Šodienas datums: 15.09.2019  |  Vārda dienas: Sandra, Gunvaldis, Gunvaris, Sondra

Gavēnis

Kad tu atgriezīsies?

Gavēnis ir gandarīšanas, ticības formācijas un atgriešanās laiks, kas iesākas Pelnu trešdienā, kad liturģijas ietvaros priesteris tās dalībniekiem uz galvas kaisa pelnus, un šī liturģiskā zīme norāda uz mūsu eksistences trauslumu, atgādina, ka mēs esam atkarīgi no sava Radītāja, ka esam grēcinieki, kuriem nepieciešama Dieva žēlsirdība un piedošana. Šī redzamā zīme ir apliecinājums mūsu gatavībai gandarīt par izdarīto ļaunumu, kā arī izlīgt ar Dievu un cilvēkiem. Tas ir aicinājums uzlūkot sevi ar pazemību, centrālo vietu savā dzīvē ierādot Dievam.

Gavēnis ir garīgs ceļojums un tā mērķis ir Kristus Pasha. Šajā ceļā uzsvars tiek likts ne tik daudz uz kādu noteiktu normu ievērošanu, bet gan uz sastapšanos ar dzīvo Jēzu. Lielajā gavēnī mēs bieži dzirdēsim aicinājumu „atgriezties”, taču daudzi no mums līdz galam neizprot šī vārda nozīmi un vērtību. Tāpēc, iesākot gavēni, ir vērts no jauna pārdomāt un rast atbildi uz būtiskiem jautājumiem: „Ko nozīmē atgriešanās?” „Kam tad īsti ir jāatgriežas?” „Kad tas jādara?” „Kā šo aicinājumu īstenot savā ikdienā?”

Kopernika apvērsums

Aicinājums atgriezties nav tikai mūsu pūliņu rezultāts, tā ir atbilde uz Kristus žēlsirdīgo mīlestību, kas liek mūsu sirdīm pievērsties Viņam. Apustulis Pāvils saka: „Mēs jūs lūdzam Kristus vietā: Samierinieties ar Dievu!” (2 Kor 5, 20) Tas ir iespējams tikai pateicoties Viņa žēlastībai un arī mūsu atvērtībai un līdzdarbībai. Atgriešanās nedrīkst aprobežoties ar jūtām un emocijām, jo tā nav tikai ārējā darbība vai vienkārša apņemšanās laboties, bet gan process, kas dziļi pārveido visu mūsu eksistenci. Dievs ienāk mūsu dzīvē tādēļ, lai to pārveidotu. Tā ir patiesība, ka Dievs mūs mīl un pieņem tādus, kādi esam, bet Viņš nekad mūs neatstāj bez izmaiņām.

Grieķu vārds metanoia sastāv no diviem vārdiem: meta (ārpus, pārkāpt, iet augstāk nekā) un nous (prāts, apziņa, arī sirds kā cilvēka garīgais centrs). Tātad atgriešanās procesā iesaistās ne tikai prāts, bet arī sirds, un tas aptver visu mūsu dzīvi. Tā ir mūsu sirds un mentalitātes pārmaiņa, kas ir saistīta ar sirdsapziņas formāciju. Atgriešanās nav vienreizēja darbība, bet gan ilgstošs process, kas ir atkarīgs no mūsu attiecībām ar Jēzu. Jo ciešāk vienojamies ar Viņu, jo dziļāka un stiprāka kļūst mūsu ticība. Atgriešanās nevar pastāvēt bez ticības, nedz arī ticība bez atgriešanās. Jēzus aicina: „Atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam!” (Mk 1, 15), tas nozīmē – ticiet un ļaujiet Dievam pilnīgi izmainīt jūsu dzīvi. Cilvēkā, kurš ticībā pieņem Dieva mīlestību un patiesi nožēlo grēkus, notiek iekšēja metanoia, – tas ir, līdzšinējā domāšanas veida radikāla pārmaiņa, kas vienlaikus arī nozīmē izšķirošu lēmumu balstīt savu dzīvi Dievā un ļaut Viņam mūs vadīt.

Uzrunājot jauniešus Riodežaneiro, pāvests Francisks sacīja: „Ticība mūsu dzīvē paveic revolūciju, kuru mēs varētu nosaukt par Kopernika apvērsumu, jo ticība mūs izstumj no centra, un šo centrālo vietu ierāda Dievam. Ticība mūs iegremdē Viņa mīlestībā, kas dod drošības sajūtu, spēku un cerību. Ārēji it kā nekas nemainās, bet visdziļākajā būtībā – mainās viss. Mūsu sirdī sāk valdīt miers, drosme, mīlestība, žēlsirdība (..), mūsu dzīve pārveidojas, tiek atjaunots mūsu domāšanas un darbības veids, kas kļūst par Jēzus domāšanas un darbības veidu.” (Kopakabana pludmalē, 26.07.2013.)

Sirds uzrunā sirdi

Kā mums šķiet – kam tad īsti ir jāatgriežas? Kad šo aicinājumu atgriezties dzird, piemēram, draudzes prāvests, viņš, iespējams, domā, ka jāatgriežas tiem, kuri neapmeklē baznīcu, dzīvo bez laulības sakramenta, neizsūdz grēkus un nepieņem Svēto Komūniju. Vai, piemēram, domājot par māti, kura katru dienu lūdz Dievu un svētdienās iet uz baznīcu, bet viņas vīrs un bērni to nedara, – kam, mūsuprāt, būtu jāatgriežas – viņai pašai vai viņas vīram un bērniem? Vai arī, ja šo aicinājumu sadzird kāds darbinieks, kurš tic Dievam, rūpējas par savu garīgo dzīvi, regulāri apmeklē dievkalpojumus, bet vairākums viņa darba kolēģu to nedara. Kuram ir jāatgriežas – viņam vai darba kolēģiem?

Baznīca mums šodien saka, ka atgriešanās – tas ir aicinājums man pašam. Ja es pats patiesi atgriezīšos, tad tiks pārveidoti arī tie, ar kuriem kopā dzīvoju, strādāju un tiekos. Ja atgriezīsies draudzes prāvests, tad atgriezīsies arī visa draudze. Ja atgriezīsies māte, tad atgriezīsies arī vīrs un bērni. Ja atgriešanos piedzīvos darbinieks, atgriezīsies arī darba kolēģi.

Es pazīstu sievieti – četru mazu bērnu māti, kuru atstāja vīrs, aiziedams dzīvot pie mīļākās. Šī sieviete ilgus gadus dzīvoja naidā, neieredzēja savu vīru un viņa mīļāko, vēlēja viņiem visu ļaunāko. Viņa netika galā ar savām negatīvajām jūtām, un tās viņu grāva. Viņa meklēja palīdzību ģimenē, pie draugiem, psihologiem, ģimenes terapeitiem, līdz beidzot viņa atnāca uz baznīcu. Pateicoties Dieva Vārdam, liturģijai un kopienai, viņa iepazina Dieva žēlsirdīgo mīlestību, un tas izmainīja viņas sirdi. Kādu dienu viņa devās pie sava vīra un lūdza viņam piedošanu par to, ka viņu neieredzēja, tiesāja, aprunāja un vēlēja ļaunu, tāpat lūdza piedošanu arī iepriekš nīstajai vīra mīļākajai.

Pēc kāda laika vīrs smagi saslima – viņam atklāja ļaundabīgo audzēju. Drīzumā mīļākā viņu atstāja un tā nu viņu no jauna pieņēma bijusī sieva, kas par viņu rūpējās līdz pat nāvei. Reiz viņš sacīja: „Tu esi man kā eņģelis, es tevi atstāju tad, kad biju tev visvairāk vajadzīgs, bet tagad, kad man ir nepieciešama palīdzība, tu mani nepamet vienu un nesavtīgi kalpo. No kurienes tevī ir tik daudz mīlestības un maiguma?” Viņš savā sievā ieraudzīja Kristus mīlestību. Pirms nāves viņš paaicināja priesteri, saņēma Svētos sakramentus, un, izlīdzis ar Dievu un tuvākajiem, aizgāja no šīs pasaules.

Mūsdienu cilvēks negrib klausīties tukšos vārdos, bet skatās uz mūsu dzīvi. Ikviena kristieša sūtība ir būt par Kristus mīlestības liecinieku. Taču tas nav iespējams bez mūsu personiskās atgriešanās.

Mums ir tikai šodiena

Kad ir jāatgriežas? Svētie Raksti saka, ka pats labākais laiks ir tagad, jo vakardiena jau ir pagājusi, bet rītdiena var arī nebūt. Tātad mums ir tikai šodiena, lai atgrieztos, ticētu, mīlētu un dzīvotu. Ja es dzīvoju tikai ar to, kas ir bijis vai arī ar to, kas būs, tad es nepildu Dieva gribu, jo pašreizējā brīdī neesmu atvērts Viņa darbībai.

8. martā mēs Baznīcā pieminam svēto Jāni no Dieva (1495-1550), kurš bija viens no redzamākajām reliģiskām presonībām 16. gadsimta Spānijā. Viņš ir Bonifratru ordeņa dibinātājs un slimnieku Debesu aizbildnis.

Katru dienu svēto Jāni no Dieva ceļš veda pa ielu netālu no publiskā nama. Kad viņam nācās sastapt šīs iestādes īpašnieku – pilsētā pazīstamu grēcinieku, Jānis vienmēr tam jautāja: „Kad tu atgriezīsies?” Šis cilvēks Jāni vai nu izsmēja un citu priekšā pazemoja, vai arī ignorēja un, redzot viņu pa gabalu, bēga projām. Taču Jānis nepadevās un vairāku gadu garumā uzdeva viņam vienu un to pašu jautājumu. Pienāca diena, kad svētais kārtējo reizi šim vīrietim vaicāja to pašu jautājumu, tikai šoreiz izsmieklu vietā viņš dzirdēja vārdus: „Un kad man vajadzētu atgriezties?” „Tagad!” – Jānis atbildēja. Šis cilvēks aizgāja, sasauca visas nodarbinātās sievietes, nostājās uz ceļiem un Jēzus vārdā lūdza tām piedošanu, izmaksāja mēneša algu, aizslēdza publisko namu un pilnīgi izmainīja savu dzīvi.

Lūk, tādā veidā darbojas Dieva žēlastība! Kā teica pravietis Isajs: „Meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu!” (Is 55, 6) Varbūt arī tavā dzīvē ir pienācis pārmaiņu laiks?! Šis ir pats labākais laiks, lai sastaptos ar Dievu. Ļausim Viņam šodien mūs pārsteigt, ļausim sevi apskaut Dieva žēlsirdībai!

Pieņemt visu ar pazemību

Lai šis Lielais gavēnis nebūtu izniekots laiks, bet kļūtu par mūsu garīgo ceļojumu, Baznīca mums dod trīs līdzekļus, kas palīdzēs labāk iepazīt sevi un Dievu. Tie ir lūgšana, gavēšana un dalīšanās ar trūcīgajiem. Sakarā ar to, ka mūsdienu sabiedrībā valda reliģiskais sinkrētisms (atšķirīgu reliģiju uzskatu sajaukšana), mēs bieži nepareizi saprotam un arī nepareizi izmantojam šos līdzekļus.

Kāpēc Baznīca mūs aicina lūgties? Mūsu dzīvi var salīdzināt ar svītru kodu. Tajā ir daudz informācijas, bet ir jāatrod veids, kā šo informāciju nolasīt. Kristietim ir divas vissvarīgākās grāmatas: Dieva Vārda grāmata un dzīves faktu grāmata. Notikumus vajag interpretēt Dieva Vārda gaismā. Tikai tā mēs varam atklāt to jēgu, kādu tiem ir devis Dievs. Bez Svētajiem Rakstiem un lūgšanas mēs nesapratīsim dzīves notikumus un neatklāsim to dziļāko jēgu. Lūgšanā svarīgi Dievam jautāt: „Kungs, ko Tu vēlies, lai es daru?”

Kāpēc Baznīca mūs aicina gavēt? Varbūt mums šķiet, ka tādēļ, lai mēs varētu sasniegt pilnību, lai valdītu pār savām iekārēm un vēlmēm. Tādā veidā askēzi saprot Tālo austrumu reliģijas – budisti un hinduisti. Gavēšana viņiem ir tiekšanās pēc sevis pilnveidošanas, pat pēc pašatpestīšanas. Taču pēc tam sirdī var ienākt kārdinājums tiesāt un aprunāt tos, kuri negavēja un uzskatīt sevi par labākiem salīdzinājumā ar citiem. Kristietībā aicinājums gavēt ir tādēļ, lai atklātos tas, kas mūsos ir apslēpts, noglabāts, aizsegts. Dzīves ērtībās, izpriecās, gardi ēdot, tiek iemidzināts mūsu grēcīgais cilvēks. Mēs taču zinām, – kad esam apmierinājuši izsalkumu, izgulējušies, atpūtušies, tad esam priecīgi, apmierināti ar dzīvi un labi attiecamies pret citiem. Bet, ja kāds pie mums atnāk negaidīti, kad neesam labā formā, tad atklājam visu patiesību par sevi, ieraugot sirds dziļumos dusmas, naidu, agresiju. Baznīca mūs aicina gavēt, atsakoties no kaut kā ierasta, piemēram, ierobežojot ēdienu, arī miegu, lai mēs varētu labāk iepazīt sevi. Piemēram, ja Pelnu trešdienā visu dienu pārtiksim tikai no maizes un ūdens, tad, iespējams, jau pēcpusdienā jutīsimies nervozi, dusmīgi. Pamēģiniet kādu dienu gavēņa laikā neko neēst! Var gadīties, ka vakarā bērni jums sacīs: „Mammu (tēti), paēd vismaz kaut ko, jo mēs nevaram vairs tevi izturēt...”. Tas ir tādēļ, ka vecais cilvēks, kas mūsos pamostas, jūtas neapmierināts.

Kāpēc Baznīca mūs aicina dalīties? Ne jau tādēļ, lai mēs justos apmierināti ar sevi, palīdzēdami nabagiem, un arī ne tādēļ, lai, sēžoties pie Lieldienu svētku galda, mūsu sirdsapziņa mūs neapsūdzētu. Žēlsirdības darbi nav domāti mūsu lepnības pieaudzēšanai. Dalīšanās ir vajadzīga ne tikai grūtdieņiem, bet arī mums, kas dodam dāvanas. Žēlsirdības dāvana nenozīmē dot to, kas man paliek pāri vai nav vairs vajadzīgs, tieši otrādi – tā no mums kaut ko prasa. Daudzi kristieši, kuri kalpo grūtdieņiem slimnīcās, cietumos, bezpajumtnieku mājās, zupas virtuvē liecina, ka viņi paši vairāk saņem nekā dod, jo neviens mīlestības darbs nepaliek bez augļiem.

Tuksneša tēvi ir sacījuši, ka vislielākais Dieva konkurents ir nauda, jo bez tās nevaram dzīvot. Mūsdienu cilvēki apgalvo, ka bez naudas tu neesi nekas. Bet Baznīca māca – mums ir jācīnās ar šo elku, uz kuru tik bieži paļaujamies. Šis elks – mamona – mums iegalvo: bez naudas tu nomirsi, bez naudas tu neesi nekas. Savukārt Baznīca mums atgādina: atdod visu, kas tev ir! Šis radikālais aicinājums mums atklāj, ka paļaujamies nevis uz Dievu, bet uz naudu, ka nevis Dievs ir mūsu dzīves nodrošinājums un pamats, bet gan nauda, jo visdrīzāk taču nespēsim atdot otram visu.

Šajā gavēņa laikā sagatavosim nopietnu nabagdāvanu un dosim to nesavtīgi, – tā, lai mūsu kreisā roka nezina, ko dara labā! Tas dos iekšēju brīvību attiecībā pret materiālajām lietām. Tas dos arī pamatu visai turpmākajai ticības dzīvei: man nebija nodrošinājuma un es nenomiru, jo mana dzīve ir Dieva rokās nevis naudas varā.

Gavēņa laikā lasīsim Svētos Rakstus, piedalīsimies dievkalpojumos, lūgsimies, gavēsim, dosim nabagdāvanas – ne jau tāpēc, lai justu gandarījumu, bet, lai šie līdzekļi palīdzētu mums iepazīt sevi un atklāt, ka esam grēcinieki, kuri bez Jēzus neko nespēj darīt. Šie līdzekļi palīdzēs vēl vairāk ilgoties pēc Pestītāja un Pashas svinībām. Ebreju vārds Pesah nozīmē Kunga garāmiešanu.

Ļausim Kristum atgriezt mūsu sirdis un izmainīt mūsu domāšanas veidu, lai mēs saskatītu, ka cilvēka patiesais lielums un viņa piepildījums meklējams vienīgi vienotībā ar Dievu un mīlestībā, kas tiek saņemta un dota!

Priesteris Andris Ševels MIC

Atgriezties uz sadaļu "Gavēnis"