Šodienas datums: 14.12.2017  |  Vārda dienas: Gaisma, Auseklis

Grāmatas

Fragments no Antona Rupaiņa vēsturiskā romāna "Baltie tēvi"

Tuvojoties Dominikāņu ordeņa dibināšanas 800. jubilejas gada noslēgumam 21. janvārī, piedāvājam fragmentu no Antona Rupaiņa vēsturiskā romāna “Baltie tēvi” - par to, kā pirms vairāk nekā 300 gadiem tika pieņemts lēmums sūtīt dominikāņu tēvus misijā uz Latgali.

Saņēmuši panes Šostovickas lūgumu, Viļņas tēvi dominikāņi sanāca uz koncilu. Ar lielu nopietnību tie noklausījās panes Šostovickas ziņojumu, ka par spīti Livonijas ordeņa valdīšanai pār Māras zemes valsti, patieso kristīgo ticību pazīstot tikai neliela iedzīvotāju daļa pilsētu tuvumā. Nepārejamos mežos atrodamas apdzīvotas vietas, kur pagānisms ziedot visā savā pilnībā.

Lai neapvainotu Māras zemes dibinātājus, cienījamos bīskapus un daudzus pašaizliedzīgus vācu misionārus, pane Šostovicka Inflantu zemes iedzīvotāju pagānismu izskaidroja ar pārāk lielo attālumu no Rīgas un ar to, ka šī zeme daudzus gadu simtus bijusi par strīdu ābolu starp ordeni, krieviem un leišiem. Vācieši gan uzcēluši stipras pilis Volkenbergā, Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē un Marienhauzenā, bet viņu valdīšana pastāvējusi tikai šo piļu tuvākā apkārtnē, pie kam bieži pašas pilis arī pārgājušas krievu un leišu pusē, bet iedzīvotāju dvēseles pazudušas pagānismā un ķecerībā.

Viļņas Dominikāņu ordeņa koncils nolēma nekavējoties dibināt Inflantijā vairākas Dominikāņu ordeņa misijas un par šīs misijas atbalsta punktu izvēlējās Posmi. Uz Viškovu nolēma sūtīt vienu Dominikāņu ordeņa tēvu misijā, kura uzdevums būtu piegriezt pagānus kristīgai ticībai, nodibināt draudzi, uzcelt baznīcu, lai vēlāk tur varētu noorganizēt Dominikāņu ordeņa kolēģiju katolicisma izplatīšanai Inflantijas dienvidaustrumu daļā.

Lielas raizes Dominikāņu ordeņa tēviem sagādāja latviešu valodas pratēju trūkums. Ordeņa tēvi komplektējās vairumā no poļu un leišu tautībām, kaut gan netrūka arī cittautiešu, tikai neviena nebija no latviešiem, jo par priesteriem varēja kļūt tikai muižnieki. 

Misionāru piedzīvojumi rādīja, ka bez valodas prašanas sekmīgs misijas darbs nebija iespējams. Lai iemācītos latviešu valodu, vajadzēja vispirms rast latviešu valodas skolotājus. Starp jezuītiem jau bija daži misionāri iemācījušies latviski un pat izdevuši šinī valodā grāmatas, bet vēl arvien bažījās, ka Inflantijas zemnieki viņus nesaprot, jo viņu izruna atšķiroties no to latviešu izrunas, kas dzīvo pie Rīgas, Cēsīm un Jelgavas, kāpēc esot jāmācās runāt inflantiski. 

Pēc Ludzas stārostas ziņām Posines apkārtnē dzīvojošie inflantieši pārvaldot krievu valodu, kāpēc uz turieni varētu sūtīt misionārus krievu valodas pratējus, kuru uzdevums būtu iemācīties inflantiešu zemnieku valodu. Ņemot vērā panes Šostovickas norādījumu, ka būtu nepieciešams misionārs vietējās valodas pratējs, jo Viškovas un Rušonu apkārtnē, kur būtu dibināms jaunais misijas punkts, dzīvo tikai latvieši, Viļņas dominikāņi atrada par neiespējamu izpildīt šo prasību. — Visi runāja un sprieda, tikai tēvs Remigijs sēdēja klusu. Dzirdot Rušonas vārdu, viņam pierē iegriezās dziļa sāpju rieva, un vaigos sārtums gan kvēloja, gan dzisa. Beidzot viņa seja noskaidrojās, svētsvinīga majestātiska cieņa izstaroja no viņa iesirmiem gaišiem matiem un acīs kvēloja spožas uguntiņas. — Kad valodas jautājums koncila sēdi pārāk ieildzināja un priors neizšķirtu lietu gribēja atlikt uz nenoteiktu laiku, vārdu lūdza tēvs Remigijs.

— Atļaujiet, dārgie brāļi, man izteikt pārliecību, ka valodas nezināšanas šķēršļi ir viegli novēršami. Latviešu valodu iemācīties ir gluži viegla lieta un, ja jūs man atļautu, šo misijas uzdevumu es uzņemtos; ar lielāko prieku.

— Atvaino, tēvs Remigij, — pārtrauca viņu priors, — jūs esat studiju profesors un jūsu pienākums mācīt un audzināt jaunos brāļus ir daudz lielāks un svētīgāks, nekā tikai nenozīmīgas valodas mācīšanās.

Tēvs Remigijs kautrīgi nosarka un apmulsa, tad atklepojās un ar mazu uztraukumu ierunājās:

— Vai Dominikāņu ordenim augsti mācītu vīru trūkst? Savu profesora pienākumu esmu centies godam pildīt, bet tikpat labus un vēl labākus varat atrast starp daudzajiem mūku tēviem. Es gribētu doties misijā uz Inflantiju taisni tāpēc, ka protu latviešu valodu.

Visi tēvi ar ieplestām acīm kā neziņā lūkojās tēvā Remigijā, it kā ar viņu nebūtu viss kārtībā. Viņu izbrīnai arī tiešām bija pamats, jo visu iecienītais tēvs Remigijs, pēc tautības polis, bija baudījis Krakovas teoloģijas augstskolas izglītību. Kā viņš var prast valodu, ko ar lielām mokām iemācās tikai dažs jezuīts, dzīvojot starp latviešiem? Bet tēva Remigija acīs mirdzēja dziļš apslēpts prieks un izstaroja tādu gaismu, ka katram izzuda šaubas.

— Lūdzu, nebrīnāties, tēvi, ka es protu šīs mazās tautas valodu, — taisnojās tēvs Remigijs. — To man bija izdevība iemācīties no kāda poļu zemē nejauši iekļuvuša latviešu karavīra. Ja neticat, tad atvedat no Inflantijas kādu zemnieku, es ar viņu izrunāšos tikpat labi latviski, kā ar jums poliski. Tāpēc ceru, ka jūs man atļausit braukt tālo misijas ceļu, kas, ticu, būs daudzkārt svētīgāks, nekā mana šeit palikšana. Es apzinos savu pienākumu Dieva priekšā un jūtu aicinājumu atgriezt uz pestīšanas ceļa tos, kas no sendienām maldās tumsā, bez mazākās garīgās gaismas. Kad darbs būs ievadīts, aicināšu uz Inflantiju vairākus līdzstrādniekus, un tad darbs būs nesalīdzināmi svētīgāks kā Polijā un Lietuvā, kur katolicisms jau laidis dziļas saknes tautas dvēselē. — Sajūsma staroja no sirmo tēvu acīm, dzirdot tik lielu tēva Remigija pašaizliedzību. Visi vai vienbalsīgi gribēja vēlēt laimes misiju ceļojumam, kad sirmais priors lika priekšā atrast vēl labāku priekšlikumu. 

— Mēs zinām, — runāja viņš, — ka tēvs Remigijs ir mums neatsverams spēks studijā, tāpēc mana vēlēšanās būtu, lai tēvs Remigijs šogad pastrādā pie iesāktā darba, jo mācības jau sākušās, otrkārt tēva Remigija palikšana šeit uz vienu gadu mums būs ļoti svētīga tajā ziņā, ka viņš kā latviešu valodas vienīgais pratējs sagatavos misionārus Inflantijai. Pagaidām mēs sūtīsim kādu misionāru uz Posmi apstākļu novērošanai, bet ar nākamo gadu atvērsim tur kolēģiju un sūtīsim tēvu Remigiju uz Viškovu, kur pieprasa latviešu valodas pratēju. — Koncils vienbalsīgi apstiprināja priora priekšlikumu un pēc tam visi, noslīguši uz ceļiem svētā Dominika bildes priekšā, gremdējās pateicības lūgšanā par piešķirtām Dieva žēlastībām, tik laimīgā kārtā atrisināt tik lielu un cildenu ideju.

leslēdzies savā mazajā velvēto griestu klostera cellē, tēvs Remigijs lūdza Dievu un nevarēja valdīties no prieka, ka reiz varēs atgriezties savā dzimtajā zemē, no kuras bija šķīries vairāk kā divdesmit gadu un pie kuras sēja neatvairāmas ilgas.

Šī bija laimīgākā diena visā viņa pāri piecdesmit gadu ilgajā mūžā. Savāda spirgtuma šalts plūda pa viņa miesu. Šķita, it kā ataugtu spārni, gribējās lidot uz tālo ezeru zemi, lai redzētu, kā klājas viņa tautas brāļiem, lai sniegtu tiem draudzīgu roku un atvieglotu garā viņu lielās ciešanas.

Šīs domas tik spēcīgi saviļņoja viņa prātus, ka daudz gados stingri iepotētais noteiktais atpūtas laiks neatnesa parastā laikā miegu. Ar lielu piespiestību viņš mēģināja aizmigt, bet no negaidītās laimes satrauktās domas klīda tālā pagātnē un cēla kā no kapiem jau puslīdz aizmirstībā nogrimušo pagātni. Bezgala gara atmiņu virkne slīdēja viņam gar acīm: tā bija tēva Remigija pagātne. Tēvs Remigijs bija dzimis 1635. gadā Rušonu muižas apvidū...

Žurnāls "Atpūta", 10.09.1937., Nr. 671

Vēsturiskais romāns "Baltie tēvi" publicēts žurnālā "Atpūta", kuru iespējams lasīt interneta vietnē www.periodika.lv. Pirmais romāna fragments lasāms šeit, savukārt, saites uz pārējiem fragmentiem atrodamas šeit