Šodienas datums: 26.03.2019  |  Vārda dienas: Eiženija, Ženija

Garīgā dzīve

Žēlastība atpazīt savus grēkus un tos atmest

Visgrūtāk cilvēkam ir iepazīt pašam sevi. Tikai cilvēks, kurš pilnībā nepazīst sevi, var dzīvot pārliecībā, ka pazīst sevi ļoti labi vai arī, ka var viegli sevi iepazīt un mainīt. Nevēlēšanās iepazīt sevi visbiežāk izriet no bailēm no sevis un no tā visa, kas ir cilvēkā. Apdraudētības sajūtu rada tieši tas, kas vēl ir neiepazīts un nenosaukts vārdā. Būt sevis iepazīšanas tumsā ir grūti, jo tā rada nedrošību. Mēs esam kārdināti “pievērt acis”, lai izvairītos no sāpīgā skatiena pašam uz sevi. “Acu pievēršanas” sekas ir ilūziju pasaules radīšana sevī.

Sevis iepazīšana, kas izriet no uzticēšanās Dievam
Pat, ja cilvēks vēl sevi nepazīst, tad parasti viņam piemīt intuitīva savu problēmu sajūta. Viņš arī nojauš, ka to atrisināšanai ir vajadzīga viņa iesaistīšanās, atbildība un upuris. Ar “acu aizvēršanu” var sevi apmānīt tikai līdz zināmai robežai. Mūsos vienmēr ir garīgā telpa, brīvības telpa, kuru līdz galam nav iespējams apmānīt. Un tieši šo vietu, kura ir katrā cilvēkā, uzrunā Jēzus, aicinot atgriezties.

Sevi neiepazīstam līdz galam tādēļ, ka nevēlamies iepazīt visu patiesību. Robežu starp to, ko cilvēks nevēlas un starp to, ko viņš nevar, lielā mērā nosaka pats cilvēks. Cilvēka iespējas ir cieši saistītas ar viņa ilgām. Tur, kur cilvēks maz ilgojas, maz var. Ilgu trūkumu bieži attaisno ar “objektīvu” cilvēka nevarēšanu.

Lūgšana par savu grēku atpazīšanu vispirms ir lūgums atbrīvot mūs no iepazīšanas “naivuma”, kas iemidzina cilvēku, radot viņā pārliecību, ka “viss ir kārtībā”. Tāpat tas arī ir lūgums pēc drosmes uzlūkot sevi un visu realitāti tādu, kāda tā ir patiesībā.

Būt sevis iepazīšanas tumsā, kas liek mums atzīt: “līdz galam sevi nepazīstu”, no cilvēka prasa balstīties Dievā un uzticēties Viņa spēkam. Viņš mani izvedīs cauri šai tumsai, Viņš man dos gaismu. “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis” (Ps 23, 4). Nevēlēšanās un pretestība iepazīt sevi un savu eksistenciālo situāciju pirmkārt izriet no neticības Dieva pestījošajam darbam cilvēka dzīvē. Cilvēks netic saviem spēkiem, jo netic Dieva spēkam, kas darbojas viņa dzīvē.

Pretestība pret sevis un savas nesakārtotās iekšienes iepazīšanas nereti tiek attaisnota ar argumentiem, kas pieņem pārmetumu veidu: kāpēc visu laiku nodarboties ar sevi? Kādēļ atgriezties pie pagātnes? Vai tad nav labāk pievērsties Dievam? Tomēr katrs mēģinājums sevis iepazīšanai pretnostatīt Dieva iepazīšanu ir bezjēdzīgs. “Pazīstam Dievu tik daudz,  cik lielā mērā mūsos pieaug apzināta sevis iepazīšana caur Viņu” (T. Mērtons). 

Kristīgais garīgums sevī ietver sevis un savu grēku padziļinātu iepazīšanu. Patiesa atgriešanās, kas ir kristīgās dzīves sākumā, sākas no savas iekšējās nesakārtotības iepazīšanas. Tieši šī iekšējā nesakārtotība apklusina un iznīcina ilgas meklēt un pildīt Dieva gribu. Cilvēks, kurš nevēlētos iepazīt sevi un savu situāciju, kā arī uzņemties par to atbildību, nebūs spējīgs dzīvot garīgo dzīvi.

Grēks ir noslēpums
Jau pirmais ieskats sevī rada sajūtu, ka grēks ir noslēpums, kuru līdz galam neesam spējīgi atklāt. Lūgums iepazīt savus grēkus rodas arī no savas bezspēcības pret grēku pieredzes.

Grēks ir noslēpums visām cilvēciskās personības sfērām, īpaši mūsu jutekļiem. Grēka realitātei ir garīgs raksturs, un to nevar aptvert ar maņu sajūtām. Grēks apmierina cilvēka jutekļus, kuri gūtās “baudas” dēļ kļūst akli un nespēj nojaust nelaimi, ko tas sev nes līdzi. Lai arī maņas piedalās grēkā, tomēr pašas sevī “nesaprot”, kādēļ grēks ir ļaunums.

Lai arī ar jutekļiem neesam spējīgi iepazīt grēka noslēpumu, tomēr ar to palīdzību varam iepazīt sāpīgās grēka sekas. Fascinācija ar grēku un “baudu”, ko tas sniedz, ātri pārvēršas par vilšanās pieredzi. Ar jutekļiem mēs grēku neiepazīstam tieši, tikai pēc tam, kad baudām tā “nobriedušos” augļus. Jutekliskā sfēra mums var palīdzēt iepazīt grēku caur grēka seku “nogaršošanu”. Daudzu grēku analīze parāda, kā jutekliskais baudu “dieviņš” nemanāmi pārvēršas vilšanās un ciešanu “dēmonā”. Svētais Ignācijs no Lojolas savos “Garīgajos vingrinājumos” grēka atpazīšanai izmanto ļoti spēcīgus tēlus: “Uzlūko sevi kā pūžņojošu vāti un augoni, no kura izplūdis tik daudz grēku, nekrietnību un vispretīgākās indes” (GV 58). Tādā veidā Vingrinājumu autors vēlas mums parādīt ciešo saistību starp ciešanām un  grēku.

Grēks ir noslēpums arī mūsu emocionālajai sfērai. Visi grēki, kurus izdarām, ir emocionāli pievilcīgi. Grēka realitāte ir dziļi iesakņojusies mūsu nenobriedušajā vai arī ievainotajā emocionalitātē. Tieši tādēļ, ka mūsu emocionalitāte ir nesakārtota, tā saskata grēkā laimes un labā avotu. Tikai nobriedusi emocionalitāte spēj izjust riebumu un pretīgumu pret grēku, skaidri saskatot grēka saistību ar cilvēka nelaimi.

Patiesa atgriešanās kļūs iespējama tad, kad cilvēks atteiksies no grēka un fascinācijas ar grēku. Šī fascinācija ir sevis mānīšana ar kārdinājumā apslēpto apsolījumu, ka grēks atnesīs prieku un laimi. Neskaitot pašu grēku, cilvēkam no sirds ir jāizraida mīlestība uz grēku, kura tik dziļi ir iesakņojusies slimā emocionalitātē.

Grēks paliek noslēpums arī mūsu intelektuālajai un garīgajai sfērai. Tas izriet no fakta, ka grēka noslēpums ir cieši saistīts ar Dieva noslēpumu. Mēs nespējam aptvert ne mūsu saiknes ar Dievu noslēpumu, nedz arī spējam iepazīt grēku, kurš iznīcina mūsu saikni ar Dievu.

Dziļumi piesauc dziļumus (Ps 42, 8). Tikai Dieva noslēpuma dziļuma pieredze var mūsos piesaukt grēka dziļuma pieredzi. Grēka noslēpumus kā spogulī atspoguļojas Dieva noslēpumā. Tādēļ arī vispilnīgāk grēku ir iepazinuši mistiķi, jo viņi varēja “ieskatīties” Dieva noslēpumā. Tikai pilnīgāka Dieva iepazīšana noved pie pilnīgākas grēka iepazīšanas.

Garīgajā pastorātā nereti var sastapties ar reliģiski vienaldzīgu cilvēku, kuri dodas pie Izlīgšanas sakramenta vairāk ārējo apstākļu spiesti, nekā iekšējās vajadzības mudināti, bezpalīdzību savu grēku ieraudzīšanā. Mazas ticības pieredze cilvēkam dod “mazu” grēku sajūtu. Neticības pieredze rada cilvēkā pārliecību par savu bezgrēcīgumu. Tikai liela ticība ļauj saskatīt savu grēku lielumu

Žēlastība atpazīt savus grēkus
Ko ietver sevī lūgums apzināties savus grēkus? Pirmkārt, ilgas apzināties, ka grēks ir nelaimju avots un tas nes sev līdzi sāpes, ciešanas un nāvi. Taču nav runa tikai par šīs patiesības intelektuālu izpratni vai emocionālu pārdzīvojumu. Lūdzot apzināties savus grēkus, vēlamies atklāt patieso saistību starp personīgo grēku un savām ciešanām. Daudzas cilvēciskās ciešanas nav krusts, kuru Dievs sūta cilvēkam, bet sava grēka rūgtais auglis, kura priekšā Dievs ir “bezpalīdzīgs”, jo Viņš ciena cilvēka brīvo gribu un viņa izvēles.

Runājot par personīgajiem grēkiem, ar to nedomājam tikai atsevišķus faktus, bet vispirms nesakārtotās attieksmes un piesaistes, nereti ļoti dziļi iesakņojušās, lai arī vēl maz atpazītas.

Neviens cilvēks nevēlas sev ļaunu. Grēku izvēlamies tādēļ, ka tajā saskatām kādu personīgo labumu. Ar grēku saistītais aklums galvenokārt balstās tajā, ka nespējam saskatīt ciešo saikni starp mūsu grēkiem un ciešanām, kas no tā izriet. Lai nesaskatītu šo saikni starp savu grēku un ciešanām un, lai cilvēks nebūtu “spiests” atgriezties, viņš parasti atbildību par saviem grēkiem noveļ uz ārējiem iemesliem: uz otru cilvēku, uz mūsdienu sabiedrību, uz gadījumu un pat uz Dievu.

Tomēr cilvēks grēko ne tikai pret sevi, bet arī pret Dievu un cilvēkiem. Grēks trāpa Dievam, jo ievaino Viņa mīlestību uz cilvēku. Dieva Cilvēka ciešanas un nāve vispilnīgāk atklāj, cik ļoti grēks ievaino Tēva mīlestību un cilvēku dēliem.

Apzināties savu grēku arī nozīmē saprast, ka paši ar saviem spēkiem mēs nespējam atbrīvoties no grēka un tā iznīcinošajām sekām. Tikai Dievs var valdīt pār traģiskajām grēka sekām. Pats cilvēks nespēj gandarīt par savu grēku. Apzināties savu grēku nozīmē piedzīvot Dieva apžēlošanas nepieciešamību.

Lūgums apzināties savu grēku izpaužas arī vēlmē saskatīt saikni starp grēku un tuvākā ievainošanu. Katrs grēks, lai arī cik personīgs, ievaino ne tikai grēkojošā cilvēka personīgo labumu un Dieva mīlestību uz viņu, bet arī otra cilvēka labumu. Tas attiecas uz visiem grēkiem, ne tikai uz tiem, kuri ar savu ārējo formu vēršas pret tuvāko, bet arī uz grēkiem, kuri ir izdarīti “sirds apslēptībā”.

Katrs grēks noslēdz cilvēku pašu sevī, padara viņu necaurredzamu, egocentrisku, lepnu, bez pazemības, un caur to ietekmē viņa attiecības ar citiem. Savos grēkos ieslēgts cilvēks nav spējīgs uz patiesu upuri un veltīšanos citiem, pat, ja patiešām vēlas viņus mīlēt. Tikai caur cīņu ar savu grēku cilvēks kļūst spējīgs patiesi mīlēt Dievu un cilvēkus.

Pilna grēku apzināšanās nenotiek vienā reizē, bet tas ir noteikts process. Ir lietas, kuras atklājam pamazām, atkarībā no mūsu pieaugšanas brīvībā un arvien lielākā uzticēšanās Dievam.

Grēka atpazīšana, līdzīgi kā Dieva iepazīšana, ir ne tikai mūsu darba auglis, bet arī saņemtās žēlastības auglis. Tādēļ arī svētais Ignācijs iedrošina “lūgt žēlastību apzināties savus grēkus” (GV 43). Saņemtā žēlastība vienmēr iet pārī ar pūlēm un darbu no cilvēka puses. Grēku apzināšanās ir žēlastība, un Kungs vienmēr dod žēlastību īstajā laikā. Vajag to lūgt un ticēt, ka Dievs to mums dāvās, jo Viņam nav patika grēkā.

Vingrinājums I
Atceries kādus savas dzīves notikumus, kuros piedzīvoji lielas emocionālas un garīgas ciešanas, cīņas. Pēc tam lūdz Svētajam Garam gaismu nākamajam vingrinājumam.

Tagad pacenties saskatīt saistību starp šīm ciešanām un tavām nesakārtotajām iekšējām attieksmēm, piemēram, pārjūtīgumu, ka aizvainojies, nepiedošanu, pārmērīgām ambīcijām, padošanos, baiļpilnu attieksmi pret dzīvi, mazvērtības kompleksu utt.

Veicot šo uzdevumu, esi ļoti uzmanīgs, lai mehāniski nesaistītu savus grēkus ar nejaušām ciešanām. Ne visas ciešanas, kuras piedzīvojam, ir tieši saistītas ar mūsu grēcīgām attieksmēm. Daudzas mūsu ciešanas var būt no mums neatkarīgas un var vienkārši būt Dieva pieļautais krusts.

Vai sajūti, ka, pateicoties cīņai ar savām nesakārtotajām jūtām, tu varētu izvairīties no daudzām nevajadzīgām ciešanām un iekšējām mokām? Kuri tavi grēki tev sagādāja visvairāk ciešanas un sāpes?

Ko šī vingrinājuma beigās tu vēlētos pateikt Dievam? Vai vēlētos Viņam par kaut ko pateikties? Par ko vēlētos Viņam lūgt piedošanu?

Vingrinājums II
Atceries vislielākos savas dzīves grēkus, kuri palikuši atmiņā un kuru dēļ, ļoti iespējams līdz pat šai dienai, savā apziņā jūties pazemots. Atceries savus iekšējos pārdzīvojumus, kurus piedzīvoji pēc šiem grēkiem. Ko toreiz domāji par Dievu? Kāds šajos grūtajos brīžos tev likās Dievs? Kādas Viņa īpašības tu varētu uzskaitīt? Kam pēc šīm īpašībām Dievs visvairāk ir līdzīgs? Labam un mīlošam tēvam, ar kuru tūdaļ vēlētos satikties, lai saņemtu piedošanu un mierinājumu? Vai vairāk līdzīgs tiesnesim un prokuroram, no kura labprāt aizbēgtu? Šajā vingrinājumā svarīga būs “pirmā” doma, “pirmā” sajūta.

Ko tagad tu vēlētos pateikt Dievam? Vai vēlētos par kaut ko pateikties? Par ko visvairāk vēlētos Viņam lūgt piedošanu? Ko vēlētos Viņam lūgt?

Fragments no Jāzepa Augustīna SJ grāmatas “Kwadrans szczerošci”
No poļu valodas tulkoja LRKB IC