Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Garīgā dzīve

Vēsturiskas ziņas par svētdienas svinēšanu

„Tev būs svēto dienu svētīt” (3. Dieva bauslis). Kā saule pie debesīm ir zvaigžņu karaliene un vadītāja, tā katru Baznīcas gada nedēļu ievada Kunga diena – svētdiena.

Sinaja kalnā Dievs caur Mozu izraēliešiem deva pavēli: „Atceries, ka tu svētītu sabatu!” Ar to tika izteikts Dieva aicinājums – Viņa dienu svētīt. Sabata miera likums pie jūdiem bija ļoti stingrs. Apzinātus un tīšus sabata miera likuma pārkāpējus sodīja ar nāvi (2 Moz 31,14 un 35,2) un nomētāja ar akmeņiem (Num 15, 32). Tāpat nedrīkstēja aizdedzināt pat uguni un kaut ko vārīt (2 Moz 35,3). Tādēļ visu nepieciešamo ēdienu sabata dienai vajadzēja vārīt un cept dienu iepriekš (2 Moz 16,23). Lai ēdienu uzturētu siltu, ēdiena traukus apklāja ar sienu, skaidām, vilnu, dzīvnieku ādām.

Bez tam sabata drīkstēja noiet tikai 2000 pēdas (ap 1000 m). Mišna (jūdu likumu krājums) uzskaita 39 galvenos darbus, kurus nedrīkstēja darīt sabatā. Šie galvenie darbi lielākoties, protams, ir smagi fiziski darbi: sēšana, aršana, pļaušana, kūlīšu siešana, kulšana, bet arī ļoti nenozīmīgi piemēram, siet vai atraisīt mezglu, šūt divus dūrienus, uzrakstīt divus burtus, izdzēst uguni (Kirchen Lexikon, III, 231.lpp).

No tā izriet, ka Dievs sabata svētīšanu uzskata par ļoti svarīgu un tādēļ atkārtoti to piekodināja. Bez tam Talmūdā (rabīnu rakstniecības pamata piemineklis, kurā ietilpst reliģiski tiesiskās normas un viss, ko ebreju zinātnieki rakstījuši no 300. gadam pirms Kristus un līdz 500. gadam pēc Kristus) atpūta no visiem darbiem tiek uzskatīta par negatīvu sabata svētīšanu, bet kā pozitīvs veids tiek atzīmēta Likuma lasīšana.

Izraēlim sabata diena bija prieka diena (Iz. 58,13), jo tajā atcerējās pasaules radīšanas pabeigšanu. Jūdi apvilka savas svētku drānas, priecīgā noskaņā ieturēja maltītes (Lk 14,1) un sabatā nekad negavēja (Jud 8,6).

No apustuļu laikiem sabata svinēšanas vietā stājās pirmās nedēļas dienas svinēšana, ko Baznīcas kalendārā apzīmē latīņu valodā „Dominica” – Kunga diena. Nav zināms, vai par „Kunga dienu” to dēvēja jau no paša sākuma vai arī Konstantīns Lielais šo dienu, kuru jūdi dēvēja par pirmo, bet grieķi veltīja saulei, nosauca par „Kunga dienu”.

Mocekļa Svētā Justina aizstāvēšanās rakstos un Tertuliāna darbos, acīmredzot pieskaņojoties pagānu izpratnei, atrodams nosaukums „saules diena”, kas atbilst svētdienas nosaukumam vācu valodā – Sonntag (svētdiena).

Ka „Kunga dienas” nosaukumam ir apustuliska izcelsme, par to šaubu nav. Tas nozīmē Jēzus augšāmcelšanās piemiņas dienu. Uz to norāda sekojošas vietas Svētajos Rakstos.

1. „Pirmajā nedēļas dienā, kad bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij” (Apd 20,7).

2. Apustulis Pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem raksta: „Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu” (1 Kor 16,2).

3. Ka pirmkristieši svinējuši svētdienu, mums pastāsta moceklis Svētais Justins (miris l66. g.) šādiem vārdiem: „Saules vārdā nosauktajā dienā sapulcējās visi, kas atradās pilsētās vai uz laukiem vienuviet, kur tad tika lasīti priekšā Apustuļu raksti. Tad, ja priekšā lasītājs bija pabeidzis, priekšsēdētājs turēja runu, kurā pārliecinoši atgādināja atcerēties šo skaisto mācību (sprediķis). Pēc tam visi kopā pieceļamies un noturam lūgšanu. Pēc lūgšanas tiek atnesta maize un vīns (upurēšana). Priekšsēdētājs izsaka un lūdz pateikdamies, bet tauta pievienojas, sacīdama: Amen (Prefācija). Tad seko Konsekrācija un Komūnija. Mēs svētdienās rīkojam visu ticīgo kopējas sanāksmes, jo tā ir pirmā diena, kurā Dievs radīja pasauli un Jēzus Kristus tanī pašā dienā augšāmcēlās no miroņiem.

4. „12 apustuļu mācībā”, kādā I vai II gs. sacerētajā rakstā, par svētdienas svinēšanu tiek minēts sekojošais: „Svētdien sanākat kopā, lauziet maizi, izteikdami pateicību, kad jūs savus grēkus esat izsūdzējuši, lai jūsu upuris būtu tīrs. Bet ikkatrs, kam ar savu draugu būtu strīds, vispirms izlīgst ar draugu un tad nāk upurēt. Jo tā saka Kunga vārds: Visur un visos laikos lai man tiktu salikts tīrs upuris, jo es esmu liels Ķēniņš, saka Kungs, un mans vārds ir brīnumains starp tautām.”

Baznīca vienmēr ir turējusies pie tā, lai ticīgie stingri ievērotu likumu par svētdienas svinēšanu. 585. gadā koncils Francijā bargi nosoda svētdienas nesvētīšanu un piekodina no sestdienas uz svētdienu sagaidīt Kunga dienu ar lūgšanām un dievbijīgu sagatavošanos.

Arī pasaulīgi priekšraksti piekodina svētdienas svinēšanu. Jau Konstantīns Lielais mēģināja iespējami veicināt svētdienas svinēšanu. Viņš atbrīvoja kareivjus svētdienās no armijas dienesta, lai viņi varētu apmeklēt dievkalpojumu, un aizliedza šinīs dienās noturēt tiesas sēdes. Viņš arī izsludināja svētdienas mieru visā valstī, Valentiniāns II aizliedza šai dienā spēles cirkos un dažādus teātra uzvedumus.

Kārlis Lielais uzlika naudas sodu tiem, kas svētdienās un svētku dienās noturēja pasaulīgas sanāksmes. Ungārijas karalis Stefans 1060. gadā izdeva likumu, saskaņā ar kuru tiem, kas svētdienās nevērīgi izturējās pret Svēto Misu un dievkalpojumiem, bija jānogriež mati, lai pēc kailās galvas katrs pazīst svētdienas nesvētītājus. Senie likumi noteica, ka rūpniecībā nodarbinātus strādniekus nevar svētdienā piespiests strādāt, bet tirgotavas galvenā dievkalpojuma laikā slēdzamas.

Mūsdienās svētdiena ir pilnīgi zaudējusi savu garīgo nozīmi. Tāpēc svētais bīskaps Pauls Vilhelms Keplers atgādina, ka kristīgā tauta, kurai vairs nav svētdienas, kuras robežās svētdienā manāmas pustukšas baznīcas, lai cik bagāta, slavena un augsti civilizēta tā būtu, tās garīgā un dvēseliskā dzīve atrodas zemu un neiet pretī nekādai labākai nākotnei.

Apkopoja pr. A. Budže. Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2012. gada septembris. Foto: Justīne Buliņa