Šodienas datums: 22.06.2017  |  Vārda dienas: Ludmila, Laimdots, Laimiņš

Grāmatas

Liks Lannuā. Visumazais

Man negribas polemizēt par ģenētiskām manipulācijām, mākslīgo apaugļošanu vai abortu. Šajā grāmatā nepievērsīsimies nozīmīgajām debatēm par ētiku vai doktrīnu; mēs vienkārši kontemplēsim bērna radīšanu visā miesīgajā, psihiskajā un garīgajā kopumā – pēc Dieva attēla un līdzības.
Es šeit atrodos senās Nazaretes pašā sirdī; tolaik tā bija pilnīgi ne ar ko neievērojama vieta, nomaļus no satiksmes ceļiem; ap to virknējas pakalni, bet pār Jizreēlas līdzenumu paceļas stāva nogāze.
Saskaņā ar nemainīgo tradīciju un arheoloģiskajiem pētījumiem tiek uzskatīts, ka Jēzus Ieņemšanas vieta atrodas 200 m no šejienes, tur, kur bijušas grotas un senā ciema mājas. Tur dzīvojuši Jēzus radinieki, bet 4. gadsimtā te ieradās kristieši. Viņi atpazina šo apvidu un Marijas nama vietā uzcēla pirmo baznīcu. Marija tur bija dzīvojusi savās dzimtajās mājās. Viņas laulātais draugs uzturējās savā namā, divsimt metru tālāk.
Kādā pavasara dienā, pēc svētā Augustīna domām – 25. martā (šķiet, ka tas bija sabats), eņģelis Gabriēls ieradās pasludināt Marijai vēsti.

Marija mums atklāj noslēpumu

Dzīvības noslēpuma izpētē Marija spēs mūs vadīt tik labi kā neviens cits – tā noslēpuma, ko viņa varēja kontemplēt kopš tā piepildīšanās pirmsākumiem bez jebkāda aizsega.
Viņa ir Kunga nevainojamā meita, jaunas radības pirmdzimtā. Dievs Sev neliedza iespēju radīt šķīstu būtni, kuras gars tiecas pēc vienīgā labuma un nav aptraipīts ne ar ko ļaunu; un Viņš pilnībā respektēja šo šķīsto jaunavību.
Vispirms Marija nav aptraipīta ne ar kādu noslēgšanos sevī, viņas gars ne mazākajā mērā neliedz sevi Dieva Garam. Viņa pazīst tikai labo. Viņa „nepazīst” ļauno. Viņa ir skaista, šķīsta un neskarta, kādu Tēvs bija viņu iecerējis.
Marijas pilnīgā jaunavība ir zīme garīgajai – vēl skaistākai jaunavībai. Starp citu, viņa nav jaunava pati sevis dēļ, viņa ir tikai kalpone, pazemīga un šķīsta, nabadzīga un lēnprātīga. Lūk, kādā ziņā Marija ir jaunava sevišķi lielā mērā. Lūka to stāsta savā evaņģēlijā, rūpēdamies ne jau par to, lai kādam izpatiktu vai kādu pamācītu, jo to laiku ļaudīm tas viss bija vēl neticamāk nekā mums. Viņš rakstīja gluži vienkārši tāpēc, ka viņam rūpēja patiesība.
Aizdomas un šaubas, ar kādām daži kristieši mūsdienās izturas pret Marijas jaunavību, liecina par dziļu garīgu nabadzību. Jau pats priekšstats, ko viņi sev rada par Dēla dievišķo Personu, ir šaubu pilns, līdz ar to gluži dabiski skar arī Viņa Māti.
Kāpēc gan apšaubīt, ka Vārds Sev Marijā sagatavoja veidolu bez vainas, lai mūsu acīs parādītos „pilns žēlastības un patiesības” un lai mēs varētu „redzēt godību, kas Viņam ir no Tēva”?
Jēzus ir Mūžīgais Vārds, un Viņa Māte savā nevainojamajā šķīstībā bija vienīgā vieta zemes virsū, kur Viņš varēja cienīgi iemājot.

Manis paša garīgā pieredze attiecībā uz Mariju ir mani pārliecinājusi, ka viņa visaugstākajā mērā ir Palīgs, Sieviete, kura vissekmīgāk spēj aizvest mūsu saprātu līdz Dieva noslēpumam.
Tas ir arī iemesls, kura dēļ viņa būs mūsu pazemīgā ceļabiedrene. Es ticu, ka kopā ar viņu mēs aiziesim tālu.

Visuaugstā ēnā

Kad eņģelis aizgāja, Marija ciešā tuvībā ar Dievu sagaidīja brīdi, kad ticībā saņēma iekšēju pārliecību, ka „piepildījies tas, kas viņai tika sacīts Kunga vārdā”.
Mēs zinām, kas notika: „Svētais Gars nāks pār Tevi un Visuaugstā spēks Tevi apēnos.”
Šis un, iespējams, nenozīmē divus secīgus notikumus, tomēr tas nozīmē divas atsevišķas Dieva darbības. Ka Marijā Savu darbu veica Svētais Gars, to nevaram apšaubīt. Taču ar Savu spēku viņu apēnoja Tēvs – Visuaugstais. Ir tikai viens Tēvs, un Jēzus tiks saukts par „Visuaugstā Dēlu”.
Svētais Gars vienlaikus paaugstināja un aizsargāja Mariju, lai viņa varētu būt pilnībā vienota ar Tēvu. Bet, pateicoties Marijas fiat, šo savienību starp divām dzīvām personām, kuras brīnumainais auglis ir Jēzus Kristus, īstenoja Visuaugstais. Radītājs atmodina auglību Marijas klēpī.
 Te uzreiz gribētos sacīt: cilvēciskas būtnes ieņemšana mātes miesās notiek vietā, kur Dievam vajadzētu valdīt vienmēr. Marijas jaunavība palīdz uztvert ikvienas ieņemšanas noslēpumu: šeit darbojas Dievs. Šī klātbūtne un darbība mums būtu jārespektē.[1]

Mana sieva man ļāva braukt, bet viņas sirds sažņaudzās nemierā. Viņas veselība tobrīd nebija laba; šī iemesla dēļ mans ceļojums vienreiz jau tika atlikts.
Viņa būtu gribējusi braukt man līdzi, vēlreiz redzēt zemi, ko pirms trīsdesmit gadiem, dzīvodami Beirutā, bieži bijām apmeklējuši. Tomēr galu galā viņa mani mudināja vairs nekavēties. Viņas „jā” man bija apliecinājums, ka par spīti nemierīgajiem laikiem ir pienācis īstais brīdis doties šajā ceļā.[2]

Marija un viņas līgavainis Jāzeps

Marija ir apsolīta kādam vīram, vārdā Jāzeps, bet par to eņģelis nebilst ne vārda. Frāze „Tu Viņam dosi Vārdu Jēzus” pat šķiet Jāzepu vispār nobīdām malā, jo vārdu bērnam saskaņā ar tradīciju deva tēvs. Marija, mīlēdama savu līgavaini, šī iemesla dēļ izjuta ciešanas, taču savā neziņā centās vienkārši ticēt: ja arī es kaut ko nespēju ne paveikt, ne saprast, gan jau Dievs par to parūpēsies.
Tomēr Marijai bija jāpavēsta savam līgavainim par notikušo un jālūdz viņa atļauja doties uz Jūdeju. Lūk, kā atainots viņu dialogs kādas mūsdienu mistiķes rakstos:

„- …Šodien man ir kāds jaunums. Es uzzināju, ka mūsu radiniece Elizabete, Zaharija sieva, gaida bērnu…
- Tādā vecumā?
- Tādā vecumā, – Marija smaidot atbild. – Kungs spēj visu, un Viņš ir vēlējies mūsu radiniecei dāvāt šo prieku.
- Kā tu to zini? Vai tik šai ziņai var ticēt?
- Bija atnācis vēstnesis, kāds, kurš nevar melot. Es gribētu doties pie Elizabetes, lai viņai palīdzētu un pateiktu, ka priecājos līdz ar viņu. Ja tu man atļautu…
- […] Kad tu vēlies doties ceļā?
- Cik vien drīz iespējams, taču es tur palikšu veselus trīs mēnešus.
- Un es skaitīšu dienas, gaidot tavu atgriešanos. Brauc mierīgi…”[3]

Marija paļaujas uz Jāzepu kā sieva uz savu vīru. Nekas īsti dižs nemaz nevar notikt bez paļāvības ne vien uz Dievu, bet arī uz tuvākajiem.
Jāzeps pazina Marijas šķīstību. Arī viņš pats bija veltījies Kungam. Mēs tik tikko spējam iedomāties, cik briesmīgs apjukums un pārsteigums viņu pārņems, kad vēlāk viņš pamanīs sievas grūtniecību.
Ticības klusumā Marija gaidīja Dieva palīdzību. Tieši tad arī Jāzeps savukārt iepazīs pasludināšanas brīnumu. Viņš saņems arī Vārdu, ko dos Marijas Dēlam – Vārdu, ko viņiem bija pateikuši katram savs vēstnesis un kas kļūs par viņu atziņas apliecinājumu.

Savās ceļojuma piezīmēs kādu ierakstu esmu pasvītrojis: Neaizmirst apstiprināt mājupceļa lidojumu vismaz trīs dienas iepriekš. Man jāierodas savā birojā nākamo pirmdien – pēc nedēļas. Lidsabiedrība Sabena veic tikai vienu lidojumu nedēļā, svētdienās, un lidmašīna vienmēr ir pārpildīta. Ja nokavēšu šo lidojumu, zaudēšu rezervēto vietu, nemaz nerunājot par nākamo administrācijas padomi, sapulcēm un konferenci, kas pēc atgriešanās man jāvada Briselē, un visām lietām, kas jākārto…
Pār aizmigušo klosteri atskan dzidras zvanu skaņas no bazilikas. Visur miers. Viens no maniem istabas biedriem jau guļ, bet man negribas sekot viņa piemēram. Rīt jau mazā gaismiņā došos projām, jo vēl pirms saulrieta vajadzēs atrast naktsmājas. Tāpēc, kad došos prom, bazilikas durvis vēl nebūs atvērtas. Žēl gan, ka jāaiziet, neredzējušam Marijas namiņu, bet neko darīt.
Nazarete ieslīgst miegā kā ik vakaru, tāpat kā tajā vakarā, kad Mariju apmeklēja Gabriēls starp diviem pantiem svētā Lūkas evaņģēlija pirmajā nodaļā.

Vārds tapa miesa, (burtiski) Tas uzcēla Savu telti mūsu vidū. Naktī un klusumā sēkla Marijas miesās iziet pirmās attīstības fāzes.
Senos laikos cilvēki nespēja izprast šīs tapšanas procesu. Gadsimtu gaitā ebrejus un kristiešus apmierināja Rakstos paustās vienkāršās un skaistās patiesības.
Bībele patiesi mums māca, ka mēs esam Dieva radības. Embriju veido Kunga rokas. „Ādā un miesā Tu ieģērbi mani, kauliem un dzīslām saaudi mani.” (Īj 10,11) „Tu darināji manas īkstis, Tu nopini mani mātes miesās!” (Ps 139,13)
Mūsdienās, kad zinātne konkrētas realitātes ir padarījusi izskaidrojamākas un novērojamākas, mūsu skatījumu apdraud aprobežošanās tikai ar redzamo. Bez neredzamo realitāšu sniegtās paēnas visumazās būtnes attēls paradoksālā kārtā kļūst trūcīgāks.
Vai bērns ir Dieva radība personiski, citiem vārdiem sakot, vai viņš tiešām ir „Dieva roku darbs”, kā sacīts Rakstos? Vai arī, gluži pretēji, viņš ir radies kādas „evolūcijas ceļā attīstījušās” dzīvnieku sugas ietvaros ģenētiskas nejaušības rezultātā, vienalga, gribēts vai negribēts? Tādā gadījumā Bībele kļūdās.
Lai atšķetinātu šīs pretrunas, mēs atdosim zinātnei un cilvēkiem, kas pieder tiem, un Dievam to, kas pieder Dievam. Ievērojot šādu lietu kārtību, mēs visumazā patieso dabu varēsim izprast labāk.
Kontemplēsim mikroskopisko augli, kuru Marija sevī nes. Viņš ir Dzīvība un pasaules vienīgā Gaisma. Kaut kur ļoti tālu no šejienes gudrie jau novēro jaunu zvaigzni, kas ataust debesīs. Drīz arī viņi dosies ceļā – uz Jeruzalemi.

Es apguļos savā gultā, dungodams: „Tu ietērpies mūsu miesā, Tu, Priecīgās gaismas nesēj, Tēva mūžīgais spožums, svētais un svētlaimīgais Jēzu Kristu.” Šai gaismai – mūsdienās pavisam niecīgai un apslēptai – es vēlētos sekot līdz sava ceļa galam.  


[1] Žans Marī Enno SJ izdevumā Pâques nouvelles („Jaunās Lieldienas”), 1994 – 1995.
[2] Īstais brīdis doties ceļā: Tā gada aprīlī tika ievadītas miera sarunas, bet tās ievilkās garumā. Te vienā, te citā vietā notika atsevišķas vardarbības izpausmes un atentāti. Ebreju kolonistu klātbūtne šo okupēto teritoriju pašā vidū izraisīja saspīlējumu un naidu. Mēs vēl nebijām aizmirsuši nežēlīgo slaktiņu Hebronā un pašnāvnieku atentātus. Arābu saniknojums martā bija tik liels, ka visās malās tika aizdedzinātas ebreju automašīnas. Nablus pilsētā simboliski dedzināts tika pat Jasirs Arafats! Kā jau katru reizi, dumpji un atentāti kā pretdarbību izraisīja teritoriju aplenkumu; tādējādi es ikkuru mirkli riskēju iestrēgt Samarijā bez iespējas atgriezties. Par laimi, ceļojums, kas sākumā bija iecerēts martā, tika pārcelts par vairākām nedēļām vēlāk, tomēr es joprojām mazliet šaubījos, vai braukt. Taču aprīlī nepacietīgas un saspringtas gaidas laikā, kad, iejaucoties amerikāņu diplomātijai, ar pūlēm tika pabeigtas pārrunas par miera pasākumu ieviešanu, nodrošināja zināmu pieklusumu karadarbībā. Viena no epizodēm daudzu citu vidū…
[3] Marija Valtorta, L’Evangile tel qu’il m’a été révélé ( „Evaņģēlijs – kā man tas tika atklāts”), 1.sējums, izd. Centro Editoriale Valtortano, 1979; latviski izd. Dzīvības Straumes, 2007.

Fragments no grāmatas "Visumazais", izdevniecība "Dzīvības Straumes", 2017. Grāmata pieejama draudžu grāmatu galdos un citās tirdzniecības vietās.