Šodienas datums: 23.07.2018  |  Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija

Gavēnis

Kā gavēt šogad?

Svēto padomi garīgās dzīves padziļināšanai

Jā, klāt ir gavēnis, kas biedējoši saistās ar drūmajām liturģiskajām krāsām baznīcā un cilvēku neapmierināto vēderburkšķēšanu. Bet ko līdz gavēšana un pūles atteikties no kaut kā, ja tas mūsos neko radikāli nemaina vai vēl vairāk - izraisa īgnumu un vieglu aizkaitināmību par visas pasaules kārtību un nekārtību. Gavēņa laiks vai citkārt saukts arī par Baznīcas gada pavasari, šķiet, ir īstais brīdis, lai mūsu garīgās dzīves mazdārziņā sāktu domāt par pavasara sagatavošanās darbiem un sēju. Šis laiks, kas tradīcijā iedibināts jau no apustuļu dienām, paredzēts, lai mēs labāk sagatavotos Pashālajam noslēpumam. Tas var nest daudz garīgus augļus, ja ir pareizi izprasts un izdzīvots, tas tuvina cilvēku Kristum ar dievišķās dzīves atjaunošanu dvēselē.

Iespējams, viens no pirmajiem gavēņa likumiem varētu skanēt šādi: “Nemēģini sevi apmuļķot!” Ikvienam, kam gavēnis saistās ar ko līdzīgu kā jaungada apņemšanās, jāsastopas ar realitāti - augsti uzliktās prasības pret sevi drīz vien pazūd līdz ar atklāsmi: “pietrūkst spēka”, “neko vairs negribu” un “varbūt nākamgad izdosies labāk”. Tomēr mums nav jāpierāda sava varenība un izcilība garīgajās praksēs nedz sev, nedz kādam citam. Nepietiek tikai ar ārišķīgu komforta mazināšanu, ja tas neietekmē mūsu attiecības ar Dievu, jo ārējās prakses izriet no tā, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē. Svēto cilvēku paraugs un dzīves atziņas dažkārt ir ļoti labs palīglīdzeklis, lai iedegtu mūsu prātā un sirdī zaļo gaismu radošai mīlestībai.

Trīs tradicionālās Gavēņa prakses ir lūgšana, gavēšana un žēlsirdības darbi. Kā svētais Pēteris Hrizologs saka: “Lūgšana klauvē, gavēšana iegūst, žēlsirdība saņem.”

1. Svētīgais Šarls de Fuko un lūgšana

Svētīgais Šarls de Fuko ir dzimis 1858. gadā Strasbūrā, Francijā. Būdams apveltīts ar inteliģenci un lielu gribasspēku, viņš izvēlējās mācīties Militārajā akadēmijā un kļuva par kavalērijas virsnieku, tai pašā laikā dzīvodams diezgan vieglprātīgu dzīvi, kurā reliģiozitātei nebija īpašas nozīmes. Tomēr, kā tas notiek ar visiem, kuri meklē patiesību - arī viņš to atrada vai drīzāk tā atrada viņu. Vēlāk jau kļūdams par priesteri un mūku trapistu ordenī, viņš sevī juta vēl kādu īpašāku aicinājumu un to īstenoja, atlikušo dzīvi pavadīdams tuksnesī kā eremīts, par paraugu ņemot Jēzus apslēpto, bet darbīgo dzīvi Nācaretē. Šāds aicinājums rodas un var tikt piepildīts tikai dziļas lūgšanas un mīlestības uz Dievu rezultātā. Latviski izdotajā grāmatiņā, kurā apkopotas viņa pārdomas par garīgo dzīvi, varam atrast labu piemēru, kā gavēņa laikā mēģināt atjaunot un padziļināt savu lūgšanu, kas nenozīmē lūgties vairāk un labāk (lai ko tas arī nozīmētu), bet lūgties vienmēr (1 Tes 5,17) un bieži uzmodināt savu “sirds atmiņu” (KBK 2697).

Viņš raksta:

“Ir jāiet cauri tuksnesim un jāuzkavējas tanī, lai saņemtu Dieva žēlastību; tieši tur mēs iztukšojam sevi, izdzenam no sevis visu, kas nav Dievs, un līdz galam iztukšojam savas dvēseles mazo namiņu, lai visu telpu atstātu vienīgi Dievam.” / Vēstule

“Izdzīt no sevis visu, kas nav Dievs” - tas izklausās pēc ļoti konkrētas un apņēmības pilnas rīcības, taču, lai pie tādas nonāktu, ir jābūt godīgam pret sevi un Dievu. Tā ir saruna, tā ir klausīšanās, tas ir klusums, kurā mums jānostājas Kunga priekšā bez izlikšanās un ar visu savu nabadzību, lai izšķirtu, kas mūsos vēl pretojas pildīt Dieva gribu, kas traucē pieņemt Dieva mīlestību.

Lai to noskaidrotu:

“Ir vajadzīgs klusums, sakopotība, visu radīto lietu aizmiršana; ja tas viss ir, Dievs dvēselē nodibina Savu valstību, veido tajā iekšējo garu. Ja iekšējās dzīves nav, veltīga būs mūsu dedzība, labi nodomi, spraigs darbs - augļu nebūs nekādu.” / Vēstule

Gavēņa laikā īpašu uzmanību var pievērst klusumam, kas nozīmē arī un īpaši - ārējā klusuma klātbūtni. Tas ir diezgan praktisks līdzeklis, lai vairāk koncentrētos sirds klusumā, kurā mūs var uzrunāt Dieva vārds un tā apcere. Arvien mācoties vērst savu skatienu uz Mīlestību, iemantosim mieru un prieku, kas daudzreiz pārsniegs mūsu saprašanu un būs par iemeslu nesavtīgai vēlmei dalīties tajā ar brāļiem un māsām.

Atcerēsimies arī, ka visu mūsu izvēļu sākumam jāsakņojas mīlestībā:

“Galvenais kādā rīcībā ir nevis pati rīcība, bet mīlestība uz Dievu, ar kādu tā paveikta. Ne tāpēc, ka rīcībai nebūtu savas vērtības, bet tāpēc, ka šī vērtība ir krietni mazāka par mīlestību, kas rīcību iedvesmo.” / Apcere par Evaņģēliju

2. Svētais Hosemarija Eskriva un gavēnis

Svētais Hosemarija Eskriva ir dzimis 1902. gadā Barbastro, Spānijā. Jau pusaudža gados, iespējams, pateicoties vecāku nopelniem ticības praktizēšanā, viņš izvēlējās sekot savam aicinājumam - priesterībai. Novārtā nepalika arī zināšanu pilnveides ceļš, un tādejādi Madrides universitātē viņš ieguva doktora grādu civiltiesībās. 1928. gada 2. oktobrī viņš nodibināja prelatūru “Opus Dei”, kuras locekļu īpašā misija ir svētdarīt savu darbu un ikdienas dzīvi visu sabiedrības slāņu vidū. Dažas no šī svētā raksturojošajām īpašībām ir dedzīgums, apņēmība un neatlaidība, kuras iedvesmojušas daudzus viņa garīgos bērnus un pamācību veidā ir ietvertas, piemēram, viņa grāmatā “Vaga”.

“Kopš tu pateici “jā”, laiks pamazām maina apvāršņa krāsas. Katru dienu tas kļūst arvien skaistāks, tas mirdz daudz plašāk un gaišāk. Taču tev ir jāturpina sacīt “jā”.” 30:32

Konsekvence - gan garīgajā dzīvē, gan saistībā ar gavēņa laika apņemšanos - ir ļoti būtisks elements, kura attīstīšana palīdz nostiprināties uzticībā un savas gribas stiprināšanā, īpaši, ja tas attiecas uz kārdinājumu pārvarēšanu un treniņu vienmēr izvēlēties labo. Bet teikt “jā” var mācīties, arī pieņemot savus ikdienas dzīves klupšanas akmeņus un grūtības, kuras pašu spēkiem nav pārvaramas. Atkārtot “jā” Dieva mīlestībai nozīmē vienmēr mēģināt piecelties, lai gan zinām, cik daudzi zilumu jau iegūti.

“Sevis dāvāšana ir pirmais solis upurēšanās, prieka, mīlestības un vienotības ar Dievu ceļā. Un tādejādi visu dzīvi piepilda svētīgs neprāts, kas ļauj rast laimi tur, kur cilvēciskā loģika redz tikai sevis noliegšanu, ciešanas un sāpes.” 2:23

Vai nav tā, ka gadās būt diezgan kūtriem uz labiem darbiem un “nomiršanu sev”? Bet vai atceramies par Jēzus neprātīgo mīlestības pierādījumu pie krusta? Lai šajā laikā bieži praktizētā Krustaceļa lūgšana nes mums dziļāku izpratni par ciešanu vērtību noslēpumu!

“Viens padoms, ko es jums esmu atkārtojis līdz apnikumam: esiet priecīgi, vienmēr priecīgi. Lai noskumuši ir tie, kas sevi neuzskata par Dieva bērniem!“ 36:54

Jāatzīst, ka atmiņas pasliktināšanās rezultātam un prieka zudumam ir zināma korelācija, tāpēc, lai mūsu gavēnis ir arī vienmēr pateikties, pateikties, pateikties un neaizmirst par Dieva darbiem mūsu dzīvē. Tas nozīmē arī gavēt, atsakoties no sevis žēlošanas, kas mēdz būt tikpat kaitīga kā pārlieku liels saldumu patēriņš.

3. Svētā Māte Terēze un žēlsirdības darbi

Mīlestība ir vienvirziena iela.
Tā vienmēr dodas prom
no sevis citu cilvēku virzienā.

Māte Terēze jeb īstajā vārdā Agnese Gondža Bohadžiu piedzima 1910. gada 26. augustā Skopjē, mūsdienu Maķedonijas Republikas teritorijā un, iespējams, ir viena no vispazīstamākajām Dieva lieciniecēm ne tikai ticīgajiem, bet arī visai pārējai pasaulei. Savas kalpošanas gaitas sāka kā klostermāsa Loreto māsu kopienā Īrijā, taču Kungs aicināja Māti Terēzi izveidot reliģisku kopienu, Žēlsirdības misionāres, kas sevi veltītu kalpošanai nabadzīgākajiem starp nabagajiem. Viņas apbrīnojamais dzīves piemērs mums atklāj pilnīgi pretēju attieksmi mūsdienās ļoti izplatītajai indiferentajai attieksmei un individuālismam. Mātes Terēzes un viņas māsu liecība ir nemitīgs atgādinājums beidzot sākt patiesi ieinteresēties par otra ciešanām un reāli kaut ko darīt otra labā.

Mīlestība ir došana.
Dievs tik ļoti mīlēja pasauli,
ka deva savu Dēlu.
zus tik ļoti mīlēja pasauli,
mīlēja jūs, mīlēja mani tik ļoti,
ka atdeva savu dzīvību.
Un Viņš vēlas, lai mēs mīlētu tā,
kā mīlēja Viņš.
Un tā tagad arī mums jādod,
līdz tas mūs ievaino.
Patiesa mīlestība nozīmē dot -
dot, līdz tas ievaino.

Tas ir visai sarežģīts uzdevums, ja mūs vēl ērti savās skavās tur egoisms. Bet spēt atlaist savas sāpes, lai pasniegtu roku tuvākajam, kaut dažreiz patiešām tas var nozīmēt nāvi, taču svētīgu nāvi, bez kuras nav augšāmcelšanās un prieka.

Jēzus vārdi pie krusta, kas kļuva par Mātes Terēzes aicinājuma moto - “Man slāpst!”, tiek izteikti arī šodien.

Kad raugāmies uz krustu,
mēs saprotam, cik ļoti Viņš mūs ir mīlējis.
Kad raugāmies uz tabernākulu,
mēs saprotam, cik ļoti Viņš mūs mīl tagad.

Mīlestība sniegs mums atbildi par to, kas mums jādara, bet mūsu uzdevums ir apņemties to nemitīgi meklēt. Gavēnis ir oficiāls laiks, lai atvēlētu Dievam mazliet vairāk nekā parasts, turklāt bez īpašiem kompromisiem un aizbildinājumiem, vienkārši tāpēc, ka saprotam, ka attiecības ar Dievu atspoguļo mūsu attiecības ar tuvākajiem un otrādi. Mēs taču vēlamies mieru pasaulē, tad kāpēc gan nesākt to iedēstīt vispirms mūsu sirdī?

Paula Beloglazova

Atgriezties uz sadaļu "Gavēnis"