Šodienas datums: 12.12.2017  |  Vārda dienas: Otīlija, Iveta

Garīgā dzīve

Žēlsirdība un taisnīgums

Latviski ir iztulkota Romano Gvardini grāmata „Kungs. Pārdomas par Kristu un Viņa dzīvi”. Mēs ceram ar šo grāmatu mūsu Latvijas lasītājus iepriecināt Ziemassvētkos. Pārlasot šo grāmatu, man prātā iespiedās, kā Romano Gvardini skaidro līdzību par pazudušo dēlu no Lūkasa evaņģēlija 15. nodaļas. Neviens no dēliem nav sapratis tēva lielo mīlestību, kas izpaužas viņa žēlsirdībā. Vecākais dēls pieprasa taisnību, jaunākais dēls, kas visu savu mantu ir izputinājis, lūdz pēc piedošanas. 

Ar žēlsirdību un taisnīgumu mēs sastopamies ikdienā. Lielākā daļa cilvēku nostājas jaunākā dēla pusē, bet ir arī cilvēki, kas atbalsta vecāko dēlu, kurš pieprasa taisnīgumu. Vecākais dēls bija nopietns. Varbūt viņš neprata kā nākas izteikt savas domas, un viņā bija kaut kas neveikls, robusts, tā ka jaunākais, tēva un visu apkārtējo mīlulis, visu laiku atstūma viņu otrajā plānā. Turklāt visas rūpes gūlās uz vecākā dēla pleciem, un viņam neklājās saldi. Tēvs droši vien nekad neiedomājās par to, ka viņa noslēgtais vecākais dēls, kas visu laiku tikai strādāja un rūpējās par visu, arī gribēja papriecāties, jo viņš neizteica nekādas vēlmes tajā laikā, kad jaunākais pretendēja uz visu un iztērēja tikpat viegli, kā saņēma. Kā lai citādi saprot pārmetumu rūgtumu, ka tēvs ne reizi nav devis vecākajam dēlam kaut vai pašu mazāko dzīvnieku no ganāmpulka, lai viņš varētu pacienāt savus draugus? Kad brālis aizgāja ar pusi no mantojuma, viņa sirdī iekrita aizvainojums, rūgtums, nicinājums. Bet tagad dīkdienis atgriežas, notriecis visu, un viņu uzņem kā lielkungu! Nē, vecākajam brālim viņa pārmetumos ir taisnība! Un tēva iebildumi, redzams, neatstās uz viņu lielu iespaidu.

Bet ja tēvs viņam piekristu? Ja būtu teicis tam, kurš atgriezās: „Ej savu ceļu! Tu saņēmi to, ko gribēji!” tad taisnīgums tiktu atjaunots. Aizvainotās brāļa jūtas tiktu apmierinātas… Bet vai tiešām?

Taisnīgums ir labs. Tas ir eksistences pamats. Bet ir kaut kas augstāks par taisnīgumu – sirds, kas brīvi atveras žēlsirdībai. Taisnīgums ir viennozīmīgs, bet, ja mēs izdarīsim tikai vēl vienu soli pa šo ceļu, tad tas kļūst auksts. Savukārt žēlsirdība – patiesa, sirsnīga, tāda, kas sakņojas pašā raksturā, – sasilda un atbrīvo. Taisnīgums ievieš kārtību – žēlsirdība toties rada. Taisnīgums kalpo tam, kas ir, žēlsirdība rada ko jaunu. Taisnīgs gars sajūt apmierinājumu par atjaunoto kārtību, bet no žēlsirdības iziet radošās dzīves prieks. Tāpēc arī ir teikts, ka debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kuriem nav vajadzīga nožēla. Pāri muļķīgai un ļaunai cilvēka rīcībai žēlsirdība uzceļ augstu, gaišu, plašu jumolu. Ja tad ierodas taisnīgums un pastāv uz savām pretenzijām, – tas jau arī skan viegli nosodošā tonī, kurā tiek runāts par „deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem” – par šo taisnīguma sablīvējumu, tādu sakārtotu un lietišķu, bet daudz nevērtīgāku, nekā viena vienīga nožēla, par kuru priecīgi dzied eņģeļi (Lk 15,7).

Ieskatīsimies beidzot uzmanīgāk: vai taisnīgums, starp citu, neprotestē pret pašu grēku nožēlu? Cilvēks, kurš ir sastindzis savā taisnīgumā, vai viņš savos dvēseles dziļumos piekrīt tam, ka grēcinieks atgriežas? Vai viņam nav sajūta, ka tas izslīd no kārtības likumiem? Vai viņam nešķiet pilnīgi pareizs tas, ka netaisnības darītājam jāpaliek ieslēgtam savā netaisnīgumā un jānes tā sekas? Vai viņš neizjūt atgriešanos kā veiklu manevru, kas nostāda dzīvu sirdi pret taisnīgumu? Kas tā par lietu, ja klaidonis, notriecis visu, tagad kļūst tikumīgs un ar to pašu izvairās no soda? Patiesas atgriešanās bridī cilvēks patiešām izraujas no taisnīguma rāmjiem. Te ir radošais sākums, turklāt tāds, kas nāk no Dieva, jo taču ticība mums saka, ka grēcinieks pats no sevis nespēj atgriezties. Pēc ļaunuma loģikas katra netaisnība pāriet aklumā; pēdējais atkal pārtop netaisnībā, bet jauna netaisnība aklumu padara vēl dziļāku. Pēc šīs loģikas grēks rada tumsību un nāvi. Tas, kurš atgriežas, izraujas no šīm važām. Un te jau darbojas žēlastība, un, kad debesīs „priecājas par vienu grēcinieku, kurš atgriežas”, eņģeļi priecājas par Dieva žēlastību… Tiešām, jo ilgāk domā par to visu, jo būtībā, kad notiek atgriešanās, taisnīguma jūtām tas ir ieļaunojums! Taisnīgumam draud briesmas palaist garām to, kas ir par viņu augstāks: brīvības un radošas mīlestības valstību, sirds un žēlastības sākotnējo spēku. Bēdas cilvēkam, kurš gribētu dzīvot tikai taisnīgi! Bēdas pasaulei, kurā viss balstītos tikai uz taisnīgumu!

Bet lieta patiešām ir vēl dīvaināka. Taisnīgums nosmaktu, ja tas paliktu vienatnē ar sevi. Kur tad ietilptu pats patiesākais taisnīgums? Acīmredzot tajā, ka katrs saņemtu pēc nopelniem. Tātad nevis vispārēja vienlīdzība, bet dzīva kārtība attiecībās starp cilvēku un lietu atšķirībām. Bet, lai zinātu, ko ir pelnījis konkrētais cilvēks, man viņš ir jāuzlūko visā viņa neatkārtojamajā individualitātē, bet to es varu izdarīt tikai ar mīlestības acīm. Tikai plašumā, kas atklājas mīlestības skatienam, cilvēka tēls var izpausties pilnībā. Tādā veidā taisnīgums nekādi nespēj sasniegt pilnību pats ar saviem spēkiem – tikai mīlestība rada priekšnoteikumus, kuri nepieciešami tam, lai taisnīgums izpildītu savu uzdevumu. „Augstākais taisnīgums ir smagākā netaisnība!” skan sens sakāmvārds. Taisnīgums, kas dzīvo tikai pats no sevis, pārvēršas par savu ļauno pretstatu.

Tādā veidā jaunākā brāļa atgriešanās vecākajam brālim kļūst par liktenīgo stundu. Līdzība par to vairs neko nesaka, bet viņš, bez šaubām, stāv paša svarīgākā lēmuma priekšā. Ja viņš paliks tikai pie taisnīguma kā tāda, tad iekritīs tādā aprobežotībā, iznīcinās gara un sirds brīvību. Viss ir atkarīgs no tā, vai viņš sapratīs, ko nozīmē tēva vārdi, ko vispār nozīmē piedošana un atgriešanās, un vai viņš ieies pa šo ceļu tajā radošās brīvības valstībā, kas ir augstāka par taisnīgumu.

Bīskaps Antons Justs pēc Romano Gvardini grāmatas „Kungs. Pārdomas par Kristu un Viņa dzīvi”

Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2012.gada 12. maijs

Atgriezties uz sadaļu "Garīgā dzīve"