Šodienas datums: 18.08.2017  |  Vārda dienas: Liene, Helēna, Elena, Ellena, Liena

Ģimene

Baznīcas mācība attiecībā uz personām, kuras pēc šķiršanās izveidojušas jaunas civilattiecības

L'Osservatore Romano 2013. gada 23. oktobrī publicēja Ticības kongregācijas prefekta arhibīskapa Gerharda Ludviga Millera (Gerhard Ludwig Muller) rakstu, kurā viņš izskaidro katolisko mācību attiecībā uz personām, kuras pēc šķiršanās ir izveidojušas jaunas civilattiecības.

Žēlastības spēks

To ticīgo problēmas, kas pēc šķiršanās ir noslēguši jaunas civilattiecības, studēšana nav jauna lieta, un Baznīca vienmēr pret šo jautājumu ir izturējusies ļoti nopietni, lai spētu palīdzēt ieinteresētām personām, tādēļ ka laulība ir sakraments, kas īpašā veidā skar cilvēka personīgo, sociālo un vēsturisko realitāti. Ņemot vērā to, ka valstīs ar senu kristietības tradīciju pieaug to personu skaits, kuras skar šī parādība, tā kļūst par plaša mēroga pastorālo problēmu. Šodien ticīgie ļoti nopietni sev uzdod jautājumu: vai Baznīca, ņemot vērā noteiktus apstākļus, nevarētu ļaut pieņemt sakramentus tiem ticīgajiem, kuri ir slēguši atkārtotu laulību? Vai šajā jautājumā Baznīcai ir sasaistītas rokas uz visiem laikiem? Vai teologi tik tiešām ir pārdomājuši visus aspektus un sekas?

Šos jautājumus ir jāpārdomā saskaņā ar katolisko mācību par laulību. Pilnībā atbildīgu pastorālo pieeju nosaka tāda teoloģija, kas paļaujas uz Dievu, kurš sevi atklāj, uzticot „pilnīgu prāta un gribas pakļāvību Dievam un brīvprātīgi piekrītot Viņa dotajai atklāsmei” (II Vatikāna koncils, Dogmatiskā konstitūcija Dei Verbum, nr. 5). Ja gribam, lai autentiska Baznīcas mācība būtu saprotama, mums ir jāsāk ar Dieva Vārdu, kuru atrodam Svētajos Rakstos, kurš ir izklāstīts Baznīcas Tradīcijā un kuru Maģistērijs ir izskaidrojis saistošā veidā.

Svēto Rakstu liecība

Iepazīšanās tikai ar Veco Derību, lai pārdomātu doto jautājumu, saistās ar noteikta rakstura grūtībām, jo tad laulību vēl neizprata kā sakramentu. Tomēr Vecās Derības Dieva Vārds ir saistošs arī mums, jo Jēzus pieder šai tradīcijai un tajā balstās Viņa argumenti. Dekalogā ir bauslis „Tev nebūs laulību pārkāpt!” (Izc 20,14), taču citās vietās šķiršanās tiek atzīta par iespējamu. Saskaņā ar At 24,1-4 Mozus noteica, ka vīrietis var uzrakstīt sievietei šķiršanās rakstu un attālināt to no sava nama, ja tā vairs neatrod žēlastību viņa acīs. Tā rezultātā vīrietis un sieviete var slēgt jaunu laulību. Līdztekus šķiršanās piekrišanai Vecā Derība izrāda arī noteikta rakstura pretestību šīm praksēm. Praviešu veiktais Dieva derības ar Izraeli salīdzinājums ar laulību ietver sevī gan vienlaulības, gan arī nešķiramības ideālu. Precīzi to formulē pravietis Malahijs: „Lai neviens nenonicina savu jaunības gados apņemto sievu (…) tavas paša derības sievieti.” (sal. Ml 2,14-15)

Pirmām kārtām domstarpības ar farizejiem deva Jēzum iespēju pieskarties šai tēmai. Izteiktā veidā Viņš distancējās no Vecās Derības šķiršanās praksēm, kuras pieļāva Mozus vīrieša cietsirdības dēļ, un norādīja uz sākotnējo Dieva gribu: „No radīšanas sākuma Dievs viņus radīja kā vīrieti un sievieti: tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un paliks pie savas sievas un tie būs divi vienā miesā.” Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt (Mk 10,5-9; sal. Mt 19, 4-9; Lk 16, 18). Katoļu Baznīca savā mācībā un praksē nebeidz atsaukties uz Jēzus vārdiem par laulības nešķiramību. Iekšējā saite, kas vieno abus laulātos, ir paša Dieva iedibināta. Tā ir realitāte, kas nāk no Dieva, tātad vairs nav atkarīga no cilvēkiem.

Šodien daži ekseģēti apgalvo, ka pat apustuļu laikos šie Kunga vārdi tika piemēroti ar zināmu elastības devu: bet konkrēti pornea/laulības pārkāpšanas gadījumā (sal. Mt 5,32; 19,9), kā arī separācijas starp kristieti un viņa laulāto pusi nekristieti gadījumā (sal. 1 Kor 7,12-15).

Lēmumi attiecībā uz laulības pārkāpšanu no paša sākuma izraisīja asas diskusijas ekseģētu vidū. Daudzi uzskata, ka te nav runa par atkāpšanos no laulības nešķiramības principa, bet par nederīgi slēgtām laulībām. Katrā ziņā Baznīca nevar balstīt savu mācību un praksi uz pretrunīgām ekseģētu hipotēzēm. Tai ir jāievēro skaidra Kristus mācība.

Sv. Pāvils šķiršanās aizliegumu atklāj kā skaidru Kristus gribu: „Bet laulātajiem pavēlu ne es, bet Kungs: sieva lai nešķiras no vīra! Un, ja tā šķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai vai jāizlīgst ar savu vīru. Arī vīrs lai neattālina sievu!” (1Kor 7,10-11) Vienlaikus savas autoritātes spēkā atļauj, lai nekristietis šķirtos no savas laulātās puses, kura ir kļuvusi par kristieti. Tādā gadījumā kristietis vairs nav saistīts, nav spiests palikt viens (1Kor 7,12-16). Uz šī pamata Baznīca ir atzinusi, ka tikai kristītu vīrieša un sievietes gadījumā laulība ir sakraments tā īstajā nozīmē un tikai uz šo gadījumu attiecas bezierunu nešķiramība. Nekristīto laulība ir nešķirama, taču noteiktos apstākļos tā var būt atraisīta – ņemot vērā lielāku labumu (privilegium Paulinum). Tātad tas nav izņēmums attiecībā uz Kunga mācību: sakramentālas laulības, laulības slēgtas Kristus noslēpuma gaismā, nešķiramība paliek saglabāta.

Liela nozīme sakramentālas laulības biblisko pamatu izpratnē ir Vēstulei efeziešiem, kur teikts: „Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu.” (Ef 5,25) Mazliet tālāk apustulis piebilst: „Tāpēc cilvēks atstās tēvu un savu māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels, bet es saku: Kristū un Baznīcā.” (Ef 5,31-32) Kristīga laulība ir dinamiska Kristus un Baznīcas derības zīme. Kristīto laulība ir sakraments, jo iezīmē un nodod šīs derības žēlastību.

Baznīcas Tradīcijas liecība

Baznīcas tēvi un koncili ir nopietna liecība Baznīcas nostājas attīstībā. Baznīcas tēvi atzīst, ka Bībeles norādījumi ir saistoši. Viņi atmet civillikumu par šķiršanos, atzīstot to par nesaskanīgu ar Jēzus mācību. Tēvu Baznīca, paklausīga Evaņģēlijam, atmeta šķiršanās un atkārtotas laulības; tēvu liecība šajā jautājumā ir saskanīga.

Patristikas laikos ticīgie, kuri bija šķīrušies un kuri bija noslēguši jaunu civillaulību, netika pielaisti pie sakramentiem pat pēc gandarīšanas perioda. Noteikti patristiskie teksti ļauj spriest, ka pārkāpumi ne vienmēr tika stingri koriģēti un ka dažreiz tika meklēti pastorāli risinājumi galējiem gadījumiem.

Vēlākos laikos daudzos reģionos, galvenokārt pieaugot Baznīcas un valsts līdzatkarībai, parādījās lielāki kompromisi. Austrumos šajā virzienā tika veikti kārtējie soļi, it īpaši pēc nošķiršanās no Pētera galvaspilsētas, kas kļuva par iemeslu arvien liberālākai praksei. Šodien austrumu rita Baznīcās pastāv daudz šķiršanās iemeslu, kuri parasti tiek pamatoti, attiecinot uz pestīšanas plānu (oikonomia), pastorālo iecietīgumu individuālos smagos gadījumos, un tas atver ceļu uz otro vai trešo gandarīšanas rakstura laulību. Šāda prakse neatbilst Dieva gribai, kuru skaidri pauž Jēzus vārdi par laulības nešķiramību, un pavisam noteikti tā ir ekumeniska problēma, pret kuru nedrīkst izturēties ar nevērību.

Gregoriāniskā reforma Rietumos izteica pretestību tādām liberalizācijas tendencēm un no jauna pievērsās sākotnējai koncepcijai, kādu atrodam Svētajos Rakstos un pie tēviem. Katoļu Baznīca aizstāvēja absolūtu laulības nešķiramību ar lielu uzupurēšanos un ciešanām. Anglijas Baznīcas shizma, kura atdalījās no Pētera pēcteča, nenotika doktrinālu atšķirību dēļ, bet gan tādēļ, ka pāvests, paklausīgs Jēzus vārdam, nevarēja apmierināt karaļa Henrija VIII prasību šķirt viņa laulību.

Tridentes koncils apstiprināja mācību par sakramentālas laulības nešķiramību un paskaidroja, ka tā atbilst Evaņģēlija mācībai (sal. DH 1807). Dažreiz tiek pausts, ka Baznīca faktiski ir bijusi toleranta pret Austrumu Baznīcas praksi, taču tas neatbilst patiesībai. Kanonisti vienmēr runāja par to kā par pārkāpumu, ir arī liecības, ka Austrumu Baznīcas grupas, kas pieņēma katolicismu, parakstīja ticības apliecinājumu, kur izteiktā veidā atzina otras vai trešās laulības slēgšanas neiespējamību.

II Vatikāna koncils teoloģiski un garīgi dziļu mācību par laulību pasludināja pastorālajā Konstitūcijā par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes, skaidri un konkrēti parādot arī tās nešķiramības principu. Laulība tiek saprasta kā pilnīga, miesīga un garīga, dzīves un mīlestības, vīrieša un sievietes kopiena, kur abi sevi savstarpēji atdod un pieņem kā personas. Ar savstarpēju personīgu un brīvu vienošanos Dieva likuma spēkā rodas izturīga institūcija, kuras mērķis ir tiekties pēc laulāto un viņu pēcteču labuma, neatkarīgi no cilvēciskajiem spriedumiem: „Šī iekšējā vienotība kā savstarpējā divu personu atdošanās sev, kā arī bērnu labumam pieprasa pilnīgu laulāto uzticību un pieprasa no viņiem neatdalāmu vienotību.” (nr. 48) Ar sakramentu Dievs piešķir laulātajiem īpašu žēlastību: „Jo kā kādreiz Dievs izgāja uz tikšanos ar savu tautu mīlestības un uzticības derībā, tā tagad cilvēku Pestītājs un Baznīcas Līgavainis laulības sakramentā nāk pretī kristīgajiem laulātajiem. Joprojām paliek ar viņiem, lai līdzīgi kā Viņš pats iemīlēja Baznīcu un atdeva par to pats sevi, tā arī laulātie savstarpējā sevis atdošanā mīlētu viens otru neatsaucamā uzticībā (turpat).”

Laulību kā sakramentu var saprast un izdzīvot vienīgi Kristus noslēpuma kontekstā. Ja laulība tiek pakļauta laicizēšanai vai to uzskata vienīgi par dabisku realitāti, tās sakramentālais raksturs tiek piesegts. Sakramentāla laulība pieder žēlastības kārtībai un pieder Kristus un Viņa Baznīcas galējās mīlestības komūnijai. Kristieši ir paaicināti izdzīvot savu laulību Jēzū Kristū, iemiesotā Dieva Vārda Dieva valstības atnākšanas eshatoloģiskā perspektīvā.

Maģistērija liecība mūsdienās

Par fundamentālu tekstu joprojām tiek uzskatīts Jāņa Pāvila II 1981. gada 22. novembrī publicētais apustuliskais pamudinājums Familaris consortio, kurš tapa pēc Bīskapu sinodes par kristīgo ģimeni mūsdienu pasaulē un kurā skaidrā veidā tika apstiprināta Baznīcas dogmatiskā mācība par laulību. No pastorālā skatu punkta apustuliskais pamudinājums runā arī par ticīgajiem, kuri ir slēguši jaunas civilas laulības, lai gan joprojām ir saistīti ar sakramentālu, Baznīcai derīgu mezglu.

Nr. 84 (Laulātie, kuri ir izveidojuši jaunu savienību) ir minēti šādi principi:

1. Garīgajiem ganiem, mīlestības pret patiesību dēļ, ir pienākums pareizi izzināt situāciju. Jo nevar visu un visus vērtēt tādā pašā veidā.
2. Garīgajiem ganiem un kopienai ir ar gādīgu mīlestību jāpalīdz šķirtajiem; viņi arī pieder Baznīcai, viņiem ir tiesības uz garīgo aprūpi, un viņiem ir jābūt iespējai piedalīties Baznīcas dzīvē.
3. Tomēr viņi nevar saņemt Euharistiju. Saistībā ar to norādīti ir divi iemesli: a) viņu dzīves situācija un veids objektīvi noliedz to mīlestības saiti starp Kristu un Baznīcu, kuru izsaka un īsteno Euharistija; b) viņu pielaišana Euharistijai maldinātu ticīgos vai izraisītu sajukumu attiecībā uz Baznīcas mācību par laulības nešķiramību. Izlīgšana gandarīšanas sakramentā – kas atvērtu ceļu uz Euharistisko komūniju – var notikt tikai tad, kad tiks izteikta nožēla par to, kas noticis, un būs gatavība tādam dzīves veidam, kas nav pretrunā ar laulības nešķiramību. Konkrēti tas nozīmē, ka tādā gadījumā, ja jaunā saite nevar būt atraisīta nopietnu iemeslu dēļ, piemēram, pienākuma audzināt bērnus dēļ, tad vīrietis un sieviete nolemj dzīvot pilnīgā atturībā.
4. Teoloģiski sakramentālo iemeslu dēļ un nevis juridiska spiediena ceļā garīdzniekiem izteiktā veidā ir aizliegts, kamēr pirmā laulība paliek derīga, veikt vienalga kādu ceremoniju šķirto personu, kas slēdz jaunu civilo laulību, nodomā.

Ticības mācības kongregācijas 1994. gada 14. septembrī izdotais raksts par ticīgajiem, kas šķīrušies un dzīvo jaunās savienībās, bet vēlas pieņemt Euharistisko Komūniju, apstiprināja, ka Baznīcas prakse šajā jautājumā „nevar būt mainīta atkarībā no dažādām situācijām” (nr. 5). Turklāt tiek paskaidrots, ka ticīgajiem, uz kuriem tas attiecas, nevajadzētu pieiet pie Svētās Komūnijas, izejot no savas sirdsapziņas lēmuma: „Toties, ja viņš uzskata, ka tas ir iespējams, (…) garīgajiem ganiem un biktstēviem ir jāpamāca viņu, ka tāds sirdsapziņas spriedums izteiktā veidā ir pretrunā ar Baznīcas mācību (nr. 6).” Laulības, kura ir izjukusi, derīguma šaubu gadījumā to ir jāverificē laulības jomā kompetentiem tiesas orgāniem (sal. nr. 9). Par fundamentālu lietu paliek tas, lai „ar gādību un mīlestību darītu visu, kas var nostiprināt Kristus un Baznīcas mīlestībā ticīgos, kuru laulības situācija ir nesakārtota. Vienīgi tādā veidā viņi varēs pilnībā pieņemt vēstījumu par kristīgo laulību, kā arī ticībā pārvarēt ciešanas, par kuru avotu ir viņu situācija. Pastorālajā darbībā ir jāpieliek vislielākie centieni, lai būtu skaidrs, ka šeit nav runa ne par kādu diskrimināciju, bet vienīgi par absolūtu uzticību Kristus gribai, kurš atgrieza un no jauna mums uzticēja kā Radītāja dāvanu laulības nešķiramību (nr. 10).”

2007. gada 22. februārī izdotajā Pēcsinodālajā apustuliskajā pamudinājumā Sacramentum caritatis Benedikts XVI atskatās uz iepriekš notikušās Euharistijai veltītās Bīskapu sinodes darbu un atgādina par tā vērtību. Nr. 29 viņš runā par šķirto ticīgo, kuri ir slēguši jaunas savienības, situāciju, nevilcinās to novērtēt kā „delikātu un sarežģītu pastorālo problēmu”. Benedikts XVI apstiprina „Baznīcas praksi, kas balstās Svētajos Rakstos (sal. Mk 10,2-12), šķirto personu, kuras ir noslēgušas jaunu savienību, nepielaišanu pie sakramentiem”, tomēr pat lūdzas garīgos ganus, lai tie sevišķi veltītos šīm personām „viņu vēlmē kopt, cik tas ir iespējams, kristīgo dzīves stilu ar dalību Svētajā Misē, lai gan bez Svētās Komūnijas pieņemšanas, Dieva Vārda klausīšanos, Euharistisko adorāciju, lūgšanu, dalību kopienas dzīvē, atklātu sarunu ar priesteri vai garīgo tēvu, veltīšanos darbīgai mīlestībai, gandarīšanas darbiem, kā arī dalību bērnu audzināšanā”. Apstiprināts tiek arī tas, ka šaubu gadījumā par izjukušas laulības savienības derīgumu to ir uzmanīgi jāizpēta laulības jautājumos kompetentam tribunālam. Mūsdienu mentalitāte drīzāk ir pretrunā ar kristīgo laulības izpratni, sevišķi attiecībā uz tās nešķiramību un atvērtību uz dzīvību. Tā kā daudzi kristieši dzīvo tādā kultūras kontekstā, laulības mūsdienās iespējams mēdz būt biežāk nederīgas, nekā tas ir bijis pagātnē, jo pietrūkst gribas slēgt laulību saskaņā ar katoliskās mācības par laulību izpratni, tāpat piederība ticības dzīves kontekstam ir ļoti ierobežota. Tādēļ laulības derīguma pārbaudīšana ir ļoti svarīga un var vest pie problēmu risinājuma.

Gadījumos, kad nav iespējams secināt laulības nederīgumu, pastāv iespēja saņemt grēku atlaišanu un Euharistisko Komūniju, ja rīkojas saskaņā ar Baznīcas apstiprināto praksi, saskaņā ar kuru jādzīvo kopā „kā draugiem, kā brālim un māsai”. No nesakārtotu savienību svētīšanas ir „jāizvairās katrā gadījumā (…), lai tas ticīgo vidū neizraisītu sajukumu attiecībā uz laulības vērtību”. Attiecību, kuras ir pretrunā ar Dieva gribu, svētīšana (bene-dictio – atļauja no Dieva puses) ir jāatzīst par pretrunīgām pašām sevī. 2012. gada 3. jūnijā Milānā saistībā ar VII Pasaules ģimeņu tikšanos pasludinātā homīlijā Benedikts XVI atgriezās pie šī sāpīgā jautājuma: „Es gribētu veltīt vārdu arī ticīgajiem, kuri piekrīt Baznīcas mācībai par ģimeni, bet ir pieredzējuši zaudējuma un separācijas sāpes. Ziniet, ka pāvests un Baznīca jūs atbalsta centienos. Aicinām jūs palikt vienotībā ar jūsu kopienām, vienlaikus izsakot vēlējumu, lai diecēzes ar attiecīgām iniciatīvām nodrošinātu jums atbilstošu pieņemšanu un pavadību.”

Pēdējā Bīskapu sinode, kas bija veltīta tēmai Jaunā evaņģelizācija kristīgās ticības nodošanai (2012. gada 7. - 28. oktobris) no jauna pievērsās ticīgo situācijai, kuri pēc laulības dzīves vienotības izjukšanas (ne pēc laulības izjukšanas, kura pastāv joprojām kā sakraments) ir stājušies jaunās attiecībās un dzīvo kopā bez sakramentālas laulības saites. Sinodes tēvi gala vēstījumā pie ticīgajiem tādās situācijās vērsās ar vārdiem: „Šīm visām personām gribam pateikt, ka Kunga mīlestība nekad neatstāj, ka arī Baznīca tās mīl un ir par atvērtām mājām visiem; ka tās joprojām paliek par Baznīcas locekļiem, pat ja nevar saņemt sakramentālu grēku piedošanu un Euharistiju. Lai katoliskās kopienas ir atvērtas uz personām, kas dzīvo tādās situācijās, un atbalsta tās ceļā uz atgriešanos un izlīgumu.”

Antropoloģiskas un teoloģiski-sakramentālas pārdomas

Mācība par laulības nešķiramību bieži sastopas ar nesapratni laicīgā vidē. Tur, kur ir pazaudētas kristīgās ticības pamatpatiesības, vairāk nepietiek ar vienkārši konvencionālu piederību Baznīcai, lai pieņemtu nopietnus lēmumus, nedz arī lai sniegtu jelkādu atbalstu laulības krīzēs – tas attiecas arī uz priesterību un konsekrēto dzīvi. Daudzi jautā: kā varu vienoties uz visu dzīvi ar vienu sievieti/vienu vīrieti? Kas var pateikt, kas būs pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit laulības gadiem? Vai patiesi ir iespējama noteikta savienība tikai ar vienu personu? Plašā laulības vienotības saraušanas pieredze mūsdienās nostiprina jaunos cilvēkos skepsi attiecībā uz galējiem dzīves lēmumiem.

No otras puses, uzticības ideāls vīrieša un sievietes attiecībās, kas balstās radīšanas kārtībā, nebūt nav zaudējis savu pievilcību, kā to rāda pēdējā laikā veiktās aptaujas jauniešu vidū. Vairums no viņiem alkst pēc patstāvīgām un izturīgām attiecībām, kas arī atbilst cilvēka garīgajai un morālajai dabai. Turklāt ir jāpiemin arī nešķiramas laulības antropoloģiskā vērtība: tā ļauj laulātiem izvairīties no jūtu un garastāvokļu patvaļības; palīdz viņiem cīnīties ar personīgām grūtībām un pārvarēt sāpīgas pieredzes; pirmām kārtām sargā bērnus, kuri visvairāk cieš laulības izjukšanas dēļ.

Mīlestība ir kaut kas vairāk par jūtām un instinktu; savā būtībā tā ir veltīšanās. Laulības mīlestībā divas personas saka sev, viens otram, apzināti un brīvprātīgi: tikai tu – un tu uz visiem laikiem. Kunga vārdi: „Ko (…) Dievs savienojis…, atbilst saderināto apsolījumam: Ņemu tevi par vīru… ņemu tevi par sievu… Gribu tevi mīlēt un cienīt līdz dzīves beigām, kamēr nāve mūs neatdalīs.” Priesteris svētī derību, kuru laulātie ir noslēguši savā starpā Dieva priekšā. Ja kādam rastos šaubas par to, ka laulības mezglam ir ontoloģiska vērtība, var paklausīties Dieva Vārda mācību: „Radītājs no sākuma radīja viņus kā vīrieti un sievieti. (…) Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas, un būs divi vienā miesā. Tātad viņi vairs nav divi, bet viena miesa.” (sal. Mt 19,4-6)

Kristiešiem svarīgs ir fakts, ka kristīto, Kristus Miesā iekļauto laulībai ir sakramentāls raksturs, bet tātad tā ir pārdabiska realitāte. Viena no visnopietnākajām pastorālajām problēmām ir fakts, ka šodien daudzi cilvēki spriež par laulību vienīgi saskaņā ar pasaulīgajiem un pragmatiskajiem kritērijiem. Tas, kurš spriež saskaņā ar „pasaules garu” (1Kor 2,12), nespēj izprast laulības sakramentālo raksturu. Baznīca nevar reaģēt uz arvien lielāku laulības svētuma sapratnes trūkumu ar pragmatisku pielāgošanos tam, kas šķiet ir neizbēgams, bet vienīgi ar paļāvību uz „Garu, kurš ir no Dieva, lai mēs zinātu, ko Dievs mums dāvājis” (1Kor 2,12). Sakramentāla laulība ir žēlastības spēka liecība, kas maina cilvēku un sagatavo visu Baznīcu Svētai Pilsētai, jaunai Jeruzalemei, kur Baznīca ir sagatavota, „greznota kā līgava savam vīram” (sal. Atkl 21,2). Evaņģēliju par laulības svētumu ir jāsludina ar pravietisku drosmi. Remdens pravietis, pielāgojoties laika garam, meklē savu personīgo glābšanu, bet ne pasaules pestīšanu Jēzū Kristū. Uzticība laulības apsolījumiem ir pravietiska pestīšanas zīme, kādu Dievs dod pasaulei: „Kas to var saprast, lai saprot!” (Mt 19,12). Laulības mīlestība tiek attīrīta, stiprināta un attīstīta, pateicoties sakramentālajai žēlastībai: „Šī mīlestība, izrādīta savstarpējā uzticībā un īpaši svētdarīta ar Kristus sakramentu, paliek miesā un garā nešķirami uzticīga labajā un ļaunajā, un tādēļ tai ir svešas laulības pārkāpšana un šķiršanās.” (Gaudium et spes, nr. 49) Vīrs un sieva, Laulības sakramenta spēkā piedaloties noteiktajā un neatsaucamajā Dieva mīlestībā, šī iemesla dēļ var būt par uzticīgas Dieva mīlestības lieciniekiem, nepārtraukti nostiprinot savu mīlestību ar dzīvi ticībā un mīlestībā. Protams, pastāv situācijas – to zina katrs garīgais gans –, kurās kopīga laulības dzīve kļūst praktiski neiespējama nopietnu iemeslu dēļ, piemēram, fiziskas vai psihiskas varmācības gadījumā. Tādās sāpīgās situācijās Baznīca vienmēr atļauj laulāto separāciju, lai tie vairs nedzīvotu kopā. Tomēr ir jāprecizē, ka derīgi slēgtas laulības mezgls paliek nemainīgs Dieva priekšā, un abas puses nav brīvas, lai slēgtu jaunu laulību, kamēr dzīvo otrs laulātais. Tādēļ garīgajiem ganiem un kristīgajām kopienām ir jāvelta pūles, lai visos veidos aicinātu izlīgt arī šajos gadījumos vai, kad tas nav iespējams, palīdzētu šīm personām ticībā izdzīvot savu smago situāciju.

Teoloģiski-morālas piezīmes

Arvien biežāk parādās ierosinājumi, ka lēmumu par Euharistiskās Komūnijas pieņemšanu vai nepieņemšanu būtu jāatstāj šķirto personu, kas dzīvo jaunās attiecībās, individuālajai sirdsapziņai. Šis arguments, kas balstās uz problemātisko jēdzienu „sirdsapziņa”, jau tika atmests 1994. gadā izdotajā Kongregācijas rakstā. Protams, katrā Svētajā Misē ticīgajiem ir pienākums savā sirdsapziņā pārliecināties par to, vai var pieņemt Komūniju – tā ir iespēja, kurai vienmēr pretojas smaga grēka pastāvēšana, kurš nav izteikts grēksūdzē. Viņiem tātad ir pienākums formēt savu sirdsapziņu un tiekties pēc patiesības; šajā nolūkā var klausīties Baznīcas maģistēriju paklausības garā, kurš palīdz tiem „neattālināties no patiesībām par cilvēka labumu, bet – it īpaši smagākās lietās – pa drošu ceļu tuvoties patiesībai un tajā palikt (sal. Jānis Pāvils II, enciklika Veritatis splendor, nr. 64)”.

Ja šķīrušās personas, kas ir slēgušas jaunas savienības, subjektīvi ir pārliecinātas sirdsapziņā, ka iepriekšējā laulība nebija derīga, tad tas objektīvi ir jāpierāda laulības lietās kompetentai tiesiskai varai. Laulība neskar tikai attiecības starp divām personām un Dievu, bet ir arī Baznīcas realitāte, sakraments, par kura derīgumu pienākums ir lemt ne tikai atsevišķam cilvēkam attiecībā uz sevi, bet arī Baznīcai, kurā viņš ir iekļauts, pateicoties ticībai un kristībai. „Ja iepriekšējā šķirto ticīgo, kuri ir slēguši jaunu savienību, laulība bija derīga, viņu jaunā savienība nevar būt atzīta par tiesisku nekādā gadījumā, ņemot vērā faktu, ka sakramentu pieņemšana nevar balstīties uz iekšējiem pamatojumiem. Personas sirdsapziņu saista šī norma bez izņēmumiem.” (kard. Josefs Ratzingers, Laulības pastorālajai aprūpei ir jābūt balstītai patiesībā, L’Osservatore Romano, 2011.g. 30. novembris, p. 4-5)

Tāpat epikeias[1] doktrīna, saskaņā ar kuru dotais likums ir spēkā vispārīgi, bet ne vienmēr cilvēciskā darbība var būt ar to pilnā saskaņā, šajā gadījumā nevar būt pielietota, jo sakramentālas laulības nešķiramība ir Dieva tiesiskā norma, bet tātad neatrodas Baznīcas autoritātes lēmumu jomā. Tomēr Baznīcai ir pilnas tiesības – Pāvila privilēģijas spēkā – paskaidrot, kādi nosacījumi ir jāizpilda, lai laulība varētu būt uzskatīta par nešķiramu, saskaņā ar jēgu, kādu tai ir piešķīris Jēzus. Uz šī pamata Baznīca ir noteikusi laulības slēgšanas šķēršļus, kuri ir par iemeslu laulības nederīguma atzīšanai, un izstrādājusi precīzu tiesas procesa norisi.

Cita tendence ir šķirto personu, kas dzīvo jaunā savienībā, pielaišanu sakramentiem pamatot ar žēlsirdības argumentu. Tā kā Jēzus pats solidarizējās ar cietējiem, apdāvinot tos ar savu žēlsirdīgo mīlestību, žēlsirdībai tātad būtu jābūt par īpašu zīmi autentiskai sekošanai. Tā ir patiesība, bet teoloģiski-sakramentālajā jomā tas ir vājš arguments, arī tādēļ, ka visa sakramentālā kārtība ir tieši Dieva žēlsirdības darbs, un nevar to atcelt, atsaucoties uz to pašu principu, kas to balsta. Šī iemesla dēļ, ko objektīvi jādēvē par nepatiesu atsaukšanos uz žēlsirdību, var nonāk paša Dieva tēla banalizēšanas briesmās, saskaņā ar kuru Dievs nevarētu it kā rīkoties citādi, kā vien piedodot. Dieva noslēpumam bez žēlsirdības pieder arī svētums un taisnīgums; ja šie atribūti tiek piesegti un netiek nopietni uztverta grēka realitāte, nevar arī cilvēkiem nodot Viņa žēlsirdību. Jēzus pret sievieti laulības pārkāpēju izturējās ar lielu žēlsirdību, tomēr viņai pateica arī : „Ej, un no šī brīža vairs negrēko!” (J 8,11) Dieva žēlsirdība nav atbrīvošana no Dieva baušļiem un Baznīcas pamācībām; tā vietā dod žēlastības spēku, kas padara iespējamu tos pildīt pilnīgā veidā, lai spētu celties no kritiena un vadītu pilnības dzīvi pēc debesu Tēva parauga.

Pastorālā gādība

Lai gan sakramentu nopietnās dabas dēļ pie tiem nevar pielaist šķirtas personas, kas dzīvo jaunās savienībās, tad tomēr šo ticīgo labumam ir jāvelta vēl lielākas pūles, lai viņi saņemtu pastorālo aprūpi, lai gan tai ir jābūt pakārtotai principiem, kas nāk no Atklāsmes un no Baznīcas mācības. Baznīcas norādītais rīcības veids attiecībā uz personām, kuras tiešā veidā atrodas šādas situācijās, nav viegls, taču tām ir jāzina un jājūt, ka Baznīca viņas pavada ceļā kā dziedinoša un pestīšanas kopiena. Ar saviem centieniem saprast Baznīcas praksi un Svētās Komūnijas nepieņemšanu partneri savā ziņā kļūst par laulības nešķiramības lieciniekiem. Rūpēm par šķirtām personām, kuras dzīvo jaunās savienībās, protams, nav jāaprobežojas tikai ar jautājumu par Euharistijas pieņemšanu. Tam ir jābūt globālam pastorālajam darbam, kas cenšas iespējami pilnīgāk apmierināt dažādu situāciju vajadzības. Svarīgi ir neaizmirst, ka bez sakramentālās Komūnijas pastāv citi veidi komūnijai ar Dievu. Savienošanās ar Dievu tiek sasniegta tad, kad vēršamies pie Viņa ticībā, cerībā un mīlestībā, nožēlā un lūgšanā. Dievs ar savu tuvumu un savu pestīšanu var apdāvināt cilvēkus dažādos ceļos, pat ja tie dzīvo nesakārtotās situācijās. Kā nebeidz uzsvērt Maģistērija dokumenti, garīgajiem ganiem un kristīgajām kopienām ir pienākums ar atvērtību un sirsnību pieņemt personas, kas dzīvo nesakārtotās situācijās, lai būtu tām līdzās ar empātiju, sniedzot konkrētu palīdzību un iespēju sajust Labā Gana mīlestību. Pastorālais darbs, kas balstās patiesībā un mīlestībā, vienmēr atradīs šajā jomā atbilstīgu veidu un ceļu, pa kādu ir jāiet, lai pēc iespējas labāk palīdzētu grūtībās nonākušajiem.

No poļu val. tulkoja Terēze Druka, Lic. theol.


[1]Grieķiski epieikeialaipnība; kanoniskajās tiesībās lietots termins, kas nozīmē atbrīvošanu no likuma pildīšanas, kad morāla patiesība pieļauj likuma nepildīšanu. Piem., atbrīvošana no pienākuma piedalīties svētdienas Svētajā Misē dabas katastrofas gadījumā, kas to padara neiespējamu. Tulk. piezīme.