Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Grāmatas

Vai visām grāmatām ir vajadzīgs Imprimatur?

Kādā no grāmatām, kas tiek izplatītas Latvijas baznīcās, ieraudzīju šādu anotāciju: „Ticības izplatīšanas kongregācijas dekrēts AAS 58/16, kuru 1966. g. 14.X aprobēja pāvests Pāvils VI, no 1966. g. 29.XII atceļ 1399. un 2318. kanonus, atļaujot publicēt rakstus par atklāsmēm, vīzijām, pravietojumiem un brīnumiem bez vietējā bīskapa ,Imprimatur””.

Protams, ka ne visi zina, kas ir Imprimatur un kāpēc tas ir tik svarīgs Baznīcai. Šajā rakstā mēģināsim atbildēt uz jautājumu, kas ir Baznīcas atļauja, un vai, publicējot kādu grāmatu, var bez tās iztikt.

Sākumā pievērsīsimies 16. gadsimtam, lai ieraudzītu, kur rodas problēma. 1559. gadā ar pāvesta Pāvila IV dekrētu pirmo reizi tika pasludināts tā saucamais “Aizliegto grāmatu saraksts”, tomēr vairākus gadus vēlāk tika atzīts, ka tā normas ir pārāk stingras, un pāvesta Pija IV pontifikāta laikā tika pasludināts Tridentes indekss. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Mūsdienu cilvēks reaģētu ar sašutumu – tā taču ir cenzūra, kurai brīvā sabiedrībā nevar būt vietas!

Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka kristiešu mentalitāte 16. gadsimtā un mūsdienās ļoti atšķiras, un lietas, kas mums šķiet nepieņemamas, tolaik tika uztvertas kā normālas. Tas, protams, nav attaisnojums, bet, ja mēs ielūkosimies dokumentos, tad ieraudzīsim, ka šajos sarakstos pārsvarā bija iekļautas triju veidu grāmatas – grāmatas, kuras grauj ticības pamatus, pornogrāfiska rakstura grāmatas un grāmatas par maģiskiem rituāliem un zīlēšanas metodēm.

Tajos laikos cilvēki meklēja vienkāršus risinājumus. Piemēram, priesteriem bija izdotas grāmatas ar grēku sarakstu un ar attiecīgu gandarījumu, kas būtu jāuzliek penitentam, lai priesterim grēksūdzē nevajadzētu lauzīt galvu, kādu gandarījumu uzlikt. Baznīcā daudzas lietas vajadzēja sistematizēt, lai labāk orientētos, tāpēc vieglāk bija izdot aizliegto grāmatu sarakstu, nekā apdomāt lietderīgas un nelietderīgas literatūras kritērijus. Mēs nevaram vainot mūsu senčus, jo viņiem tā tiešām bija vienkāršāk.

Varbūt no mūsdienu skatupunkta risinājums nebija īpaši labs, tomēr Baznīcas nodoms bija pasargāt ticīgos no grāmatām, kas var kaitēt viņu ticībai. Mūsdienās mēs daudz kritiskāk attiecamies pret drukāto vārdu, nekā iepriekšējās paaudzes. Tolaik cilvēki viegli ticēja rakstītam vārdam. Protams, ka gadsimtu gaitā šis saraksts tika mainīts, citas grāmatas tika izņemtas, citas ierakstītas, bet metode bija skaidra – ja grāmata ir sarakstā, tad to lasīt nevajag.

Zinot, kāda bija situācija, pievērsīsimies Ticības Izplatīšanas Kongregācijas dekrētam, kas tika minēts pašā sākumā. Bet šeit atkal jāsāk ar pirmsākumiem. 1965. gada 7. decembrī pāvests Pāvils VI savā apustuliskajā vēstulē Integrae Servandae, vēloties reformēt Romas kūriju, lai tā varētu labāk pildīt savu funkciju, maina Svēta Ofīcija nosaukumu un struktūru. Šī institūcija tiek nosaukta par Ticības Mācības Kongregāciju (AAS 57 (1965), 952-955.)1.

Vēlāk – 1966. gada 14. jūnijā tiek izdots Ticības Mācības Kongregācijas paziņojums (Notificatio), kurā tiek skaidrots, ka aizliegto grāmatu indekss saglabā savu morāles spēku, bet formāli vairs nesaista (AAS 58 (1966), 445.). Ne visiem bīskapiem bija skaidrs, kā rīkoties tālāk, jo bija vēl Kanonisko Tiesību Kodekss2, kas ir saistošs un tajā iekļautās normas netika atceltas. Tad visbeidzot 1966. gada 15. oktobrī tiek izdots Dekrēts, kuru dienu iepriekš aprobēja pāvests Pāvils VI un kurā tiek atbildēts uz jautājumu, vai, ņemot vērā iepriekšminētos dokumentus, tiek atcelti Kanonisko Tiesību Kodeksa 1399. un 2318. kanoni. Ticības Mācības Kongregācija pāvesta vārdā atbildēja, ka minētie kanoni tiek atcelti (AAS 58 (1966), 1186.).

Svarīgi zināt atcelto kanonu saturu. Kanonisko Tiesību Kodeksā, kas tika pasludināts 1917. gadā un 1966. gadā bija saistošs, lasām, ka 1399. kanons aizliedz izdot grāmatas, kuru saturs ir pretrunā ar Baznīcas dogmām vai morāles kritērijiem, kas saistās ar maģiju, nešķīstību, vai arī liturģiskās grāmatas bez Apustuliskā Krēsla apstiprinājuma. Turklāt 2318. kanonā tiek runāts par sodu, kas seko, ja netiek ievērotas šīs normas – ekskomunikācija. Šeit nepieciešams piebilst, ka Baznīcas soda mērķis ir cilvēka atkāpšanās no ļaunās rīcības. Ja tas notiek, sods tiek noņemts. Nekādā gadījumā nevar uzskatīt sodu kā „atriebšanos”.

Tātad, zinot šo kanonu un dokumentu saturu, varam secināt, ka ar minētiem dekrētiem tika atcelta Baznīcas prakse izdot aizliegto grāmatu sarakstu, ko ticīgajiem nebūtu vēlams izdot vai lasīt. Tomēr vēlos uzsvērt, ka nedrīkst šo dekrētu interpretēt, ka Pāvils VI atļāva „publicēt rakstus par atklāsmēm, vīzijām, pravietojumiem un brīnumiem bez vietējā bīskapa Imprimatur”!

Tāda rīcība ir līdzīga kādai vecai anekdotei, kurā jauna meitene grib iet uz diskotēku. Zvana mammai: „Mammu, iedod, lūdzu, tēti”. Mamma iedod viņam klausuli. „Tēt, vai Spartaks ir čempions?”. Tētis kliedz” „Jā, jā, protams, ka jā!”. Atdod klausuli mammai. „Mammu, tu dzirdēji, tētis atļāva”.

Vai mēs tiešām varam uzskatīt, ka pāvests atļāva publicēt visu? Vai nekādas kontroles Baznīcai vairs nav? Tātad drīkst izdot un izplatīt baznīcās jebkādu literatūru, pat ja atklāsmes nav oficiāli atzītas?

Un tagad ir laiks izskaidrot mūsdienu praksi un dažus jēdzienus. Ja tiek sagatavota drukāšanai kāda grāmata, kurā ir runa par Baznīcas mācību ticības vai morāles jautājumos (un, ja mēs runājam par privātām atklāsmēm, tas tomēr skar ticības jautājumus!), tad, kad viss ir gatavs, parasti lūdz diecēzes bīskapu, lai viņš nozīmē kādu teologu, kurš pārbaudītu, vai sagatavotā grāmata nesatur apgalvojumus, kas ir pretrunā ar dogmām vai morāli. Ja viss ir kārtībā, šis teologs izdod dokumentu Nihil obstat, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „nekas nestāv kā šķērslis”, t.i., nav šķēršļu, lai šī grāmata būtu izdota. Ja grāmatas autors ir klostera ordeņa vai kongregācijas loceklis, tad papildus ir nepieciešama viņa priekšnieka atļauja šo grāmatu izdot. Šī atļauja tiek saukta par Imprimi potest, kas nozīmē „var būt drukāts”.

Visbeidzot ir Imprimatur, kas latīniski nozīmē „lai tiek drukāts”. Ar šo vārdu apzīmē diecēzes bīskapa atļauju grāmatas publicēšanai un tās izplatīšanai baznīcās.

Vai visām grāmatām ir vajadzīgs Imprimatur? Sākumā vēlreiz atcerēsimies to nelaimīgo grāmatas anotāciju, par ko bija runa pašā sākumā. Dekrēts tika izdots 1966. gadā, kad bija saistošs 1917. gada pasludinātais Kanonisko Tiesību Kodekss. Tomēr 1983. gadā pāvests Jānis Pāvils II pasludināja jaunu Kanonisko Tiesību Kodeksu. Tātad visi dekrēti, kas attiecās uz veco Kodeksu, palika vēsturē un šodien nav saistoši. Tāpēc tā ir vai nu liela muļķība, vai apzināta cilvēku maldināšana, kad tiek izmantota šī anotācija, lai attaisnotu bīskapa atļaujas trūkumu. Un atkārtošu vēlreiz – dekrēta saturs nemaz nedod tiesības apgalvot, ka Baznīcas vārdā var publicēt rakstus vai grāmatas par atklāsmēm, vīzijām, pravietojumiem un brīnumiem.

Tomēr taisnība ir, ka bīskapa atļauja nav vajadzīga visām grāmatām. Ielūkosimies Kanonisko Tiesību Kodeksa 822. - 832. kanonos. Saskaņā ar Baznīcas likumdošanu kompetents ir tas bīskaps, kura diecēzei pieder autors vai kura diecēzē tiek izdota grāmata. Tikai ar Apustuliskā Krēsla vai Bīskapu Konferences atļauju var publicēt Svēto Rakstu grāmatas ar attiecīgiem paskaidrojumiem. Liturģiskās grāmatas un to tulkojumus var publicēt tikai ar Apustuliskā Krēsla atļauju.

Bīskapu kompetencē ir pieprasīt, lai pirms izdošanas viņiem tiek prezentētas grāmatas, kas skar ticību un morāli. Obligāti ir nepieciešama atļauja lūgšanu grāmatām, katehismiem, grāmatām, kas tiek izmantotas Baznīcas vēstures, Kanonisko Tiesību, Svēto Rakstu vai teoloģijas studijām vai mācībām skolā. Šī atļauja tiek piešķirta tikai tai versijai, kas tika stādīta bīskapa priekšā. Katram tulkojumam vai atkārtotai izdošanai ir vajadzīga atsevišķa bīskapa atļauja.

Saskaņā ar mūsdienu likumdošanu grāmatu autoriem, izdodot grāmatas, kas skar ticības vai morāles jautājumus, bet netiek izmantotas kā mācību materiāli, ir ieteicams pirms izdošanas iegūt bīskapa atļauju, jo viņa kompetencē ir rūpēties par ticības un morāles mācību.

Protams, ka nav aizliegts publicēt grāmatas par ticības un morāles jautājumiem, nav aizliegts arī publicēt rakstus par atklāsmēm, vīzijām, pravietojumiem un brīnumiem. Tomēr, ja nav Imprimatur, tādā gadījumā šīs publikācijas nevar saukt par katoliskām. Un jāatceras, ka saskaņā ar 827. kanona 4. paragrāfu baznīcās un lūgšanu namos var izplatīt vai pārdot tikai tās grāmatas, kurām ir Baznīcas autoritātes atļauja, tas nozīmē Imprimatur vai vismaz Nihil obstat.

Noslēgumā varam teikt, ka nevienam nav aizliegts publicēt rakstus vai grāmatas par jebkādu tēmu. Protams, ka esam aicināti rīkoties Dieva bērnu brīvībā. Tomēr mīlestība pret Dievu izpaužas paklausībā Viņam un Viņa dibinātai Baznīcai. Nevar izmantot Baznīcu un tās dokumentus, pārgrozot to saturu un jēgu sev izdevīgā veidā.

Ja mēs kaut ko sludinām Baznīcas vārdā, tad tam ir jābūt nodotam Baznīcas autoritātes pārbaudei, un baznīcu grāmatu galdos var atrasties tikai Baznīcas autoritātes apstiprinātas grāmatas un avīzes, nevis Dievmātes vēstis vai Vasulas vīzijas.

Mēs taču nevaram bez pilnvaras rīkoties ar naudu svešā bankas kontā un negribētu, lai kāds lien mūsu kontā. Ja mēs tik nopietni attiecamies pret naudu, cik nopietnāk ir jāattiecas pret ticības dārgumu, ko mums ir atstājis Kristus?

Atcerēsimies, ka par katru vārdu, par katru burtu dosim atskaiti Dieva priekšā, tāpēc lai privātas ambīcijas un viedokļi mums neaizēno pašu Kristu, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība. Un neaizmirsīsim bausli – Tev nebūs Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt!

Priesteris Dmitrijs Artjomovs MIC

 


AAS - Acta Apostolicae Sedis – Baznīcas oficiālais izdevums, kas satur visus oficiālos dokumentus. Tiek izdots katru gadu. Visus sējumus var izlasīt Apustuliskā Krēsla mājas lapā.

CIC – Codex Iuris Canonici – Kanonisko Tiesību Kodekss – Baznīcas juridisko aktu sakopojums. Pirmais Kodekss tika pasludināts 1917. gadā, otrais – 1983. gadā un ir saistošs šodien.