Šodienas datums: 17.07.2019  |  Vārda dienas: Aleksejs, Aleksis

Grāmatas

Konsekrācija Svētajam Garam

Lai spēcīgāk piedzīvotu Svētā Gara klātbūtni savā ikdienā, sadarbībā ar izdevniecību "Dzīvības Straumes" aicinām uz 30 dienu lūgšanu - Konsekrāciju Svētajam Garam. Astoņpadsmitās dienas pārdomu tēma - liecināt Svētajā Garā


Divdesmit devītā diena

- Tēvs mūsu
- Esi sveicināta, Marija (3x)
- Gods lai ir Tēvam

Dieva Vārds

“Gars vēl nebija dots, tādēļ ka Jēzus vēl nebija ievests godībā.” (Jāņa 7,39)

Apcere: Saikne starp Svētā Gara dāvanu un Jēzus augšāmcelšanos

Šajā pantā ietverta būtiska, bet diemžēl mazpazīstama mācība. Kristum jātiek paaugstinātam godībā, lai varētu nākt un nolīt Svētais Gars. Tas, protams, nenozīmē, ka Svētā Gara iepriekš nebija, taču vispirms vajadzēja piepildīt Kristus kalpojumu zemes virsū, lai nāktu Svētais Gars. Te ir kāds dziļš noslēpums, kas atklāj Trīsvienības vienotību. Te ir arī kāda mācība mums: kamēr neesam miruši sev, kamēr vecais cilvēks turpina mūs vadīt, mēs liekam šķēršļus Svētajam Garam. Kamēr mūsu miesa nav piesista krustā līdz ar mūsu kaislībām, mēs ierobežojam Svētā Gara darbību caur mums. Tāpēc nav iespējams nodalīt ciešanas no augšāmcelšanās: tas ir viens un tas pats etaps, kas sastāv no divām fāzēm. Ja piedzīvojam vētru, tas nozīmē, ka Kristus grib mūs pārcelt otrā krastā, kur mēs būsim stiprāki, labāk apbruņoti un prasmīgāki cīņā. Kristīgajā literatūrā Gandalfa tēls (Tolkīna “Gredzenu pavēlniekā”) alegoriski atveido šo pāreju cauri nāvei. Uzvarējis tumsību, Gandalfs Pelēkais kļūst par Gandalfu Balto, un ļaunums nespēj pretoties šīs atdzimšanas spēkam. Tāpēc tik svarīga ir svēto sadraudzība un viņu aizlūgšanas…

Svētais Šarbels (1828 – 1898), mistiķis

Brālis Šarbels nomira 1898. gadā – pēc Dievam veltītas dzīves. Viņš dzīvoja askēzē un lūgšanā, ēzdams tikai reizi dienā: salātus, olīvas, kartupeļu mizas. Viņš izvēlējās sapelējušu maizi, ko citi parasti deva suņiem. Viņa dzīve bija vienkārša un pazemīga, klusa un maiga. Būdams priesteris, viņš svinēja Euharistiju ar mīlestības pārpilnu sirdi pret Kristu. Dažus mēnešus pēc viņa nāves viņa ķermenis tika atrakts: tas bija elastīgs, seja liegi smaidīja; svētais izskatījās kā iemidzis un ne ar ko neatgādināja līķi. No viņa miesas sūcās eļļai līdzīgs šķidrums. Ķermenis palika neapbedīts līdz 1921. gadam, piesaistot tūkstošiem svētceļnieku, no kuriem daudzi tika brīnumainā veidā dziedināti. 1927. gadā reliģiskās varas iestādes nolēma ķermeni no jauna apbedīt, tikai šoreiz iemūrējot to kriptā (kapličā zem baznīcas grīdas). Nekas nelīdzēja: 1950. gadā klātesošie pamanīja, ka arī no mūra sūcas eļļa! Kapu vēlreiz atvēra, un ķermenis nemaz nebija mainījies: āda mīksta un sārta, seja mierīga kā aizmigušam cilvēkam. Viņu apbedīja atkal, tomēr brīnumainā parādība joprojām nav izzudusi – no mūriem sūcas eļļa, un tūkstošiem svētceļnieku turpina apmeklēt svētā kapu.

Lūgšana. Svētais Gars, palīdzi man ietiekties Jēzus ciešanu un augšāmcelšanās noslēpumā. Dāvā man žēlastību ikvienā dzīves pārbaudījumā saskatīt garīgās izaugsmes posmu, lai es ļautu sevi vadīt turp, kurp Tu gribi mani vest. Amen. 


Jezuītu tēva Gija Leputra prieksvārds

Trīsdesmit dienas ilgs ceļš kopā ar Svēto Garu, lai nonāktu pie dziļas personiskas un neatgriezeniskas konsekrācijas, – brīnišķīga iecere!

Man kā jezuītam tas drīzāk liek domāt par trīsdesmit dienu ilgajiem svētā Ignācija Garīgajiem Vingrinājumiem! Vienīgi – Svētā Gara ietekmē jāņem vērā Mīlestības neparedzamība; tā nevar būt didaktiska un loģiska virzība, kādu mums to mantojumā atstājis svētais Ignācijs no Lojolas. Trīsdesmit dienas neparedzamais Gars mums pieskarsies jaunā, vēl nezināmā veidā, lai mūs vestu no pilnības uz pilnību.

Katru dienu prāts pieliks pūles, lai aptvertu dienas tēmu; pēc tam sevi skart atļaus sirds (“sirdij ir savi iemesli, ko prāts nepazīst!”), un visbeidzot visa persona kļūs par vienu vienīgu pateicību, tā atvērsies Svētā Gara klātbūtnes straumēm. Mēs labi zinām, ka Gars ir diskrēts un pazemīgs, Tas ieplūst izslāpušu siržu nabadzībā: Viņam raksturīgā tieksme ir kļūt nemanāmam, lai izceltu Tēvu un Dēlu vai Mariju un Baznīcu; Viņš ir bezgalīgā kvēle, kas alkst iemājot mūsu sirdīs, mūs skart un dzīvināt caur mūsu garīgo jūtīgumu – kāda veiksme tiem, kuri ilgojas mīlēt un tikt mīlēti; lai tie Viņu piesauc pazemībā un paļāvībā!

Skaists ir Žana Filipa Ruijē atradums – katru dienu mums piedāvāt kādu Svētā Gara noslēpuma aspektu, kas izteikts ar dažiem pantiem no Dieva Vārda, īsu komentāru no kāda Baznīcas tēva darbiem vai teologa skaidrojumu, piedzīvotu liecību un lūgšanu. Tādējādi mēs labāk izprotam doktrinālo viedokli, saņemam būtisku atklāsmi un vērojam, kā tēmas cita citu caurvij un papildina kā simfonijā!

Šis kopums ikvienu aicina to pilnībā izmantot; tas palīdzēs Garam brīvi darboties!

Brīvi!

Mēģināsim precizēt… Svētais Gars ir Dvesma un Uguns, Dzīvais Ūdens un Svaidījums; tas nāk kā balodis, taču aizlidotu, ja mēs pārāk trokšņotu vai iedomātos, ka varam to noķert pašu spēkiem…

Tomēr mums ir “jāsaņem Gars”, kā mūs aicina Jēzus (Jņ 20,22), – “jāsaņem” tā, kā saņemam Kristus Miesu; mums “jāpiepildās ar Viņu” saskaņā ar Pāvila norādījumu efeziešiem (Ef 5,18). Šo trīsdesmit dienu laikā, veicot kontemplatīvu darbu, es tiekšos panākt, lai mani apmeklē un piesātina šīs Trīsvienības trešās Personas dievišķais svaidījums, Tēva un Dēla mīlestības vienotība: daudzveidīgas un dažādas vibrācijas kustībā, kas mūžīgi plūst no Tēva uz Dēlu un no Dēla uz Tēvu, un tajā, kas ieskauj (un aizdedzina!) radīšanu un pestīšanas darbu; citiem vārdiem, kā sacījis svētais Irenejs, es ļaušu, lai uz manis gulst ‘Tēva otra roka’ (pirmā, tas ir, Tēva labā roka, ir dāvātais Dēls; otra ir Svētais Gars), Viņa siltā delna, Viņa kreisās rokas pieci pirksti, Gara dāvanas!

Vai vēl citiem vārdiem sakot, es ļaušu, lai šis Gars, kurš nodrošina Kristus Miesas dzīvotspēju un ir tās dzīvā dvēsele, mani pilnībā tajā iesaista un lai es arvien būtu līdzdalīgs Viņa rīcībā un esmē.

Svētā Gara klātbūtnes un bagātību atklājums, protams, ir vislielākā žēlastība, ko mums dots piedzīvot kopš Vatikāna II koncila beigām: Tēva dāvana mūsu laikmetam, kurā valda racionālisms un individuālisms! Ir tik svarīgi, lai mūsu dziļākās jūtas tiktu evaņģelizētas un tādējādi jaunā veidā atklātu “Kristus labo smaržu” un ekleziālās kopienas garšu.

Šī grāmata (paldies, Žan Filip!) katrā ziņā ir īpašs līdzeklis, lai mēs iemantotu minēto žēlastību: personiski un droši – pietiek ar to pavadīt trīsdesmit dienas; vai varbūt pat kopīgi ar savu lūgšanu grupu, ģimeni vai kopienu.

Nepalaidīsim šo žēlastību garām!