Šodienas datums: 10.04.2020  |  Vārda dienas: Anita, Anitra, Zīle

Gavēņa kalendārs 2020. gadam

Sākot no Pelnu Trešdienas, 26. februārī, līdz pat Klusajai Sestdienai, 11. aprīlī, Tu vari bagātināt savu Lielā Gavēņa laiku ar Gavēņa kalendāru. Katru dienu lasi Evaņģēlija fragmentu, fragmentu no pāvesta Franciska teksta, noklausies garīdzinieka pārdomas un noslēgumā vari pavadīt laiku klusumā, pārdomājot uzdotos jautājumus.

Kā ierasts, veidojot Gavēņa kalendāru, sadarbojas katolis.lv un Radio Marija Latvija. Evaņģēlija lasījumus (ne tikai Gavēnī, bet arī jebkurā citā laikā) audio formātā piedāvā Mieram Tuvu. Ik pa laikam kopā ar Caritas un citām Baznīcas iniciatīvām pievērsīsim uzmanību arī praktiskām iespējām dalīties žēlsirdībā. Par akvareļu zīmējumiem rūpējas Laura Anspoka.

PĀVESTA FRANCISKA VĒSTĪJUMS LIELAJAM GAVĒNIM

Dārgie brāļi un māsas, šogad Kungs mums atkal dāvā labvēlīgu laiku, lai ar atjaunotām sirdīm mēs gatavotos svinēt lielo Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, mūsu personīgās un kopīgās kristīgās dzīves stūrakmeni. Mums nepārtraukti ir jāatgriežas pie šī noslēpuma prātā un sirdī, lai tas mūsos augtu tādā mērā, ka mēs būtu atvērti tā garīgajam spēkam un atbildētu ar brīvību un augstsirdību. Lasīt tālāk


Gavēņa 39. diena - DIEVA CIEŠANAS

Bīskapa Viktora Stulpina sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Kristus, pasaules Karaļa, nāve apkaunojošā un mokošā veidā ir paradokss. Kāpēc nevarētu būt cits veids, kā nodot vēstījumu par mīlestību? Tomēr Kristus rīcība atklāj pilnīgu mīlestību - nesavtīgu, tomēr apzinātu gatavību sevi sniegt kā upuri. Šajā lēmumā un pilnīgas žēlsirdības žestā jebkuras ciešanas var iegūt jēgu, jo tās var kļūt par veidu, kā dot sevi, mīlēt pāri grūtībām, meklēt jaunas perspektīvas dzīvei.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanu apraksts, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 18, 1–19, 42)
K
 – Kristus vārdi
E – evaņģēlista vārdi
C – citu atsevišķu personu vārdi
P – vairāku personu vai pūļa vārdi
Pēc Pēdējām vakariņām Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja pāri Cedronas strautam. Tur bija dārzs, kurā iegāja Viņš un Viņa mācekļi.
Bet arī Jūdass, kas Viņu nodeva, zināja šo vietu, jo Jēzus tur bieži sapulcējās ar saviem mā­cekļiem. Tāpēc Jūdass, pasaucis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju kalpus, devās uz turieni ar lukturiem, lāpām un ieročiem. Bet Jēzus, zinādams visu, kam bija jānāk pār Viņu, izgāja pretī un tiem sacīja: K “Ko jūs meklējat?” E Tie Viņam at­bildēja: P “Jēzu Nācarieti.” E Viņš tiem sacīja: K “Es tas esmu!” Tie atkāpās un nokrita pie zemes. Tad Viņš tiem otrreiz jautāja: K “Ko jūs meklējat?” E Bet tie sacīja: P “Jēzu Nācarieti.” E Jēzus atbildēja: K “Es jums teicu: tas esmu Es. Tādēļ, ja jūs meklējat mani, tad ļaujiet šiem aiziet!” E Tas notika, lai piepildītos vārdi, ko Viņš bija teicis: “Nevienu no tiem, kurus Tu man devi, Es nepazaudēju.”
Tad Sīmanis Pēteris, kuram bija zobens, izvilka to un cirta virspriestera kalpam, un nocirta viņa labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhuss. Tad Jēzus sacīja Pēterim: K “Bāz zobenu makstī! Vai tad man nav jāizdzer biķeris, ko Tēvs man ir devis?”
E Tad kareivju nodaļa un virsnieku un jūdu kalpi apcietināja Jēzu un, Viņu sasējuši, aizveda vispirms pie Annasa, jo tas bija tā gada virspriestera Kaifasa sievastēvs. Bet Kaifass bija tas, kurš jūdiem bija devis padomu: “Ir labāk, ka viens cilvēks mirst par tautu.”
Bet Sīmanis Pēteris un otrs māceklis sekoja Jēzum. Šis māceklis bija virspriesterim pazīstams un kopā ar Jēzu iegāja virspriestera pagalmā. Bet Pēteris stāvēja ārā pie vārtiem. Tad šis otrais māceklis, kas bija pazīstams virspriesterim, izgāja un, parunājis ar vārtu sargātāju, ieveda iekšā Pēteri. Bet kalpone – vārtu sargātāja – Pēterim sacīja: C “Vai tik arī tu neesi viens no šī cilvēka mācekļiem?”
E Viņš atbildēja: C “Neesmu.” Bet kalpi un sulaiņi, sakūruši uguni, stāvēja un sildījās, jo bija auksts. Un arī Pēteris nostājās starp tiem un sildījās.
Tad virspriesteris jautāja Jēzum par Viņa mā­­cekļiem un Viņa mācību. Jēzus viņam atbildēja: K “Es atklāti runāju pasaulei. Es vienmēr mācīju sinagogā un svētnīcā, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu mācījis slepenībā. Kāpēc tu jautā man? Pajautā tiem, kas dzirdēja, ko Es tiem sacīju! Lūk, viņi zina, ko Es teicu.”
E Bet, kad Viņš to pateica, viens no klātesošajiem kalpiem cirta Jēzum pļauku, sacīdams: C “Vai tā Tu atbildi virspriesterim?” E Jēzus tam sacīja: K “Ja Es slikti pateicu, tad pierādi, ka slikti. Bet, ja labi, kāpēc tu mani sit?” E Pēc tam Annass Viņu sasietu aizsūtīja pie virspriestera Kaifasa.
Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tad tie viņam sacīja: P “Vai arī tu neesi viens no Viņa mācekļiem?” E Viņš liedzās un sacīja: C “Es neesmu.” E Viens no virspriestera kalpiem, radinieks tam, kuram Pēteris nocirta ausi, teica: C “Vai tik es neredzēju tevi dārzā kopā ar Viņu?” E Tad Pēteris atkal noliedza. Un tūlīt iedziedājās gailis.
No Kaifasa tie aizveda Jēzu uz tiesas namu. Bija agrs rīts. Paši tie negāja iekšā tiesas namā, lai ne­paliktu nešķīsti un lai varētu ēst Pashu.
Tādēļ Pilāts izgāja pie tiem ārā un sacīja: C “Kādu apsūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku?” E Tie at­bildēja viņam, sacīdami: P “Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs tev Viņu nenodotu.” E Tad Pilāts tiem teica:
C “Ņemiet Viņu jūs un tiesājiet saskaņā ar savu Likumu!” E Jūdi viņam atbildēja: P “Mēs nevienu nedrīkstam nonāvēt.”
E Tā piepildījās Jēzus vārdi, ko Viņš teica, norādīdams, kādā nāvē Viņam būs jāmirst.
Tad Pilāts atkal iegāja tiesas namā un, iesaucis Jēzu, Viņam sacīja: C “Vai Tu esi jūdu ķēniņš?”
Jēzus atbildēja: K “Vai tu pats no sevis to saki, vai arī citi par mani tev ir stāstījuši?” E Pilāts teica: C “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri man Tevi nodeva. Ko Tu izdarīji?’’ E Jēzus atbildēja: K “Mana Valstība nav no šīs pasaules. Ja mana Valstība būtu no šīs pasaules, mani kalpi cīnītos, lai Es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana Valstība nav no šejienes.” E Tad Pilāts Viņam sacīja: C “Tātad Tu esi ķēniņš?” E Jēzus atbildēja: K “Jā, Es esmu ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un tāpēc nācis pasaulē, lai liecinātu par patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, klausa manai balsij.”
E Pilāts Viņam teica: C “Kas tad ir patiesība?”
E Un, to pateicis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un tiem sacīja: C “Es neatrodu Viņā nekādas vainas. Bet jums ir ieradums, ka es jums Pashas svētkos vienu atbrīvoju. Vai gribat, lai es jums atlaižu jūdu ķēniņu?” E Bet tie atkal sāka kliegt, sacīdami: P “Ne Viņu, bet gan Barabu!” E Bet Baraba bija laupītājs.
Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu nošaustīt. Un kareivji, no ērkšķiem nopinuši vainagu, uzlika to Viņam galvā un Viņu apsedza ar purpura apmetni. Tie gāja Viņam klāt un sacīja: P “Sveicināts, jūdu ķēniņ!” – E un sita Viņam vaigā.
Un Pilāts vēlreiz izgāja ārā un tiem sacīja: C “Lūk, es Viņu izvedu ārā pie jums, lai jūs zinātu, ka es neatrodu Viņā nekādas vainas.” E Tā Jēzus ērkšķu vainagā un purpura apmetnī izgāja ārā. Un Pilāts tiem teica: C “Lūk, cilvēks!”
E Augstie priesteri un kalpi, ieraudzījuši Viņu, sāka kliegt, sacīdami: P “Sit krustā! Sit krustā!” E Pilāts tiem sacīja: C “Ņemiet Viņu jūs un sitiet krustā, jo es Viņā vainas neatrodu.” E Jūdi viņam at­bildēja: P “Mums ir Likums, un pēc Likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi ir uzdevis par Dieva Dēlu.”
E Kad Pilāts izdzirdēja šos vārdus, viņš izbijās vēl vairāk un, iegājis atkal tiesas namā, Jēzum jautāja: C “No kurienes Tu esi?” E Bet Jēzus viņam nedeva atbildi. Tad Pilāts Viņam sacīja: C “Tu man ne­atbildi? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atbrīvot un vara Tevi sist krustā?” E Jēzus atbildēja: K “Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā tev nebūtu dota no augšas. Tādēļ tam, kurš mani tev nodeva, ir lielāks grēks.”
E No šī brīža Pilāts centās Viņu atlaist. Bet jūdi kliedza, sacīdami: P “Ja tu Viņu atlaidīsi, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas sevi taisa par ķēniņu, pretojas ķeizaram.” E Tad Pilāts, izdzirdējis šos vārdus, izveda Jēzu ārā un pats apsēdās tiesneša krēslā tajā vietā, kas saucās Litostrota, bet ebrejiski Gabata. Bet tas bija Sagatavošanās dienā pirms Pashas, ap sesto stundu. Un viņš jūdiem sacīja: C “Lūk, jūsu ķēniņš!” E Bet tie kliedza: P “Nost! Nost! Sit Viņu krustā!” E Pilāts tiem teica: C “Vai es lai situ krustā jūsu ķēniņu?” E Augstie priesteri atbildēja: P “Mums nav ķ?ni?a, tikai ēniņa, tikai ķeizars!”
E Tad viņš atdeva tiem Jēzu krustā sišanai. Un tie Jēzu paņēma. Un Viņš, nesdams savu krustu, izgāja uz vietu, ko sauc par Galvaskausa vietu, bet ebrejiski par Golgātu. Tur tie piesita Viņu krustā un kopā ar Viņu divus citus, vienā un otrā pusē, bet vidū Jēzu. Pilāts uzrakstīja arī vainas apzīmējumu un lika novietot uz krusta. Bet uzrakstīts bija: “Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš.”
Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija piesists krustā, bija tuvu pilsētai un rakstīts bija ebreju, latīņu un grieķu valodās. Tad jūdu augstie priesteri Pilātam sacīja: P “Neraksti: “Jūdu ķēniņš,” – bet gan: “Viņš teica: Es esmu jūdu ķēniņš.”” E Pilāts atbildēja: C “Ko rakstīju, to uzrakstīju!”
E Bet kareivji, piesituši Jēzu krustā, paņēma Viņa drēbes un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai, un paņēma arī svārkus. Bet svārki nebija šūti, bet gan austi vienā gabalā no augšas līdz apakšai. Tāpēc tie sacīja cits citam: P “Negriezīsim tos, bet metīsim kauliņus, kuram tie piederēs.” E Tā pie­pildījās Rakstu vārdi: “Viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus.” Un kareivji tā izdarīja.
Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa Māte un Viņa Mātes māsa, Marija, Kleofa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, ieraudzījis Māti un līdzās stāvošo mācekli, kuru Viņš mīlēja, sacīja Mātei: K “Sieviete, lūk, tavs dēls!” E Pēc tam Viņš sacīja māceklim: K “Lūk, tava Māte!” E Un no tā brīža māceklis paņēma viņu pie sevis.
Pēc tam Jēzus, zinādams, ka viss jau ir izpildīts, lai piepildītos Raksti, sacīja: K “Man slāpst!” E Tur bija nolikts trauks, pilns ar etiķi. Tāpēc tie uzsprauda uz īzapa stiebra ar etiķi piepildītu sūkli un pacēla to Viņam pie mutes. Ieņēmis etiķi, Jēzus sacīja: K “Ir piepildīts!” E Un, galvu noliecis, Viņš atdeva garu.
(Visi nometas ceļos un brīdi paliek klusumā.)
E Tā kā bija Sagatavošanās diena un lai sabatā miesas nepaliktu uz krusta, jo šī sabata diena bija liela, jūdi lūdza Pilātu, lai viņš liek salauzt krustā sistajiem stilbu kaulus un noņemt viņu miesas. Tad atnāca kareivji un pārlauza stilbus gan pirmajam, gan otrajam, kas bija krustā sisti kopā ar Jēzu.
Bet, kad tie piegāja pie Jēzus un redzēja, ka Viņš jau ir miris, tie Viņam kaulus nelauza. Tikai viens no kareivjiem ar šķēpu pārdūra Viņa sānu, un tūlīt iztecēja asinis un ūdens.
Un, kas to redzēja, deva liecību, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas ir noticis, lai piepildītos Raksti: “Viņa kauli netiks salauzti.” Un arī citā vietā Raksti saka: “Viņi raudzīsies uz to, kuru ir pārdūruši.”
Pēc tam Jāzeps no Arimatejas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, jo viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātam atļauju paņemt Jēzus miesu. Un Pilāts atļāva. Tad viņš aizgāja un paņēma Viņa miesu.
Atnāca arī Nikodēms, kas pirmo reizi pie Jēzus bija gājis naktī. Viņš atnesa ap simts mārciņu mirru un alvejas maisījuma. Un viņi paņēma Jēzus miesu un sasēja to audeklos kopā ar smaržzālēm, kā tas jūdiem ir ierasts apbedījot.
Bet tajā vietā, kur Viņu piesita krustā, bija dārzs un dārzā – jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. Tāpēc jūdu Sagatavošanās dienas dēļ viņi tur guldīja Jēzu, jo kaps bija tuvu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
Kad Kristus pie krusta Savā miesā izcieta pasaules grēka un dievišķās žēlsirdības dramatisko tikšanos, Viņš pie Savām kājām sajuta Mātes un drauga mierinošo klātbūtni. Šajā izšķirošajā brīdī, pirms atzīt Tēva uzticēto darbu par pabeigtu, Jēzus sacīja Marijai: „Sieviet, lūk, tavs dēls!”. Pēc tam Viņš sacīja Savam mīļotajam draugam: „Lūk, tava māte!” (Jņ 19:26-27). Šie Jēzus pirmsnāves vārdi ne tik daudz izsaka Viņa līdzjūtības pilnās rūpes par Savu māti, cik, galvenokārt, atklāsmes formulu, kas liecina par sevišķas pestījošas misijas noslēpumu. Jēzus Savu Māti atstāj mums par māti. Tikai, paveicis to, Jēzus zina, ka „viss padarīts” (Jņ 19:28). Krusta pakājē, jaunās radīšanas izšķirošajā brīdī Kristus ved mūs pie Marijas. Ved mūs pie viņas, jo negrib, ka mēs ietu bez mātes, un tauta šajā mātes tēlā lasa visus Evaņģēlija noslēpumus. Kungs nevēlas, ka Viņa Baznīcai pietrūktu šīs sievišķības ikonas. Marija, kura Viņu dzemdēja tādā ticībā, tāpat pavada „pārējos savus pēcnācējus, kas pilda Dieva baušļus un kam ir Jēzus liecība” (sal. Atkl 12:17). Ciešās saites starp Mariju, Baznīcu un katru ticīgo – visi tie, gan katrs savā veidā, rada Kristu – ir brīnišķīgi izteicis svētīgais Īzaks no Stellas: „Tas, kas Dieva iedvesmotajos Rakstos vispārīgi teikts par Baznīcu, jaunavu un māti, it īpaši attiecas arī uz Jaunavu Mariju [...] Tāpat var teikt, ka katra ticīga dvēsele ir Dieva Vārda līgava, Kristus māte, meita un māsa, jaunava un auglīga māte [...] Kristus pavadīja deviņus mēnešus Marijas klēpī, Baznīcas ticības tabernākulā Viņš paliks līdz pat laiku beigām, bet ticīgās dvēseles apziņā un mīlestībā – uz mūžu mūžiem”. (Evangelii Gaudium, 285)

Jautājumi pārdomām
Kādu nozīmi es piešķiru ciešanām, ar ko sastopos?
Vai esmu gatavs mīlestībai, kurai jānes upuri?
Ko man nozīmē "uzņemties upuri"?


Gavēņa 38. diena - BŪT PAR LĪDERI

Bīskapa Andra Kravaļa sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Ir daudz īpašību, prasmju un kompetenču, kas tiek sagaidītas no laba līdera, bet Jēzus norāda uz svarīgāko - kalpot, nevis vadīt no attāluma. Šīs attieksmes kulminācija ir Euharistija, caur Kristus kļūst tik trausls un ievainojams, lai varētu tikt salauzts mūsu labā.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 13, 1-15)
Tas bija pirms Pashas svētkiem. Jēzus, zinādams, ka ir pienākusi Viņa stunda aiziet no šīs pasaules pie Tēva, iemīlējis savējos, kas bija pasaulē, mīlēja viņus līdz galam. Vakariņu laikā, kad velns jau bija Jūdasa, Sīmaņa Iskariota dēla, sirdī iedvesis nodomu Jēzu nodot, Viņš, zinādams, ka Tēvs visu ir atdevis Viņa rokās un ka Viņš no Dieva ir izgājis un pie Dieva aiziet, piecēlās no vakariņām, novilka savas virsdrēbes un, paņēmis dvieli, apjozās. Pēc tam Viņš ielēja bļodā ūdeni un sāka mazgāt mācekļiem kājas un slaucīt dvielī, ar kuru bija apjozies.
Tā Viņš piegāja pie Sīmaņa Pētera. Bet tas Viņam sacīja: “Kungs, vai tad Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus viņam atbildēja un teica: “To, ko Es daru, tu tagad nesaproti, bet vēlāk sapratīsi.” Pēteris Viņam sacīja: “Nemūžam Tu nemazgāsi man kājas!” Jēzus viņam atbildēja: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani.” Sīmanis Pēteris Viņam teica: “Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus viņam sacīja: “Kas ir mazgājies, tam vajag nomazgāt tikai kājas, un viņš viss ir tīrs. Arī jūs esat tīri, tomēr ne visi.” Jo Viņš zināja, kas Viņu nodos, un tāpēc teica: “Ne visi jūs esat tīri.”
Pēc tam Jēzus, nomazgājis viņiem kājas, apģērbis virsdrēbes un atkal apsēdies pie galda, sacīja: “Vai jūs saprotat, ko Es jums izdarīju? Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu un to labi sakāt, jo Es tas esmu. Tāpēc, ja nu Es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jums kājas, tad arī jums pienākas citam cita kājas mazgāt. Jo Es jums devu piemēru, lai arī jūs darītu tā, kā Es jums esmu darījis.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Līderi ir tie, kuri spēj ikvienu, arī visnabadzīgākos, neaizsargātākos un ievainotākos, iesaistīt jauniešu kopējā gājienā uz priekšu. Viņus nemulsina un nebaida jaunieši, kuri ir piedzīvojuši pārestības un saļimuši zem sava krusta. (Christus vivit, 231)

Jautājumi pārdomām
Kā es izturos pret situācijām, kurās man jābūt vadošā pozīcijā?
Cik viegli man ar savu attieksmi "mazgāt otram cilvēkam kājas"?
Vai mana izturēšanās var pacelt otru cilvēku?

Gavēņa 37. diena - NODEVĪBA

Māc. Uģa Pallo sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Pārdomājot Jūdasa rīcību, kad viņš izvēlas nodot Jēzu, lai gūtu sev labumu, varam ieraudzīt arī sevi līdzīgās situācijās. Reizēm nododam savus principus un apņemšanās, nevis tāpēc, ka tas ļautu mums mīlēt savu tuvāko, bet tāpēc ka pretim gūstam ko izdevīgāku. Evaņģēlijā redzam arī Jāņa piemēru - kādu, kurš izvēlējās Jēzu neatstāt. Mēs pastāvīgi atrodamies izvēles priekšā - būt tam, kurš paliek uzticams par spīti apdraudējumam, vai tam, kurš paiet malā pie pirmajām grūtībām.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 26, 14-25)
Tajā laikā viens no divpadsmit, kas tika saukts par Jūdasu Iskariotu, aizgāja pie augstajiem priesteriem un teica: “Ko jūs gribat man dot? Un es jums nodošu Jēzu.”
Un tie atvēlēja viņam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu.
Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi piegāja pie Jēzus, sacīdami: “Kur Tu vēlies, lai mēs Tev sagatavotu ēšanai Pashu?” Bet Viņš teica: “Ejiet pilsētā pie zināma cilvēka un viņam sakiet: Mācītājs saka – mans laiks ir tuvu. Pie tevis Es svinēšu Pashu kopā ar saviem mācekļiem.”
Un mācekļi izdarīja tā, kā Jēzus bija viņiem pavēlējis, un sagatavoja Pashu.
Un, vakaram iestājoties, Jēzus ieņēma vietu pie galda kopā ar tiem divpadsmit. Un, tiem ēdot, Viņš sacīja: “Patiesi, Es jums saku: viens no jums mani nodos.” Ļoti noskumuši, viņi cits pēc cita sāka jautāt: “Kungs, vai es tas esmu?”
Bet Jēzus atbildot teica: “Tas, kurš ar mani mērc roku bļodā, mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu ir rakstīts, tomēr bēda tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam cilvēkam būtu labāk, ja viņš nebūtu piedzimis.” Bet Jūdass, kas Jēzu nodeva, atbildot sacīja: “Rabbi, vai tad es?” Viņš tam atbildēja: “Tas esi tu. (Kas to teici.)” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Gaudete et Exsultate"
Tad, kad tu jūti kārdinājumu kavēties pie sava vājuma, pacel savas acis uz Kristu krustā sisto un saki: "Kungs, es esmu nabaga grēcinieks, bet tu vari paveikt brīnumu un padarīt mani mazliet labāku." Baznīcā, kas ir svēta, bet grēcinieku pilna, tu atradīsi visu, kas nepieciešams lai augtu svētumā. Kungs ir uzticējis Baznīcai dāvanas: Rakstus, Sakramentus, svētvietas, dzīvas kopienas, svēto liecības un daudzšķautnainu skaistumu, kas izriet no Dieva mīlestības, "gluži kā līgava, izrotāta savām rotām" (Jes 61: 10). (Gaudete et Exsultate, 15)

Jautājumi pārdomām
Kādu nodevību savā dzīvē es esmu piedzīvojis? No kā?
Kā es esmu nodevis Dievu, savus principus, citus cilvēkus?
Kā Dievs mani aicina rīkoties?

Gavēņa 36. diena - DIEVA ŽĒLSIRDĪBA

Pr. Andra Ševela sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Evaņģēlijs atklāj divas nodevības. Pēteris centās noliegt jebkādu iespējamību, ka pazīst Jēzu. Jūdass lielījās ar Jēzus pazīšanu, bet izmantoja to par iespēju nopelnīt, viņu nododot nāves sodam. Ieraugām arī divas dažādas attieksmes pēc tam - Jūdass nespēj piedod pats sev un neļauj to darīt Dievam, bet Pēteris ir satriekts, tomēr paļaujas uz Dieva žēlsirdību. Grēka pieredze kļūst par laimīgo vainu, jo palīdz atklāt patiesību par savu vājumu. Tad mēs ieraugām, ka tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu. Jēzus aicinājums "iet un negrēkot vairs" nekad nezaudē savu aktualitāti.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 13, 21-33.36-38)
Pēdējo vakariņu laikā Jēzus, garā saviļņots, paziņoja, sacīdams: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: viens no jums mani nodos.” Mācekļi sāka skatīties cits uz citu, nesaprazdami, par kuru Viņš runā. Bet viens no mācekļiem, tas, kuru Jēzus mīlēja, bija piekļāvies Jēzus krūtīm. Tāpēc Sīmanis Pēteris pamāja, lai viņš pajautātu: “Kurš tas ir? Par kuru tiek runāts?” Un tas, piekļāvies Jēzus krūtīm, Viņam jautāja: “Kungs, kurš tas ir?” Jēzus atbildēja: “Tas, kuram Es pasniegšu apmērcētu maizes gabaliņu.” Un Viņš, apmērcējis maizes gabaliņu, to padeva Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam. Un tajā pēc šī maizes kumosa apēšanas iegāja sātans.
Tad Jēzus tam teica: “Ko darīsi, dari drīzāk!” Bet no tiem, kas bija pie galda, neviens nesaprata, kāpēc Viņš tā sacīja. Jo, tā kā pie Jūdasa bija naudas kase, tad daži nodomāja, ka Jēzus tam teica: “Nopērc to, kas mums vajadzīgs svētkiem!” vai arī – lai tas iedotu kaut ko nabagiem. Bet Jūdass, saņēmis maizes gabaliņu, tūlīt izgāja ārā. Bija nakts.
Kad tas bija izgājis, Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts un arī Dievs ir pagodināts Viņā. Bet, ja Dievs ir Viņā pagodināts, tad Dievs pagodinās arī Viņu pats sevī un pagodinās tūlīt.
Bērniņi! Vairs īsu brīdi Es esmu pie jums. Jūs meklēsiet mani. Tomēr, kā Es teicu jūdiem, tā tagad saku arī jums: kur Es eju, tur jūs nevarat iet.” Sīmanis Pēteris Viņam sacīja: “Kungs, kurp Tu ej?” Jēzus at­bildēja: “Kur Es eju, tur tu nevari man tagad sekot, bet sekosi vēlāk.” Pēteris Viņam teica: “Kungs, kāpēc es tagad Tev nevaru sekot? Savu dzīvību es atdošu par Tevi!” Jēzus atbildēja: “Tu atdosi par mani savu dzīvību? Patiesi, patiesi, Es tev saku: gailis vēl nebūs dziedājis, kad tu mani jau trīsreiz būsi noliedzis.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska uzrunas Vispārējā audiencē
Dievs nesūtīja pasaulē savu Dēlu, lai no tās izskaustu grēciniekus, bet gan lai dāvātu tiem atgriešanās ceļu caur žēlsirdību un mīlestību. (Vispārējā audience 2016. gada 7. septembrī)

Jautājumi pārdomām
Kā es savā dzīvē esmu piedzīvojis Dieva žēlsirdību?
Kā izpaužas mana atgriešanās pie Dieva, mīlestība pret viņu?

Gavēņa 35. diena - NABAGI

Pr. Andra Ševela sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Reizēm gribam pretstatīt lūgšanu dzīvi un kalpošanas dzīvi, bet šodienas Evaņģēlija fragments skaidri liek saprast, ka šāds racionāls nošķīrums nebūt nav precīzs. Lūgšanā "izšķērdētais" laiks ir pats vērtīgākais laiks mūsu dzīvē un nabagam "izšķiesta" palīdzība, kas kādā brīdī var likties bezjēdzīga, neatrisinot sociālo nevienlīdzību un citas globāla mēroga problēmas, var izrādīties kā vērtīgākais kalpojums.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 12, 1-11)
Sešas dienas pirms Pashas Jēzus aizgāja uz Betāniju, kur dzīvoja Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no miroņiem. Un tur tie sarīkoja Viņam maltīti. Un Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Jēzu sēdēja pie galda.
Tad Marija paņēma mārciņu tīras, ļoti dārgas nardu eļļas un iesvaidīja Jēzus kājas, un tās slaucīja ar saviem matiem. Un māja piepildījās ar eļļas smaržu. Bet Jūdass Iskariots, viens no Jēzus mācekļiem, kurš vēlāk Viņu nodeva, sacīja: “Kāpēc šī eļļa nav pārdota par trīssimt denārijiem un tie nav izdalīti nabagiem?” Bet viņš to teica nevis tāpēc, ka tam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis un, naudas kasi pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tajā tika ielikts. Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā, lai viņa to uzglabā manas apbedīšanas dienai! Nabagi taču allaž ir pie jums, bet Es neesmu pie jums vienmēr.”
Daudzi jūdi uzzināja, ka Viņš ir tur. Un tie sanāca ne tikai Jēzus dēļ, bet arī redzēt Lācaru, kuru Viņš bija piecēlis no miroņiem. Tad augstie priesteri nolēma nonāvēt arī Lācaru, jo viņa dēļ daudzi nošķīrās no jūdiem un ieticēja Jēzum. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Šodien, paldies Dievam, draudžu un skolu jauniešu grupas, dažādas studentu grupas un kustības bieži mēdz doties pie gados veciem un slimiem cilvēkiem, lai būtu kopā ar tiem, kā arī uz graustu rajoniem vai iet palīdzēt trūkumcietējiem, kad tiek organizētas tā sauktās "Žēlsirdības naktis". Bieži jaunieši pamana, ka šajos pasākumos viņi vairāk saņem nekā dod, jo, uzdrīkstoties nonākt saskarē ar citu ciešanām, viņi daudz ko iemācās un gūst briedumu. Turklāt nabadzīgajos ļaudīs ir kāda apslēpta gudrība un tie ar pavisam vienkāršiem vārdiem var mums palīdzēt atklāt vērības, kuras neesam pamanījuši. (Christus vivit, 171)

Jautājumi pārdomām
Cik laika ikdienā es veltu lūgšanai?
Cik manā dzīvē ir tādu brīžu, kad savu laiku un spēku es veltu vienīgi Jēzum?
Cik gatavs es esmu patiesiem žēlsirdības darbiem - bez jebkādiem personiskiem ieguvumiem?

Pūpolu svētdiena - KARALIS

Pr. Toma Priedoliņa sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Kristus apzināti izvēlas tos variantus, kas varētu tikt uzskatīti par zemāk vērtējamiem, reizēm pat par pazemojumu. Viņš nemitīgi mums atklāj, ka vienīgais veids, kā viņam sekot, ir darīt to pašu - nenostādīt savu godu un tēlu pirmajā vietā, bet kļūt par zemāko. Jo tāds Karalis ir Kristus - tas, kurš kalpo un kurš pats sevi pazemina, lai krusta nāve un augšāmcelšanās kļūtu par neatņemamu pagodinājumu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 21, 1-11)
Kad Jēzus ar saviem pavadoņiem tuvojās Jeruzalemei un nonāca Betfagā pie Eļļas kalna, Viņš sūtīja divus mācekļus, tiem sacīdams: “Ejiet uz ciematu, kas ir jums pretī, un tūlīt jūs atra­dīsiet piesietu ēzeļmāti un kumeļu pie tās. Atraisiet tos un atvediet pie manis! Un, ja kāds jums ko teiktu, tad sakiet: “Tie ir vajadzīgi Kungam,” – un tas tūlīt tos atlaidīs.” Bet tā notika, lai piepildītos pravieša vārdi: “Sakiet Sionas meitai: lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, lēn­prātīgs un sēdēdams uz ēzelīša, uz kumeļa, nastu nesējas bērna.”
Mācekļi aizgājuši izdarīja tā, kā Jēzus viņiem bija pavēlējis, un atveda ēzeļmāti un kumeļu, un uzlika tiem savas drēbes, un Viņš apsēdās virsū. Bet ļoti liels ļaužu pulks klāja savas drēbes uz ceļa; citi savukārt cirta no kokiem zarus un klāja uz ceļa. Un ļaužu bari, kas gāja Viņam pa priekšu un kas sekoja, skaļi sauca, sacīdami: “Hosanna Dāvida Dēlam! Slavēts, kas nāk Kunga vārdā! Hosanna augstumos!”
Un, kad Viņš iegāja Jeruzalemē, visa pilsēta uztraucās un sacīja: “Kas Viņš ir?” Bet ļaudis teica: “Viņš ir Jēzus, pravietis no Nācaretes Galilejā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Gaudete et Exsultate"
Šie ir spēcīgi vārdi pasaulē, kas jau kopš sākuma bijusi konfliktu, strīdu un naida vieta un kur mēs pastāvīgi šķirojam citus pēc viņu idejām, ieražām un pat viņu runas veida un ģērbšanās stila. Visbeidzot tā ir lepnuma un tukšības valstība, kurā katra persona domā, ka viņam vai viņai ir tiesības dominēt pār citiem. Tomēr, lai cik neiespējami tas neliktos, Jēzus mums piedāvā atšķirīgu rīcības veidu: lēnprātības ceļu. Tas ir tas, ko mēs redzam, ka viņš dara ar saviem mācekļiem. Tas ir tas, ko mēs kontemplējam, viņam iejājot Jeruzālemē: "Raugi, tavs karalis nāk pie tevis, pazemīgs un uz ēzeļa" (Mt21:5, Zah 9:9) (Gaudete et Exsultate, 71)

Jautājumi pārdomām
Cik svarīgi man ir tas, kas kādu tēlu es radu?
Ko es cenšos paaugstināt - sevi vai citus?
Cik viegli man ir aptvert Dieva pazemību un karaliskumu, kas izpaužas vienlaicīgi?

Gavēņa 34. diena - UPURIS PAR VISIEM

Māc. Ģirta Prāmnieka sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Katru dienu mums ir jāizdara neskaitāmi lēmumi. To pamatā var būt mūsu pašu intereses, labums, ieguvumi, bet tāpat caur šiem lēmumiem mēs varam sekot Kristus piemēram - zināmā veidā uzņemties upuri, lai caur mūsu lēmumiem ieguvēji būtu arī apkārtējie. Protams, tas prasa no kaut kā atteikties, bet apziņa, ka esam paturējuši prātā arī citu vajadzības, sniegs gandarījumu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 10, 31-42)
Tajā laikā jūdi paķēra akmeņus, lai Jēzu no­mētātu. Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums parādīju daudz labu darbu, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ tad jūs mani gribat nomētāt ar akmeņiem?” Jūdi Viņam atbildēja: “Laba darba dēļ mēs Tevi nenomētājam, bet gan zaimošanas dēļ un tādēļ, ka Tu, būdams cilvēks, sevi taisi par Dievu.”
Jēzus viņiem atbildēja: “Vai tad jūsu Likumā nav rakstīts: “Es sacīju: jūs esat dievi”? Ja Raksti nosauc par dieviem tos, uz kuriem attiecas Dieva vārdi, un Raksti nevar tikt atcelti, kā tad jūs sakāt par To, kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē: “Tu zaimo!” – tādēļ ka Es teicu: “Es esmu Dieva Dēls”?
Ja Es sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet man! Bet, ja daru, tad, kaut arī negribat man ticēt, ticiet darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Tēvs ir manī un Es esmu Tēvā.”
Tad tie atkal centās Viņu apcietināt, bet Viņš izgāja no viņu rokām un atkal devās pāri Jordānai uz to vietu, kur Jānis sākumā bija kristījis, un tur palika. Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja: “Jānis gan neizdarīja nevienu zīmi, tomēr viss, ko Jānis par Viņu sacīja, bija patiesība.” Un daudzi tur ieticēja Viņam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Mūs ir izglābis Jēzus, jo viņš mūs mīl un citādi nevar. Lai ko arī mēs Viņam nodarītu, Viņš mūs mīl un glābj. Jo tikai tas, kuru mīl, var tikt glābts. tikai tas, kuru apskauj, var tikt pārveidots. Kunga mīlestība ir lielāka par visām mūsu pretrunām, vājībām un trūkumiem. Un tieši mūsu pretrunu, vājību un trūkumu dēļ viņš vēlass rakstīt šo mīlestībass stāstu. (Christus vivit, 120)

Jautājumi pārdomām
Kā es ikdienā pieņemu lēmumus?
Ko es varu mācīties no Kristus lēmumu pieņemšanā?
Kas ir tie mazie ikdienas upuri, kurus varu pieņemt, lai mana dzīve nestu labumu arī citiem?

Gavēņa 33. diena - DIEVA DĒLS

Māc. Uģa Pallo sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Nemieru un grūtību laikā viegli ir apšaubīt Dieva visvarenību vai Jēzus dievišķo dabu. Kāpēc Viņš vēl nav atrisinājis visas šīs pasaules problēmas? Dievs respektē mūsu gribu un izvēles, tāpēc labākais, ko varam darīt, ir darīt mūsu spēkā esošo un lūgt žēlastību kļūt līdzīgākiem Kristum.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 10, 31-42)
Tajā laikā jūdi paķēra akmeņus, lai Jēzu no­mētātu. Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums parādīju daudz labu darbu, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ tad jūs mani gribat nomētāt ar akmeņiem?” Jūdi Viņam atbildēja: “Laba darba dēļ mēs Tevi nenomētājam, bet gan zaimošanas dēļ un tādēļ, ka Tu, būdams cilvēks, sevi taisi par Dievu.”
Jēzus viņiem atbildēja: “Vai tad jūsu Likumā nav rakstīts: “Es sacīju: jūs esat dievi”? Ja Raksti nosauc par dieviem tos, uz kuriem attiecas Dieva vārdi, un Raksti nevar tikt atcelti, kā tad jūs sakāt par To, kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē: “Tu zaimo!” – tādēļ ka Es teicu: “Es esmu Dieva Dēls”?
Ja Es sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet man! Bet, ja daru, tad, kaut arī negribat man ticēt, ticiet darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Tēvs ir manī un Es esmu Tēvā.”
Tad tie atkal centās Viņu apcietināt, bet Viņš izgāja no viņu rokām un atkal devās pāri Jordānai uz to vietu, kur Jānis sākumā bija kristījis, un tur palika. Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja: “Jānis gan neizdarīja nevienu zīmi, tomēr viss, ko Jānis par Viņu sacīja, bija patiesība.” Un daudzi tur ieticēja Viņam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Lumen Fidei"
Kristiešu ticība ir centrēta uz Kristu; tā ir pārliecība, ka Jēzus ir Kungs un ka Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem. (Sal. Rom 10, 9) Visi Vecās Derības pavedieni saplūst Kristū; viņš kļūst par definitīvu "Jā" visiem apsolījumiem, galīgais pamats mūsu "Amen" Dievam. (Sal 2kor 1, 20) Jēzus vēsture ir pilnīga Dieva uzticības izpausme. Ja Izraēls turpināja atsaukties uz Dieva lielajiem mīlestības darbiem, kas bija tā ticības apliecinājuma kodols un paplašināja tā skatienu ticībā, Jēzus dzīve parādās kā Dieva galīgās iejaukšanās, viņa mīlestības pret mums augstākās manifestācijas vieta. Vārds, kuru Dievs runā uz mums Jēzū, nav vienkārši viens vārds starp daudziem, bet gan viņa mūžīgais Vārds. (Sal. Ebr 1, 1-2) Dievam nav lielākas mīlestības garantijas: tā mums atgādina svētais Pāvils. (Sal. Rom 8, 31-39) (Lumen Fidei, 15)

Jautājumi pārdomām
Kas Jēzus ir man?
Kad sastopos ar grūtībām, kādas ir manas sajūtas par Dieva visvarenību?
Vai savos izaicinājumos spēju identificēties ar Kristu?

Gavēņa 32. diena - PAZĪT DIEVU

Diakona Gata un Aijas Avotiņu sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Varam dzīvot ar dažādiem priekšstatiem un pārliecībām par to, kāds ir Dievs, bet tikai Viņš pats sevi var mums atklāt - lūgšanā, Svētajos Rakstos, arī mūsu līdzcilvēkos. Dieva pazīšana izriet no vēlmes pavadīt laiku kopā, veidot personiskas attiecības, ļaujot prāta formulējumiem kļūt par dzīvu un patiesu realitāti.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 8, 51-59)
Tajā laikā Jēzus sacīja jūdiem: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas ievēros manus vārdus, tas ne­redzēs nāvi nemūžam.”
Jūdi Viņam teica: “Tagad mēs zinām, ka Tevī ir ļaunais gars. Ābrahams nomira un pravieši, bet Tu saki: “Kas ievēros manus vārdus, tas nemūžam neiepazīs nāvi.” Vai tad Tu esi lielāks par mūsu tēvu Ābrahamu, kurš nomira? Arī pravieši nomira! Ko Tu no sevis taisi?”
Jēzus atbildēja: “Ja Es pats sevi cildinu, mana slava nav nekas. Tas ir mans Tēvs, kurš mani cildina un par kuru jūs sakāt: “Tas ir mūsu Dievs!” Un jūs Viņu nepazīstat. Bet Es Viņu pazīstu. Un, ja Es sacītu: “Es Viņu nepazīstu,” – Es būtu līdzīgs jums, melis. Bet Es pazīstu Viņu un ievēroju Viņa vārdus.
Jūsu tēvs Ābrahams ļoti priecājās, ka redzēs manu dienu. Un viņš redzēja un bija iepriecināts.”
Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un Tu redzēji Ābrahamu?” Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: pirms bija Ābrahams, Es esmu.” Tad viņi paķēra akmeņus, lai mestu uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no svētnīcas. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Gaudete et Exsultate"
Ļauj man tev pajautāt: vai ir tādi brīži, kad tu klusumā nostājies Kunga klātbūtnē, kad tu mierīgi pavadi laiku ar Viņu, kad tu baudi Viņa skatienu? Vai tu ļauj Vviņa ugunij piepildīt savu sirdi? Tik ilgi kamēr tu neļauj Viņam tevi sasildīt arvien vairāk un vairāk ar Viņa mīlestību un maigumu, tu neaizdegsies. Kā tu spēsi pēc tam ar saviem vārdiem un liecību aizdegt citu sirdis? (Gaudete et Exsultate, 151)

Jautājumi pārdomām
Ko es daru, lai pazītu Dievu?
Kā es jūtos, kad sarunu ar Dievu veidoju klusumā?
Ko par Dievu esmu atklājis caur līdzcilvēkiem?

Gavēņa 31. diena - BRĪVĪBA

Māc. Edgara Maža sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Ir dažādi veidi, kā definēt brīvību, bet Svētie Raksti norāda, ka brīvība ir atrodama tikai patiesībā. Arī mūsu skatiens uz sevi var būt izkropļots. Patiesība ļauj atpazīt grēku, bet mēs netiekam atstāti pašpārmetumos vai nosodījumā, jo nožēlai seko piedošana un brīvība Kristū.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 8, 31-42)
Tajā laikā Jēzus sacīja jūdiem, kuri Viņam bija ieticējuši: “Ja jūs turēsieties pie manas mācības, jūs patiesi būsiet mani mācekļi un pazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Viņi Tam atbildēja: “Mēs esam Ābrahama pēc­nācēji un nevienam nekad neesam vergojuši. Kā tad Tu saki: “Jūs kļūsiet brīvi”?”
Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir vergs. Bet vergs nepaliek mājās uz mūžiem; dēls paliek uz mūžiem. Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi. Zinu, ka jūs esat Ābrahama pēcnācēji. Tomēr jūs vēlaties mani nonāvēt, jo nepieņemat manus vārdus. Es sludinu to, ko redzēju pie sava Tēva; arī jūs darāt to, ko dzirdējāt no jūsu tēva.”
Viņi Tam atbildot teica: “Mūsu tēvs ir Ābrahams.” Jēzus viņiem sacīja: “Ja jūs būtu Ābrahama dēli, jūs darītu Ābrahama darbus. Bet tagad jūs vē­laties mani nonāvēt, lai arī Es jums saku patiesību, ko dzirdēju no Dieva. Ābrahams tā nedarīja. Jūs darāt jūsu tēva darbus.”
Tad tie Viņam teica: “Mēs neesam nešķīstībā dzimuši. Mums viens ir Tēvs – Dievs!” Jēzus viņiem sacīja: “Ja jūsu tēvs būtu Dievs, tad jūs mani mīlētu. Jo Es no Dieva esmu izgājis un atnācis. Ne jau pats no sevis Es nācu, bet mani sūtīja Viņš.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii gaudium"
Un tomēr nav lielākas brīvības par to, kad ļaujamies Gara vadībai, pārstājam plānot un kontrolēt visu un ļaujam, ka Viņš mūs apgaismo, vada, virza, mudina turp, kurp vēlas Viņš. Viņš labi zina, kas ir vajadzīgs katrā laikmetā un katrā brīdī. Tas nozīmē būt auglīgiem - noslēpumainā kārtā! (Evangelii Gaudium, 280)

Jautājumi pārdomām
Kāds, manuprāt, ir citu viedoklis par mani?
Kā tas mani ietekmē?
Kāda ir patiesība par mani?

Gavēņa 30. diena - PASAULE

Pr. Vitālija Filipenoka sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Lai gan pasaule ir viss, ko esam šīs zemes dzīvē pieredzējuši, Svētie Raksti mums nemitīgi atgādina, ka esam svētceļnieki un mūsu galamērķis nav šī pasaule. Tāpat Dievs ik pa laikam ļauj saprast, ka Viņa attieksme un loģika ir atšķirīga no tā, pie kā reizēm esam pieraduši.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 8, 21-30)
Tajā laikā Jēzus sacīja farizejiem: “Es aizeju, un jūs mani meklēsiet un savā grēkā nomirsiet. Tur, kur Es eju, jūs nevarat aiziet.” Tad jūdi teica: “Vai tad Viņš pats sevi nonāvēs, ka saka: “Tur, kur Es eju, jūs nevarat aiziet”?”
Bet Viņš tiem sacīja: “Jūs esat no zemes, Es esmu no augšienes. Jūs esat no šīs pasaules, Es no šīs pasaules neesmu. Es jums teicu, ka jūs nomirsiet savos grēkos; jo, ja jūs neticēsiet, ka Es esmu, tad jūs nomirsiet savos grēkos.”
Tie sacīja Viņam: “Kas tad Tu esi?” Jēzus viņiem teica: “Vispirms: tas, kas vēl sarunājas ar jums. Man ir daudz kas par jums sakāms un spriežams. Bet Tas, kas mani sūtīja, ir patiess, un Es saku pasaulei to, ko esmu dzirdējis no Viņa.” Tie nesaprata, ka Viņš tiem stāstīja par Tēvu.
Tad Jēzus viņiem sacīja: “Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka Es tas esmu un neko nedaru pats no sevis, bet runāju to, ko man mācīja Tēvs. Un Tas, kas mani sūtīja, ir ar mani. Viņš neatstāja mani vienu, jo Es vienmēr daru to, kas Viņam ir patīkams.”
Kad Jēzus tā runāja, daudzi Viņam ieticēja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Gaudete et exsultate"
Kā Viņš norādīja svētajai Faustīnai Kovaļskai, "CIlvēcei nebūs miera, līdz kamēr tā ar uzticēšanos vērsīsies pie manas žēlsirdības". Tāpēc nekritīsim kārdinājumā meklēt drošību panākumos, tukšos priekos, īpašumos, varā pār citiem vai sociālajā statusā. Jēzus saka: "Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu." (Jņ 14, 27) (Gaudete et Exsultate, 121)

Jautājumi pārdomām
Kas man dod mieru ikdienas satraukumos?
Kāda, manuprāt, būtu sabiedrība, kas darbotos pēc Dieva loģikas?
Cik lielas ir manas ilgas pēc cilvēciska paaugstinājuma?

Gavēņa 29. diena - NETIESĀT

Pr. Ingmāra Zvirgzdiņa sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Jau atkal Evaņģēlijs runā par kādu īpašu satikšanos. Tajā ieraugām to, kāds spēks ir iešanai kopā, atsakoties no nosodījuma un tiesāšanas attieksmes. Jēzus pamudinājums atteikties no grēka iegūst savu jēgu tikai tad, kad tam par priekšu ir gājusi atvērtība un vēlme klausīties.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 8, 1-11)
Tajā laikā Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Bet rītausmā Viņš atkal atnāca uz svētnīcu. Un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš apsēdies mācīja tos.
Te Rakstu zinātāji un farizeji atveda laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti un, viņu nostādījuši vidū, sacīja Jēzum: “Mācītāj, šī sieviete ir tieši pieķerta laulības pārkāpšanā. Likumā Mozus mums ir pa­vēlējis tādas nomētāt ar akmeņiem. Bet ko Tu saki?” Taču viņi to jautāja, Jēzu pārbaudīdami, lai varētu Viņu apsūdzēt.
Bet Jēzus noliecās un rakstīja ar pirkstu uz zemes.
Un, tā kā viņi nemitējās jautāt, Jēzus atliecās taisni un viņiem sacīja: “Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja uz zemes.
To dzirdot, viņi cits pēc cita, sākot ar vecākajiem, sāka iet projām. Palika Jēzus viens pats un sieviete, kas stāvēja vidū. Tad, piecēlies taisni, Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kur viņi ir? Vai neviens tevi nepazudināja?” Viņa atbildēja: “Nē, Kungs, neviens.” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
Dieva Vārds māca, ka katram no mums Iemiesošanās pastāvīgs turpinājums ir rodams brālī: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25:40). Tam, kā mēs izturamies pret citiem, piemīt transcendentāla dimensija: „Ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmērīts” (Mt7:2) un tam jāatbilst dievišķajai žēlsirdībai attiecībā pret mums: „Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! Dodiet, tad arī jums tiks dots [...] Ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs” (Lk 6:36-38). Šie teksti izsaka to, ka absolūta prioritāte ir „iziet no sevis pretī brālim”. Šī prioritāte ir viens no diviem lielajiem baušļiem, uz kuriem balstās visas morāles normas. Tā ir visskaidrākā zīme, kā veikt izšķiršanu attiecībā uz garīgās izaugsmes ceļu, atbildot uz Dieva dāvanām, ko saņemam absolūti nepelnīti. (Evangelii Gaudium, 179)

Jautājumi pārdomām
Kāda ir saruna ar Dievu, pēc kuras es ilgojos?
Kā es varu palīdzēt citiem justies pieņemtiem?
Ko man nozīmē "iziet no sevis pretī brālim"?

Gavēņa laika 5. svētdiena - DZĪVĪBA

Pr. Toma Priedoliņa sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Šodien sastopamies ar pārmetumu Jēzum, ka viņš nav novērsis Lācara nāvi. Dievs nekad nav teicis, ka nepiedzīvosim fizisku nāvi, bet gluži pretēji - Viņš aicina atcerēties, ka neesam radīti dzīvei šai pasaulē vien. Varam būt droši, ka Kristus ir klātesošs katrā mūsu dzīves brīdī - patīkamā un nepatīkamā, skaistā un sāpīgā. Bet tāpat Viņš būs blakus arī laikā, kad būsim pavisam tuvu mūžībai.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 11, 3-7.17.20-27.33b-45)
Tajā laikā Lācara māsas sūtīja Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, lūk, tas, kuru Tu mīli, ir saslimis.” Bet Jēzus, to dzirdot, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet gan Dieva godam, lai Dieva Dēls tās dēļ tiktu pagodināts.”
Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu, un Lācaru. Tomēr, dzirdēdams, ka Lācars slimo, Viņš palika tajā vietā, kur uzturējās, vēl divas dienas. Tikai pēc tam Viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju.” Tā Jēzus aizgāja un atrada Lācaru jau četras dienas guļam kapā.
Kad Marta izdzirdēja, ka nāk Jēzus, viņa izsteidzās Tam pretī; bet Marija palika mājās. Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris! Bet arī tagad es zinu, ka Dievs Tev dos visu, ko vien Tu lūgsi.” Jēzus viņai teica: “Tavs brālis celsies augšā.” Marta atbildēja: “Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad būs augšāmcelšanās Pastarajā dienā.” Jēzus viņai sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, tas dzīvos, kaut arī būtu miris. Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam. Vai tu tam tici?” Viņa Tam at­bildēja: “Jā, Kungs! Es allaž esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas esi atnācis pasaulē.”
Jēzus tika garā saviļņots un ļāvās aizkustinājumam. Un Viņš jautāja: “Kur jūs viņu nolikāt?” Tie atbildēja: “Kungs, nāc un paskaties!” Jēzus sāka raudāt. Bet jūdi sacīja: “Lūk, kā Viņš to mīlēja!” Bet daži no viņiem teica: “Vai tad Viņš, kurš atvēra acis aklajam, nevarēja izdarīt tā, lai šis nenomirtu?” Bet Jēzus, atkal sevī saviļņots, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai virsū bija uzlikts akmens.
Jēzus sacīja: “Noņemiet akmeni!” Marta, nomirušā māsa, Viņam teica: “Kungs, viņš jau smako, jo pagājušas jau četras dienas, kopš viņš ir kapā!” Jēzus viņai sacīja: “Vai tad Es tev neteicu, ka tu redzēsi Dieva godību, ja ticēsi?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu mani uzklausīji. Es jau zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi, bet Es to sacīju apkārt stāvošo ļaužu dēļ, lai viņi ticētu, ka Tu mani sūtīji.”
Un, to pateicis, Viņš skaļā balsī iesaucās: “Lācar, nāc ārā!” Mirušais, audeklos sasietām rokām un kājām, izgāja ārā. Viņa seja bija apsegta ar sviedrautu. Jēzus viņiem sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!” Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un redzēja, ko Jēzus izdarīja, ieticēja Viņam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Dzīve, ko mums dāvā Jēzus, ir mīlestības stāsts, stāsts par dzīvi, kura vēlas saplūst ar mūsējo un iesakņoties katrā no mums. Šī dzīve nav glābiņš, kas slēpjas "mākonī", gaidot, kad to lejuplādēs, ne arī kāda jauna "aplikācija", kas jāatklāj, vai prāta vingrinājums, kas veicams, izmantojot personiskās izaugsmes metodes. Dzīve, kuru mums piedāvā Dievs, nav arī rokasgrāmata, ar kuras palīdzību var uzzināt jaunākās ziņas. Dieva dāvātā pestīšana ir aicinājums uz līdzdalību mīlestības stāstā, kas savijas ar mūsu stāstiem; kas dzīvo un vēlas piedzimt mūsu vidū, lai mēs varētu nest augļus tur, kur esam, tādi, kādi esam, un kopā ar tiem, ar kuriem kopā esam. (Christus vivit, 252)

Jautājumi pārdomām
Vai man ir viegli ticēt Jēzus apsolījumam par mūžīgo dzīvi?
Kādas sajūtas manī izraisa doma par nāvi?
Cik rūpīgi es izturos pret dzīvību, ko Dievs man devis?

Gavēņa 28. diena - KAS IR JĒZUS?

Pr. Artūra Mozgas sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Kad atklājam Jēzu Kristu kā personu, mēs ieraugām to, ka arī ciešanām var būt jēga. Savās sāpēs, grūtībās un neizpratnē par apkārt notiekošo varam būt vienoti ar Jēzu, kurš nemitīgi atgādina, ka lielākā mīlestība ir tā, kas spēj sevi atdot citu labā. Jēga parādās, atsakoties no sava komforta un pat ciešanas veltot nodomā par citiem.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 7, 40-53)
Tajā laikā no pūļa, kad tas klausījās Jēzus vārdus, atskanēja balsis: “Viņš patiesi ir pravietis!” Citi teica: “Viņš ir Kristus!”; bet daži sacīja: “Vai tad Kristus nāk no Galilejas? Vai tad Raksti nesaka: “No Dāvida pēcnācējiem un no Betlēmes ciema, kur bija Dāvids, nāk Kristus”?” Un tā pūlī Viņa dēļ izcēlās nesaskaņas. Daži no tiem gribēja Viņu sagūstīt, tomēr neviens pret Viņu nepacēla roku.
Tad kalpi atgriezās pie augstajiem priesteriem un farizejiem, bet tie viņiem sacīja: “Kāpēc jūs Viņu neatvedāt?” Kalpi atbildēja: “Cilvēks nekad nav tā runājis.”
Tad farizeji viņiem atbildēja: “Vai tad arī jūs esat ievesti maldos? Vai tad kāds no priekšniekiem vai farizejiem ir Viņam ticējis? Bet šis pūlis, kas nezina Likumu! Lai viņi ir nolādēti!”
Tad atsaucās viens no viņiem, Nikodēms, tas, kurš iepriekš bija gājis pie Jēzus: “Vai tad mūsu Likums notiesā cilvēku, vispirms neuzklausījis viņu pašu un neizpētījis, ko viņš ir nodarījis?”
Tie atbildot viņam sacīja: “Vai tad arī tu esi no Galilejas? Papēti un paskaties, ka pravietis neceļas no Galilejas!” Un tie atgriezās katrs savā namā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska uzruna pēc "Kunga Eņģelis" lūgšanas
Kristus, Jērs, upurēts un augšāmcēlies, ir avots no kura plūst Svētais Gars, kurš atlaiž grēkus un atjauno mūs jaunai dzīvei. (2020. gada 15. martā)

Jautājumi pārdomām
Kādā nodomā es vēlos veltīt ciešanas un neērtības, ar ko sastopos?
Cik viegli man ir no kaut kā atteikties citu labā?
Kāda, manuprāt, ir ciešanu jēga?

Gavēņa 27. diena - KRISTUS

Pr. Staņislava Prikuļa sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Mūsdienās par Kristu pieejams liels daudzums informācijas - fakti par Viņa dzīvi uz zemes, dažādas Viņa sacītā interpretācijas. Taču tas viss var tā arī palikt - tikai faktu un zināšanu līmenī, ja neveidojam personiskas attiecības ar Viņu, Jēzu Kristu, cilvēku un Dievu. Gavēnis ir laiks, kas atgādina par noslēpumu, ko izdzīvojam caur šī Cilvēka nāvi un augšāmcelšanos, kurā arī mēs esam aicināti ņemt dalību.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 7, 1-2.10.25-30)
Tajā laikā Jēzus pārstaigāja Galileju. Jūdejā Viņš negribēja uzturēties, jo jūdi tīkoja Viņu nonāvēt. Bet tuvojās jūdu Nometņu svētki. Un, kad Viņa brāļi devās uz svētkiem, tad arī Viņš aizgāja, tomēr ne atklāti, bet paslepus.
Tad daži no jeruzale­miešiem sacīja: “Vai Viņš nav Tas, kuru meklē, lai nonāvētu? Bet, lūk, Viņš runā atklātībā, un tie Viņam neko nesaka. Vai tad priekšnieki patiesi ir pārliecinā­jušies, ka Viņš ir Kristus? Par Viņu mēs taču zinām, no kurienes Viņš ir, bet, kad atnāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš būs.”
Bet Jēzus, svētnīcā mācīdams, sauca, sacīdams: “Tiešām, jūs mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neatnācu pats no sevis, bet patiess ir tikai Tas, kurš mani sūtīja un kuru jūs nepazīstat. Es Viņu pazīstu, jo Es esmu no Viņa un Viņš mani sūtīja.”
Tad tie kāroja Viņu sagūstīt, bet neviens nepielika Viņam rokas, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Gaudete et Exsultate"
Viss Jēzus dzīvē bija Viņa noslēpuma zīme. Visa Kristus dzīve ir Tēva atklāsme. Visa Kristus dzīve ir pestīšanas noslēpums. Visa Kristus dzīve ir Rekapitulācijas noslēpums. Kristus ļauj mums piedzīvot Viņā visu, ko Viņš pats ir piedzīvojis, un Viņš to izdzīvo mūsos. (Gaudete et Exsultate, 20)

Jautājumi pārdomām
Kas man ir Kristus?
Kādas ir manas attiecības ar Kristu?
Kā es veidoju attiecības ar Kristu?

Gavēņa 26. diena - SVĒTIE RAKSTI

Pr. Rinalda Stankeviča sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Svētie Raksti ļauj ieraudzīt harmoniju, pilnīgu vienotību ar Dievu, kā rezultāts ir spēja uzticēties līdz galam. Grēks ievaino uzticēšanos un traucē cilvēkam uzticēties gan Dievam, gan sev pašam un citiem cilvēkiem. Tā rezultātā sastopamies ar kārdinājumu apšaubīt, meklēt slēptus nodomus, vainot, bet Svētie Raksti nemitīgi atgādina, ka brālīga mīlestība ir ceļš, kā sastapt arī Kristu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 5, 31-47)
Tajā laikā Jēzus sacīja jūdiem: “Ja Es pats liecinātu par sevi, mana liecība nebūtu patiesa. Ir cits, kas liecina par mani. Un Es zinu, ka liecība, kuru Viņš dod par mani, ir patiesa.
Jūs sūtījāt pie Jāņa, un viņš deva liecību patiesībai. Man nav vajadzīga cilvēka dota liecība, bet Es runāju par to, lai jūs tiktu pestīti. Viņš bija degoša un spoža lāpa, bet jūs gribējāt tikai īsu brīdi priecāties viņa gaismā.
Bet man ir lielāka liecība nekā Jāņa dotā. Jo darbi, kurus Tēvs man ir licis izdarīt, šie paši darbi, kurus Es daru, liecina par mani, ka mani ir sūtījis Tēvs. Un Tēvs, kas mani sūtīja, pats deva liecību par mani. Bet jūs nekad neesat dzirdējuši Viņa balsi, nedz redzējuši Viņa izskatu, un Viņa vārds jūsos nav palicis, jo jūs neticat Tam, kuru Viņš ir sūtījis. Jūs pētāt Rakstus, jo uzskatāt, ka tajos ir mūžīgā dzīve; un tie taču dod liecību par mani. Tomēr jūs negribat nākt pie manis, lai jums būtu dzīvība.
No ļaudīm godu Es nepieņemu, bet jūs Es pazīstu, ka jūsos nav Dieva mīlestības. Es atnācu sava Tēva vārdā, bet jūs mani nepieņēmāt. Ja kāds cits nāks savā vārdā, to gan jūs pieņemsiet. Kā gan jūs varat ieticēt, ja pieņemat godu cits no cita, bet ne­tiecaties pēc goda, kas ir vienīgi no Dieva?
Tomēr nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu Tēva priekšā. Ir, kas jūs apsūdz, – Mozus, uz kuru jūs cerat. Jo, ja jūs būtu ticējuši Mozum, jūs ticētu arī man, jo viņš rakstīja par mani. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā gan jūs ticēsiet maniem
vārdiem?” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
Ticīgo atmiņai jābūt pārpilnai ar Dieva brīnumdarbiem – kā bija Marijas atmiņa. Viņu sirdis, kas tiem sludinātās mīlestības priecīgajā un iespējamajā praktizēšanā atveras cerībai, sajūt, ka katrs Rakstu vārds vispirms jau ir dāvana un tikai pēc tam – prasība. (Evangelii Gaudium, 142)

Jautājumi pārdomām
Cik viegli man ir uzticēties citiem cilvēkiem?
Vai es uzticos pats sev?
Ko Svētie Raksti man atklāj par to, kāds ir Dievs?

Gavēņa 25. diena - FIAT

Pr. Ronalda Melkera sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

"Jā" Dieva plānam nenāk bez iepriekšējas sagatavošanās. Tas prasa atvērtību, vēlmi iepazīt Dievu un Viņa teikto Svētajos Rakstos. Šo mums doto laiku varam izmantot, lai ļautu Dievam ar mums runāt, atvērt mūs patiesām rūpēm un tuvākmīlestībai, tādējādi paši kļūstot par iedrošinājumu citiem.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)
Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!”
Viņa izbijās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es vīra nepazīstu?” Un eņģelis viņai atbildot sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Vienmēr dziļu iespaidu atstāj Marijas, jaunas meitenes, “jā” spēks. Šī eņģelim teiktā “lai man notiek” spēks. Tā nebija pasīva un rezignēta piekrišana. Tas bija kaut kas pavisam cits, nevis tāds “jā”, kas nozīmē: “Labi, paskatīsimies, kas notiks.” Frāze “paskatīsimies, kas notiks” Marijai bija sveša. Viņa bija gatava, viņa saprata, par ko ir runa, un bez aplinkiem teica “jā”. Tas bija kaut kas vairāk, kaut kas pavisam cits. Tas bija tāda cilvēka “jā”, kurš vēlas iesaistīties un riskēt, kurš vēlas visu likt uz vienas kārts, kad vienīgā garantija ir tikai pārliecība, ka viņš ir apsolījuma nesējs. Un es jautāju ikvienam no jums: vai jūs jūtaties kā apsolījuma nesēji? Kādu apsolījumu es glabāju savā sirdī, lai to nestu tālāk? Mariju neapšaubāmi gaidīja grūts uzdevums, bet grūtības nebija iemesls, lai teiktu “nē”. Bija skaidrs, ka sarežģījumi būs, bet ne tādi sarežģījumi, kuri parādās tad, kad tā iemesla dēļ, ka ne viss mums ir skaidrs un jau iepriekš nodrošināts, mūs paralizē mazdūšība. Marija nebija iegādājusies dzīvības apdrošināšanas polisi! Marija iesaistījās un tāpēc ir stipra, tāpēc ir influencere, Dieva influencere! Viņas “jā” un vēlme kalpot bija stiprāki par šaubām un grūtībām.” (Christus vivit, 44)

Jautājumi pārdomām
Kā es ikdienā atsaucos Dieva aicinājumam un pamudinājumiem?
Kā šajā tuksneša laikā es sadzirdu Dievu?
Kur, manuprāt, Dievs ir šo pārbaudījumu laikā?

Gavēņa 24. diena - CELIES!

Pr. Mārtiņa Kārkla sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

"Celies!" ir vārds, ko Dievs saka katram no mums. Ne tik daudz fiziskā, cik garīgā nozīmē. Ja piedzīvojam kritienu vai grēku, varam piecelties, jo zinām, ka Dievs pats pasniedz roku, neuzlūko pagātni, bet ļauj no tās iziet un mainīties.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 5, 1-3a.5-16)
Tajā laikā bija jūdu svētki, un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi. Bet Jeruzalemē augšpus Avju vārtiem ir dīķis ar piecām nojumēm, kas ebrejiski saucas Betsata. Tajās gulēja liels daudzums slimo, aklo, klibo un paralizēto.
Tur bija arī kāds cilvēks, kas slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Jēzus, ierau­dzījis viņu guļam un sapratis, ka šis cilvēks slimo jau ilgu laiku, viņam jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Slimais atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas. Bet, kamēr es aizeju pats, cits iekāpj pirms manis.” Jēzus viņam sacīja: “Celies, ņem savu gultu un staigā!”
Un cilvēks tūdaļ kļuva vesels un, paņēmis savu gultu, staigāja. Bet tajā dienā bija sabats. Tāpēc jūdi sacīja izdziedinātajam: “Ir sabats, un tu nedrīksti nest savu gultu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Tas, kas mani izdziedināja, man sacīja: ņem savu gultu un staigā!” Tie viņam pajautāja: “Kas ir tas cilvēks, kurš tev teica: ņem un staigā?” Bet izdziedinātais nezināja, kas Viņš bija, tādēļ ka Jēzus izvairījās no ļaudīm, kas bija tajā vietā.
Vēlāk Jēzus viņu satika svētnīcā un viņam pateica: “Lūk, tu kļuvi vesels. Negrēko vairs, lai kaut kas ļaunāks tev nenotiek!” Tad cilvēks aizgāja un paziņoja jūdiem, ka Jēzus ir tas, kas viņu izdziedināja. Un tāpēc jūdi vajāja Jēzu, jo Viņš to bija darījis sabatā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Ja esi zaudējis iekšējo sparu, sapņus, entuziasmu, cerību un nesavtību, Jēzus nostājas tavā priekšā, tāpat kā Viņš nostājās atraitnes mirušā dēla priekšā, un visā savā Augšāmceltā spēkā tevi mudina: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” (Lk 7, 14) (Christus vivit, 20)

Jautājumi pārdomām
Kas ir tas, no kā es ilgojos piecelties?
Vai esmu gatavs piecelties, kad Kungs mani uz to aicina?
Ar kādu attieksmi es eju cauri pārbaudījumiem?

Gavēņa 23. diena - TICĪBA

Pr. Vitālija Filipenoka sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Ticība ir sākums un reizēm pat priekšnosacījums daudziem svarīgiem notikumiem mūsu dzīvēs. Piedzīvojot grūtības, varam sniegt liecību citiem, saglabājot mieru, kas balstīts nevis racionālā aprēķinā vai ignorancē pret notiekošo, bet gan saglabājot paļāvību uz Dievu, kas dod jēgu cilvēciskiem pūliņiem. Bieža Svēto Rakstu lasīšana ļaus šim ticības skatījumam, kura centrā ir Kristus, kļūt par dzīves pamatakmeni.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 4, 43-54)
Tajā laikā Jēzus no Samarijas aizgāja uz Galileju. Jēzus pats bija liecinājis, ka pravietis savā dzimtenē netiek cienīts. Bet, kad Viņš nonāca Galilejā, galilejieši Viņu uzņēma, jo bija redzējuši visu, ko Viņš svētku dienā darīja Jeruzalemē, tā kā arī viņi paši bija ieradušies uz svētkiem.
Tad Jēzus atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis par vīnu. Un tur bija kāds ķē­niņa ierēdnis, kura dēls slimoja Kafarnaumā. Viņš, dzirdot, ka Jēzus no Jūdejas ir ieradies Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza, lai Viņš aizietu un izdziedinātu viņa dēlu, jo tas bija tuvu nāvei.
Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs neredzēsiet zīmes un brīnumus, jūs neticēsiet.” Ķēniņa ierēdnis Viņam atbildēja: “Kungs, atnāc, kamēr mans dēls vēl nav nomiris.” Jēzus viņam teica: “Ej! Tavs dēls dzīvo.” Cilvēks ieticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
Bet, kamēr ķēniņa ierēdnis vēl bija ceļā, viņa kalpi izsteidzās tam pretī, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo. Tad viņš tiem pajautāja par stundu, kurā dēlam bija kļuvis labāk. Tie atbildēja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs saprata, ka tā bija stunda, kad Jēzus viņam pateica: “Tavs dēls dzīvo.” Un viņš un viss viņa nams ieticēja.
Šis bija jau otrais brīnums, ko Jēzus izdarīja, no Jūdejas atnācis uz Galileju. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Viņš ir dzīvs! Šī patiesība mums jāatceras bieži, jo mums draud briesmas Jēzu Kristu uztvert tikai kā labu paraugu no tālas pagātnes, kā atmiņas, kā to, kas mūs atpestījis pirms diviem tūkstošiem gadu. Tas mums neko nelīdzētu – tas mūs atstātu bez izmaiņām, mūs neatbrīvotu. Tas, kurš pārpludina mūs ar savu žēlastību, atbrīvo un pārveido, dziedina un mierina, ir Kāds, kurš dzīvo. Tas ir augšāmcēlies Kristus, pārdabiskas dzīvības pilns, bezgalīgā gaismā ietērpts. Tāpēc svētais Pāvils teica: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība.” (1 Kor 15, 17) (Christus vivit, 124)

Jautājumi pārdomām
Kam ir pievērst mans skatiens - šodien, šajā brīdī?
Ko man nozīmē ticība?
Cik bieži es lasu Svētos Rakstus, un kā tas ietekmē manu ticību?

Gavēņa laika 4. svētdiena - GAISMA

Pr. Mihaila Volohova sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Šodien lasām par notikumu, kurā tiek dziedināts cilvēks, kas no dzimšanas ir akls. Šis notikums atspoguļo ne tikai fizisku brīnumu, bet arī garīgu notikumu - pāreju no tumsības uz gaismu. Mūs, kas to lasām, tas mudina uz atgriešanos, lai mēs nemitīgi atcerētos, ka esam aicināti dzīvot gaismā. Tāpat šeit redzam to, cik dažādi varam lūkoties uz cilvēku - kamēr apustuļi no aklā novēršas, jo viņā redz grēcinieku, Jēzus skatiens ļauj viņā ieraudzīt Dieva godību.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 9, 1.6-9.13-17.34-38)
Tajā laikā Jēzus, iedams garām, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņš uzspļāva uz zemes, pagatavoja dubļus no siekalām un ar dubļiem iezieda aklā acis, un tam sacīja: “Ej, nomazgājies Siloe dīķī!” – kas tulkojumā nozīmē: Sūtītais.
Bet kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši ubagojam, sāka runāt: “Vai šis nav tas, kurš sēdēja un ubagoja?” Vieni sacīja: “Tas ir viņš!” – bet citi teica: “Nē, viņš tam ir tikai līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: “Tas esmu es!”
Tad tie viņu, kas vēl nesen bija akls, aizveda pie farizejiem. Bet tajā dienā, kad Jēzus gatavoja dubļus un atvēra neredzīgā acis, bija sabats. Tādēļ farizeji atkal viņu iztaujāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Bet tas atbildēja: “Viņš uzlika dubļus uz manām acīm. Es nomazgājos un esmu redzīgs.”
Tad daži no farizejiem sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš neievēro sabatu!” Bet citi teica: “Kā gan grēcīgs cilvēks spētu darīt tādas zīmes?” Un viņu vidū notika šķelšanās. Un viņi atkal sacīja aklajam: “Bet ko tu saki par Viņu, kad Viņš ir at­vēris tavas acis?” Tas atbildēja: “Viņš ir pravietis!” Viņi atbildēja un tam sacīja: “Tu viss esi grēkos dzimis un vēl mūs mācīsi?” Un viņi izmeta to ārā.
Jēzus izdzirdēja, ka viņi to ir izmetuši ārā, un, sastapis viņu, tam sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Viņš atbildot teica: “Kungs, bet kurš tad Viņš ir, lai es Viņam ieticētu?” Jēzus viņam sacīja: “Bet tu Viņu redzēji; un Viņš ir tas, kas ar tevi runā.” Tad viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un atdeva Viņam godu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evaņģēlija prieks"
Evaņģēlija prieks ir tas, ko mums nekas un neviens nevar atņemt (sal. Jņ 16:22). Mūsu pasaules – un Baznīcas – kaites nedrīkst kalpot kā attaisnojums tam, ka samazinās mūsu atdeve un mūsu dedzība. Uzskatīsim tās par izaicinājumiem, kas palīdz mums augt. Turklāt, ticības skatiens spēj atpazīt gaismu, ko Svētais Gars izstaro tumsībā, neaizmirstot, ka tur, „kur pārpilnībā grēks, vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība” (Rom 5:20). Mūsu ticība tiek aicināta apjaust vīnu, kurā var pārvērsties ūdens, un atklāt labību, kas aug nezāļu starpā. Piecdesmit gadus pēc Vatikāna II koncila, mums sāp šī laika posts un esam tālu no naiva optimisma, tomēr lielāks reālisms nedrīkst nozīmēt ne mazāku uzticēšanos Garam, ne arī mazāku dāsnumu. (Evangelii Gaudium, 84)

Jautājumi pārdomām
Kā es uzlūkoju "grēciniekus"?
Kā es uzlūkoju sevi?
Ko man nozīmē dzīvot gaismā?

Gavēņa 22. diena - PAZEMĪBA

Māc. Uģa Pallo sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Pazemības avots ir apziņa par to, kur atrodamies Dieva acīs - esam grēkojuši, bet esam mīlēti grēcinieki. Esam pieļāvuši dažādas kļūdas, bet neesam aicināti tajās palikt. Beznosacījumu mīlestība ir avots, kas ļauj iet pretim dziļām pārmaiņām.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 18, 9-14)
Tajā laikā dažiem, kas sevi uzskatīja par tais­nīgiem un nievāja citus, Jēzus pastāstīja šo līdzību: “Divi cilvēki iegāja svētnīcā lūgties. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks.
Farizejs nostājās un pie sevis lūdzās tā: “Dievs, es Tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, krāpnieki, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divas reizes nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir.” Bet muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās ne acis pacelt uz debesīm, bet sita sev krūtīs, sacīdams: “Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!”
Es jums saku: viņš aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs ne, jo ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Amoris Laetitia"
Mīlestību, no otras puses, raksturo pazemība; lai mēs patiesi saprastu, piedotu un kalpotu citiem no sirds, mūs lepnībai jātiek dziedinātai un mūsu pazemībai ir jāpieaug. (Amoris Laetitia, 98)

Jautājumi pārdomām
Kas ir tas grēks vai kļūdas, kas visbiežāk nospiež manu sirdi?
Ko es daru, lai pieceltos pēc kritiena?
Ko man nozīmē beznosacījumu mīlestība?

Gavēņa 21. diena - MĪLESTĪBAS BAUSLIS

Pr. Jura Jalinska sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Lai varētu mīlēt otru, jāsāk ar mīlestību pret sevi. Cik vienkārša un bieži dzirdēta doma, tomēr reizēm ir grūti atrast iemeslu šādai mīlestībai. Dievs katru no mums ir radījis, un ar to pietiek - radīšana ir pamats mīlestībai gan pret sevi, gan pret otru cilvēku, jo ir skaidrs, ka Dievs vēlējās, lai mēs būtu šeit un tagad.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 12, 28b-34)
Tajā laikā pie Jēzus piegāja viens no Rakstu zinātājiem un Viņam jautāja: “Kurš bauslis ir pirmais no visiem baušļiem?” Jēzus atbildēja: “Pirmais ir: “Klausies, Izraēl, – Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka!”
Otrais ir šis: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu!” Nav cita baušļa, kas būtu lielāks par šiem.”
Un Rakstu zinātājs Viņam sacīja: “Labi, Mācītāj, Tu pareizi sacīji, ka “viens ir Kungs un cita nav, izņemot Viņu,” un ka “Viņu mīlēt no visas sirds, no visa prāta un no visa spēka un tuvāko mīlēt kā sevi pašu” ir vairāk vērts nekā visi dedzināmie un citi upuri.”
Jēzus, redzēdams, ka viņš gudri atbild, tam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam ko jautāt. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
Lūgsim Kungu, lai Viņš palīdz mums saprast mīlestības likumu. Cik labi, ka mums ir šis likums! Cik labi ir mīlēt vienam otru – pāri visam! Jā, pāri visam! Pāvila pamudinājums ir adresēts katram no mums: „Ļaunums nedrīkst tevi uzvarēt, bet tu uzvari ļaunumu ar labu!” (Rom 12:21) Un vēl: „Nepagursim, labu darīdami” (Gal 6:9) (Evangelii Gaudium, 101)

Jautājumi pārdomām
Vai es varu teikt, ka mīlu sevi?
Kā, manuprāt, izpaužas mīlestība pret sevi?
Kā mana attieksme pret sevi ietekmē manas attiecības ar apkārtējiem?

Gavēņa 20. diena - DEBESU VALSTĪBA

Pr. Ronalda Melkera sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Ir svarīgs laiks, ko pavadām vienatnē, lai tādā veidā iepazītu sevi. Taču tas neaicina mūs uz individuālismu, bet gan apziņu, ka mūsu identitāte, ja tā ir sakņota Kristū, vieno mūs ar apkārtējiem cilvēkiem mīlestības un piedošanas saitēm.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 16.18-21.24a)
Jēkabam dzima Jāzeps, Marijas vīrs, no kuras piedzima Jēzus, kas tiek saukts Kristus.
Ar Jēzus Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa Māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara. Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt.
Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.”
Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska uzrunas 2019. gada vispārējā audiencē
Dieva valstība viennozīmīgi ir liels spēks. Lielākais, kāds vien var būt, bet ne pēc pasaules kritērijiem; tāpēc tā vien šķiet, ka tai nav pārspēka. Tā ir kā raugs, kas iejaukta miltos - tas it kā pazūd, tomēr pateicoties tieši tam, mīkla rūgst. (2019. gada 6. marta audience)

Jautājumi pārdomām
Ko man nozīmē mana ticība - vai tā ir mana individuāla prakse vai apziņa, ka esmu daļa no lielākas kopienas?
Kā es piedzīvoju vienotību ar citiem cilvēkiem?
Kā es varu būt vienots ar ticības brāļiem un māsām, piedzīvojot šo sociālās distancēšanās laiku?

Gavēņa 19. diena - DIEVA LIKUMS

Pr. Dmitrija Artjomova sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Lai gan reizēm mūsdienīgi šķiet uzskatīt likumu par centienu kaut ko ierobežot, likums, ko mums dod Dievs, pasargā mūs no centieniem jebkādu rīcību attaisnot ar savu ticību. Kristus dod mīlestības likumu kā augstāko mērauklu visam, ko darām.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 5, 17-19)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Nedomājiet, ka esmu nācis atcelt Likumu vai praviešus; neesmu nācis atcelt, bet gan piepildīt.
Patiesi, Es jums saku: kamēr neizzudīs debess un zeme, no Likuma nezudīs neviens burts, nedz rakstu zīme, iekams viss nebūs noticis.
Tādēļ, ja kāds atmetīs kaut vienu vismazāko bausli un tā mācīs ļaudis, tas Debesu valstībā tiks dēvēts par vismazāko, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks atzīts par lielu Debesu valstībā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
izaugsme nozīmē, atsaucoties Kunga mīlestībai, „ievērot” to, ko Viņš mums norādījis. Blakus visiem citiem tikumiem te izceļas šis jaunais bauslis, kas ir pirmais un vislielākais, kas vislabāk raksturo mūs kā mācekļus: „Tas ir Mans bauslis, lai jūs viens otru mīlētu, kā Es jūs mīlēju” (Jņ 15:12). Ir acīmredzami, ka jaunās Derības autori, vēloties īsi izteikt kristīgās morāles visbūtiskāko vēsti, uzsver kategorisko prasību mīlēt tuvāko: „Kas mīl savu tuvāko, tas izpilda likumu. (...) Tātad bauslības piepildījums ir mīlestība” (Rom 13:8,10). „Ja jūs pildāt Rakstu ķēnišķo likumu: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, tad jūs labi darāt” (Jk 2:8). „Jo viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Gal 5:14). Pāvils savas kopienas aicina pieaugt mīlestībā: „Kungs lai pavairo un bagātus jūs dara mīlestībā savā starpā un ar visiem” (1 Tes 3:12). (Evangelii Gaudium, 161)

Jautājumi pārdomām
Cik lielā mērā varu teikt, ka mīlestība ir tā, kas vada manu rīcību?
Kā es jūtos, kad nepieciešams klausīt citu dotajiem rīkojumiem?
Kāda ir mana attieksme pret valsts likumu?

Gavēņa 18. diena - ATLAIST PARĀDU

Pr. Māra Ozoliņa sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Lai dzīvotu mierā, mums ir svarīga apziņa, ka Dievs mums piedod, ka Viņš nav Dievs, kas mums nemitīgi pārmet, bet gan vēlas, lai mēs nemitīgi pieceļamies. Šodien Svēto Rakstu fragments mums atgādina, ka ar šādu pašu, piedodošu skatienu mums jāuzlūko mums blakus esošie cilvēki. Atlaižot parādu, palīdzot piecelties, iedrošinot un pasakot kādu labu vārdu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 18, 21-35)
Tajā laikā Pēteris, piegājis pie Jēzus, jautāja: “Kungs, cik reižu man ir jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?”
Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit reižu pa septiņām.”
Tāpēc Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev visu no­maksāšu!” Kungs iežēlojās par šo kalpu, palaida viņu brīvu un atlaida arī parādu.
Bet šis kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija simts denāriju parādā. Un viņš to sagrābis žņaudza, sacīdams: “Atdod, ko esi parādā!” Tad viņa biedrs, nokritis viņa priekšā, lūdza to, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev samaksāšu!” Bet viņš nebija ar mieru un gāja, un iemeta to cietumā, kamēr tas nenomaksās parādu.
Bet viņa darba biedri, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad kungs pasauca savu kalpu un viņam sacīja: “Nekrietnais kalps! Es tev atlaidu visu parādu, jo tu man lūdzi. Vai arī tev nevajadzēja apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi ap­žēlojos?” Un kungs sadusmojās un nodeva šo kalpu mocītājiem, kamēr viņš nebūs atdevis visu parādu. Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
Tas, kurš ir iekritis šajā pasaulīgumā, skatās uz citiem no augšas un no attāluma, noraida savu brāļu pravietojumus, diskreditē tos, kas uzstāda jautājumus, nemitīgi uzsver citu kļūdas un viņam svarīgi ir tikai, kā viss izskatās no ārpuses. Viņš ir sašaurinājis savas sirds apvāršņus līdz viņa paša imanencei un savām interesēm, un tā rezultātā nemācās no saviem grēkiem un nav patiesi atvērts piedošanai. Tā ir briesmīga trūdēšana, kas no ārpuses izskatās kā labklājība. No tās jāvairās, veicinot Baznīcas iziešanu no sevis, došanos misijā, kas centrēta Jēzū Kristū, iesaistīšanos par labu nabagiem. Dievs, glāb mūs no pasaulīgas Baznīcas, kas slēpjas aiz garīgiem un pastorāliem izrotājumiem! Šo smacējošo pasaulīgumu var izārstēt tikai, ieelpojot un izgaršojot Svētā Gara svaigo gaisu, kas mūs atbrīvo no koncentrēšanās uz sevi, no slēpšanās aiz reliģiskas fasādes, kurā nav Dieva. Neļausim, ka mums tiek laupīts Evaņģēlijs! (Evangelii Gaudium, 97)

Jautājumi pārdomām
Vai es ticu, ka Dievs man piedod un neuzlūko ar pārmetumiem?
Vai ir lietas, ko es Dievam pārmetu?
Cik viegli man ir atlaist parādu - nepieminēt pagātnes pāridarījumus?

Gavēņa 17. diena - BŪT PRAVIETIM

Pr. Andžeja Lapinska sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Kunga aicinājums ir kluss sauciens dzīvot laimīgu un piepildītu dzīvi, sekojot tam ko Viņš ielicis mūsu sirdīs. Tas nenāk tāpēc, ka esam to nepelnījuši, bet gan Viņa mīlestības dēļ. Šis aicinājums ietver uzdevumu būt par pravieti, kas nozīmē nest cerības, ticības un miera sēklu tad, kad visapkārt valda bailes un nemiers. Tas nozīmē liecināt par Kunga mīlestību arī tad, kad tas ir sarežģīti.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 4, 24-30)
Nonācis Nācaretē, Jēzus sinagogā sacīja ļaudīm: “Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav labvēlīgi uzņemts savā tēvijā. Es jums saku patiesību: daudz atraitņu Izraēlī bija Elija laikā, kad debesis palika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads; tomēr Elijs ne pie vienas no tām netika sūtīts kā tikai pie atraitnes Sidonas Sareptā. Un daudz spitālīgo Izraēlī bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā tikai sīrietis Nāmans.”
To dzirdot, visi sinagogā iedegās dusmās. Viņi pietrūkās no vietām, izmeta Jēzu no pilsētas un aizveda līdz pat kalna kraujai, uz kura viņu pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu lejā. Bet Jēzus, izgājis starp tiem, attālinājās. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Taču te es gribētu atgādināt, ka tu nevari kļūt svēts un sevi piepildīt, kopējot citus. Līdzināties svētajiem nenozīmē kopēt viņu dzīvesveidu, to, kā viņi īstenojuši svētumu savā dzīvē: “Ir liecības, kas noder, lai mūs iedvesmotu un motivētu, bet necentīsimies tās kopēt, jo tas var mūs novirzīt no tā neatkārtojamā un īpašā ceļa, kuru Kungs sagatavojis tieši mums.”Tev jāatklāj, kas esi tu, un jāattīsta savs īpašais veids, kā būt svētam, neatkarīgi no tā, ko domā un saka citi. Kļūt svētam nozīmē kļūt par pilnīgāku sevi, kļūt par to, par ko Dievs bija sapņojis un par ko bija gribējis tevi radīt, nevis būt kāda cita kopijai. Tavai dzīvei jābūt pravietiskam dzenulim, kas iedvesmo citus un šajā pasaulē atstāj pēdas – unikālas pēdas, kādas tikai tu vari atstāt. Savukārt tad, ja kopēsi kādu citu, tu šai zemei un arī debesīm liegsi to, ko neviens cits tavā vietā nevar dot. (Christus vivit, 162)

Jautājumi pārdomām
Ar ko man saistās vārds "pravietis"?
Kā es varu iedomāties aicinājumu būt pravietim savā dzīvē?
Kā es atklāju Kunga mīlestību citiem?

Gavēņa laika 3. svētdiena - SLĀPES

Pr. Mihaila Volohova sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Attiecības un satikšanās ir cilvēka ilgu pamatā. Vēlme patiesi satikt otru cilvēku - nevis virspusējās sarunās, bet gan dialogā, kurā ir iespējama patiesa ieklausīšanās. Tai pat laikā cilvēka sirds ilgojas pēc satikšanās ar Dievu, kurš ir vienmēr pieejams - klusumā, kaut arī ārējā troksnī un haosā.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 4, 5-15.19b-26.39a.40-42)
Tajā laikā Jēzus nonāca pie Samarijas pilsētas, ko sauca par Sihāru, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija atvēlējis savam dēlam Jāzepam. Un tur bija Jēkaba aka. Jēzus, noguris no ceļa, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda.
Te no Samarijas atnāca sieviete iesmelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Iedod man padzerties!” – jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu nopirkt ēdamo.
Tad šī samariešu sieviete Viņam atbildēja: “Kā gan Tu, būdams jūds, prasi padzerties no manis, kas esmu samariešu sieviete?” Jo jūdi nesadzīvoja ar samariešiem.
Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu pazītu Dieva dāvanu un zinātu, kas ir Tas, kurš tev saka: iedod man padzerties, tad tu pati lūgtu no Viņa un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni.” Sieviete Viņam sacīja: “Kungs, Tev nav ar ko iesmelt, un aka ir dziļa. No kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai tad Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums deva šo aku un dzēra no tās gan pats, gan viņa dēli, gan viņa lopi?”
Jēzus atbildēja un sacīja viņai: “Ikvienam, kas dzer šo ūdeni, atkal slāps. Bet, kas dzers ūdeni, ko Es viņam došu, tam nemūžam vairs neslāps. Un ūdens, ko Es viņam došu, kļūs viņā par avotu, kas verd mūžīgajai dzīvei.”
Sieviete Viņam teica: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un nebūtu jāstaigā uz šejieni smelt. Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis! Mūsu tēvi šajā kalnā pielūdza Dievu, bet jūs sakāt, ka vieta, kur Dievu nākas pielūgt, ir Jeruzalemē.”
Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, tici man, ka nāk stunda, kad jūs pielūgsiet Tēvu ne šajā kalnā, ne Jeruzalemē. Jūs pielūdzat To, ko nepazīstat; mēs pielūdzam To, ko pazīstam, jo pestīšana sākas no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā jau ir tagad, kad īstie godinātāji Tēvu pielūgs Garā un patiesībā; un Tēvs vēlas tādus godinātājus. Dievs ir Gars, un tāpēc vajag, lai Viņa godinātāji To pielūgtu Garā un patiesībā.”
Sieviete Viņam teica: “Es zinu, ka atnāks Mesija, kuru sauc Kristus. Kad Viņš atnāks, Viņš pa­sludinās mums visu.” Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu Es, kas ar tevi runāju.” Un daudzi samarieši no šīs pilsētas ieticēja Jēzum sievietes vārdu dēļ. Tāpēc samarieši, atnākuši pie Viņa, lūdza Viņu palikt pie tiem. Un Jēzus tur palika divas dienas.
Un vēl lielāks ļaužu daudzums ieticēja Viņa vārdu dēļ un sievietei sacīja: “Mēs ticam ne vairs tava stāstījuma dēļ, jo mēs paši dzirdējām un zinām, ka Viņš patiešām ir pasaules Pestītājs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
Arī personīgā ģimene vai darba vieta var būt izkaltusi zeme, kur tomēr vajag saglabāt un izstarot savu ticību. Tomēr „tieši, izejot no šīs tuksneša pieredzes, no šī tukšuma, mēs varam no jauna atklāt ticības prieku, ticības vitālo svarīgumu mums, vīriešiem un sievietēm. Tuksnesī atklājas patiesā vērtība tam, kas dzīvē ir būtiskais, tāpēc mūsdienu pasaulē neskaitāmas zīmes norāda – bieži netiešā vai negatīvā veidā – uz slāpēm pēc Dieva, uz dzīves galējo jēgu. Un tuksnesī visvairāk nepieciešami ticības cilvēki, kuri ar savu paša dzīvi rāda ceļu uz Apsolīto zemi un tādējādi uztur dzīvu cerību”. Katrā gadījumā šajā situācijā mēs esam aicināti kļūt par dzīvām krūzēm, lai dotu dzert citiem. Dažreiz krūze pārvēršas smagā krustā, bet tieši Krustā piekalts, Kungs atdeva mums Sevi kā dzīvības ūdens avotu. Neļausim, ka mums tiek laupīta cerība! (Evangelii Gaudium, 86)

Jautājumi pārdomām
Cik viegli man ir saglabāt iekšēju klusumu, lai sastaptu Kristu?
Cik atvērts es esmu, lai veidotu patiesas, dziļas un personiskas attiecības - ar Dievu un tuvākajiem?
Pēc kā mana sirds slāpst šajā brīdī?

Gavēņa 16. diena - ŽĒLSIRDĪBA

Pr. Mārtiņa Kluša sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Līdzībā par pazudušo dēlu mācāmies ne tikai to, ka vienmēr iespējams atgriezties, bet arī to, ar kādu attieksmi mums būtu jāsagaida tie, kuri pieņem lēmumu atgriezties. Dievs no mums sagaida tādu pašu žēlsirdību, ar kādu Viņš uzņem mūs. Kopā būšanai ar Kristu jānes augļi, kas ir pieņemšana, laipnība un līdzjūtība pret tuvāko.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 15, 1-3.11-32)
Tajā laikā pie Jēzus nāca visi muitnieki un grēcinieki Viņā klausīties. Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja, sacīdami: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar viņiem ēd.”
Tad Viņš pastāstīja tiem šo līdzību, sacīdams: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: “Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas!” Un viņš sadalīja tiem mantu. Pēc dažām dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālām zemēm un tur izšķērdēja savu mantu, izlaidīgi dzīvodams.
Bet, kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš sāka ciest trūkumu. Viņš aizgāja un apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja savā tīrumā ganīt cūkas. Un viņš ilgojās remdēt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.
Tad apdomājies viņš sacīja: “Cik daudziem mana tēva algādžiem ir maizes papilnam, bet es te mirstu badā! Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!”” Un pie­cēlies viņš gāja pie sava tēva.
Bet, kad viņš vēl bija tālu, viņu ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu, un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: “Steigšus at­nesiet vis­labākās drēbes un apģērbiet viņu, uzvelciet viņam rokā gredzenu un kājās sandales! At­vediet no­barotu teļu un nokaujiet, un mēs ēdīsim un dzīrosim, jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.” Un viņi sāka līksmoties.
Bet vecākais dēls bija tīrumā. Un, nākdams atpakaļ un tuvodamies mājām, viņš izdzirdēja mūziku un dejas troksni. Pasaucis vienu no kalpiem, viņš jautāja, kas tas varētu būt. Tas viņam sacīja: “Ir pārnācis tavs brālis, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, tāpēc ka viņu ir veselu atguvis.”
Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad tēvs, izgājis ārā, sāka viņu lūgt. Bet tas atbildot sacīja savam tēvam: “Redzi, tik gadus es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu pavēli. Bet tu nekad man neiedevi ne kazlēnu, lai es varētu papriecāties ar saviem draugiem. Un, kad ir pārnācis šis tavs dēls, kurš tavu mantu ir izšķiedis ar netiklēm, tu viņa dēļ liki nokaut barotu teļu.”
Bet tēvs atbildēja: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss manējais ir arī tavs. Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
Baznīca, kas „iziet”, ir kopiena, kas sastāv no mācekļiem – misionāriem, kuri uzņemas iniciatīvu, kas iesaistās, kas atbalsta, kas nes augļus un svin. Piedodiet man, ka vēlos šeit ievest jaunvārdu „primerear” (pirmot). Evaņģelizējoša kopiena piedzīvo, ka Kungs ir uzņēmies iniciatīvu, ka mīlestībā ir pirmojis (sal. 1 Jņ 4:10); un tāpēc kopiena var spert pirmo soli, var bez bailēm uzņemties iniciatīvu, paiet pretī, meklēt tos, kas ir tālu, doties uz krustcelēm, lai ielūgtu atmestos. Tā dzīvo ar neizsmeļamu vēlmi piedāvāt žēlsirdību, jo pati ir piedzīvojusi Tēva bezgalīgo žēlsirdību un Viņa izplatošos spēku. Kaut mazliet vairāk uzdrošināsimies pirmot! (Evangelii Gaudium, 24)

Jautājumi pārdomām
Vai, lasot šo stāstu par pazudušo dēlu, esmu atklājis Dieva žēlsirdību un glābšanu?
Vai es pazīstu prieku par sava tuvākā atgriešanos pie Dieva?
Cik laipna un atvērta ir mana attieksme pret tiem, kas meklē savu ceļu Baznīcā?

Gavēņa 15. diena - MANTOJUMS

Pr. Rodiona Doļas sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Pēdējā laika notikumi un ārkārtas situācija liek mums pārvērtēt prioritātes un to, ko uzskatām par pašsaprotamu, ko uzskatām par savu. Arī cilvēki, kas ir manā dzīvē, man nepieder un nebūt nav pašsaprotami. Dievs aicina mani mīlēt brīvībā - neierobežojot otru viņa lēmumos, nemēģinot viņu padarīt sev līdzīgu. Vienlaikus arī nešķirojot cilvēkus mīlamos un nemīlamos, bet mīlot katru satikto, kā Kristus mīl.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 21, 33-43.45-46)
Tajā laikā Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un tautas vecākajiem: “Noklausieties citu līdzību! Bija kāds namatēvs, kas iestādīja vīnadārzu, apjoza to ar mūri, izraka tajā vīna spiestuvi un uzcēla torni, un iznomāja to vīnkopjiem, un pats aizceļoja.
Bet, kad tuvojās ražas laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem savus kalpus, lai saņemtu augļus. Bet vīnkopji, sagrābuši viņa kalpus, vienu sasita, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. Tad viņš atkal sūtīja citus kalpus, bet viņi ar tiem izrīkojās tāpat.
Beidzot viņš sūtīja pie viņiem savu dēlu, sacīdams: “No mana dēla viņi kaunēsies.” Bet vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Un viņi sagrāba to, izmeta ārā no vīnadārza un nogalināja. Kad nu vīnadārza saimnieks pārnāks, ko gan viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” Viņi Tam atbildēja: “Ļaundarus viņš bez žēlastības pazudinās un vīnadārzu iznomās citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus savā laikā.” Jēzus viņiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: “Akmens, ko namdari atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni, un tas ir brīnums mūsu acīs”? Tādēļ Es jums saku, ka Dieva valstība no jums tiks atņemta un atdota tautai, kas nes tās augļus.”
Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Jēzus runāja par viņiem. Un tie tīkoja Viņu apcietināt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie Viņu uzskatīja par pravieti. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"
Starp citu, lasot Svētos Rakstus, kļūst skaidrs, ka Evaņģēlijs vēsts attiecas ne tikai uz personiskām attiecībām ar Dievu. Arī mūsu mīlošā atbilde nedrīkst pārvērsties par maziem izolētiem personiskiem žestiem attiecībā uz atsevišķiem trūkumcietējiem, kas būtu sava veida „žēlsirdība à la carte”, par virkni darbību, kuru mērķis ir tikai nomierināt sirdsapziņu. Vēsts ir Dieva valstība (sal. Lk 4:43), mīlestība uz Dievu, kas valda pasaulē. Tādā mērā, kādā Viņš valdīs mūsu starpā, arī sabiedriskā dzīve kļūs par brālības, taisnīguma, miera un visu cilvēku cieņas telpu. Tādējādi gan kristīgā sludināšana, gan arī kristīgā pieredze tiecas sasniegt arī sociālus mērķus. Meklēsim Viņa valstību: „Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt” (Mt 6:33). Jēzus mērķis ir nodibināt Viņa Tēva valstību, Viņš sūta Savus mācekļus: „Ejiet un sludiniet, sacīdami: Debesu valstība ir tuvu klāt” (Mt 10:7). (Evangelii Gaudium, 180)

Jautājumi pārdomām
Kā es izturos pret to, kas ir mans?
Cik pašsaprotami man šķiet cilvēki, kas manā dzīvē ir doti?
Cik brīvs es esmu mīlēt katru cilvēku - neatkarīgi no tā, vai pazīstu viņu visu dzīvi, vai esmu tik tikko sastapis uz ielas?

Gavēņa 14. diena - RŪPES

Pr. Edgara Cakula sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Dievs mums katram ir daudz uzticējis. Gavēņa laiks ir labs brīdis, kad to izvērtēt un saprast, ka garīgās dzīves kopšana neapstājas pie lūgšanas un gavēšanas, bet iesniedzas mūsu rūpēs par apkārtējiem, līdzjūtīgā skatienā un atvērtā sirdī.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 16, 19-31)
Tajā laikā Jēzus sacīja farizejiem: “Bija kāds ba­gāts cilvēks, kas ģērbās purpurā un smalkos au­dumos un ik dienas lepni dzīroja. Bet pie viņa durvīm gulēja kāds nabags, vārdā Lācars. Viņš bija pārklāts vātīm un ilgojās remdēt izsalkumu ar to, kas nokrita no bagātnieka galda. Bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus.
Un notika tā, ka nabags nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahama klēpī. Un nomira arī bagātnieks un tika apbedīts. Un ellē viņš, ciezdams mokas, pacēla savas acis un no tālienes ieraudzīja Ābrahamu un Lācaru viņa klēpī. Un viņš saukdams sacīja: “Tēvs Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš iemērc sava pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ļoti ciešu šajās liesmās.”
Bet Ābrahams atbildēja: “Atminies, dēls, ka tu savus labumus saņēmi savā dzīvē, bet Lācars turpretī ļaunu. Un tagad viņš šeit tiek iepriecināts, bet tu ciet mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas dziļš bezdibenis, lai tie, kas no šejienes gribētu aiziet pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes kāds spētu atnākt pie mums.”
Bet viņš sacīja: “Tad es lūdzu tevi, tēvs, lai tu viņu aizsūtītu uz mana tēva namu – man taču ir pieci brāļi –, lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāktu šajā moku vietā!”
Bet Ābrahams atbildēja: “Viņiem ir Mozus un pravieši. Lai klausa tos!” Bet viņš sacīja: “Nē, tēvs Ābraham! Bet, ja kāds no miru­šajiem aizietu pie viņiem, tad gan viņi atgrieztos.” Bet Ābrahams viņam sacīja: “Ja viņi neklausa Mozu un praviešus, tad viņi neticēs, pat ja kāds no miru­šajiem augšāmceltos.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska homīlijas Svētajā Misē Aglonā
Arī mēs esam aicināti “pieskarties” citu ciešanām. Iesim pretī cilvēkiem, lai mierinātu un būtu viņiem līdzās! Nebaidīsimies pieredzēt maiguma spēku un būt iesaistītiem, nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi! Un tāpat kā Marija, būsim noturīgi un paliksim stāvus: proti, drosmīgi un ar sirdi pievērstu Dievam; pieceļot tos, kas pakrituši, paaugstinot pazemīgo, palīdzot izbeigt jebkādas apspiešanas situācijas, kuras liek dzīvot kā piesistiem krustā.

Jautājumi pārdomām
Kā šajā gavēnī esmu īstenojis tuvākmīlestības darbus?
Kāds ir mans skatiens pret tiem, kam vajadzīga palīdzība - vienaldzīgs, vēss, steidzīgs vai atvērts un sirsnīgs?
Cik viegli man ir steigties palīdzēt?

Gavēņa 13. diena - KALPOŠANA

Pr. Ingmāra Zvirgzdiņa sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Ikdienā nepieciešams izvēlēties starp dažādām prioritātēm, dažādām iespējām un darbiem, tāpēc kādā brīdī īstenot savu kā kristieša aicinājumu var būt patiess izaicinājums. Ko vispār tas nozīmē? Evaņģēlijs atgādina, ka mēs vienmēr sastapsim Viņu kalpošanā - esot kopā ar tiem, kas cieš, kas kas ir trūkumā, kas skumst.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 20, 17-28)
Tajā laikā Jēzus, ejot uz Jeruzalemi, paņēma divpadsmit mācekļus savrup un ceļā viņiem sacīja: “Lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi. Tur Cilvēka Dēls tiks nodots augstajiem priesteriem un Rakstu zinātājiem. Un tie Viņu notiesās uz nāvi un atdos Viņu pagāniem izsmiešanai, šaustīšanai un sišanai krustā. Bet trešajā dienā Viņš augšāmcelsies.”
Tad pie Viņa pienāca Zebedeja dēlu māte ar saviem dēliem, nometās zemē un kaut ko lūdza no Viņa. Viņš tai jautāja: “Ko tu vēlies?” Viņa atbildēja: “Saki, lai šie divi mani dēli sēdētu Tavā valstībā viens Tavā labajā un otrs kreisajā pusē.”
Bet Jēzus atbildot sacīja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert biķeri, kas man būs jādzer?” Viņi atbildēja: “Mēs varam.” Viņš tiem sacīja: “Manu biķeri jūs gan dzersiet. Tomēr ne man pienākas dot vietu savā labajā un kreisajā pusē, bet to ieņems tie, kuriem to ir sagatavojis mans Tēvs.”
Un desmit, to dzirdot, dusmojās uz šiem diviem brāļiem. Bet Jēzus pieaicināja viņus pie sevis un sacīja: “Jūs zināt, ka tautu valdnieki valda pār tām un tie, kas ir lieli, izmanto varu pār tām. Starp jums tā nebūs. Bet, ja kāds starp jums gribētu kļūt liels, tas lai kļūst jūsu kalps! Un, ja kāds gribētu starp jums būt pirmais, lai ir jūsu vergs!
Tāpat arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpirkšanai.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Dārgie jaunieši, neskatieties, lūdzu, uz dzīvi “no balkona”, iesaistieties tajā. Jēzus nepalika uz balkona, Viņš ienira dzīvē. Neskatieties uz dzīvi “no balkona”, ienirstiet tajā, kā to darīja Jēzus”. Bet, pats galvenais, tādā vai citādā veidā cīnieties par kopējo labumu, kalpojiet nabagajiem, esiet žēlsirdības un kalpošanas revolūcijas aktīvi veidotāji, kuri spēj pretoties patērnieciskā un virspusējā individuālisma patoloģijām. (Christus vivit, 174)

Jautājumi pārdomām
Ko man nozīmē būt kristietim savā ikdienā?
Cik uzmanīgs es esmu pret citu vajadzībām?
Kā es ar to, kas man ir dots, varu sabiedrību darīt labāku?

Gavēņa 12. diena - AUTORITĀTE

Pr. Modra Lāča sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Šodien saņemam atgādinājumu "salikt lietas pa plauktiņiem". Bieži vien, kad pārvērtējam cilvēkiem doto autoritāti, sākot pielīdzināt viņus Dieva līmenim, ātri piedzīvojam pamatīgu vilšanos, kad ieraugām viņu nepilnību. Kad uzlūkojam jebkuru cilvēku, arī vadītāju, līderi, garīgu vai laicīgu autoritāti, kā tikai cilvēku, kam Dievs uz laiku uzticējis atbildīgu uzdevumu, tad ļaujam Dievam viņu lietot kā instrumentu arī mūsu labā.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 23, 1-12)
Tajā laikā Jēzus runāja ļaudīm un saviem mā­cekļiem, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies Rakstu zinātāji un farizeji. Tāpēc visu, ko viņi jums saka, dariet un ņemiet vērā, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara.
Viņi sasien smagas un nepanesamas nastas un uzkrauj tās cilvēkiem plecos, bet paši negrib pat ar pirkstu tās kustināt. Un visus savus darbus viņi dara tāpēc, lai ļaudis tos redzētu: viņi taisa platākas lūgšanu siksnas un pagarina pušķus pie drēbēm, mīl pirmās vietas mielastos un pirmos sēdekļus sinagogās. Viņiem patīk tikt sveicinātiem tirgus laukumos un no ļaudīm saukties par “rabbi”.
Bet jūs neļaujiet sevi saukt par “rabbi”, jo tikai viens ir jūsu Mācītājs, bet jūs visi esat brāļi. Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo tikai viens ir jūsu Tēvs, kas ir Debesīs. Un nepiekrītiet sevi saukt par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs – Kristus.
Kas ir lielākais starp jums, tas lai ir jūsu kalps! Bet, kas sevi paaugstinās, tas tiks pazemināts, un, kas sevi pazeminās, tas tiks paaugstināts.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Jēzus neapgaismo jūs, jaunieši, no tālienes vai ārpuses, bet gan, izejot no savas paša jaunības, kurā Viņš dalās ar Jums. Ļoti svarīgi ir apcerēt Evaņģēlijā parādīto jauno Jēzu, jo Viņš patiešām ir viens no jums un Viņā varam atpazīt daudzus jaunām sirdīm raksturīgos aspektus. To redzam, piemēram, sekojošās iezīmēs: “Jēzum bija beznosacījumu paļāvība uz Tēvu, Viņš kopa draudzību ar saviem mācekļiem un pat krīzes brīžos palika tai uzticīgs. Viņš parādīja dziļu līdzjūtību attiecībā pret vājajiem, sevišķi jau nabagajiem, slimajiem, grēciniekiem un atstumtajiem. Viņam bija drosme stāties pretī sava laika reliģiskajām un politiskajām varas institūcijām; Viņš zināja, kā ir justies nesaprastam un atmestam; Viņš piedzīvoja bailes no mokām un iepazina savu trauslumu Ciešanās; Viņš vērsa savu skatienu uz nākotni, pilnībā uzticoties Tēva drošajām rokām un Svētā Gara spēkam. Jēzū visi jaunieši var atrast sevi”. (Christus vivit, 31)

Jautājumi pārdomām
Kāda ir mana attieksme pret autoritātēm - vēlos tām pretoties vai, gluži pretēju, ieceļu tās Dieva lomā?
Kā es izturos pret tām lietām, kur Dievs man uzticējis autoritāti?
Kas ir autoritātes, kas manā dzīvē atstājušas pozitīvu ietekmi un piemēru?

Gavēņa 11. diena - PIEDOŠANA

Pr. Andžeja Lapinska sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Evaņģēlijs mums bieži atgādina, ka ļaunu nevar satriekt ar ļaunu, bet gan sējot cerības sēklu un piedošanu, būvējot tiltus. Piedošana nav tikai cēls žests pret otru, tā sākas sevī pašā un maina pastāvošo atmosfēru.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 6, 36-38)
Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Amoris laetitia"
Šodien zinām, ka, lai spētu otram piedot, vispirms ir jāgūst atbrīvojošā pieredze, kas ir sevis izpratne un spēja piedot pašam sev. Daudzkārt pašu kļūdas vai mīļu cilvēku kritisks skatiens ir licis mums zaudēt mīlestību pret sevi. Un galu galā mēs sākam izvairīties no citiem, bēgt no jūtām, just bailes attiecībās ar cilvēkiem. Tad tajā, ka varam vainot citus, mēs sākam izjust neīstu atvieglojumu. Ir jālūdzas, apcerot savu dzīvesstāstu, ir jāpieņem pašiem sevi, jāprot sadzīvot ar saviem ierobežojumiem un arī jāpiedod sev, lai tāda pati attieksme mums varētu būt pret citiem. (Amoris Laetitia, 107)

Jautājumi pārdomām
Ko man nozīmē piedošana?
Ko es daru, lai piedotu tiem, kas mani ir sāpinājuši?
Kam šodien es vēlos lūgt piedošanu?

Gavēņa laika 2. svētdiena - JĒZUS IDENTITĀTE

Pr. Ingara Stepkāna sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

JA ŠODIEN, SVĒTDIENĀ, VĒLIES PĀRDOMĀM VELTĪT ILGĀKU LAIKU, IZLASI PR. PĒTERA SKUDRAS, RADIO MARIJA LATVIJA DIREKTORA, SAGATAVOTĀS PĀRDOMAS - SPIED ŠEIT.

Kad cenšamies atklāt savu identitāti, varam ļaut savā sirdī iesakņoties šodien dzirdētajiem vārdiem par Jēzus personību - Dieva mīļotais Dēls. Šo titulu Viņš nepatur tikai sev vienam, bet vēlas, lai mēs katrs piedzīvojam unikālo mīlestību, kādu atklāj Tēva skatiens, kas par savu mīļoto bērnu sauc mūs katru.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 17, 1-9)
Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni un aizveda viņus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās viņu priekšā. Viņa vaigs iemirdzējās kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un, lūk, tiem parādījās Mozus un Elijs, kuri sarunājās ar Viņu.
Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: “Kungs, mums ir labi šeit būt! Ja vēlies, es uzcelšu šeit trīs teltis: vienu Tev un vienu Mozum, un vienu Elijam.”
Viņam vēl runājot, lūk, mirdzošs mākonis apēnoja viņus, un no mākoņa, lūk, atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk. Viņu klausiet!” To dzirdot, mācekļi nokrita uz sava vaiga un ļoti izbijās.
Bet Jēzus, piegājis un viņus aizskāris, tiem sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Un viņi, pacēluši savas acis, vairs nevienu neredzēja, tikai Jēzu.
Un, kāpjot lejā no kalna, Jēzus viņiem pavēlēja, sacīdams: “Nevienam nestāstiet par redzējumu, iekams Cilvēka Dēls nebūs piecēlies no miroņiem.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Svarīgi apzināties, ka Jēzus bija jauns. Viņš ziedoja dzīvību, kad vēl bija, runājot mūsdienu terminos, jauns pieaugušais. Savu misiju Viņš sāka jaunības spēku briedumā, un tā “uzausa gaisma” (Mt 4:16), sevišķi jau tad, kad Viņš atdeva sevi līdz galam. Šāds noslēgums nebūt nav nejaušība, gluži otrādi, visa Viņa jaunība katrā tās brīdī ir nenovērtējama gatavošanās tam, jo “it viss Jēzus dzīvē ir zīme, kas norāda uz Viņa noslēpumu” un “it visa Kristus dzīve ir pestīšanas noslēpums”. (Christus Vivit)

Jautājumi pārdomām
Kādas ir manas domas pašam par sevi?
Ko Dievs domā par mani?
Vai man viegli uzlūkot Dievu kā mīlošu Tēvu?

Gavēņa 10. diena - MĪLESTĪBA (AGAPE)

Baibas un Daiņa Stikutu sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Draudzība ir attiecības, kurās nemitīgi nepieciešama piedošana un izlīgšana, jo daudz vieglāk būtu uz pārmetumu reaģēt ar pārmetumu, uz dusmām reaģēt ar dusmām. Jēzus aicinājums vienmēr nāk ar izaicinājumu, un šoreiz tā ir mīlestība draudzības attiecībās.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 5, 43-48)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: “Tev būs mīlēt savu tuvāko un ienīst savu ienaidnieku.”
Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā, lai jūs būtu sava Tēva bērni, kurš ir Debesīs, jo Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem.
Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda tad jums pienākas alga? Vai tad arī muitnieki tā nedara?
Un, ja jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai tad arī pagāni tā nedara?
Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Draudzība nav gaistošas un pārejošas attiecības, tā ir stabila, noturīga, uzticīga, laikam ejot, tā nobriest. Tā ir pieķeršanās, kas liek mums justies vienotiem, un vienlaicīgi tā ir devīga mīlestība, kas mudina mūs darīt draugam labu. Kaut arī draugi var būt savā starpā ļoti atšķirīgi, tiem vienmēr ir kaut kas kopīgs, kas liek tiem justies tuviem, tie dalās viens ar otru sirsnībā un paļāvībā. (Christus vivit, 152)

Jautājumi pārdomām
Cik svarīga man ir draudzība?
Kas ir lielākie izaicinājumi, ko piedzīvoju, uzturot draudzības attiecības?
Kā varu mācīties būt mīlošāks un piedodošāks šajās attiecībās?

Gavēņa 9. diena - TAISNĪGUMS

Māc. Edgara Maža sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Taisnīgums ir vērtība lielākajā daļā sabiedrības, nav pieļaujama cita dzīvības atņemšana. Arī šajā gadījumā Jēzus norāda, ka nepietiek tikai ar to, ka nevienu nenogalinām, jo viss sākam ar nespēju un nevēlēšanos kontrolēt savas dusmas. Izlīgums ar līdzcilvēkiem ir pirmais solis ceļā attiecībām ar Dievu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 5, 20-26)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ja jūsu taisnība nebūs pilnīgāka par Rakstu zinātāju un farizeju taisnību, jūs neieiesiet Debesu valstībā.
Jūs esat dzirdējuši, ka sentēviem ir sacīts: “Tev nebūs nokaut; kas nokauj, tas ir nododams tiesai.” Bet Es jums saku: ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, ir nododams tiesai, bet, kas saka savam brālim: “Nelga!” – ir nododams augstajai tiesai, bet, kas saka: “Bezdievi!” – ir sodāms elles ugunī.
Tāpēc, ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu un ej, vispirms izlīgsti ar savu brāli un tad nāc upurēt savu dāvanu!
Steidzies salabt ar savu pretinieku, kamēr jūs esat vēl ceļā, lai pretinieks nenodotu tevi tiesnesim, bet tiesnesis kalpotājam un tevi neiemestu cietumā. Patiesi, Es tev saku: tu neiziesi no turienes, kamēr nebūsi atdevis visu līdz pēdējam grasim.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"
Lūdzu jūs, nepieļaujiet, ka pārmaiņās galveno lomu spēlē citi! Jūs esat tie, kam pieder nākotne! Caur jums pasaulē ienāk nākotne. Lūdzu jūs, spēlējiet šajās pārmaiņās galveno lomu. Turpiniet pārvarēt apātiju, piedāvājot kristīgu atbildi uz sociālajiem un politiskajiem nemieriem, kas parādās dažādās pasaules malās. Lūdzu jūs būt pasaules veidotājiem, ķerties pie darba labākai pasaulei. Dārgie jaunieši, neskatieties, lūdzu, uz dzīvi “no balkona”, iesaistieties tajā. (Christus Vivit, 174)

Jautājumi pārdomām
Kas ir tas, kas manī visbiežāk izraisa dusmas?
Kā es rīkojos, kad sajūtu sevī dusmas?
Vai ir kāds, ar ko šajā gavēnī vēlos izlīgt?

Gavēņa 8. diena - ZELTA LIKUMS

Pr. Mārtiņa Kluša sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Zelta likums jeb pamudinājums darīt citiem to, ko paši vēlamies saņemt, nav raksturīgs tikai kristietībai. Šis princips ir svarīgs visām reliģijām un arī tiem, kuri sevi nesaista ar ticību. Jēzus izaicina mūs uz vēl lielāku uzdevumu - mīlēt otru tā, kā mūs mīl Debesu Tēvs. Tas nozīmē nevērtēt tikai to, kādu labumu paši no tā gūsim, bet gan aktīvi meklēt iespējas pirmajam parādīt mīlestību.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 7, 7-12)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Lūdziet, un jums tiks dots; meklējiet, un jūs atradīsiet; klauvējiet, un jums tiks atvērts! Jo katrs, kas lūdz, saņem; un, kas meklē, tas atrod; un klauvētājam tiek atvērts.
Vai tad starp jums ir cilvēks, kurš savam dēlam dotu akmeni, kad viņš lūgtu maizi? Vai arī pasniegtu čūsku, kad viņš lūgtu zivi?
Tātad, ja jūs, kaut arī esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, tad jo vairāk jūsu Tēvs, kas ir Debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz.
Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet arī jūs viņiem! Jo tas ir Likums un pravieši.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska uzrunas ASV kongresā 2015. gadā
Mums jāizvairās no mūsdienās tik bieži sastopama kārdinājuma atmest visu, kas mums šķiet traucējošs. Atcerēsimies zelta likumu - "Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem." (Mt 7, 12) Šis likums norāda mums skaidru virzienu. Izturēsimies pret citiem ar tādu dedzību un līdzjūtību, kādu mēs gribētu piedzīvot paši. Palīdzēsim citiem augt, tāpat kā mēs gribētu lai palīdz mums. Tātad - ja gribam drošību, būsim tie, kas sniedz drošību; ja gribam dzīvību, dosim dzīvību; ja gribam iespējas, tad sniegsim iespējas citiem. Mēraukla, kādu izmantosim attiecībā pret citiem, būs tā pati, kāda savā laikā tiks izmantota pret mums. Zelta likums atgādina arī par mūsu atbildību aizsargāt un aizstāvēt cilvēka dzīvību jebkurā tās attīstības brīdī. (Uzruna ASV kongresā 2015. gadā)

Jautājumi pārdomām
Kā es varētu raksturot savu attieksmi pret līdzcilvēkiem?
Kādu attieksmi es gribētu piedzīvot no citiem?
Kas varētu palīdzēt man kļūt laipnākam un mīlošākam savās attiecībās ar citiem?

Gavēņa 7. diena - ATGRIEŠANĀS

Pr. Kārļa Miķelsona sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Mēs vienmēr meklējam zīmes un apstiprinājumus, bet šodien saņemam atgādinājumu, ka Kristus pats ir zīme. Dieva klātbūtne mūsu ikdienā ienes maigus, tomēr pamanāmus atgādinājumus par to, kas Viņš ir un kā varam būt laimīgi, Viņam sekojot un vienmēr izvēloties mīlēt.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 11, 29-32)
Tajā laikā, ļaudīm pulcējoties kopā, Jēzus sāka runāt: “Šī cilts ir samaitāta cilts. Tā prasa zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā tikai Jonasa zīme. Jo, tāpat kā Jonass bija zīme ninīviešiem, tā Cilvēka Dēls būs šai ciltij.
Dienvidu ķēniņiene piecelsies tiesā pret šīs cilts vīriem un viņus notiesās, jo viņa gāja no pasaules malas klausīties Salomona gudrību, bet šeit, lūk, ir vairāk nekā Salomons.
Ninīves vīri piecelsies tiesā pret šo cilti un to notiesās, jo viņi, Jonasam sludinot, atgriezās no grēkiem, bet šeit, lūk, ir vairāk nekā Jonass.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Gaudete et exsultate"
Reizēm dzīve mūsu priekšā nostāda lielus izaicinājumus. Caur tiem Dievs katru reizi no jauna aicina mūs uz atgriešanos, kas var ļaut Viņa žēlastībai kļūt redzamai mūsu dzīvēs, "lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki" (Ebr 12, 10). (Gaudete et Exsultate)

Jautājumi pārdomām
Cik vērīgs es esmu pret Dieva zīmēm un pamudinājumiem manā ikdienā?
Ko es uzskatu par orientieriem, lai izprastu Dieva gribu manā dzīvē?
Kas man varētu palīdzēt vairāk ieklausīties Dieva pamudinājumos?

Gavēņa 6. diena - LŪGŠANA

Pr. Pētera Skudras sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Šodien liturģija mums piedāvā lūgšanas modeli, ko māca pats Jēzus. Lūgšanā esam aicināti nostāties Dieva priekšā kā bērni, kas runā ar tēti, kā draugi, kuru starpā nav nekādu noslēpumu. Lūgšanā varam atdot godu Dievam, varam klausīties Viņā, ko Viņš vēlas mums teikt, kā arī izteikt savus lūgumus.

PRAKTISKS VEIDS, KĀ VARI ĪSTENOT ŽĒLSIRDĪBAS DARBUS:
Kopš 2019. gada “CARITAS LATVIJA” ir atvēris sociālo pakalpojumu centru “Terēzes māja” (O. Vācieša 6, Rīga) bērniem ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenēm, kurā atbalstu saņem jau 50 bērni. Lai nodrošinātu centra darbību ilgtermiņā, ir nepieciešams Jūsu finansiālais atbalsts. To var darīt, ziedojot uz “CARITAS LATVIJA” kontu: LV46HABA0551008657797, ar norādi: “ziedojums bērniem ar īpašām vajadzībām”. Nodibinājums “CARITAS LATVIJA”, Reģ. nr. 40008086191, Konts: LV46HABA0551008657797

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 6, 7-15)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Lūdzoties neesiet daudzrunīgi kā pagāni. Viņi domā, ka savas daudzrunības dēļ tiks uzklausīti. Tāpēc ne­kļūstiet viņiem līdzīgi! Jūsu Tēvs taču zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs Viņu lūdzat.
Tāpēc lūdzieties tā: “Tēvs mūsu, kas esi Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes! Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna!”
Ja jūs cilvēkiem piedosiet viņu grēkus, tad Debesu Tēvs piedos arī jums. Bet, ja jūs cilvēkiem ne­piedosiet, tad arī jūsu Tēvs nepiedos jūsu grēkus.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus Vivit"
Ar draugu runājam, dalāmies pat visslēptākajās lietās. Arī ar Jēzu runājamies. Lūgšana ir izaicinājums un piedzīvojums. Un kāds vēl piedzīvojums! Tā ļauj mums iepazīt Viņu aizvien labāk, iedziļināties Viņā un pieaugt aizvien ciešākā vienībā. Lūgšana ļauj mums izstāstīt Viņam visu, kas ar mums notiek, un paļāvībā nodot sevi Viņa rokās. Tā dāvā mums nenovērtējamas tuvības un mīlestības mirkļus, kad Jēzus ielej mūsos savu dzīvību. Lūdzoties mēs “iesaistām Dievu ‘spēlē’, paveram Viņam telpu, lai Viņš var ienākt, darboties un uzvarēt”. (Christus Vivit, 155)

Jautājumi pārdomām
Kāda ir mana lūgšana?
Vai es piedzīvoju attiecības ar Dievu kā ar tēti, vai kā ar pakalpojumu sniedzēju?
Vai mana lūgšana mani ved pie citiem cilvēkiem?

Gavēņa 5. diena - MĪLESTĪBAS DARBI

Pr. Renāra Birkova sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Kā bieži tiek uzsvērts, gavēņa augļi saredzami tuvākmīlestībā un mūsu spējā dalīties žēlsirdībā. Ne vienmēr tas no mums pieprasa grandiozus žestus, varam sākt ar mazumiņu - laipnāku skatienu, ieklausīšanos un iedziļināšanos otra perspektīvā, dalīšanos priekā.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 25, 31-46)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kad Cilvēka Dēls atnāks savā diženumā un kopā ar Viņu visi eņģeļi, tad Viņš apsēdīsies savā godības tronī un Viņa priekšā tiks sapulcinātas visas tautas. Un Viņš nošķirs viņus citu no cita, kā gans nošķir avis no āžiem. Un avis Viņš nostādīs sev pa labai, bet āžus pa kreisai rokai.
Tad Karalis sacīs tiem, kas būs Viņam pa labai rokai: “Nāciet, mana Tēva svētītie, un ie­man­tojiet Valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! Jo Es biju izsalcis, un jūs man devāt paēst; Es biju izslāpis, un jūs man devāt padzerties; Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt; Es biju kails, un jūs mani apģērbāt; Es biju slims, un jūs mani apraudzījāt; Es biju cietumā, un jūs mani apmeklējāt.”
Tad taisnīgie Viņam atbildēs, sacīdami: “Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un devuši Tev ēst, vai izslāpušu un devuši Tev dzert? Un kad esam redzējuši Tevi kā svešinieku un uzņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? Un kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un Tevi apmeklējuši?”
Un Karalis atbildot viņiem sacīs: “Patiesi, Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no maniem vis­mazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.”
Tad Viņš sacīs arī tiem, kas būs pa kreisai rokai: “Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem! Jo Es biju izsalcis, bet jūs nedevāt man paēst; Es biju izslāpis, bet jūs nedevāt man padzerties; Es biju svešinieks, bet jūs mani neuzņēmāt; Es biju kails, bet jūs mani neapģērbāt; Es biju slims un cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt.”
Tad arī tie Viņam atbildēs, sacīdami: “Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev pakalpojuši?” Tad Viņš tiem atbildēs, sacīdams: “Patiesi, Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši.” Un tie ieies mūžīgās ciešanās, bet taisnīgie – mūžīgajā dzīvē.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus Vivit"
Cīnoties par savu sapņu īstenošanu, izdzīvo šodienu pilnībā, veltī to visu mīlestībai un katru tās mirkli piepildi ar mīlestību. Ir taču tiesa, ka šī tavas jaunības diena var būt pēdējā, tāpēc ir vērts izdzīvot to cik vien iespējams aizrautīgi un dziļi. (Christus Vivit)

Jautājumi pārdomām
Kādi mīlestības žesti man ir lielākais izaicinājums?
Cik viegli man ir patiesi ieklausīties otrā cilvēkā?
Kā es varu nest prieku vietā, kur atrodos?

Gavēņa laika 1. svētdiena - KĀRDINĀJUMS

Pr. Renāra Birkova sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Kārdināšana var šķist neierasta tēma, ko pārdomāt svētdienā. Taču šīs dienas Evaņģēlijā ieraugām, ka, sekojot Jēzus piemēram, varam atklāt veidu, kā atteikšanās mūs nevis ierobežo, bet gan ļauj piedzīvot prieku, kad dalāmies mums uzticētajā ar citiem.

JA ŠODIEN, SVĒTDIENĀ, VĒLIES PĀRDOMĀM VELTĪT ILGĀKU LAIKU, IZLASI PR. PĒTERA SKUDRAS, RADIO MARIJA LATVIJA DIREKTORA, SAGATAVOTĀS PĀRDOMAS - SPIED ŠEIT.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 4, 1-11)
Tajā laikā Gars Jēzu aizveda tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, Viņš beigās sajuta izsal­kumu. Un kārdinātājs, pieiedams Viņam, sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Jēzus atbildot sacīja: “Ir rak­stīts: ne no maizes vien dzīvo cilvēks, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.”
Tad velns Viņu paņēma uz svēto pilsētu, nostādīja svētnīcas jumta pašā galā un Viņam sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties lejup! Ir taču rakstīts: “Saviem eņģeļiem Viņš ir devis pavēli par Tevi, un viņi nesīs Tevi uz rokām, lai nejauši Tu neievainotu savu kāju uz akmens.”” Jēzus viņam atbildēja: “Bet ir arī rakstīts: “Nekārdini Kungu, savu Dievu!””
Un vēlreiz velns Viņu paņēma līdzi ļoti augstā kalnā un parādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību, un Viņam sacīja: “To visu es Tev došu, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam atbildēja: “Atkāpies, sātan, jo ir rakstīts: “Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu, un Viņam vienam kalpot!”” Pēc tam velns Viņu atstāja, un, lūk, pienāca eņģeļi un Viņam kalpoja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus Vivit"
Tomēr gribu tev arī atgādināt, ka, “dzīvojot atšķirtībā no citiem, mums ir ļoti grūti cīnīties pret savu alkatību, pret sātana un egoistiskās pasaules slazdiem un kārdinājumiem. Šī pavedinošā bombardēšana ir tik intensīva, ka gadījumā, ja esam pārāk vientuļi, mēs varam tai padoties, viegli pazaudējot realitātes sajūtu un iekšējo skaidrību”. Tas vispirmām kārtām attiecas uz jauniešiem, jo, esot kopā, jums piemīt apbrīnojams spēks. Ja kopienas dzīve ir jūs aizrāvusi, jūs esat spējīgi nest lielus upuru citu cilvēku un kopienas labā. Turpretim atšķirtība jūs novājina un dara uzņēmīgus pret vissliktākajiem mūsdienu ļaunumiem. (Christus Vivit, 110)

Jautājumi pārdomām
Kas ir kārdinājumi, ar ko sastopos ikdienā?
Kāda ir mana identitāte? Kur tā balstās?
Vai es kā Jēzus sekotājs kalpoju citiem?


Gavēņa 4. diena - PIEŅEMŠANA

Pr. Rodiona Doļas sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Šodien Evaņģēlija fragments runā par brīnumu! Brīnums nav tikai dziedināšanas no slimībām vai eksorcismi, bet arī sirds atgriešanās no grēkiem un sekošana Jēzum. Gavēņa laiks ir iespēja piedzīvot šo brīnumu savā dzīvē - piedzīvot atgriešanos, atzīt patiesību par sevi pazemībā.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 5, 27-32)
Tajā laikā Jēzus ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžam pie muitas galda un sacīja viņam: “Seko man!” Un tas, atstājis visu, piecēlās un Viņam sekoja.
Un Levi Jēzum sarīkoja lielu mielastu savā namā. Un tur bija daudz muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdās pie galda.
Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja pret Viņa mācekļiem, sacīdami: “Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?”
Tad Jēzus atbildot sacīja viņiem: “Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet gan slimiem. Es neesmu nācis aicināt uz atgriešanos taisnīgos, bet gan grēciniekus.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus Vivit"
Ļoti svarīgi ir apcerēt Evaņģēlijā parādīto jauno Jēzu, jo Viņš patiešām ir viens no jums un Viņā varam atpazīt daudzus jaunām sirdīm raksturīgos aspektus. To redzam, piemēram, sekojošās iezīmēs: “Jēzum bija beznosacījumu paļāvība uz Tēvu, Viņš kopa draudzību ar saviem mācekļiem un pat krīzes brīžos palika tai uzticīgs. Viņš parādīja dziļu līdzjūtību attiecībā pret vājajiem, sevišķi jau nabagajiem, slimajiem, grēciniekiem un atstumtajiem." (Christus Vivit, 31)

Jautājumi pārdomām
Kā es savā dzīvē sadzirdu Jēzus aicinājumu sekot viņam?
Vai esmu gatavs redzēt sevi Dieva priekšā pazemībā un patiesībā? Ko es tur redzu?


Gavēņa 3. diena - GAVĒNIS

Pr. Ilmāra Tolstova sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Laiks pārdomāt gavēšanas būtību - atcerēties, ka Dievs nevar ienākt pārpildītā telpā. Tikai tad, kad piedzīvojam ilgas un sajūtam tukšumu sevī, ko nevar piepildīt nekas cits, varam piedzīvot prieku par Kristus klātbūtni, kas pārveido.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 9, 14-15)
Tajā laikā, kad Jēzus bija pārcēlies atpakaļ pār ezeru no geraziešu zemes, pie Viņa piegāja Jāņa mācekļi un jautāja: “Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?”
Un Jēzus viņiem sacīja: “Vai kāzu viesi var būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem?
Bet nāks dienas, kad no viņiem līgavainis tiks paņemts. Un tad viņi gavēs.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska sprediķa 2018. gada 16. februārī
Gavē, lai palīdzētu citiem. Bet vienmēr ar smaidu! Gavēšana iekļauj arī sevis pazemināšanu, pārdomājot savus grēkus un lūdzot Dieva piedošanu.

Jautājumi pārdomām
Kas ir tie līdzekļi, ar kuriem cenšos aizpildīt tukšumu sevī?
Vai ikdienā izjūtu ilgas pēc Dieva klātbūtnes?
Ko es varu darīt, lai manī būtu vairāk vietas Dievam?

Gavēņa 2. diena - KRUSTS

Pr. Ilmāra Tolstova sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Lai kopā ar Kristu izdzīvotu pilnvērtīgu Gavēņa laiku, šodien saņemam atgādinājumu pieņemt savu krustu, nevis censties visiem spēkiem no tā tikt vaļā. Vienlaikus saņemam apliecinājumu, ka, to nesot, sastapsim Kristu viņa ceļā uz augšāmcelšanos.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 9, 22-25)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest un būt vecāko un augsto priesteru, un Rakstu zinātāju atmestam un nonāvētam, bet trešajā dienā Viņš augšām­celsies.”
Pēc tam Viņš sacīja visiem: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi un ik dienas lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas gribēs savu dzīvību izglābt, tas to pazaudēs, bet, kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs.
Jo ko tas līdzēs cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet pats sevi pazaudēs vai nodarīs sev zaudējumu?” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit!"
Uzlūko Viņa krustu, pieķeries pie Viņa, ļaujies, ka tevi glābj, jo “tie, kas ļauj, lai Viņš tos atpestī, tiek atbrīvoti no grēka, skumjām, iekšēja tukšuma, vientulības”. Un, ja tu grēko un attālinies no Viņa, Viņš no jauna paceļ tevi ar sava Krusta spēku. Nekad neaizmirsti, ka “Viņš piedod septiņdesmit reiz septiņas reizes. Viņš atkal un atkal atgriežas, lai nestu mūs uz saviem pleciem. Neviens mums nevar atņemt cieņu, ko piešķir šī bezgalīgā un nesalaužamā mīlestība. (Christus Vivit, 119)

Jautājumi pārdomām
Kas ir tas krusts vai krusti, ko šobrīd varu ieraudzīt savā dzīvē?
Cik viegli man ir pieņemt izaicinājumus, ko Dievs manā dzīvē pieļauj?
Kas man palīdz ieraudzīt jēgu grūtos brīžos?

Gavēņa 1. diena - SIRDS

Bīskapa Andra Kravaļa sagatavotās pārdomas vari noklausīties ŠEIT.

Šodien uzsākam Gavēņa laiku. Šodienas Evaņģēlijs mudina uz trim attieksmēm: lūgšanu, gavēni un žēlsirdības darbiem. Visas šīs trīs attieksmes esam aicināti ievērot, lai piedzīvotu sirds pārmaiņu, kurā mīt Dievs, lai labāk Viņu iepazīt.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 6, 1-6.16-18)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Sargieties, ka jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jums nebūs algas pie jūsu Tēva, kas ir Debesīs.
Tātad, kad tu dod nabagiem dāvanas, neliec savā priekšā pūst tauri, kā to dara liekuļi sinagogās un uz ielām, lai cilvēki viņus slavētu. Patiesi, Es jums saku: viņi savu algu jau saņēma. Bet, kad tu dosi nabagiem dāvanas, tava kreisā roka lai nezina, ko dara labā, lai tava nabagdāvana paliktu no­slēpumā. Bet tavs Tēvs, kas redz arī noslēpumus, tev atlīdzinās.
Un, kad jūs lūdzaties, neesiet kā liekuļi, kas mīl, sinagogās un ielu stūros stāvēdami, lūgties, lai cilvēki viņus redzētu. Patiesi, Es jums saku: viņi savu algu jau saņēma. Bet, kad tu lūgsi Dievu, ieej savā istabā un, aizslēdzis durvis, lūdz savu Tēvu, kas ir slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz arī noslēpumus, tev atlīdzinās.
Un, kad jūs gavējat, neesiet saīguši kā liekuļi! Jo viņi savu seju padara drūmu, lai parādītos cil­vēkiem kā gavētāji. Patiesi, Es jums saku: viņi savu algu jau saņēma. Bet tu, kad gavē, iesvaidi savu galvu un nomazgā savu seju, lai tu parādītos kā gavētājs ne cilvēku, bet gan sava Tēva priekšā, kas ir noslēpumā. Un tavs Tēvs, kas redz arī noslēpumus, tev atlīdzinās.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit!"
Jēzus, kurš pats ir mūžīgi jauns, grib dāvāt mums vienmēr jaunu sirdi. Dieva Vārds mudina mūs: “Izmetiet veco raugu, lai jūs būtu jauna mīkla” (1 Kor 5:7). Vienlaicīgi Viņš aicina mūs novilkt “veco cilvēku” un apģērbt jauno” (sal. Kol 3:9,10). Bet ieģērbties šajā jaunībā, “kas atjaunojas”, nozīmē, ka dzīvojam “sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā, pacietībā, viens otru paciezdami un cits citam piedodami, ja vienam pret otru ir kāda sūdzība” (Kol 3:12-13). Tātad, patiesa jaunība pastāv tajā, ka sirds spēj mīlēt, jo viss, kas mūs nošķir no citiem, dvēseli dara vecu. (Christus Vivit, 13)

Jautājumi pārdomām
Vai man ikdienā ir laiks sirdsapziņas izmeklēšanai?
Vai esmu gatavs sirds klusumā sastapt visu to, kas ir manā sirdī?
Kāda ir mana šī gavēņa apņemšanās attiecībā uz lūgšanu, atturību un žēlsirdības darbiem?