Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Ģimene

„Dievs mūs ir vadījis”

Bieži vien garīgajā ceļā mūs atbalsta un vada līdzcilvēki. Katram šis ceļš ir citāds – vienam vieglāks, citam grūtāks. Un ir tik labi, ka caur priekiem, bēdām un grūtībām mēs varam iet plecu pie pleca. Interesants ceļš pie Dieva ir Edvīnam un Inesei Cibuļskiem, tādēļ aicināju viņus dalīties savā notikumiem bagātajā dzīvesstāstā, no kuriem 35 gadus ir bijuši kopā.

Kā jūs iepazināties?
Edvīns: 1968. gada 1. septembrī uz Rīgas 25. vidusskolu atnāca mācīties Inese Znotiņa, kuru uzreiz pamanīju. Toties viņa mani nevarēja ciest un pēc astotās klases beigām aizmuka no skolas prom. Es gan uzvedos labi (smejas).
Inese: Es viņam patiku, bet tajā laikā man pat nekādas domas nebija. Kā jau pusaudžu gados, kāds pakaitina, bet bija viens, kurš pakaļ staigā. Viņš nāca uz tramvaja pieturu, uz māju, gaidīja kāpņutelpā un klusēja. Un bija pārāk pareizs.

Kādēļ jūs mainījāt skolu?
I: Edvīna vecākiem nebija simpātiju pret mani. No skolas aizgāju arī tādēļ, ka pati gribēju būt patstāvīga. Aizgāju uz tehnikumu, man bija sava stipendija, varēju būt neatkarīga, un tas bija noteicošais. Ja runā par Edvīnu, tad viņš turpināja man staigāt pakaļ. No viņa izvairījos apzināti, jo viņa ģimenes nostāja man bija svarīgāka, nekā viņa attieksme pret mani. Un, kad Edvīns sāka studēt Latvijas Valsts Universitātē, es domāju, ka viņš mani ātri aizmirsīs, jo kursā bija gandrīz tikai meitenes.

Kā jūs atmaigāt pret Edvīnu?
I: Tad, kad man radās citi pielūdzēji, redzēju lielu atšķirību, kāda ir attieksme no Edvīna puses un kāda no pārējiem. Attieksme kā pret sievieti – cieņa, bruņinieciskums. Tas lika paraudzīties uz viņu ar citām acīm. Neviens viņam blakus nestāvēja. Protams, biju jau vecāka un sāku citādi uztvert šīs lietas – neatlaidība, puķes pie durvīm, pastāvīga uzmanība.

Kad jums Edvīns kļuva viss?
I: Tas bija posmā pēc 18 gadiem. Sāku vairāk domāt par viņu. Viņš turpināja mani sagaidīt no darba, ļoti džentlmeniski nāca ciemos. Viņš patika arī manai mammai. Dzīve man lika daudz ko izvērtēt. Bija jaunieši, kuriem patika kompānijas, ātrās attiecības. Bet es jau sen biju nolēmusi, ka attiecības man būs tikai tad, kad viss būs oficiāli, es būšu pilnīgi pārliecināta, ka kādam cilvēkam nozīmēju pilnīgi visu, cilvēkam, kurš nekad nebūs vardarbīgs savā ģimenē.

Kā notika bildinājums?
E: Patiesībā tas nāca no Ineses puses. Viņa teica: „Mums jāprecas.” Es biju augstāk nekā septītajās debesīs. Tad atceros to mirkli, kad atnācu mājās un šo savu prieku pavēstīju vecākiem. Mamma pateica „vai!” un apsēdās.

Vai izdevās nokārtot attiecības ar vecākiem?
E: Par to varētu uzrakstīt romānu. Mūsu attiecības ilgi kārtojās. Es biju vienīgais bērns saviem vecākiem. Man bija tāda vecāku mīlestība, ka viss manā vietā tika izdomāts, bet viņiem kaut kā aizmirsās pajautāt manu viedokli. Tā bija vienīgā reize, kad sāku runāt saviem vecākiem pretī. Es vienmēr biju kluss, mierīgs un paklausīgs, vienmēr teicu „jā”. Un tad es pateicu „nē”. Tas bija apmēram tā, it kā pēkšņi būtu sācis runāt ledusskapis. Mums bija distancētas attiecības, respektīvi, Inesei un maniem vecākiem, līdz ar to arī man, jo nostājos Ineses pusē un neļāvu jaukties mūsu dzīvē. Galu galā tā bija mūsu ģimene, un es gribēju dzīvot kopā ar Inesi, nevis ar saviem vecākiem. Tas vilkās gadiem ilgi, un, lūk, dzīve mūs ir pārbaudījusi un atzinusi par labiem esam. Mums ir dēls un meita, un tagad jau arī divi mazbērni.

Kā jūs piedzīvojāt atgriešanos pie Dieva?
E: Jāsaka, ka ne jau mēs paši ko darījām, Dievs mūs atrada, vilka aiz ausīm, aiz krāgas, kādreiz iedeva ar koku pa dibenu, lai mēs ātrāk tiktu uz priekšu. Sākumā mūsu dzīvē viss bija kārtībā, bija izveidojies savs uzņēmums. Tas bija Atmodas laiks Latvijā. Gāja labi, bet tad kādā brīdī sliktāk, sliktāk un vienā brīdī negāja nekādā jēgā. Varēja strādāt astoņas dienas nedēļā, un tāpat nekā. Bijām ieslīguši parādos un depresijā. Taču, kad ūdens mutē smēlās, sāka nākt cilvēki, kas stāstīja par Dievu un ticības lietām. Viņi dalījās ar to, kas viņu dzīvēs ir noticis, ko Dievs ir darījis.
I: Ar mums runāja dažādu konfesiju cilvēki. Tad, esot darbā, nejauši ieslēdzu Kristīgo Radio un kopš tā laika praktiski to neizslēdzu.
90. gadu sākumā es dzīvoju mājās ar bērniem. Edvīns naktīs strādāja, lai mūs apgādātu, lai bērniem būtu tas, kas ir citiem – klavieres, dators un citas lietas. Taču sanāca, ka mēs, darot visu iespējamo, lai mums kaut kas piederētu, pazaudējām attiecības gan savā starpā, gan ar bērniem. Edvīna nebija mājās, jo viņam bija darbs nakts laboratorijā. Mūsu attiecības spēcīgi atdzisa, un tas ienesa tādu dziļu krīzi. Savukārt tas mums lika domāt par citām lietām, un ar to sākās mūsu atpakaļceļš pie Dieva. Parādījās jautājusi – kāpēc es daru visu iespējamo, bet nekas nemainās? Tas bija iekšējs palīdzības sauciens pēc Dieva.
Gorbačova laikā mūs pirmo reizi izlaida uz Rietumvāciju, jo Edvīnam tur dzīvoja radi. Un tur Edvīna tante jautāja, ko mēs gribētu. Es atbildēju, ka vēlētos Bībeli latviešu valodā. Tad no Minsteres Latviešu ģimnāzijas pasūtīja Bībeli, ko mums atveda. Lasījām, bet neko nesapratām.
E: Visi vārdi latviski, bet saprast nevar neko.
I: Šī iemesla dēļ vēlāk sākām mācīties Rīgas Starptautiskajā Bībeles institūtā.
E: Un Dieva Vārds atdzīvojās.
I: Ar Dieva gādību pie mums atnāca pareizticīgo priesteris, lai pasvētītu darba telpas. Viņš mums jautāja, ko mēs domājam darīt tālāk, kā ar Baznīcu. Mēs bijām izvairīgi, un tad viņš pateica vienu teikumu: „Jūs vienmēr atradīsiet 100 iemeslu, lai to nedarītu.” Tas bija laiks, kad mums tuvojās sudrabkāzu jubileja.
E: Tad sākām domāt, ka to vajadzētu darīt baznīcā.

Kā jūs nokļuvāt Katoļu Baznīcā?
E: Tas bija sarežģīti – sākām domāt, uz kuru baznīcu iet. Staigājām pa Vecrīgas baznīcām, aizgājām uz Pētera baznīcu. Atceros, kā stāvēju pie stikla durvīm un skatījos uz altāri. Pie manis pienāca kalpotāja un mudināja iet apsēsties, atpūsties un mierīgi paklausīties mūziku. Tikai pēc tam es sāku domāt, kā izskatījos, ja viņa pie manis pienāca. Ģīmis laikam man bija kā negaisa mākonis.
I: Lūzuma punkts bija 2000./2001. gadā. Pati nezinu kā, bet nokļuvu Torņkalnā Lutera draudzē pie mācītāja Jura Rubeņa. Tur pirms Lieldienām sākās jauns iesvētes mācību kurss. Es tā parēķināju, ka līdz mūsu tik nozīmīgajam datumam mēs paspētu šo kursu iziet. Atnācu mājās, pastāstīju, kur esmu bijusi, un aicināju Edvīnu līdzi. Tā mēs nākamajā svētdienā uz turieni aizgājām.
E: Inese man jautāja, vai es iešu uz iesvētes kursu, teicu, ka jā. Kad es šo „jā” pateicu, viss sāka virzīties uz priekšu.
I: Pateicoties savai Latgales vecmāmiņai, biju piegājusi pie Pirmās Svētās Komūnijas, jo viņa rūpējās par to, lai viss būtu kārtībā. Es to darīju vecmāmiņas dēļ, taču šajā reizē gribēju pati izprast un gāju līdzi. Mūs salaulāja luterāņu baznīcā 25. jūlijā.
Interesanti, ka tad, kad sākām iet uz luterāņu baznīcu, satikām pāri no kopienas „Effata”. Mārtiņš un Dagmāra uzaicināja mūs uz kafiju un deva spēcīgu liecību par savu dzīvi. Viņi mūs uzaicināja uz „Effatu”. Aizgājām. Tajā laikā kopienas garīgais vadītājs bija pr. Zbigņevs Stankevičs. Tā sākās mūsu ceļš uz Katoļu Baznīcu. Sākumā bija ļoti grūti, man bija veselības problēmas – nenormālas galvassāpes, un īpaši tās izpaudās reizēs, kad bija jāiet uz kopienu. Tomēr iekšēji jutu, ka man tur ir jābūt. Dažreiz es pat nevarēju piecelties, tikai jutu, ka pār mani ir paceltas rokas lūgšanā.
Pēc pusgada rudenī nonācām laulāto pāru rekolekcijās „Pipariņos”, Cēsu pusē. Rekolekciju laikā bija iespēja sarunāties ar priesteri. Man bija ļoti daudz jautājumu. Biju gatava grēksūdzei, bet priesteris teica, ka Edvīnam kā luterānim laulība ir derīga, bet man viņš nevarēja dot grēku piedošanu, jo nebiju sakramentālā laulībā. Man tas galvā „neielikās”. Es skatījos uz vīru, bet viņš sacīja: „Kāda problēma, ko vajag, to vajag.” Tad arī mēs salaulājāmies katoļu Baznīcā. Tas notika 14. decembrī Sv. Jēkaba katedrālē.
Caur šīm „Laulāto Tikšanās” rekolekcijām saņēmām tādu žēlastību un Svētā Gara pamudinājumu, ka arī mums ir jāiet un jākalpo, un jāliecina. Mēs nevarējām palikt maliņā.
E: Pirms laika Kristīgajā Radio biju dzirdējis Jāņa un Arisas Fominu liecību, arī viņiem bija tā, ka viens bija luterānis, otrs katolis. Viņu liecība man bija kā belziens ar airi pa galvu. Devos pie pr. Andra Kravaļa un teicu, ka man ir viens jautājums. Viņš man atbildēja, ka šo jautājumu jau sen bija gaidījis, bet negribējis uz mani izdarīt spiedienu. Man šis jautājuma pat nebija jāizsaka. Pirms septiņiem gadiem, Vissv. Jēzus Miesas un Asiņu svētkos, konvertējos katoļticībā.

Jūsu ikdiena saistās ar fotosalonu, kā jūs to izveidojāt?
E: No 1978. gada strādāju kombinātā „Rīgas foto”, kad 1993. gadā tas tika likvidēts, mēs nodibinājām savu fotosalonu. Pašreiz mūsu salons „Retrofoto” atrodas 11. novembra krastmalā 29.
Kāpēc tieši „Retrofoto”?
I: Cepures bija pirmais, ar ko iesākām. Mums bija izbraukumu fotosalons, tad nāca cilvēki ar cepurēm bildēties, un tas ļoti patika. Pirmo cepuri mums uzdāvināja aktrise Indra Burkovska. Vēlāk nāca tērpi no Pētera I laika līdz „ulmaņlaikiem”. Ar to vien nepietiek, vienmēr vajag kaut ko jaunu.
Būtu jāpastāsta, kā es nonācu līdz foto. Tas sākās tajā laikā, kad Edvīns strādāja pa naktīm un mūsu attiecības bija padzisušas. Es sapratu, ka mēs viens otru reti redzam un kaut kas ir jādara. Bērni bija mazi. Kad noliku mazos gulēt, braucu no Imantas uz Purvciemu palīdzēt Edvīnam. Sāku mācīties no pašiem pamatiem – visus mazos palīgdarbiņus. Tā interese pamazām radās. Vispār jau mana ģimene ir fotogrāfi, es esmu pēdējā, kas ienāca šajā jomā. Mans tēvs bija fotogrāfs un „Rīgas foto” galvenais inženieris. Arī brālis ir pazīstams fotogrāfs, tikai žurnālistikā. Mans vīrs pie foto nonāca gluži nejauši. Veselības problēmu dēļ viņam bija jāņem akadēmiskais gads, un, lai viņš nesēdētu rokas klēpī salicis, mans tēvs viņu iekārtoja foto laboratorijā. Tas bija liktenīgi.

Kā jūs izdzīvojat garīgo dzīvi ikdienā?
E: Patiesībā katra diena ir Dieva svētība – tas, ka esmu paēdis, apģērbts, ka mani locekļi mani klausa, ka ir jumts virs galvas, visas lietas ir no Dieva.
Tas ir tas, par ko pateikties – par katru jaunu dienu, par to, ka man ir brīnišķīgi cilvēki apkārt, ka man ir brīnišķīga sieviņa, ar ko Dievs ir mani svētījis brīnišķīgā veidā. Garīgā dzīve mums ir kalpošana – mēs dziedam draudzes ansamblī, ar fotografēšanu arī varam draudzei un Baznīcai kaut ko dot. Mēs kalpojam kustībā „Laulāto Tikšanās”, kalpojam saderinātajiem un arī pāriem, kuriem ir „padzisušas” attiecības, palīdzam tās „uzfrišināt”. Jau trešo gadu šeit, darbā, mums ir draudzes evaņģelizācijas šūniņa.
Mēs dzīvojam Ziepniekkalnā, es 6.40 izeju no mājām. Uz darbu Vecrīgā eju kājām un pa ceļam lūdzos Rožukroni. Dodos uz rīta Sv. Misi katedrālē un tikai tad sāku strādāt. Kādreiz gadās liecināt arī darbā klientiem, tad brīnumainā kārtā ne telefons zvana, ne durvis tiek virinātas – ir miers un klusums.
I: Ir bijuši gadījumi, ka atnāk kāds cilvēks un sāk izkratīt sirdi. Piemēram, cilvēks domā, ka viņam ir uzlikts lāsts un jādodas pie ekstrasensa, vai bērnus jāved pie dziednieka. Mēs parunājam par šiem jautājumiem tā, ka asaras acīs. Un tad šis cilvēks pēkšņi saprot, kādēļ viņam uz šejieni bija jānāk un kurp viņam tālāk jāiet. Es savu rītu iesāku ar „Mieram tuvu”. Kopīgā lūgšana mums ir vakarā, kad esam kopā. Mēs lūdzam par saviem bērniem, kuri ir uzgriezuši Dievam muguru, un ceram, ka pienāks tā diena, kad sēdēsim pie viena galda un pateiksimies Dievam visi kopā. Es ticu, ka šis brīdis mūsu dzīvē būs.
E: Kopš savā laulībā esam ieaicinājuši Dievu, mums jau 10 gadus ir medusmēnesis. Kad Dievs ir pirmajā vietā, tad visas lietas nostājas savās vietās.


KBV