Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Ģimene

Dialogs - laulības vienotībai

Viena no svarīgākajām lietām ģimenes dzīvē ir tieši dialogs. Kad ģimene jau nonākusi krīzes priekšā, atklājas, ka vīrs un sieva viens ar otru jau ilgi nerunā par būtiskiem jautājumiem.

Sarunas šādā ģimenē norit par vispārīgiem jautājumiem – mājās būšu pulksten tikos, paņemšu no skolas bērnus, aizbraukšu uz veikalu u.c. Taču tas, kā katrs jūtas, kādas ir otra vēlmes, pārdomas, plāni un secinājumi, paliek neizrunāts. Sieva, kurai tik svarīgi visā dalīties un runāt, savu neapmierinātību piecieš sakostiem zobiem, bārsta nemitīgus pārmetumus vai vēl sliktāk - nespēdama savās sajūtās dalīties ar vīru, aprunā viņu tuvinieku vai draugu vidū. Vīrs samierinās un piecieš ne pārāk gludās attiecības. Bieži vien viņam pat šķiet, ka attiecības ģimenes dzīvē ir vislabākajā kārtībā, tāpēc pēkšņi uzliesmojusi krīze izraisa patiesu neizpratni.

Atrast laiku

Ikdiena ģimenē daudziem risinās līdzīgi – darbs, bērni, mājas solis. Realitātē dialogam bieži nav ne spēka, ne motivācijas. Vienmēr iespraucas apziņa, ka pārējie darbi ir svarīgāki par savstarpējo attiecību kopšanu. Vieglāk un kārdinošāk arī ieslēgt televizoru, lai noskatītos kādu spriedzes filmu un rītu sākt kā parasti. Līdz brīdim, kad pienāk apziņa, ka bez dialoga laulības dzīve ir sadrupusi kā vecas mājas pamati.

Renārs un Eva Lūši (audzina trīs bērnus): „Dialogs noteikti palīdz mūsu kopdzīvē. Un nav jau jāgaida tikai lieli lēmumi, lai pie tā ķertos, jo saruna jeb dialogs svarīga arī ikdienas lietās. Dalīties par dienā piedzīvoto var kaut vai vakarā pie tējas glāzes. Uzreiz gan jāatzīst, ka mūsu ģimenē šādai ikdienišķai vakara sarunai ne vienmēr atliek laika. Dzīvojam saspringtā darbu grafikā – kamēr viens steidz izņemt no dārziņiem bērnus, otrs cenšas pabeigt kādu lielāku darbu. Līdz brīdim, kad bērni nolikti gulēt un dažkārt šis process ievelkas līdz pat pulksten 11.00, nogurums jau ir tik liels, ka dialogam vietas un spēka vairs nav. Abi apzināmies, ka šāda situācija diemžēl nenāk par labu mūsu attiecībām.”

Pirms dialoga nepieciešams vērsties personīgā lūgšanā pie Kunga – nolikt sevi, savu laulāto draugu un pārrunājamos jautājumus Kunga priekšā. Ieaicināt situācijā Svēto Garu, lai Viņš dāvā īstos vārdus, drosmi uzsākt sarunu un lai tā noritētu patiesā mīlestībā un pazemībā. Ineta Ginko (trīs bērni): „Man patīk individuālā lūgšana, kad esmu vienatnē un lūdzu Dievam par savu vīru, nesu Viņa priekšā kādus pārpratumus un nesaskaņas. Dažkārt lūgšana Dieva priekšā jau izdara vairāk nekā mana runāšana vai sūdzēšanās vīra priekšā.”

Kādam jābūt dialogam?

Dialogs jau pašā sākumā nolemts neveiksmei, ja to iesāk ar pārmetumiem un apvainojumiem. Svarīgāka par runāšanu ir otra uzklausīšana. Un klausīties nozīmē dzirdēt otru viņa dziļākajā būtībā, uz kādu brīdi pašam pieklustot, arī savās domās, kurās bieži vien turpinām meklēt argumentus un trāpīgākos vārdus savai aizstāvībai.

Jāatbrīvo sevī vieta, kurā otru satikt un patiesi uzklausīt. Mēs viens otrā klausāmies arī ar ķermeņa pozu un acu skatienu. Dialogā neder tāda klausīšanās, kurā vīrs vai sieva turpina steidzīgi mazgāt traukus vai sekot līdzi jaunumiem internetā. Lai klausītos, nepieciešama nedalīta uzmanība, kuru vieglāk ievērot, ja abi apsēžas viens otram pretī un skatās acīs. Tikai tā otrs jutīsies patiesi uzklausīts.

Viens no dialoga veiksmes principiem – nepārtraukt otru runājam, bet noklausīties līdz galam. Svarīgi, lai dialoga laikā viens vai otrs neieņemtu aizvainotā pozu un nesāktu aizsargāties. Jāsaprot, ka abi ir līdzvērtīgā situācijā un tai nepieciešams risinājums, ko nevar iegūt, ja abi nedalās par savām izjūtām, nodomiem un lietām, kuras ģimenes dzīvē vēlētos darīt citādāk, piemēram, bērnu audzināšanas jautājumos.

Iepriekš otru var sagatavot, brīdinot par vēlmi izrunāt sasāpējušus jautājumus. Jārēķinās, ka otram atsevišķus jautājumus var būt grūti uzklausīt, tāpēc jāizvēlas pareizie vārdi, lai otru ar tiem arī celtu. Bieži vien sieva vēlas būt vienkārši uzklausīta, samīļota, saņemt pārliecinošus un nomierinošus vārdus, kas atgriež viņai viņas stabilitāti un harmoniju pašai ar sevi.

Ja pārrunā kādu iesāpējušu jautājumu, svarīga savstarpēja piedošana un izlīgšana. Bez tā sāpes būs tikai noglabātas vēl dziļāk zemapziņas slānī. Dažkārt piedošanu lūdz tikai viens, bet otrs uzskata, ka šoreiz nepavisam nav vainīgs, tāpēc pats piedošanu neprasa. Taču katrā konfliktā iesaistītas abas puses un savu vainu var atrast vienmēr. Troksni, ko izraisa strīds, rada divas plaukstas nevis viena. Tas, kurš lūdzis piedošanu, sajūtas galvas tiesu zemāks un izjūt kaut ko līdzīgu lepnībai no sava laulātā drauga puses, tāpēc izlīgšana nozīmē abiem atzīt savu vainu, pat ja nejūtam īstu nožēlu.

Strīds nav dialogs

Sievas kurnēšana un pārmetumi bieži norāda uz viņas iekšējām bailēm un nedrošību – gan par ģimenes nākotni, bērniem, darbu, gan arī šaubas par savu vērtību un vīra mīlestību. Tā vietā, lai sievu vienkārši nomierinātu, apliecinātu savu mīlestību un atgādinātu par Kunga apredzību visos jautājumos, vīrs sajūtas nenovērtēts un nesaprasts. Vīrietis konfliktos vēlas rast tūlītēju risinājumu, bet tā kā uzreiz neko būtisku pārmainīt nevar, nepatika aug augumā. Vīrietim raksturīgi visus svarīgos jautājumus loģiski pamatot, lai pieņemtu racionālu lēmumu, taču bieži vien iznāk analizēt pašas sievietes rīcību, kas it kā neatbilst kaut kādai konsekvencei. Sieviete, kura bieži vien sarunu jau sāk emocionāli, vēl vairāk izplūst savās jūtās, jo būtībā jau negaida tādu situācijas analīzi, kas sāpīgos jautājumu pavērš pret viņas pašas nespēcību, vainām un ievainotību. Visbiežāk viņa veic kādu ne visai racionālu žestu, piemēram, sarunā vistīrākās muļķības, kuru konsekvenci vairs nu nekādi nav iespējams pamatot, pēc tam spiesta to nožēlot un lūgt piedošanu. „Nu, redzi, pati vien esi vainīga,” triumfē vīrietis.

 Šāds situācijas apraksts nepavisam neatbilst dialogam, jo tajā pazemīgu attieksmi neieņem ne sieviete, ne vīrietis. Dialogam savā būtībā jāpalīdz nonākt pie savstarpējas pieņemšanas, pie vēlmes vēl vairāk uzticēties, atvērt savi otram, būt pilnībā caurspīdīgam sava laulātā drauga priekšā, vēlēties vēl vairāk saprast savu vīru vai sievu, palīdzot garīgi pieaugt.

Piedot pirms piedošanas

Auglīgā sarunā jāvadās pēc principiem: klausīties vairāk nekā runāt, dalīties vairāk nekā diskutēt, saprast vairāk nekā kritizēt, bet pāri visam ievērot piedošanu. Jau sākot dialogu, būtībā vajadzētu ieņemt nostāju – „es tev jau esmu piedevis!” Laulātie ir Dieva atspulgs, tāpēc viņiem jārīkojas un jāieņem tāda poza, kādu ieņem Radītājs attiecībā pret saviem bērniem. Tēvs pazudušajam dēlam piedeva jau brīdī, kad ieraudzīja viņu pie apvāršņa – pirms viņš vēl bija paspējis atzīties savā vainā. Tieši tā arī rīkojas laulātie – nevis pieprasa no otra nemitīgu vainas atzīšanu vai piedod viens otram tikai tad, kad vīrs vai sieva lej nožēlas asaras, bet gan atrodas pastāvīgā piedošanas žēlastībā. Es tev piedodu un mīlu tevi ik mirkli, ik dienu un esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš man tevi ir dāvājis, lai mēs viens otru papildinātu, kopā augtu, pildītu Viņa gribu un dzīvotu tā, lai reiz vienotos ar Dievu mūžībā – tādai vajadzētu būt sirds attieksmei pret laulāto draugu.

Augt mīlestībā

Dažkārt vienas un tās pašas situācijas atkārtojas desmitiem reižu, taču laulības dzīvei atbilst princips „jāpiedod septiņas reiz septiņdesmit reizes”. Kristus spēkā es tevi mīlu tādu, kāds esi! Nevis vēlos tevi pats pārveidot, bet pieņemt un tavu pieaugšanu pilnībā uzticēt Kungam! Ultimāts – „ar tevi varu būt kopā tikai tad, ja darīsi tai vai tā”, nav patiesa mīlestības izpausme.

Taču otra pazemīga pieņemšana mīlestībā nebūt nenozīmē, ka katrs varam laimīgi dzīvot savos grēkos un necensties visiem spēkiem no tiem atbrīvoties. Laulība nav stagnācija, bet gan nemitīga garīga izaugsme. Tas ir kā dārgakmens, ko nemitīgi slīpē un pulē, lai tas iepriecinātu ar savu gaismu arī apkārtējos. „Vīrietis vēlas no jauna ieraudzīt sievieti tādu, kādu Dievs viņam bija devis. Līdz ar to viņam grūti izprast viņas neprognozējamās reakcijas un sarežģītību. Sievietes prasībai pēc mīlestības vīrietī atbilst prasība pēc svētuma, kas, ja vien tiek īstenota mīlestībā, ir žēlastība. Tas, kurš mīl, nevar apmierināties ar šādu tādu mīlestību, ar dzīvesveidu, kas ļauj katram palikt pie sava egoisma un viduvējības. Nē, mīlestībai ir jāpārveido, citādi tā nemaz nav mīlestība! Laulība ir divu būtņu savienība augšupejai mīlestībā uz svētumu un nevis ar aprēķinu pasniegta dāvana,” raksta Žo Kruasāna grāmatā „Sievietes aicinājums”. Taču te jāatceras, ka „pārveidot mīlestībā” nenozīmē sistemātiskus pārmetumus un konkrētu termiņu, kurā jāspēj mainīties. Tāda attieksme lemta neveiksmei. Vīrietis mīl savu sievu tik ļoti, ka viņa atveras viņa mīlestībai, viņš tic visam, kas viņā ir un var būt vislabākais, un palīdz viņai pieaugt pilnībā, tiecoties uz augšu. Tāpat sieviete ir padevīga it visā savam vīram, atgādinot par Dieva aicinājumu uz ģimenes svētumu.

Ne viens, ne otrs nedrīkst izmantot otra pazemību, otra nemitīgo piedošanu un neredzēt, ka kādas lietas ir sāpīgas un nav pieņemamas vīram vai sievai. “Man ikdienā ir grūti atturēties no vīra izrīkošanas un komandēšanas. Visvairāk tā izpaužas, ja kaut kur jāsteidzas vai arī iestājas saspringts dzīves posms, kurā abiem jārisina, piemēram, finansiālas problēmas vai arī pēkšņi saslimst bērni. Atturēties no komandēšanas šķiet tikpat neiespējami kā ilgāku laiku neelpot. Pārņem atbildības sajūta, kura izrīko visu un visus, vietā un nevietā, pārkāpjot jebkādas robežas. Bieži pēc tam lūdzu piedošanu, atzīstu savu nespēcību un esmu patiešām pateicīga, ka vienmēr arī saņemu sapratni un piedošanu. Lai arī neesmu spējusi daudz mainīties, redzu savu nespēcību un grēku. Apzinos, ka manā dziļākajā jūtu sfērā, kas skar neiepazītu tēvišķību, joprojām vajadzīga dziedināšanas žēlastība. Katru reizi, saņemot piedošanu, manī nostiprinās cerība, ka reiz sasniegšu lielāku pilnību. Ja godīgi, tad apstāties savās komandās palīdz pat viens stingrs, bet ne nosodošs vīra skatiens vai arī mierīgi, bet stingri izteikti vārdi, kas mani burtiski apstādina.” (raksta autore)

Jebkurš nosodījums, pārmetums un asa vārdu apmaiņa būtībā aizcērt durvis patiesai savstarpējai uzticībai un veiksmīgai dialoga iespējai. Taču tā kā neviens neesam pilnīgi un tieši savus tuvākos ikdienā visvairāk ievainojam, tad, lai atjaunotu vienotību, nepieciešams izlīgums. Ja piedodam viens otram, arī Kungs mums piedod! Lūgšanā „Tēvs mūsu” mēs ik dienas sakām „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem!” Tad atliek šos vārdus ar Kunga žēlastību realizēt arī dzīvē.

Trialogs – kopīga lūgšana

Māte Terēze ir teikusi: „Pāris, kas lūdzas kopā, arī paliks kopā!” Lūk, tik liela nozīme ir kopīgai lūgšanai, kas lieliski sagatavo sarunai, maina skatienu un attieksmi pret savu vīru vai sievu. Lūgšanā abi kopā var izlūgt spēku runāt par būtiskiem jautājumiem, žēlastību vienam otru uzklausīt, piedot un rast labāko risinājumu. Dažkārt dialogs neveiksmīgi iestrēgst kādā strīdā, no kura, šķiet, nav vairs izejas. Ir tikai pārliecība, ka neesmu rīkojies netaisnīgi, jo līdzīgās situācijās laulātais draugs dara tieši tāpat. Pilnīgs strupceļš, un acu priekšā jau rēgojas sapakotas mantas. Daudzu laulības dzīvē tāds arī ir iznākums ieilgušām problēmām un strīdiem. Katra no šķirtajām laulībām liecina par nespēju savstarpēji izrunāties, izlīgt un kopā arī lūgties.

Aivars un Dace: (trīs bērni): „Esam laulājušies jau vienpadsmit gadus. Ja godīgi, tad ar dialogu nemaz tik viegli nav gājis. Tikai pamazām esam iemācījušies patiesi un auglīgi sarunāties, risināt konfliktsituācijas. Sākumā tik gludi negāja, jo pēc dabas esam atšķirīgi – vīrs pragmatisks, es emocionāla un jūtīga, viņš impulsīvs un enerģisks, es - apdomīga un nosvērta. Laulības pašā sākumā, kā jau visi, kuri nesen iemīlējušies, centāmies viens otra labā piekāpties un upurēt kādas savas intereses. Kamēr bijām tikai divi, pat nebija sarežģīti, bet līdz ar bērnu dzimšanu sākās arī grūtības. Aivars strādāja, bet pa vakariem, lai iegūtu augstāko izglītību, mācījās, savukārt es dzīvoju ar bērniem pa māju. Puikas naktīs slikti gulēja, slimoja un biju nogurusi no mājas soļa. Nemācēju vīram lūgt palīdzību, jo man vienmēr šķita, ka viņam taču pašam jāredz situācija. Savukārt, vīram šķita, ja jau sieva neko nesaka un nelūdz, viņai viss kārtībā. Viņš nespēja saprast, kāpēc dusmojos. Tā kā patiess dialogs prasa gan laiku, gan vēlmi un piepūli, tad mums parasti vieglāk bija atrast kādu tam brīdim vieglāku risinājumu, bet kopumā emocionāli viens no otra tikai attālinājāmies.

Vēlāk, pateicoties kopīgam darbam pie attiecībām, mēs jau pratām izteikt viens otram savas jūtas, vēlmes un vajadzības, bet strīdos vēl joprojām katram bija svarīgi pierādīt savu taisnību un otra kļūdīšanos. Mēs egoistiski aizsargājāmies, meklējām argumentus un pierādījumus vienam pret otru. Un atkal viens no otra tikai attālinājāmies. Lai arī centāmies saglabāt vienotību laulībā, saviem spēkiem vairs nespējām. Mūsu personiskie ievainojumi traucēja pilnībā uzticēties un paļauties vienam uz otru. Bijām kristieši, bet tikai tad, kad laulības dzīvē palika jau pavisam smagi, sākām arī kopā lūgties un savu nespēku likām Kunga priekšā.

Pavisam lēnām Dievs dziedināja mūsu ievainojumus. Man jāpateicas Dievam, ka sapratu, ka aizstāvos un strīdos tad, kad neesmu pārliecināta, ka mani mīl – mīl bez jebkādiem nosacījumiem un ka mani mīlēs arī tad, ja būšu izdarījusi kaut ko nepareizi. Sapratu, ka jābeidz klausīties pretinieka čukstos, ka vīrs mani nemīl pietiekami stipri. Jo tikai tad, ja esmu pārliecināta par viņa mīlestību, varu atvērties pilnīgi, ieklausīties viņā, lai saprastu, spētu pieņemt atšķirīgo un ieraudzītu, ka viņa pusē šoreiz varbūt ir vairāk taisnība nekā manējā. Dialogs mums palīdz ieraudzīt labo arī mūsu atšķirībās un tās cienīt. Savstarpēja saruna palīdz piedot – un tas ir vislielākais ieguvums. Man prātā nāk teiciens, ka cilvēki, kuri nevēlas sarunāties pirms kara, spiesti runāt pēc kara... Man tā ir motivācija dialogam!”

Kopīgi pavadīts laiks

Lai novērstu dialoga un trialoga trūkuma ģimenē, svarīgi abiem iepriekš vienoties par laiku, ko veltīs pilnībā viens otram un Kungam. Piemēram, vīrs un sieva vienojas par konkrētu laiku kopīgai lūgšanai reizi nedēļā. Tas ir laiks, kad abi kopā Kungam uztic savu vājumu, pateicas par Viņa žēlastībām un lūdz svētības jaunajai darba nedēļai. Šāds trialogs var būt labs iesākums arī tālākajam dialogam.

Ideāli, ja pāris reizi nedēļā vai vismaz reizi mēnesī spēj organizēt kopīgu tikšanos vienam ar otru bez bērniem, vecākiem vai draugiem. Šādas regulāri ieplānotas tikšanās ir kā atgādinājums par randiņiem draudzības sākumā – par laiku, kad otrā gribējās tik daudz klausīties, izzināt viņa iekšējo pasauli un iepriecināt ar maziem pārsteigumiem. Ineta Ginko: „Manuprāt, svarīgi atrast kādu kopīgu lietu, kas abiem patīk. Mums ar vīru patīk pastaigāties, un to mēs cenšamies darīt bez bērniem. Tās varbūt reizēm ir tikai kādas desmit minūtes, bet šāds kopā pavadīts laiks ir ļoti stiprinājis, jo izrunātas kādas lietas, ko nevarētu mājās, kad visapkārt kādam esi nepieciešams.”

Par nepieciešamību regulāri vienam ar otru tikties iepriekš sarunātos randiņos, pāri bieži vien apzinās tikai pēc tam, kad abi kopā jau izsoļojoši cauri vienai otrai krīzei. Tikai tad nāk apjausma, ka pāra vienotībai veltītais laiks ir vitāli svarīgs visai ģimenei.

Laulība ir tik ļoti atkarīga no Dieva žēlastības un Viņa dāvātā spēka! Katra diena no Viņa žēlastības – tādai būtu jābūt laulības dzīves devīzei.

Evija Puķe-Jansone, raksts pārpublicēts no "Katoļu Kalendārs 2012"

Atpakaļ uz sadaļu "Ģimene"