Šodienas datums: 25.04.2018  |  Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Garīgā dzīve

Tiks satriekti mūri, kas neļauj Dieva žēlsirdībai ieiet cilvēkā

Kapucīnu tēvs Staņislavs Kovaļskis OFMCap no 4.februāra līdz pat 15.aprīlim pa Latvijas draudzēm vada Dieva žēlsirdības svētceļojumu, kurā ticīgajiem Latvijā ir iespēja pagodināt māsas Faustīnes relikvijas un Dieva žēlsirdības svētbildi. Svētceļojums tuvojas noslēgumam, tādēļ aicinājām viņu uz sarunu.

Kā izveidojās Dieva Žēlsirdības svētceļojums? Vai tā bija Jūsu iniciatīva?

Daži domā, ka es to izdomāju, bet tā nav patiesība. Pagājušā gada februāra sākumā mani uzaicināja uz arhibīskapa kūriju, kur es satikos ar priesteri Aivaru Līci un māsu Birutu Krivtežu. Es nezināju, ko gaidīt. Viņi pastāstīja, ka arhibīskapam ir svētās māsas Faustīnes Kovaļskas relikvijas un viņš gribētu, lai būtu relikviju peregrinācija, tas nozīmē svētceļojums. Tad es pirmo reizi dzirdēju, ka ir šāda ideja. Un arhibīskaps vēlējās, lai es būtu šīs peregrinācijas koordinators. Pēc tam domāju, ka varbūt tas ir saistīts ar to, ka es jau biju dažās sarunās pieminējis to, ka, piemēram, lūgšanai Dieva žēlsirdības kronītis latviski ir dažādas versijas un dažās no tām ir būtiskas kļūdas. Bet vienalga jautāju, kāpēc es? Ir taču daudzi citi labāk sagatavoti. Es zinu poļu valodu. Šī un, iespējams, arī uzvārda dēļ (vs pasmaida) arhibīskaps izvēlējās mani. Es piekritu un teicu, ka uzzināšu Krakovā no Žēlsirdības Dievmātes māsu kongregācijas, kā pareizi veidot tādu svētceļojumu.

Kā noritēja svētceļojuma sagatavošanās darbi?

Daudzi no Latvijas ir bijuši Dieva Žēlsirdības klosterī un sanktuārijā, kur ir Žēlsirdīgā Jēzus brīnumdarītāja svētbilde un kur ir arī māsas Faustīnes relikvijas. Uz turieni brauc daudz svētceļnieku no visas pasaules, lūdzas un saņem žēlastības. Māsa Elizabete Siepaka ir atbildīga par to, lai pareizi tālāk nodotu Dieva žēlsirdības kultu. Es viņai uzrakstīju un viņa man ātri atbildēja, ka parasti tad, kad ir svētceļojums, centrā ir žēlsirdīgā Jēzus svētbilde. Tas ir galvenais elements un nozīmē pašu Jēzu Kristu. Tā ir zīme, ka žēlsirdīgais Jēzus darbojas un dāvā žēlastības, bet, lai to labāk izprastu, ir arī citi elementi - rekolekcijas, katehēzes, lai cilvēki iepazītos ar Dieva žēlsirdības godināšanu un tās veidiem, kurus Jēzus atklāja caur māsu Faustīni. Otrais elements - svētās māsas Faustīnes Kovaļskas relikvijas.

Sapratu, ka, lai labi sagatavotos šim svētceļojumam, internetā ir nepieciešams publicēt materiālus, lai cilvēki var ar tiem iepazīties. Tāpēc izveidoju mājaslapu http://uzticies-jezum.mozello.lv. Pamazām sāku vākt materiālus, kurus pārtulkot latviešu valodā. Žēlsirdības Dievmātes māsu kongregācijas mājaslapā www.faustyna.pl ir ļoti daudz materiālu. Tad jautāju māsai Elizabetei, ko vajadzētu pārtulkot, un viņa ieteica pārtulkot Dieva žēlsirdības atklāsmi Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā, dažus tekstus par Dieva žēlsirdības godināšanas būtību, par Dieva žēlsirdības svētbildi, stundu, kronīti, svētkiem un kulta izplatīšanu. Tātad kopā astoņi lieli un sarežģīti teksti. Un arī materiāls par māsu Faustīni. Tas viss attīstījās pamazām. Tad izveidoju arī savu otro blogu uzticeties.blogspot.com, kas ir veltīts tieši Dieva žēlsirdības izplatīšanai. Šīs visas lietas jau bija sagatavotas pirms gada. Praktiski katru dienu es kaut ko pārtulkoju un publicēju. Bija daudz jautājumu, kurus vajadzēja uzdot māsām Polijā, lai saprastu, kā precīzi kaut ko tulkot.

Martā teicu arhibīskapam, ka, lai būtu tāda peregrinācija, kāda bija Polijā vai citās valstīs, ir vajadzīga svētbilde. Mēs sākām meklēt svētbildi ar uzrakstu “Jēzu, es uzticos Tev” vai “Jēzu, es paļaujos uz Tevi.” (Poliski vārdā “ufam” ir ietverta gan paļāvība, gan uzticēšanās, tāpēc latviski derētu abi varianti.) Viena tika pasūtīta tāda, kā mēs to redzam svētceļojumā, un otra tāda pati, tikai tādos pašos rāmjos kā oriģinālā Krakovā. Diezgan ātri māsas ziņoja, ka svētbildes ir gatavas, un jautāja, kā tās varēs nogādāt uz Latviju. Šeit ļoti palīdzēja priesteris Andris Ševels. Liels paldies visiem, kas piedalījās un palīdzēja.

Jau tuvojās maijs, un es domāju, ka tūlīt, tūlīt sāksies svētceļojums. Taču vēl nebija apstiprinātas Dieva žēlsirdības kronīša lūgšanas un pastāvēja dažādi varianti. Nākamais darbs bija sagatavot šīs lūgšanas tulkojuma pareizu versiju. Kūrija man iedeva trīs Dieva žēlsirdības kronīša versijas. Pēc tās informācijas, kuru saņēmu no klostermāsām Krakovā, es sagatavoju informāciju, kā tās pareizi tulkot - kuri vārdi ir būtiski un kāpēc būtiski; kurus nevajadzētu mainīt, jo pats Jēzus tos ir teicis māsai Faustīnei. Tad es šos tulkošanas principus devu arhibīskapam, kas tos nodeva trim filologiem. Pēc tam tulkojumu izskatīja priesteris - teologs. Tad tās tika atdotas bīskapiem, lai viņi nolemtu, kurš tulkojums būs derīgs.

Tad sapratu, ka ir vajadzīga vēl kāda lieta - latviešu valodā nav māsas Faustīnas dienasgrāmatas tulkojuma. Uzrakstīju māsai Elizabetei, vai viņa atļauj tulkot dažus fragmentus no māsas Faustīnes “Dienasgrāmatas” meditācijai, bet viņa teica, ka nav tādas vajadzības, jo ir buklets ar tekstu, kur ir galvenie Jēzus vārdi. Tikai to vajadzētu pārtulkot. Decembra beigās - janvāra sākumā viss bija sagatavots un kopā ar arhibīskapu Z. Stankeviču uzrakstīju vēstuli visiem priesteriem Rīgas arhidiecēzē. Tajā iepazīstināju ar to, kas jau ir paveikts un to, kādi ir Dieva žēlsirdības svētceļojuma principi. 4.februārī sākās svētceļojums un pirmā draudze, kurā tas notika, bija Olainē.

Lasīju, ka tieši šogad apritēs 40 gadi Dieva žēlsirdības kulta godināšanai…

Jā, šajā gadā būs dažas skaistas gadadienas un jubilejas. 30. jūnijā būs 40 gadi kopš svētīgais pāvests Pāvils VI apstiprināja šo Dieva žēlsirdības godināšanu Faustīnei atklātajos veidos. Un 5.oktobrī būs 80 gadi kopš māsa Faustīne aizgāja uz Tēva mājām. Jēzus viņu izvēlējās par Dieva žēlsirdības apustuli un deva šādu misiju - sludināt to pasaulē.

Vai Jums bija nozīmīgi vadīt Dieva žēlsirdības svētceļojumu?

Protams, tas man ļoti daudz deva.

Kur Svētajos Rakstos varam lasīt par Dieva žēlsirdības būtību?

Vecajā Derībā ir daži svarīgi fragmenti. Levītu grāmatā 16. nodaļā ir aprakstīts, ko dara virspriesteris vienu reizi gadā Jeruzalemes svētnīcā vietā, kur ieeja bija atļauta tikai priesteriem. Ar nokautu dzīvnieku asinīm viņi apslacināja Derības šķirsta vāku. Ar šīm dzīvnieku asinīm tika izpildīts pārlūguma upuris. Emeritētais pāvests Benedikts XVI vienā no savām katehēzēm stāstīja, ka šī liturģija un visi Vecās Derības upuri bija kā vēlme, lai Dievs neskatītos uz grēkiem, jo to laiku cilvēki ticēja, ka Derības šķirstā ir Dieva klātbūtne, bet ārpusē - mūsu pasaule, un asinis nekad nesasniegs Dievu, jo ir tikai uz pārlūguma vāka. Pāvests to komentēja tā: cilvēki bieži domā, ka Vecajā Derībā bija īstie un patiesi upuri, tika nokauti dzīvnieki, lija asinis, bet tagad mums ir garīgie upuri - mēs palūdzamies, nopūšamies un Dievs pieņem mūsu upurus. Bet patiesībā ir pavisam pretēji! Vecās Derības upuri bija vēlme, lai šie upuri sasniegtu Dievu, bet neviens upuris nesasniedza Dievu, jo dzīvnieku asinis nevarēja nomazgāt mūsu dvēseles no grēkiem.

Un ko izdarīja Jēzus Kristus? Vēstule ebrejiem runā par Jēzu Kristu, kas ir mūžīgais visaugstais priesteris, kas nav kā Vecās Derības priesteri, kuri vienkārši paaudzēs mantoja savu priesterības funkciju, bet Jēzus ir priesteris pēc Melhizedeka kārtas, un Melhizedekam nav ne sākuma, ne beigu. Jēzus ir visaugstā Dieva priesteris un bez sākuma un beigām. Tas nozīmē, ka Viņš vienmēr ir. Viņš ir vienīgais Jaunās Derības priesteris. Visi pārējie priesteri piedalās Jēzus Kristus priesterībā. Mums ir šī mūžīgā priestera Jēzus Kristus upuris, kas nav vairs tikai kaut kādas dzīvnieku asinis, bet tā, kā mēs skaitām Dieva žēlsirdības kronītī - Miesa un Asinis, Dvēsele un Dievišķība. Lūk, Viņš kļuva cilvēks tāpēc, lai varētu mirstot sevi upurēt. Tas ir šis pārlūgums, ko izdarīja Jēzus Kristus. Vecās Derības priesteris iegāja cilvēku roku darinātā svētnīcā, bet Jēzus iegāja pašās Debesīs. Svētnīcas priekškars simbolizē Jēzus Kristus miesu un, ja cilvēks ticēja, ka Jēzus ir Dievs, nevis tikai kāds gudrs cilvēks vai mācītājs, viņš satikās ar Dievu. Jēzus iegāja Debesīs un ienesa tajās sevi kā pārlūguma upuri Debesu Tēvam. Tas ir pirmais un vienīgais upuris, kas patīk Dievam - Debesu Tēvam. Visi Vecās Derības upuri beidzās uz pārlūguma vāka, bet tāpēc, ka Jēzus ir Dievišķa persona, Dievs pieņēma šo upuri.

Un arī vēstule Romiešiem (3, 25) runā par to, ka ”Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību”. Arī apustulis Jānis savā vēstulē (2, 2) runā par to un stāsta, ka vienīgā pieeja pie Tēva ir Jēzum Kristum. Tāpēc Jēzus teica māsai Faustīnei: “Visas tavas lūgšanas, ciešanas un grūtības, arī vajāšanas vienojas ar Manām lūgšanām, ciešanām un vajāšanām,“ un mēs zinām, ka esam aicināti vienot savas lūgšanas un upurus ar Jēzus upuri un tad mūsu upuri nav tikai kā vieglas nopūtas, bet gan tiek pievienoti Jēzus Kristus ciešanu upurim. Jēzus ir viens vienīgais upuris, kas sasniedza Dievu un Viņam patīk, un kas patiešām nes mums pestīšanu. Mēs piedalāmies šajā upurī bezasiņu veidā Svētajā Misē.

Vai māsa Faustīne ir pirmā, kura tik daudz stāsta pasaulei par Dieva žēlsirdību?

Dieva žēlastība vienmēr ir klātesoša. Svētajos Rakstos Vecajā Derībā, bet īpaši Jaunajā Derībā varam lasīt par to, ka Dievs ir žēlsirdīgs un saudzīgs. Tāpat no Baznīcas pieredzes zinām, ka katrs svētais ir gājis pa šo Dieva žēlsirdības ceļu, taču dažādos veidos. Viens ir rūpējies par nabagiem, cits par slimajiem, cits sludinājis Dieva Vārdu, un tas no viņa prasīja daudz pūļu un sagatavošanos, lai cilvēkiem vislabākajā veidā dotu šo garīgo barību. Tā ir žēlsirdība, jo žēlsirdība nenozīmē tikai kādu fizisku darbu, ko varam paveikt ar savām rokām. Stāstā par žēlsirdīgo samarieti, kas palīdzēja ievainotajam cilvēkam, redzam, ka žēlsirdība vispirms jau bija viņa sirdī, dvēselē un pēc tam tas atklājās fiziskā žēlsirdības darbā. Mūsu nostājai pret tuvākajiem jābūt žēlsirdīgai, un tam, ko esam iemācījušies no Dieva caur Baznīcu, ir jāparādās mūsu dzīvē. Un tam jābūt ne tikai darbos, bet arī vārdos, lūgšanā.

Dieva žēlsirdība ir Dieva īpašība, bet ne tikai, jo Viņš pats ir Žēlsirdība. Latvijā ir mazliet pazīstams svētīgais Honorāts Kožminskis. Viņš redzēja, kādas ir sabiedrības vajadzības un reaģēja uz tām īpašā veidā, piemēram, dibinot daudzas bezhabita māsu kongregācijas un esot par garīgo tēvu un biktstēvu daudziem cilvēkiem. Redzam, ka žēlsirdības darbiem ir vajadzīga piepūle, lai gan dažreiz vienkārši tas prasa daudz domāt, vēl vairāk lūgties, un ar kopīgiem spēkiem cilvēki iet vienā virzienā, pilda Dieva gribu. Svētajiem žēlsirdība ir normāls ceļš pie Dieva. Viņi meklē, kā to mīlestību un žēlastību, ko Dievs viņiem ir devis, parādīt tuvākajiem. Tas, kas ir izdarīts Dievā, tas arī pastāvēs, jo ir vienots ar Viņu. Tāpēc, ja mums ir paļāvība uz Dievu un žēlsirdīga nostāja pret tuvākajiem, tas ir drošs pamats, ka mūsu žēlsirdības darbi, pat vismazākie, nekad nebūs veltīgi. Tāpēc arī mēs kā Dieva bērni esam aicināti darīt Dieva darbus. Dievs teica: “Kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es aizeju pie Tēva.” (Jņ 14, 12)

Kā mums būtu pareizi jāizprot Dieva taisnīgums un Viņa žēlsirdība?

Jā, Dievs ir taisnīgs un tiesā, bet Viņš arī ir tas, kas vienmēr paliek gaidošs un atvērts pat uz vislielāko grēcinieku atgriešanos. Neviens nevar izbēgt no Dieva rokas, bet katrs var izvēlēties -pieņemt Viņa žēlsirdību vai arī satikties ar Dieva taisnīgumu un atbildēt par saviem grēkiem. Mūsu dzīves laikā Dievs nemitīgi mūs aicina uz vienotību ar Viņu gan lūgšanā, gan sakramentos, pieaugot svētumā. Ja cilvēks ir gatavs pieņemt Dieva žēlsirdību un to arī izpaust tālāk savā dzīvē, piemēram, pret tuvākajiem, tad Dievs viņu netiesās kā tāds bargs tiesnesis, jo viņš būs gājis žēlsirdības ceļu. Dievs netiesās žēlsirdību un mīlestību. Dievs tā nolēma, ka Savu taisnīgumu parādīs savā Dēlā, tāpēc redzam, ka tas ir ceļš uz Jēzu Kristu, uz Viņa upuri. Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva savu Dēlu, kurš upurēja sevi, mīlot gan Tēvu, gan mūs, cilvēkus, lai Viņš atpirktu mūs no grēkiem, jo neviens cilvēks sevi neatpestītu no grēkiem. Jēzus Kristus mira par mums, lai mēs dzīvotu vienotībā ar Viņu, un tas nozīmē dzīvot paļāvībā uz Dievu un darīt žēlsirdības darbus. Dzīvot kā Jēzus Kristus, kas pilnīgi paļāvās uz Tēvu un darīja žēlsirdības darbus.

Runājot par tiem cilvēkiem, kuri domā, ka Dievs ir taisnīgs un viņus tiesās, un varbūt tādēļ pat neiet uz baznīcu, - tas liecina par to, ka viņi vēl līdz galam nepazīst Dievu, jo Viņš ir žēlsirdīgs. Un Viņš grib, lai cilvēks atvērtu savu dvēseli Viņam, nožēlotu grēkus un sāktu jaunu dzīvi kopā ar augšāmcelto Jēzu Kristu.

Kas ir īpašs Dieva žēlsirdības svētkos - Žēlsirdības svētdienā?

Jēzus atnāca pie māsas Faustīnes 1931. gadā 22. februārī ar misiju, lai viņa uzglezno svētbildi ar uzrakstu “Jēzu, es uzticos Tev”. Un deva arī otro elementu - Žēlsirdības svētkus. Tie ir pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, šogad 8. aprīlī. Mēs zinām, ka sagatavošanās šiem svētkiem notiek caur novennu. Sākot ar Lielo Piektdienu, katru dienu jāpalūdzas Dieva žēlsirdības kronītis. Taču šajos svētkos ir svarīgi arī iet pie grēksūdzes, saņemt grēku piedošanu, savā sirdī atteikties no visiem sakariem ar grēkiem un piedalīties Svētajā Misē, pieņemt svēto Komūniju. Šajā dienā cilvēkam ir iespēja saņemt visu vainu un sodu par grēkiem atlaišanu. Tas nozīmē, ka to varam dēvēt par “otrām kristībām”. Tas nav nekāds astotais sakraments. Bet žēlastības, kuras cilvēks saņem šajos svētkos, ir līdzīgas tām žēlastībām, ko cilvēks saņem Kristības sakramentā, citiem vārdiem sakot - cilvēka sirds ir tik tīra kā pēc Kristības sakramenta. Jēzus teica māsai Faustīnei, ka pat tad, ja cilvēks nebūtu sagatavojies, lūdzoties novennu, un, atnācis uz šiem svētkiem, dzirdētu, ka ieteicams iet pie grēksūdzes un atteikties no visiem sakariem ar grēkiem, piedalīties Svētajā Misē un pieņemt svēto Komūniju, un to visu izdarītu lielā paļāvībā uz Dievu, tad saņemtu tādas pašas žēlastības. Tā Dievs parāda žēlsirdību arī mūsu laikos. Jēzus arī apsolīja, ka to priesteru, kas šajos svētkos sludinās par Dieva žēlsirdību, vārdiem Viņš dos tādu spēku, ka viņi satrieks cilvēku sirdis, tādā nozīmē, nevis, ka tās kļūs nelaimīgas, bet, ka cilvēki atgriezīsies, jo tiks satriekti mūri, kas nav ļāvuši Dieva žēlsirdībai ieiet cilvēkā.

di līdz šim ir Jūsu spilgtākie iespaidi no šī svētceļojuma?

Mani pārsteidza, ka divu dienu laikā, kamēr vadīju rekolekcijas dažās draudzēs, bija jau izpirkta puse no māsas Faustīnes “Dienasgrāmatām”, ko biju pasūtījis krievu un poļu valodā. Redzēju, ka tātad cilvēkiem par to ir interese. Diemžēl tādēļ, ka nebija līdzekļu, es nevarēju pasūtīt vēl vairāk grāmatu. Vēl esmu ļoti pateicīgs prāvestiem, kas atļāva man organizēt rekolekcijas un vadīt katehēzes, redzēju, ka cilvēki ļoti uzmanīgi klausījās un bija ieinteresēti. Man arī patika, ka varēju dalīt svētbildītes un bukletus, jo tad bija kontakts ar cilvēkiem, viņi varēja uzdot jautājumus. Varēju redzēt cilvēku sejas, kad viņi stāvēja rindā pēc bukletiņiem, un to, ka viņi ir priecīgi.

Paula Beloglazova, foto: Romualds Beļavskis