Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Ģimene

„Ģimene šobrīd ir svarīgākais cīņas lauks”

No 4. līdz 25. oktobrim Vatikānā notika Bīskapu sinode par ģimenes aicinājumu un misiju Baznīcā un mūsdienu sabiedrībā, kurā piedalījās arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kas pārstāvēja Latvijas Bīskapu konferenci. Pēc atgriešanās Latvijā arhibīskaps sniedza nelielu interviju portālam katolis.lv.

Jūs nupat esat atgriezies no ģimenes tēmai veltītas bīskapu sinodes. Kas ir galvenās atziņas, ko esat atvedis?

Atziņu ir ļoti daudz. Bet galvenais, ko gribētos pateikt, ka situācija pasaulē ģimenes jomā strauji mainās un ir ļoti atšķirīga no tās, kas bija, piemēram, Vatikāna Otrā koncila laikā. Viena daļa no bīskapiem, kardināliem saka: „Pasaule mainās, un Baznīcai arī jāmainās līdzi. Ja nemainīsimies līdzi, tad mēs katrs aiziesim savā virzienā.” Tik tālu var piekrist. Taču jautājums, ko nozīmē Baznīcai mainīties. Ja tas nozīmē pieņemt pasaules diktētos noteikumus, tad tas ir nepieņemami. Ja tas nozīmē, ka mums savs vēstījums jāietver tādā formā un vārdos, kas ir saprotami mūsdienu cilvēkam, sabiedrībai, tad pilnīgi piekrītu.

Patiesībā viss sinodes nervs koncentrējās šajā punktā. Tur noritēja tā cīņa. Tur nebija naida, nebija redzamas spriedzes, jo pretējo viedokļu pārstāvji starpbrīdī draudzīgi sarunājās, atmosfēra bija draudzīga, tomēr vektori bija stipri atšķirīgi. Es pārstāvēju to spārnu, kas cīnījās par to, lai pasaules diktētie noteikumi netiktu pieņemti. Lielajā aulā runāju trīs reizes, paužot savu viedokli, un nebiju vienīgais, kurš kuģi mēģināja griezt šajā virzienā. Piedāvātais sākuma dokuments dažos punktos bija ar stipru noslieci pieņemt pasaules diktētos noteikumus, konkrēti, lai tiem, kuri ir šķīrušies un stājušies jaunā civillaulībā vai homoseksuāliem pāriem, kas dzīvo kopā, būtu tiesības iet pie dievgalda. Es tam pretojos ar visiem spēkiem. Teicu, ka neesmu privātpersona, bet pārstāvu Latvijas Bīskapu konferenci, un mēs esam vienprātīgi šai jomā. Mēs uzskatām to par nepieļaujamu un lūdzam, lai mūs respektē. Es uzskatu, ka pārlieka sakoncentrēšanās uz šiem diviem jautājumiem ir neproduktīva un novērš uzmanību no tā, kas ir galvenie jautājumi.

Kādu pozitīvu vēstījumu ģimenēm nes sinode?

Sinodes dokumentā ir trīs galvenās daļas – pirmā ir situācijas apraksts, kurš ir sarežģīts, bet tur tiek noformulēti galvenie izaicinājumi, ar kuriem ģimenei ir jāsaskaras mūsdienu pasaulē. Otrā daļa – sinodes laikā skaidri izkristalizējās nepieciešamība parādīt, kas ir ģimene Dieva plānā. Sākumā dokumentā nebija gandrīz nekādu atsauču uz Svētajiem Rakstiem. Pēc tam tās tika izstrādātas. Tāpat tika norādīts, ka iztrūkst Baznīcas tēvu mācība par ģimeni. Tika iestrādāta arī pēdējo pāvestu mācība par ģimeni, kas ir ļoti pozitīva. Un pēc tam tika mēģināts uzklāt otro daļu uz pirmās un dot praktiskas vadlīnijas, kā ģimenei dzīvot šodien, kā īstenot savu misiju.

Pozitīvais vēstījums ģimenēm – mans formulējums un sintēze no visa, kā es to sevī noformulēju, ir: Ģimene ir Dieva dots aicinājums, misija pasaulē. Ja cilvēks pieņem šo aicinājumu un ir uzticīgs Dieva dāvātai misijai, tad viņš sasniedz pilnību. Tas ir viņa ceļš uz pilnību šeit zemes virsū un viņa ceļš uz Dieva valstību. Jautājums ir par to, kā katrai ģimenei pēc iespējas labāk atpazīt un īstenot šo Dieva doto aicinājumu, identitāti Dieva acīs. Viss. Šis ceļš dod piepildījumu.

Mūsdienās ģimenes vērtība tiek apšaubīta, attiecības mainās. Vai tika domāts par jauniem veidiem, kā praktiski atklāt šo ģimenes aicinājuma skaistumu? Vai notika pieredzes apmaiņa?

Jā, protams, daudzi no bīskapiem dalījās, kā tas notiek viņu valstīs. Plānotās uzrunas gan bija ļoti īsas – tikai 3 minūtes. Es savējo sadalīju trīs daļās. Pirmajā uzrunā es pastāstīju par pozitīvo pieredzi, kas ir mums, Latvijā. Pastāstīju par „Laulāto Tikšanās” kustību, kas daudziem ir palīdzējusi saglabāt un nostiprināt laulību. Tādu piemēru bīskapu uzrunās bija diezgan daudz. Bija uzaicināti arī eksperti vai t.s. auditori – ģimenes, kas deva liecību. Tas bija vesels bloks. Tā, ka iedrošinājums bija diezgan bagātīgs.

Pastāstīšu par kādu interesantu momentu, par ko pats biju pārsteigts. Bīskapu uzrunas bija konfidenciālas, tās netika publicētas, bet mums tika dota brīvība, kontaktējoties ar žurnālistiem, brīvi paust savas domas. Mums palūdza neatstāstīt, ko citi ir runājuši, bet man bija tiesības pateikt to, ko es biju runājis. Es savu uzrunu iedevu Vatikāna Radio un man to palūdza arī žurnālists no Katoļu informācijas aģentūras. Viņš uztaisīja rakstu uz tā bāzes. Vismaz puse bija citāti no uzrunas. Pārsteidzoši, bet raksts guva ļoti lielu piekrišanu. Viņu mājas lapā tas nedēļu bija vislasītākais. Tikai pašās sinodes beigās to nomainīja pāvesta noslēguma uzruna un gala lēmumi.

Vai kopumā esat apmierināts ar to, kas tika pieņemts?

Kopumā noslēguma dokumenta teksts ir daudz pieņemamāks, nekā sākumā piedāvātais. Mums to iedeva ceturtdienas vakarā un piektdien līdz pusdienām bija jāiesniedz labojumi. Es nosēdēju līdz trijiem naktī, gatavodams savus priekšlikumus. Pēc tam palūdzu vārdu un priekšlikumu būtību pateicu. Pateicu, ka augstu vērtēju lielo darbu, ko redkolēģija ir veikusi, un augstu vērtēju arī atvērtību, kas ir dokumentā. Tomēr, kad sākam atvērties, tad ir jāskatās, lai nepazaudējam savu identitāti. Vājā vieta dokumenta sākotnējā tekstā ir tas, ka mēs runājam tikai par pozitīvo, bet nerunājam par problemātisko. To es neteicu, bet pēc būtības – herēze jau parasti neveidojas no tā, ka tiek sludināti maldi, bet gan no tā, ka viens patiesības aspekts tiek ļoti akcentēts, bet pārējie atstāti novārtā, kā rezultātā pazūd līdzsvars.

Dokumentā – ja ņemam par pamatu kerigmu – ļoti daudz ir pirmais punkts, ka Dievs tevi mīl. Tā ir patiesība. Bet otrais kerigmas punkts saka, ka ir kāds šķērslis, kas traucē Dieva mīlestību piedzīvot. Un šis šķērslis ir grēks. Atzīstot savu grēku ticībā Jēzum Kristum mēs varam atgriezties pie Dieva mīlestības. Sākotnējā sinodes dokumentā daudz tika runāts par atgriešanos, bet par misionāro atgriešanos, pastorālo atgriešanos, atgriešanos valodas jomā. Nevienā vietā nebija minēta atgriešanās tā, kā tā tiek saprasta Evaņģēlijā – atgriešanās no grēka. Tāpēc es piedāvāju vairāk sabalansēt dokumentu un nosaucu konkrētus punktus, kuros tas pazūd.

Vai tas tika iestrādāts?

Viens punkts tika pilnībā pārstrādāts. Tas nebūtu izgājis cauri, jo vesels pulks kardinālu un bīskapu to sašāva tiešā tēmējumā. Tagad tas ir pilnīgi pieņemams. Daži punkti ir tādi, kurus, ja es būtu galvenais redaktors, vēl pārstrādātu. Bet nu dokuments ir sava veida kompromiss, jo bija tādi bīskapi, kas ļoti virzīja domu, ka cilvēkiem vajag nākt pretī un būt žēlsirdīgiem, uz patiesību un taisnīgumu nav jāskatās. Bet tādā gadījumā tas notiktu uz patiesības rēķina. Un tāpēc es par to signalizēju vienā no savām uzrunām. Kā vadmotīvu es paņēmu citātu no sākuma dokumenta Instrumentum laboris. Ar to arī iesāku, ka lielākā žēlsirdība ir teikt patiesību mīlestībā. Bez patiesības žēlsirdība kļūst par izdabāšanu cilvēka vājībām.

Kāda ir šī dokumenta ietekme uz katoļiem?

Pagaidām nekāda, jo dokumentam ir tikai rekomendējošs raksturs. Sinode ir pāvesta padomdevējorgāns. Tagad viss ir atkarīgs no tā, ko pāvests ar to izdarīs. Pirms sinodes atskanēja pat tādas balsis, ka pāvests nerakstīs apustulisko pamudinājumu, bet iespējams parakstīs šo dokumentu, un tad tas būtu saistošs. Tad tas būtu kā apustuliskais pamudinājums, tātad Baznīcas Maģistērija mācība. Bet izskatās, ka pāvests tomēr rakstīs apustulisko pamudinājumu, līdz ar to redzēsim. Piemēram, par jauno evaņģelizāciju viņš radikāli pārstrādāja iepriekšējās sinodes dokumentu. Tas nebija revolucionārs, bija tāds apkopojums par to, kas vispār notiek pasaulē šajā jomā. Bet pāvesta apustuliskais pamudinājums [Evaņģēlija prieks], es teiktu, ir revolucionārs pozitīvā nozīmē.

Vai dokumentā ir kaut kādi konkrēti ieteikumi ģimenēm?

Dokumenta pirmajā daļā ir norādījumi par attieksmi pret bērniem un cilvēka dzīvības neaizskaramību; par attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un veciem cilvēkiem, pret migrantiem, bēgļiem un vajātajiem. Trešajā daļā ir ļoti konkrēti ieteikumi. Piemēram, par bērnu adopciju un par to, ka vecāki ir pirmie bērnu audzinātāji un ticības liecinieki. Atsaucoties uz svētā Jāņa Pāvila II apustulisko pamudinājumu „Familiaris consortio” (sal. n. 66), attiecībā uz gatavošanos laulībām tiek norādīts, ka tai ir trīs galvenie etapi: tālākais (ticības un  kristīgo vērtību nodošana ģimenē), tuvākais (katehēze un formācija baznīcas kopienā) un tiešais (pirmslaulību katehēze). Lokālās baznīcas tiek iedrošinātas veidot Ģimeņu atbalsta centrus un veidot mentalitāti, kas ir atvērta uz dzīvību. Baznīca ar visu noteiktību iestājas pret valsts atbalstu kontracepcijai, sterilizācijai un abortiem, iedrošinot izmantot dabīgās dzimstības regulēšanas metodes, kuras nenodara pāri laulāto organismiem. Dokumentā ir iestrādāts arī pāvesta Motus propio, ko viņš izdeva pirms sinodes par laulību nederīguma konstatācijas procesuālo paātrināšanu. Tātad dokumenta trešajā daļā ir ieteikumi, ko Baznīcai darīt, lai ģimenes stiprinātu, jo ģimene šobrīd ir svarīgākais cīņas lauks. Ja ģimeni izšķīdinās, tad arī sabiedrība izšķīdīs. Ģimene ir kā java, kas sasaista sabiedrību. Pretējā gadījumā sabiedrība atomizēsies un dominēs egoisms.

Vai tika pārrunāts arī migrantu jautājums?

Jā, jo sevišķi tai kontekstā, ja viens ģimenes loceklis dodas prom un otrs paliek. Tas tiešā veidā ģimeni novājina. It kā jau naudu atsūta, bet pēc trīs gadiem saites būtiski vājinās.

Vai izdevās aprunāties ar pāvestu?

Viņš piedalījās gandrīz visās sesijās, izņemot tos brīžus, kad vajadzēja būt Vispārējās audiencēs. Starpbrīdī viņam varēja pieiet klāt. Es vienreiz kārtīgi aprunājos, vienreiz uz īsu brīdi.

Par ko jūs runājāt?

Es viņu uzaicināju uz Latviju. Teicu, ka 2018. gadā mēs viņu gaidām uz [Latvijas Republikas] 100 gadu jubileju. Vēl pastāstīju, kā mēs ar Tallinas bīskapu atjaunojām Māras zemes veltīšanu Jaunavai Marijai.

Pāvests visu klausās, dzīvi seko visam. Viņš arī sinodē vairākas reizes lūdza vārdu un kaut ko pateica pa vidu starp lielajām uzrunām. Bīskapu sinodes 50 gadu jubilejā teica pamatīgu uzrunu. Vispār pāvests ļoti iedrošina iet žēlsirdības un atvērtības virzienā, bet tad, kad kāds aizskrien par tālu, piebremzē, ņem un nolīdzsvaro. Beigās viņš pasaka: „Nebīstieties, es, pāvests, svētā Pētera pēctecis, esmu ar jums! Nebīstieties! Pētera pēcteča klātbūtne ir garantija tam, ka Baznīca saglabās uzticību Kristus mācībai. ” Tas ir ļoti iedrošinoši.

LRKB IC

Atpakaļ uz sadaļu "Ģimene"