Šodienas datums: 23.08.2017  |  Vārda dienas: Valgudis, Ralfs, Vitālijs

Ģimene

Fizisko sodu izmantošana bērnu audzināšanā – Dieva vai cilvēku likums?

Vecāki bieži vien uzdod sev jautājumus, ko darīt, ja bērns ir nepaklausīgs un slikti uzvedas. Kā novērst bērna nevēlamo uzvedību? Vai fiziskais sods (pēriens, viegla „uzšaušana” pa sēžamvietu, dunka sānos, neliels kniebiens rokas augšdelmā, paraušana aiz auss) būtu vai nebūtu pieļaujama?
 
Sabiedrības attieksme pret miesas sodiem

2009. gadā Latvijā veiktā pētījuma1 dati liecina, ka vairākums respondentu uzskata, ka miesas sodi kā bērnu audzināšanas metode var tikt pielietota – 9% minēja, ka miesas sodus kā audzināšanas metodi „var pielietot, ja vecāki uzskata, ka tā būs efektīva”, un vēl 49% atzina, ka „ir gadījumi, kad tā ir attaisnojama”. Atbilžu variantu „nekad nevajadzētu pielietot” minēja 39% iedzīvotāju – mazāk par pusi. Jāatzīst tomēr, ka, salīdzinot ar 2005. gada pētījuma datiem, miesas sodu atbalstītāju skaits Latvijā ir nedaudz samazinājies, ko var skaidrot ar dažādajām akcijām, kas vērsa sabiedrības uzmanību uz vardarbībā cietušajiem bērniem.

Arī kristiešu vidū attieksme pret bērnu fizisku sodīšanu ir ļoti atšķirīga, reizēm pat diametrāli pretēja. Ir veikti vairāki zinātniski pētījumi par reliģijas ietekmi uz dažādiem audzināšanas aspektiem un audzināšanas mērķiem2. Nereti tieši konservatīvie kristieši atbalsta un lieto miesas sodus3, savu izvēli pamatojot ar Vecās Derības fragmentiem, kuros rod atbalstu miesas sodiem. Kā lasām Salamana pamācībās – „kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet, kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca” (Mac13, 24), kā arī „netaupi savam bērnam pārmācību, jo, ja tu viņu pērsi ar rīksti, tad tādēļ jau tu viņu nenositīsi; tu viņu pērsi gan ar rīksti, bet tu izglābsi no nāves viņa dvēseli” (Mac 23, 13-14). Lasot Svētos Rakstus fragmentāri un neintegrējot Vecās Derības atziņas Jēzus dotā „jaunā mīlestības baušļa” piepildījumā un katoļu Baznīcas mācībā, secinājumi var būt diezgan vienpusēji.

Dažādām konfesijām piederošie vecāki atšķiras arī uzskatos, kad un kāpēc vajadzētu lietot miesas sodu, – tā, piemēram, konservatīvie protestanti uzskata, ka miesas sodu vajadzētu lietot biežāk nekā to uzskata citas reliģiskās konfesijas4. Miesas soda izvēli viņi pamato ar uzskatu, ka cilvēka daba ir ļauna, par grēkiem ir nepieciešams sods un Bībele ir avots, kurā smelties padomus, kā pareizi audzināt bērnus un iemācīt tiem cieņu pret autoritāti. Konservatīvo evaņģēlistu bērnu audzināšanas rokasgrāmatās spēcīgi tiek aizstāvētas vecāku „tiesības“ fiziski sodīt bērnus, kā arī veicināts „uz autoritāti centrēts“ audzināšanas modelis.
 
Audzināšana un priekšstati par Dievu

Ir svarīgi apzināties, ka attieksme pret bērniem neapzinātā veidā atspoguļo mūsu pašu priekšstatus par Dievu, Viņa autoritāti un attieksmi pret mūsu pārkāpumiem un grēkiem (vai Dieva tēlā akcentējam Viņa taisnīgumu vai žēlsirdību?). Kā atklāj kultūrantropoloģiskie pirmatnējo civilizāciju pētījumi5 – vecāku audzināšanas stils (bērnu saudzēšana, izvairīšanās no sāpīgiem sodiem u.tml.) ir cieši saistīts ar šo tautu priekšstatiem par viņu pielūgto dievību labvēlīgumu. Savukārt civilizācijās, kurās valda negatīvi priekšstati par dievībām kā neparedzamām, nereti agresīvām būtnēm, kuras ir atbildīgas, piem., par dabas kataklizmu izraisīšanu, attieksme pret bērniem ir mazāk saudzējoša. Kāds ir „kristiešu Dievs”?

Attieksme pret bērniem ir viens no sabiedrības attīstības rādītājiem. Bet ne tikai. Bērns veido savu attieksmi pret sabiedrību, un pat vēl vairāk – savu attieksmi pret Dievu, balstoties uz attiecībām ar sev nozīmīgākajiem cilvēkiem – ar savu mammu un tēti, kurus kā pirmos iepazīst, ienākot pasaulē. Priekšstats par to, kas ir „vecāki” un kas ir „Dievs”, ne viens, ne otrs nav iedzimts, tie bērnam pieredzes ceļā veidojas pirmajos dzīves gados. Turklāt Dieva tēls, kā atklāj daudzi pētījumi, attīstās, balstoties uz bērna priekšstatiem par saviem vecākiem, par viņu savstarpējām attiecībām, emocionālo saikni. Līdz ar to vecāki, būdami kristieši un vēloties, lai arī viņu bērni iepazītu Dievu, uzņemas dubultu atbildību: kā audzināt bērnu, lai tiktu galā ar viņa nevēlamās uzvedības izpausmēm, un kā vienlaikus sasniegt audzināšanas mērķi – palīdzēt bērnam veidot mīlošas attiecības un pareizu priekšstatu par Dievu.
 
Disciplīna” – nav sinonīms vārdam „sods”

Visi bērni visur pasaulē laiku pa laikam niķojas un neklausa vecākus, citiem vārdiem – ikviens bērns mēģina kontrolēt savus vecākus. Tomēr bērna „uzvara visās cīņās” ar vecākiem var būt viņam pašam biedējoša, kā arī neiemāca bērnu pielāgoties citu prasībām, kas ir nepieciešams, lai nākotnē viņš varētu labi saprasties ar citiem. Ir ļoti svarīgi, lai vecāki prastu nospraust bērna vecumam atbilstošas robežas, veidojot disciplinēšanas režīmu pakāpeniski un paralēli bērna attīstībai, kā arī – lai vecāki būtu konsekventi savā reakcijā uz bērna uzvedību – gan pozitīvo, gan arī negatīvo. Tādējādi vecāki veicina bērnos uzvedības pašregulācijas prasmes, kā arī attīsta bērna sirdsapziņu.

Attīstības psiholoģijā tiek minēti trīs disciplinēšanas stili: valdonīgais stils, visatļaujošais stils un autoritatīvais stils (māte vai tēvs kā autoritāte bērnam)6. Ir pētījumi, kuri uzskatāmi atklāj atšķirības 8-9 gadus vecu bērnu uzvedībā atkarībā no tā, kādā audzināšanas stilā viņi tikuši audzināti. Gan visatļaujošais, gan valdonīgais stils ir saistīts ar bērnu zemāku sociālo un kognitīvo kompetenci, turpretim bērni, kuru vecāki izmantojuši autoritatīvo stilu, bijuši vairāk kompetenti un orientēti uz sasniegumiem, kā arī ar labākām saskarsmes spējam un vēlēšanos sadarboties.

Vecāki, kuri ir autoritātes, izvirza bērniem skaidri saprotamus noteikumus (noteikumu sarakstam ir jābūt īsam!), dienas kārtību un standartus, kā arī ir konsekventi, ja bērns tos neievēro. Sekas sliktai uzvedībai ir dabiskas, loģiskas un piemērotas (piem., ja bērns sit vai ievaino citus, viņam ir jāsēž „noraidījuma krēslā”, kamēr viņš atkal nomierināsies; ja bērns atsakās savākt savas rotaļlietas, tēvs paņem un noliek rotaļlietas uz laiku skapī; ja bērns veikalā niķojas, pieprasot nopirkt kāroto mantu, jums nākas doties uz mājām, zaudējot iepriekš plānotās izklaides). Ģimenē valda atklāta komunikācija, tiek respektētas gan bērnu, gan vecāku tiesības un vajadzības, arī bērna pozitīvā uzvedība tiek pamanīta un atzinīgi novērtēta. Vecāku uzdevums ir izskaidrot iemeslus, kāpēc viņi cer sagaidīt labu uzvedību vienā vai otrā gadījumā (piem., jāmāca, kā jūtas citi cilvēki, kāpēc ir nepieciešams dalīties ar citiem priekos un bēdās, kāpēc citi nav jāsāpina), jo tikai tā bērni uzņems sevī ģimenes noteikumus un garīgās vērtības. Ir ļoti svarīgi, lai vecāki bērnam būtu vecāki, nevis „draugi”, jo draugiem un vecākiem ir jāpilda atšķirīgas lomas. Bērniem ir jājūt, ka vecāki ir spējīgi par viņiem parūpēties un ir spējīgi kontrolēt situāciju (piem., ir spējīgi izturēt un savaldīt bērna dusmu izvirdumus, nepārņemot bērna emocijas un arī nepiekāpjoties tām). Bērniem ir svarīgi sajust, ka vecāki viņus mīl, neatkarīgi no viņu uzvedības.
 
Kāpēc pēršana nav disciplinēšanas metode?

Fiziska pēršana vai sišana var būt efektīva – nevēlamā uzvedība uzreiz tiek pārtraukta, tomēr efekts ir īslaicīgs, savukārt ilgtermiņā šķietamie „ieguvumi” var kļūt par zaudējumiem bērnam pašam. Kā atklāj vairāki pētījumi, fiziskais sods ir saistīts ar pazeminātiem akadēmiskiem sasniegumiem, agresivitāti, noziedzību, negatīvu sociālo mijiedarbību, zemāku pašapziņu, depresiju un trauksmi (iespējams, negatīvo iznākumu cēloņi meklējami ne tikai pielietotā soda veidā, bet arī plašākā ģimenes sociālekonomiskajā un attiecību kontekstā)7.

Bieži vien vecāki, kuri paši bērnībā ir pērti, pielieto miesas sodus saviem bērniem un viņiem ir izteiktāka tieksme uz bargāku savu bērnu audzināšanu. Tomēr – pirms „ķerties pie siksnas”, būtu labi sev uzdot jautājumu – kā es jutos, kad mani bērnībā pēra? Bērnam pēršana rada atriebības kāri, izraisa dusmas, pazemojuma izjūtu un bailes. Bieži arī paši vecāki pēc pēršanas jūtas vainīgi. Fiziskais sods kā visprimitīvākais un galējais soda veids bieži vien tiek izmantots tad, kad vecāki nespēj savaldīt paši savas emocijas, līdz ar to – situācija ir atklājusi viņu audzināšanas kompetences robežas, bezpalīdzību. Diemžēl pēršana nepalīdz bērnam iemācīties, kā risināt problēmas, kā uzvesties labāk un kā pašam regulēt savas emocijas8. Pēršana nepalīdz bērnam kļūt „paklausīgam” (tas ir – gribošam sadarboties ar pieaugušo), varbūt vienīgi „pakļāvīgam” (aiz bailēm no kārtējā soda).

Kad bērnus sit, daži no viņiem sāk sist vecākiem pretī. Vecāki, izturoties pret bērnu vardarbīgi un izmantojot savu pārspēku, uzskatāmi viņam demonstrē uzvedību, kuru patiesībā nevēlētos redzēt savos bērnos. Turklāt bērnu sišana vai pēršana veicina bērnu neuzticēšanos saviem vecākiem, pasliktinās bērnu un vecāku attiecības, bērni dažkārt kļūst negodīgi, sāk ienīst savus vecākus, baidīties no tiem. Ļoti iespējams, ka arī uzticēšanās Dievam šiem bērniem būs apgrūtinošāka nekā bērniem, kuri nav fiziski sodīti. Ir pamats šaubīties, vai, audzinot bērnus ar metodēm, kuru pamatojums izlasīts Vecās Derības lappusēs, mēs ļausim bērniem iepazīt patieso Jēzus Kristus vaigu. To Jēzu, kurš aicināja bērnus pie sevis, vienlaikus aizstāvot viņus pret blakusstāvētāju dusmām, kuri, balstoties uz Vecās Derības tradīcijām, centās ar reliģisku pamatojumu attaisnot savu vardarbību.
 
M. Inese Lietaviete, „Katoļu Kalendārs 2014”


1 Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs (2009). Attieksme pret bērnu fizisku sodīšanu. Latvijas iedzīvotāju aptauja.
2 Rudzīte, I. (2012). Apmierinātība ar partnerattiecībām un attieksme pret bērnu disciplinēšanas veidiem dažādu reliģisko konfesiju vecākiem. Nepublicēts maģistra darbs, Latvijas Universitāte.
3 Duriez, B., Soenens, B., Neyrinck, B., & Vensteenkiste, M. (2009). Is religiosity Related to
Better Parenting? Disentangling Religiosity From Religious Cognitive Style. Journal of
Family Issues, 30, 1287-1307.
4 Ellison, C. G., & Sherkat, D. E. (1993). Conservative Protestantism and support for corporal
punishment. American Sociological Review, 58, 131-144.
5 Lambert, W., Triandis, L., Wolf, M. (1959). Some correlates of beliefs in the malevolence and benevolence of supernatural beings: a cross societal study. Journal of Abnormal and Social Psychology, 58, 162-169.
6 Lendija, S., Ozola, E. (2004). Bērna emocionālā audzināšana. Vecāku apmācības programma. Rīga, Apgāds Rasa ABC.
7 Rudzīte, I. (2012). Apmierinātība ar partnerattiecībām un attieksme pret bērnu disciplinēšanas veidiem dažādu reliģisko konfesiju vecākiem. Nepublicēts maģistra darbs, Latvijas Universitāte.
8 Izmantoti materiāli no apmācības programmas vecākiem Bērna emocionālā audzināšana.