Šodienas datums: 21.11.2017  |  Vārda dienas: Andis, Zeltīte

Ģimene

„Dievs mūs mīl tieši tādus, kādi mēs esam”

Par spīti Roberta slimībai - juvenīlajam reimatoīdajam artrītam, kā dēļ viņa locītavas ir kļuvušas nekustīgas, - Roberts un Ivanda Franckeviči ir laulājušies jau vienpadsmit gadus un ģimenē ir četri bērni. Abi ir pārliecināti, ka viņus kopā savedis Dievs un savā ikdienā viņi izjūt nemitīgu Dieva klātbūtni.

"Lai kādi mēs esam, Dievs mūs mīl - tieši tādus, kādi esam. Nopelnīt Dieva mīlestību nekādi nevar, vienīgais - varu mēģināt attaisnot šo mīlestību, censties pildīt Viņa Vārdu, likumus, bet Dievs mani mīl arī tad, ja man tas neizdodas, arī tad, kad esmu grēcinieks. Tas ir galvenais," saka Roberts.

Šī ir saruna ar Robertu un Ivandu Franckevičiem par satikšanos ar Dievu, dzīvi laulībā un slimības dotajiem pārbaudījumiem.

Kā jūs satikāt Dievu?
Roberts (R.): Manos pusaudža gados Baznīcā atgriezās mammas bērnības draudzene Māra Zaķe - mana nākamā krustmāte. Viņas iespaidā mamma nolēma nokristīt divas jaunākās māsas, kas par mani stipri jaunākas, un radās doma, ka arī Robertu pie viena varētu nokristīt. Es ar visām četrām biju pret, jo teicu: "Vai tad es esmu kaut kāds zīdainis, ka mani jākristī?" Uz nākamo dzimšanas dienu Māra man uzdāvināja Jauno Derību ar ierakstītu novēlējumu "palasīt brīvā brīdī". Pēc gada es sapratu, ka gribu kristīties. Šo grāmatu izlasījis, es noticēju, ka tā nav pasaka, bet reāls notikums, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kas ir atnācis. Pēc tam arī nokristījos Sv. Alberta baznīcā.
Ivanda (I.): Mans ceļš uz Baznīcu bija ļoti pakāpenisks. Esmu uzaugusi ģimenē, kur nekad tā īsti ticība netika praktizēta. Pirmā lielā saskarsme ar Baznīcu bija tad, kad kristīja manu krustmeitu un mēs - visa ģimene - arī kopīgi nokristījāmies luterāņu baznīcā. Kad mācījos augstskolā, draugs katolis uzaicināja līdzi uz Aglonu. Pēc tam man radās sajūta (bez jebkāda teoloģiska pamata), ka tas, kas notiek katoļu Baznīcā, ir it kā īstāks, un gribējās tam piesaistīties. 1996. gadā konvertējos. Tomēr pa īstam Baznīcā un reizē arī Neokatehumenālā ceļa kopienā ienācu tad, kad pabeidzu augstskolu un dzīvē bija diezgan liela krīze - izjukušas attiecības, neizpratne, kurā virzienā doties tālāk, nepieciešamība atstāt toreizēju dzīvesvietu. Laikam vissmagākais bija tas, ka sapratu - manas toreizējās attiecības ne pie kā nenoved un tāds dzīves veids sagrauj.
R.: Kamēr vēl nebiju Baznīcā, es pārsvarā dzīvoju mājās, ļoti uzmanījos kaut kur braukt vai iet. Kustību traucējumu dēļ baidījos paklupt un nokrist, jo patstāvīgi piecelties nevaru. Pēc ienākšanas Baznīcā kļuva citādāk - ar apziņu, ka viss ir Dieva rokās, es kļuvu drošāks, iestājos un pabeidzu LU Fizikas un matemātikas fakultāti neklātienē. Pēc tam Dievs man bija devis jau tik daudz paļāvības, ka klātienē pabeidzu datorzinātņu maģistratūru.

Kā jūs veidojat attiecības ar Dievu?
I.: Esam Neokatehumenālā ceļa kopienā Rīgas Sv. Alberta draudzē. Cenšamies ikdienā kopīgi lūgties. Ja nebūtu garīgā atbalsta, ko saņemam Baznīcā, mūsu ģimene nepastāvētu. Varbūt, ja mēs vairāk spētu paļauties un ticība būtu lielāka, tad mūsu dzīve būtu vēl citādāka, piemēram - es tagad varbūt gaidītu desmito bērnu. Mēs nezinām.
R.: Jūtu, ka ikdienā Dievs man ir klāt visās lietās. Notikumi bieži nokārtojas labi, pat sīkumos. Tajā var redzēt Tēva gādību par saviem bērniem. Svētdienās cenšamies vienmēr lūgties kopā ar bērniem Laudes. Arī šodien meitenes kopā ar mums lasīja psalmus un viņām bija jāatbild, ko no tā visa ir dzirdējušas, ko atceras un kā to saprot.

Kā jūs abi satikāties?
R.: Ar Ivandu iepazinos Neokatehumenālā ceļa kopienā. Man ir sajūta, ka manu ģimeni man ir devis Dievs. Kad biju pabeidzis augstskolu un man bija darbs, tad vēl palika laicīgais sapnis - kaut man būtu ģimene, kaut būtu tāda sieviete, kas gribētu ar mani saistīt savu dzīvi. Nākamais, ko es no Dieva ļoti gaidīju, bija - kaut man būtu bērniņi ģimenē. Svētceļojumā uz Jauniešu dienām Kanādā, kāda vietējā meitene man teica: "Es uzminēšu, ko tu visvairāk vēlies, un šī vēlēšanās tev piepildīsies." Viņa tiešām uzminēja. Pagāja gads, un šī vēlēšanās arī piepildījās. Mums piedzima Marija. Tie ir Dieva darbi manā dzīvē. Arī tas, ka mēs vēl aizvien esam kopā - ir Dieva darbs. Jo bez Baznīcas mēģināt sadzīvot tikai pienākuma pēc ir ļoti grūti. Nepārtraukti nāksies atgriezties pie jautājuma - kāpēc jāmokās, kāpēc jācieš tam otram cilvēkam? Kāpēc pēc strīdiem jāsalabst, jāpiekāpjas, jālūdz piedošana? Nav nekāds brīnums, ka ģimenes, kas nav tuvu pie Dieva, izjūk biežāk.
I.: Jā, Baznīca ir liels stiprinājums ģimenes dzīvē. Katrā ģimenē ir krīzes brīži. Man šķiet, pirmā krīze man bija dažas dienas pēc tam, kad bijām apprecējušies. Tajā brīdī, kad precējāmies, es biju uz tāda "viļņa", es daudz lūdzos un runāju ar Dievu. Biju nedaudz kā eiforijā - ka tāda ir Dieva griba un man tas ir jādara. Tajā brīdī es arī sajutu garīgu tuvību ar Robertu. Taču pēc kāzām sāku pamanīt arī atšķirīgo, un tad bija šoks. Es domāju, ka tas ir jebkurā laulībā. Mūsu laulībā ir vēl papildus grūtības, kurās ļaunais var ļoti kārdināt, piemēram, viņš man saka: "Kāpēc tev nav vīra, kas var nomainīt mašīnai riteni?" Dažas dienas pēc kāzām es domāju: "Kāpēc es to izdarīju, kā to varēšu izturēt? Tas taču nav iespējams!" Bet tieši tajā brīdī domāju, ka man taču ir Laulības sakraments un Dievs šo sakramentu ir apstiprinājis. Viņš ir devis tam savu svētību. Ja Viņš nebūtu to gribējis un nebūtu to akceptējis, tad nekas tāds nenotiktu, un ar to krīzes moments pārgāja. Es turos pie domas, ka šis ir tas vīrs, ko Dievs ir devis, un labāka man nebūs.
Jebkuras cilvēku attiecības nemitīgi mainās, tās nav statiskas. Ilgstoši dzīvojot kopā, tu saproti, ka daudzi tavi priekšstati par otru cilvēku neatbilst tam, kāds viņš ir. Es, piemēram, ilgu laiku nesapratu to, ka Roberts negrib būt vēl viens mans bērns, viņam nepatīk, ja viņu žēlo. Mums ir vairāk fizisko grūtību nekā citās laulībās, dažreiz rokas nolaižas tāpēc, ka ir fiziski smagi. Savukārt garīgas grūtības ir jebkura cilvēka dzīvē. Iepazīstot otru, ļaunais nemitīgi kārdina un saka - varbūt citur ir labāk, varbūt vispār nevajadzēja precēties. Taču, kad cilvēki ilgstoši iet kopā dzīves ceļu, tad tas kļūst jau interesanti. Īstenībā arī pašlaik mūsu dzīvē ir krīzes moments, jo mani satrieca tas, ka arī mana veselība nav ideāla. Man bieži ir sajūta, ka mūsu laulības un ģimenes dzīve balstās uz mani, jo es esmu tas cilvēks, kas fiziski ir spēcīgāks. Bet Dievs grib parādīt, ka mana dzīve nav atkarīga no tā, cik daudz es strādāju, Viņš man liek apstāties un padomāt. Varbūt tā ir mana lepnība. Nevis varbūt, bet noteikti.
R.: Dzīvojot daudzus gadus kopā, attiecības izmainās. Man šķiet, tās kļūst pareizākas. Ja pirmie mūsu kopdzīves gadi bija tādi - lūk, kā man paveicies, ka Dievs man ir uzdāvinājis sievu un bērnus, un nemitīgi bažas, kas būs, ja Ivanda pēkšņi izdomās aiziet. Tas jau sāka svērties uz to, ka man sieva kļuva par elku. Pagāja pirmie kopdzīves gadi, un mana attieksme mazliet izmainījās uz to, ka tiešām viss ir Dieva rokās. Man nav vienmēr vārds vārdā jāpiekrīt visam, ko saka Ivanda. Ja man liekas, ka kaut ko redzu pareizāk, es iebilstu. No vienas puses, tas ienesa vairāk konfliktus ģimenē, bet tomēr mūsu attiecības kļuva patiesākas un pareizākas. Tagad Dievs man ir devis to sajūtu, ja Ivanda pēkšņi izdomās, ka viņai ir jāiet prom, tad viņa arī ies. Neko es tur nepadarīšu un man tas ir jāpieņem - ir iespējams arī šāds variants. Domāju, ka tajā brīdī, kad es sapratu, ka tas mani neiznīcinās, Dievs mani atbrīvoja no šīs elku kalpības.
I.: Konflikti ir dzīves sastāvdaļa, jo kopdzīvē nevar būt dzīve melos. Žēl, ka daudzi pāri izšķiras pirms ir iepazinuši to attiecību ceļu, kas seko tālāk. Es domāju, ka arī tad, kad būsim vecāki, būs interesanti - kad bērni pieaug, kad viņi aiziet, tad attiecības atkal izmainās.

Pastāstiet nedaudz vairāk par Roberta slimību?
I.: Robertam kopš bērnības ir juvenilais reimatoīds artrīts. Viņš saslima sešu gadu vecumā pēc pārslimotas angīnas, un slimība ļoti strauji attīstījās. Problēma bija arī tajā, ka viņu diagnosticēja kā reimatisma slimnieku un nepareizi ārstēja.
R.: Pamazām visu locītavu kustību diapazons kļuva aizvien mazāks un mazāks, līdz pašlaik nevaru ne pieliekties, ne atlocīt pirkstus, tas attiecas uz pilnīgi visām locītavām, kādas vien ir. 2008. gadā man tika veiktas divas gūžu locītavu protezēšanas operācijas. Tagad varu apsēsties.
Vai, ieejot Baznīcā un kopienā, tu sajuti atbalstu no ticīgajiem?
R.: Jā, protams. Piemēram, Neokatehumenāta kopienas pirmsākumos liturģija bija katoļu bērnudārzā pie Māras dīķa. Pēc tam mēs devāmies uz Misi Sv. Alberta baznīcā, kas atrodas aptuveni puskilometra attālumā. Tā vienkārši šo ceļa gabalu es nevarēju noiet, sevišķi slidenā laikā. Kopienas vīrieši četratā pacēla mani uz rokām un teciņiem aizskrēja līdz Sv. Alberta baznīcai. Kad esam bez transporta, tad kopienas brāļi piedāvā mūs vest ar automašīnu.
Kā jums šķiet, vai attieksme pret cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem Baznīcā ir pozitīva?
R.: Attieksme pret invalīdiem Baznīcā ir bijusi pozitīva kopš tās dibināšanas. Atcerēsimies, ka tieši Baznīca aizstāvēja cilvēku, kurš nav vesels fiziski vai garīgi. Tādu sauca par Dieva cilvēku.
Runājot par iekļūšanu baznīcās, Sv. Alberta baznīcā ir uzbrauktuves gan pagalmā, gan pie durvīm. Es pats izvēlos uzbrauktuvi, jo tā ir drošāka, mazāk slidena.
I.: Es neesmu bijusi visās baznīcās, bet domāju, ka piekļuve varētu būt labāka. Kad skatos, piemēram, uz to pašu mūsu Alberta baznīcu, kur ir uzbrauktuve ratiņiem, labi, pa to var uzbraukt, bet kā tālāk iekļūt pa durvīm? Vajag, lai kāds pietur durvis, un cilvēks ar kustību traucējumiem bez palīdzības baznīcā iekļūt nevar. Tas viņam varētu būt sarūgtinājuma avots. Bet piekļuve baznīcai ir arī atkarīga no katra cilvēka iekšējā stāvokļa. Ja cilvēks tiešām grib nokļūt baznīcā, tad viņš pagaidīs kādu un palūgs palīdzību. Starp citu, cilvēkiem, kas ir invalīdi (es spriežu arī pēc Roberta un sevis), nedrošība var būt saasināta. "Vai tad jūs neredzat, ka man vajadzīga palīdzība?" Bet veselie bieži nespēj saprast, kāda tieši palīdzība un kurā konkrētajā brīdī ir vajadzīga slimajam. Ja cilvēks pats to nepalūdz, tad to nevar pat iedomāties.

Vai paši ticīgie baznīcās ir atsaucīgi?
R.: Es domāju, ka nav tādu, kas atteiktos atvērt durvis, lai palīdzētu iebraukt baznīcā invalīdam vai cilvēkam ar bērnu ratiņiem. Cik man ir gadījies, kāds vienmēr pietur durvis un gaida, kamēr es ienākšu. Es viņiem saku "paldies" un eju. Es nesaku "piedodiet, es pats varu sev durvis atvērt" vai ko tamlīdzīgu. Negācijas mēdz būt pret bērniem. Kāpēc jūs te tādi atnācāt - es lūdzos un jūs te trokšņojat.
I.: Tā arī tāda divpusēja lieta. Nevar baznīcā skriet un kliegt. Bet no otras puses - mēs dzīvojam sekularizētā pasaulē. Ja mēs savus bērnus nevedīsim uz baznīcu no mazām dienām, tad vēlāk viņi paši nekad neies, jo visapkārt ir tik daudz tāda, kas noskaņo pret Baznīcu. Jāpriecājas par katru bērnu, kas ir baznīcā. Ticības nodošana ģimenē ir ļoti, ļoti svarīga. Nav nekādas garantijas, ka mūsu bērni izaugs un paliks Baznīcā, jo katram cilvēkam ir brīva izvēle, bet vismaz mēs viņiem esam piedāvājuši šo iespēju.

KBV