Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Ģimene

Džanna Bereta Molla – dievišķās mīlestības vēstnese mūsdienās

2004. gada 16. maijā, kanonizējot Džannu Beretu Mollu, Jānis Pāvils II teica: “[Viņa] bija vienkārša, bet vairāk nekā jelkad iepriekš nozīmīga dievišķās mīlestības vēstnese. Dažas dienas pirms laulībām vēstulē savam nākamajam vīram viņa rakstīja: “Mīlestība ir visskaistākās jūtas, ko Kungs ir ielicis vīrieša un sievietes dvēselē.” Sekojot Kristus piemēram, kas, “mīlēdams savējos..., mīlēja tos līdz galam” (Jņ 13, 1), šī svētā māte palika varonīgi uzticīga solījumam, ko deva savā kāzu dienā. Ārkārtējais upuris, ar kuru viņa apzīmogoja savu dzīvi, apliecināja, ka tikai tie, kuriem ir drosme sevi atdot pilnībā Dievam un citiem, ir spējīgi sevi īstenot. Lai mūsu laikmets, sekojot Džannas Beretas Molas piemēram, no jauna atklāj to šķīsto, nevainīgo un auglīgo skaistumu, kas piemīt laulāto mīlestībai, kas ir izdzīvota kā atbilde uz dievišķo aicinājumu!”

Ģimenes šūpulis

Džanna Bereta Molla dzimusi 1922. gada 4. oktobrī. Viņa bija desmitais bērns trīspadsmit bērnu ģimenē. Viņas vecāki, Marija un Alberts Bereti, bija ticīgi cilvēki, piederēja Franciskāņu trešajam ordenim un uzskatīja, ka bērni ir jāizglīto tādēļ, ka raksturs veidojas izglītības ceļā un caur to Dievs var īstenot savu gribu katrā no tiem. Šāda apņemšanās kļuva par brīnišķīgu dāvanu bērniem.

Lai gan Marija bija atbildīga par trīspadsmit mazu dvēseļu audzināšanu, viņa nekad neatstāja novārtā tās misionāro darbību. Beretu ģimene necieta no nabadzības, tomēr vecāki vienmēr mācīja bērniem dzīvot lielā vienkāršībā, pieticībā un priekā. Katru rītu bērni ar vecakiem devās uz Sv. Misi, bet vakaros kopīgi lūdza Rožukroņa lūgšanu. Pēc lūgšanas visi kopā atkārtoja veltīšanos Vissvētajai Jēzus Sirdij, kā arī izteica citas lūgšanas. Brīvo laiku ģimene centās pavadīt kopā, spēlējot klavieres un dziedot vai vienkārši sarunājoties viens ar otru par dienas notikumiem. Džannas jaunākā māsa Virdžīnija atceras, ka vecāki nekad neizrunāja nevienu asu vai nepārdomātu vārdu, kas varētu skart ģimenes mieru, kā arī nekad neizteica pārmetumus, ja abi nebija vienprātīgi kādā jautājumā. Viņi mīlēja savus bērnus un centās tiem sniegt stabilu un visaptverošu audzināšanu. Lai gan ģimenē valdīja saticība un harmonija, tomēr reizēs, kad tas bija nepieciešams, rājiens tika izteikts. Marija un Alberts ļoti rūpējās, lai katrs bērns iegūtu profesiju, kas palīdzētu veikt kristīgu kalpošanu pasaulē un tādā veidā izplatītu kristīgas dzīves piemēru profesionālajā vidē.

Dzīve, kas izstaro pāriplūstošu prieku

Džannas jaunības gadi bija piesātināti ar skaistām atmiņām par bērnību. Ģimenē vienmēr bija jūtama ticības gaisotne, kas veidoja viņas spēcīgo iekšējo personību. Džannai bija raksturīgs dzīvesprieks. Viņa vienmēr izjuta, ka tiek mīlēta un saprasta.

Pēc profesijas Džanna bija ārste. Viņas ikdienas darbs nebija par šķērsli viņas iecienītākajiem vaļaspriekiem – slēpošanai un pastaigām kalnos. Nekur viņa neizjuta tik lielu Dieva klātbūtni, kā atrodoties augstā, ar sniegu klātā kalna virsotnē. Jaunajai ārstei bija arī kultūras gaume – viņa sekoja līdzi modei (piemēram, kāda viņas draudzene atceras, ka Džannai parasti bija skaistas slēpošanas jakas) un iesaistījās sabiedriski kulturālos pasākumos. Neskatoties uz to, ka Džanna spēja novērtēt skaistu tērpu, viņa vienmēr ģērbās atturīgi. Džanna uzskatīja, ka kristīgai sievietei piestāv vienkārša elegance, un viņa būtu piekritusi kādai senai parunai, ka “noskumis svētais ir nožēlojams svētais”. Viņai patika apmeklēt teātra izrādes, koncertus un aizrāva arī Milānas opera “La Scala”, kā arī citi atpūtas veidi. Viņa mēdza gleznot un spēlēt dažādas sporta spēles. Daži no viņas radošajiem darbiem ir saglabājušies vēl tagad.

Džannas dzīve izstaroja pāriplūstošu prieku. Ir zināmi neskaitāmi stāsti par Džannas mīlestības pilno un iecietīgo izturēšanos pret dzīvības dāvanu. Tā, piemēram, kāds vīrs no Mesero reiz uzticēja viņai savas ciešanas par jaundzimušo bērnu, kurš bija invalīds. Džanna ar sapratni uzklausīja vīra sāpi, centās to mierināt un iedrošināja glābt bērna dzīvību. Kāds cits gadījums mums stāsta par gados vecāku kundzi, kura apjauta, ka negaidīti ir mātes cerībās, un tādēļ baidījās no cilvēku runām. Tā uzticēja savu apmulsumu Džannai, kas, viņu mierinot, sacīja: “Vai tad tas nav prieks un lepnums? Šajā gadījumā mums nav jāuztraucas par to, ko cilvēki par mums varētu sacīt.”

Mollu ģimene dzīvoja tieši iepretī Džannas darba birojam, tādēļ ar interesi vēroja jaunās ārstes ikdienas darba gaitas. Viņu dēls Pietro bija viņu prieks un lepnums. Viņš bija inženieris un ieņēma tehniskā direktora amatu. Pietro un Džanna bija tikušies tikai dažas reizes, turklāt uz neilgu laiku, taču jau tad viņa bija atstājusi labu iespaidu uz jaunekli un iespiedusies viņa atmiņā. Jo biežāk viņi tikās, jo vairāk Pietro apbrīnoja Džannu, līdz apjauta, ka ir Džannas savaldzināts. Jāpiebilst, ka Pietro līdz tam laikam nebija bijusi izdevība daudz laika pavadīt kopā ar Džannu un iepazīt to tuvāk. Tad kādu dienu viņu kopējā paziņa ielūdza abus uz Svēto Misi. Jau nākamajā dienā, kā izsakot pirmās mīlestības jūtas, Pietro rakstīja savā dienasgrāmatā: “Es izjūtu neizsakāmu mieru, kas liek man justies droši, ka esmu atstājis labu iespaidu. Šķīstā Māte ir svētījusi mani.”

Dievs man ir devis vislielāko dāvanu – viņas mīlestību

Jaunā pāra ceļi krustojās aizvien biežāk, un viņi izjuta, ka ir nozīmīgi viens otram. Viņi dalījās savās ilgās un sapņos, tādā veidā arvien dziļāk iepazina viens otru. Viņiem bija daudz kopīga – nelokāmā pārliecība un lielā cerība, kas piešķīra viņu dzīvēm īpašu nozīmi. Džanna un Pietro patiesi bija laimīgi kopā!

1955. gada 20. februārī Pietro bildināja Džannu. Savā pirmajā mīlestības vēstulē Pietro Džannai atzinās, ka ilgojas sasniegt tādu uzticības līmeni starp viņiem, kas ļautu arvien vairāk un vairāk izprast vienam otru un mīlēt ik dienas. Prieka pilni viņi turpināja atklāt savstarpējo mīlestību. 7. martā Pietro rakstīja savā dienasgrāmatā: “Jo vairāk es iepazīstu Džannu, jo vairāk esmu pārliecināts, ka Dievs man ir devis vislielāko dāvanu – viņas mīlestību un draudzību.”

Džonna un Pietro veltīja daudz laika savu kāzu organizēšanai. Viņi kopīgi iekārtoja jauno mājokli, izvēlējās mēbeles un citus sadzīves priekšmetus. Džanna ar dedzību raudzījās uz nākotni, nešaubīdamās par savu vietu šajā pasaulē. Viņa bija pilnīgi droša, ka laulība ar Pietro bija viņas īstais aicinājums. Džannas personīgās piezīmes sniedz mums ieskatu viņas uztverē attiecībā uz aicinājumu: “Jebkurai lietai ir noteiktas beigas; jebkas ir pakļauts likumam. Dievs ir atklājis ikvienam no mums savu ceļu, aicinājumu un dzīvi žēlastībā, kas ir apslēpta mūsu ķermeniskajā būtībā. Mūsu šīszemes un mūžīgā laime ir atkarīga no tā, vai mēs sekojam savam aicinājumam nešauboties. Kas ir aicinājums? Aicinājums ir Dieva dāvana – tā nāk no paša Dieva. Tādēļ mūsu vienīgajām rūpēm būtu jābūt izzināt Dieva gribu. Mums vajadzētu “uziet” to ceļu, kuru Dievs mums ir paredzējis, tomēr necenšoties paātrināt noteikto laiku.”

Pēdējos divus mēnešus pēc saderināšanās Pietro bieži devās darījuma izbraucienos, tādēļ veids, kā saderinātais pāris centās palikt tuvībā viens ar otru, bija, sarakstoties ar vēstulēm. Viņi turpināja izdzīvot garīgo tuvību, neskatoties uz lielo attālumu, kas tos šķīra.

Džanna izvēlējās vislabāko un visskaistāko audumu savai kāzu kleitai, kādu vien varēja atrast. Viņa savai māsai teica: “Vai tu zini, es gribu izvēlēties visskaistāko audumu savai kāzu kleitai, lai pēc tam no tās varētu darināt talāru kādam no maniem dēliem par godu viņa pirmajai Svētajai Misei!”

Vakarā pirms laulībām Pietro uzdāvināja Džannai zelta pulksteni un pērļu kaklarotu kopā ar mīlestības zīmīti: “Džanna, lai šīs lietas rotā tava skaistuma un nevainības brīnišķumu un spožumu mūsu kāzu dienā. Lai pulkstenis vienmēr iezīmē visjaukākos un mierpilnākos mūsu kopdzīves brīžus un lai šī pērļu kaklarota kļūst par zīmi mūsu mīlestības apburošajai gaismai. Tās ar lielu mīlestību tev dāvā mūsu mammas un es, Pietro.”

Džanna ļoti ilgojās būt māte un līdz ar to vēlējās daudz bērnus. Divas nedēļas pirms kāzām Džanna rakstīja Pietro: “Ar Dieva svētību un palīdzību mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai mūsu jauno ģimeni padarītu par mazu Augšistabu, kur Jēzus varētu valdīt pār mūsu savstarpējo mīlestību, ilgām un darbiem... Ir palikušas tikai dažas dienas līdz mūsu kāzu dienai, un es jūtu, kā tieku virzīta tuvāk “Mīlestības Sakramentam”. Mēs kļūsim par Dieva līdzstrādniekiem Viņa radīšanā, dāvājot bērnus, kas mīlēs un kalpos Viņam.”

Džanna zināja, ka vēlas bērniem sniegt tādu audzinšānu, kādu ir saņēmusi pati – audzināšanu ar pārliecību. “Viņa nekad nevarētu iedomāties, ka māte uzdrīkstētos sist savus bērnus. Bērniem ir jāsniedz pārliecinoša audzināšana, un pāri visam tā jāsāk jau no agras bērnības. Bērni ir Dieva dāvana, un tādēļ tie ir jāciena, kā tiek cienīta dāvana.”

Mīlestība, kas savienota ar mīlestību pret pašu Dievu

1955. gada 24. septembrī Džanna un Pietro salaulājās Sv. Martina bazilikā Milānā un viņa kļuva par laimīgu sievu. Pagāja aptuveni gads pēc viņu laulībām, kad Džanna laida pasaulē viņu pirmo dēlu. Perludži piedzima mājās 1956. gada 19. novembrī, bet jau pēc dažām dienām tēvocis Džuzepe puiku kristīja. Nākamā vasara jaunajai ģimenei bija skaists laiks, kuru tie pavadīja īrētā kalnu mājiņā. Viņi kopā gāja garās pastaigās kalnos un priecājās, kā dēls auga. Tas darīja viņus ļoti laimīgus. 1957. gada 11. decembrī piedzima meitiņa Marija Zita (Mariolina). Arī Marija piedzima mājās, un jau dažas dienas pēc tam tēvocis to kristīja vietējās draudzes baznīcā. Dažus gadus vēlāk piedzima arī viņu trešais bērns Laura. Kā pateicību Dievam par katru bērnu Džanna ikreiz pēc bērna piedzimšanas misiju vajadzībām ziedoja naudas summu, kas bija pielīdzināma sešu mēnešu algai.

Lai gan Džanna un Pietro viens otro ļoti mīlēja un priecājās par savas ģimenes pieaugumu, tomēr līdz ar atbildības palielināšanos un rūpēm par ģimeni viņi piedzīvoja arī stresa situācijas. Džanna turpināja rūpēties par bērniem un veica savus ārstes pienākumus. Viņa veiksmīgi tika galā ar visiem ikdienas pienākumiem, būdama māte, sieva, mājsaimniece, ārste utt. Visus darbus viņa veica ar lielu entuziasmu un pašaizliedzību. Citi brīnījās, kā Džanna spēja atrast laiku ikvienam savā ģimenē, viņa nekad nebija bez darba. Tā, piemēram, viņa prata gan pagatavot lieliskas maltītes, gan arī nedēļas nogalēs veiksmīgi izklaidēt savus draugus, ģimenes locekļus un ikvienu, kas bija viesis viņu namā. Džanna pievērsa īpašu uzmanību savu bērnu garīgajai audzināšanai. Lai gan bērni bija vēl mazi, viņa tiem mācīja lūgties un stāstīja par mīlestību, kas Jēzum ir pret katru. Ik vakaru bērni pārdomāja dienas notikumus un pārrunāja, kas Jēzum varētu būt nepaticis.

Pjetro bija gādīgs ģimenes tēvs, tomēr gan lielā atbildība darbā ieņemamā amata dēļ, gan arī rūpes par ģimeni radīja lielu emocionālu spriedzi, un viņš jutās noguris. Tādēļ laiku pa laikam viņam bija nepieciešama atpūta. Viņš mēdza doties kalnos, lai atkal no jauna smeltos spēkus. Lai arī Džanna bija ļoti saprotoša sieva, tomēr vienmēr izjuta lielas skumjas, kad vīrs devās prom. Džanna bija nolēmusi nekad netraucēt vīru ar ikdienišķiem ģimenes jautājumiem, kamēr viņš bija prombūtnē. Viņa turpināja rūpēties par bērniem, tomēr kādā reizē, kad Pietro atkal bija devies kalnos, Džanna jutās nomākta: viņu dēls Perludži bija slims, bet meita Marolina naktīs slikti gulēja. Džanna jutās nogurusi, tādēļ 26. februārī rakstīja Pietro vēstuli, kurā lūdza vīru atgriezties. Viņai pietrūka Pietro silto apskāvienu, stiprā atbalsta un klātbūtnes. Džanna ticēja, ka Pietro viņu ne tikai maigi mīl, bet arī izprot un pilnveido viņas personību. Mīlestība pret Pietro kļuva aizvien spēcīgāka, un viņa apjauta, ka tā ir savienota ar mīlestību pret pašu Dievu.

Neskatoties uz daudzajiem ikdienas pienākumiem, Pietro un Džanna centās atrast arī laiku būt divatā, tādēļ regulāri devās uz Milānu, lai apmeklētu koncertus vai teātra izrādes. Reizēs, kad ārsta darbs nebija tik noslogots, viņa devās vīram līdzi darba izbraukumos. Turpretī pārējās reizēs, kad Pietro bija jādodas ceļojumos, viņi uzticīgi rakstīja viens otram vēstules.

Tagad ir laiks, kad man jāatklāj, ka esmu māte

1961. gada septembrī, grūtniecības otrajā mēnesī, Džannu piemeklēja neizskaidrojamas sāpes. Viņas dzemdē tika atklāta fibroma (labdabīgs audzējs). Parastā situācijā šāda veida audzējs nebūtu par šķērsli, lai veiksmīgi noritētu dzemdības, taču Džannas gadījumā tas bija ļoti liels un radīja neizmērojamas sāpes. Bija nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, kas saistīta ar augstu riska pakāpi, kuras rezultātā varētu tikt pārtraukta grūtniecība. Džanna to nekādā gadījumā negribēja pieļaut, tādēļ ļoti lūdza ārstu darīt visu, lai glābtu bērnu. Viņa izteica lūgšanas un pilnībā sevi uzticēja Dievišķajai apredzībai. Viņa rakstīja: “Jā, esmu tik daudz lūgšanu izteikusi šajās dienās. Ar ticību un cerību esmu sevi uzticējusi Kungam… Jā, es uzticos Dievam, bet tagad ir laiks, kad man jāatklāj, ka esmu māte. Es atjaunoju savu apņemšanos pilnībā piederēt Kungam. Esmu gatava darīt visu, lai tikai glābtu savu bērnu!”

Dzīvība tika glābta, par ko viņa ļoti pateicās Kungam. Šajos pēdējos septiņos grūtniecības mēnešos viņa izjuta neiedomājami lielu apņēmību un spēku pildīt mātes un ārstes pienākumus. Džanna ļoti uztraucās, ka bērns dzemdību brīdī varētu izjust lielas sāpes, tādēļ lūdza Dievu, lai Viņš novērš jebkuras ciešanas. Dažas dienas pirms dzemdībām, pilnībā uzticoties Providencei, Džanna bija gatava atteikties no savas dzīvības, lai glābtu mazuļa dzīvību. Viņa lūdza: “Ja Tev jāizvēlas starp mani un bērnu, tad nešaubies un izvelies bērnu. Es uzstāju, glāb bērnu!” 1962. gada 21. aprīlī piedzima viņu ceturtais bērns – Džanna Emanuela. Neskatoties uz to, ka ārsti darīja visu, lai glābtu abas dzīvības, 28. aprīlī lielās sāpēs Džanna izdvesa savus pēdējos vārdus, sakot: “Jēzu, es mīlu Tevi! Jēzu, es mīlu Tevi!” Viņa mira 39 gadu vecumā.

Džanna Beretta Molla izdarīja varonīgu izvēli, taču, kā liecina viņas tuvinieki un draugi, tam viņa gatavojās katru savas dzīves dienu. Viņas varonīgais tikums, dzīves svētums, nesavtība un iekšējais prieks mums visiem atgādina, ka katram no mums Dievs ir devis savu īpašo aicinājumu. Katra diena mums paver jaunas izvēles iespējas, kas savukārt sagatavo, lai mēs veiktu varonīgus darbus, kad tiksim uz to aicināti. Un vienīgais ceļš uz to ir mūsu pašaizliedzība un pilnīga Kunga gribas piepildīšana mūsu dzīvēs.

Sabīne Radčenko, pārublicēts no „Katoļu Kalendārs 2012”

Atpakaļ uz sadaļu "Ģimene"