nodota konkrētās literārās formās, kas bija raksturīgas konkrēto tekstu fragmentu uzrakstīšanas laikam. Ir jāiepazīst šos izteiksmes līdzekļus, dažādos izpausmes veidus, kādā veidā šī svētdarīšanas patiesība tika izteikta, bet nekoncentrēt savu uzmanību uz šīm ārējām lietām tikai atklāt pestošo patiesību. Tāpat šī patiesība, ietverta dažādās literārās formās, tika formulēta konkrētos Vecās un Jaunās Derības tautas vēsturiskos apstākļos. Tādēļ ļoti svarīgi ir iepazīt arī šos notikumus. Svēto Rakstu patiesības atklāšanā būtiski ir arī ņemt vērā lasīto fragmentu kontekstu. Katra Bībeles daļa ir jālasa attiecībā pret citām Svēto Rakstu grāmatām, pārējiem fragmentiem. Nevar darboties ar vienu tekstu un apgalvot, ka tā ir patiesība, neņemot vērā kontekstu, neņemot vērā Bībeles vienotību, nerēķinoties ar literārajiem žanriem, nerēķinoties ar tā tapšanas vēsturiskajiem apstākļiem. Bibliskā patiesības centrā, protams, ir Jēzus Kristus noslēpums. Ne tikai Evaņģēlijos, bet visos Svētajos Rakstos centrā ir Viņš. Jēzū – Viņa ciešanās un augšāmcelšanā - pestīšana ir īstenojusies definitīvā veidā. Kristus savā svētdarīšanā ir patiesība, ir paklausība, kura svētdara mūs un tādēļ varam iemājot tur, kur Viņš mājo, Tēva mājās. Neaizmirsīsim, ka Viņš mums palīdz! Viņš kļuva svēts, svētdarīja sevi, lai mums palīdzētu tajā, lai mēs būtu Tēvam. Tā ir kristietības būtība.

Staņislavs Harenzga