Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Grēksūdze

Jūdasa un Pētera nožēla

Ne katra vainas apziņa pauž īstu nožēlu par grēkiem un rodas no pilnīgas atvērtības Dieva žēlsirdībai. Evaņģēlijā mēs sastopam divus nožēlas veidus - Jūdasa un Pētera. 

Jūdass pēc nodevības ar lielu nožēlu un rūgtumu sirdī iet pie farizejiem un, nometot sudraba monētas, saka: "Esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis (…) Viņš attālinājās un pēc tam aizgāja un pakārās." (Mt 27, 4-5). Jūdass krita izmisumā: viņa lielās sirdsapziņas mokas un pārmetums radīja nepatiesā un maldīgā pārliecība, ka viņš ir atmests un notiesāts, Jūdasa dziļā izmisuma avots ir viņa lepnība. Jūdass atklāj paša pieļauto traģisko kļūdu, bet nesaskata Jēzus mīlestību un žēlsirdību. Lepnības dēļ cilvēks ir gatavs drīzāk mirt, nevis noliekties Dieva priekšā un lūgt žēlsirdību. Jūdass nav aklā likteņa traģisks upuris, kā daži mēz uzskatīt, bet gan savas lepnības un noslēgšanās sevī "upuris". Jūdasa vainas apziņa ir "slima", jo ved viņu izmisumā un pašnāvībā.  

Ja vainas apziņa ir slimīga, cilvēks grib pats sodīt sevi par grēku. Tomēr šāda sevis sodīšana neatbrīvo no grēka, bet ved uz pašiznīcināšanos. Ja cilvēks pats varētu gandarīt par savām vainām, Jēzus upuris uz krusta nebūtu vajadzīgs. Arī Pēteris smagi grēko. Viņš trīs reizes aizliedz savu Skolotāju un pat apstiprina to ar zvērestu. Tomēr gaiļa dziesma Pēterim atgādina Jēzus sacīto un liek apzināties savu grēku. "Viņš izgāja ārā un gauži raudāja." (Lk 22, 62) 

Grūti salīdzināt, kurš no abiem grēkiem ir smagāks - Jūdasa vai Pētera pārkāpums -, jo grēku nevar noteikt tikai pēc ārējiem parametriem - primārā ir sirds nostāja. Pēteris gauži raud, bet nekrīt izmisumā; viņa grēks neved nāvē, bet gan pie pilnīgākas uzticēšanās Jēzum (sal. Jņ 21, 15). Pētera vainas apziņa ir viņa sirdsapziņas balss, kas palīdz viņam patiesi atgriezties.  

Mūsu briedums Gandarīšanas sakramenta izpratnē atklāsies pakāpeniski, ja spēsim piedzīvot īstu grēku nožēlu un attīrīt savu apņemšanos laboties no "Jūdasa elementiem" - slimīgas vainas apziņas, paralizējoša kauna, kā arī no lepnības. Vislielākais ļaunums ir nevis cilvēka grēks, bet gan ar to saistītā lepnība, kas liek justies ievainotam un pazemotam. Lepnība liek mums noslēgties savā grēkā un neļauj atvērties Dieva žēlsirdībai. 

Kā atšķirt Pētera un Jūdasa nožēlu? 

Minēsim kritērijus, kas palīdzēs mums pazīt iekšējo situāciju, lai varētu atbildēt uz jautājumu, kāda ir mūsu grēku nožēla, cik tajā vēl ir Jūdasa "praktizētās" noslēgšanās sevī, izmisuma un neatpazītas lepnības.  

1. Atzīšanās grēkā 

Ja cilvēkam piemīt veselīga vainas apziņa, viņš pilnībā atzīst savu grēku un, patiesi nožēlojot, atraujas no tā, lai varētu savu sirdi vērst uz Dievu un priecāties par Viņa bezgalīgo žēlsirdību. Atzīstot savu grēku, Dāvids saka: "Esmu grēkojis Kunga priekšā." (2 Sam 12, 13) Savā nožēlā Dāvids vēršas pie Dieva.  

Savukārt cilvēks, kura nožēla ir kā Jūdasa nožēla, neatzīst savu grēku un nemāk no tā arī atrauties; viņš koncentrējas uz savu vājumu, kas viņu pastāvīgi nomoka. Jūdass konstatēja: "Esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis." Šī grēka atziņa nav vērsta uz Dieva un Viņa žēlsirdību, tā ir koncentrēšanās uz sevi un savu vainu.  

2. Kristus nes mūsu grēkus 

Patiesi nožēlojot, cilvēks apzinās, ka nespēj sevi sodīt par grēku, kā arī atlīdzināt un labot izdarīto ļaunumu. Tāpēc arī cilvēks pazemīgi lūdz krustā sisto Jēzu, lai Viņš uzņemtos vainu un nestu cilvēka vājuma smagās sekas. Patiesā nožēlā cilvēks "ticības acīm" atskārš, ka tad, ja Dievs nespētu piedot cilvēka grēkus, neviens Viņa priekšā nespētu pastāvēt (sal. Ps 130, 3).  

Ja cilvēkam piemīt Jūdasa nožēla, tad viņš nelūdz, lai "Otrs" nestu viņa grēka sekas, bet par izdarīto ļaunumu soda sevi pats. Jūdasa pašnāvība ir sods, kādu viņš uzlika sev par nevainīgo asiņu nodošanu. Cilvēks ar slimīgu vainas apziņu svārstās starp augstprātības un lepnības jūtām un sevis neieredzēšanu un pazemināšanu. Šī svārstīšanās reizēm ir tik sāpīga, ka cilvēkam rodas vēlme pašnāvībā aizbēgt no dzīves.  

3. Atbrīvošana no bailēm 

Ja grēku nožēla ir patiesa, tad cilvēks atbrīvojas no grēka izraisītajām bailēm un vēršas pie mīlestības. "Mīlestībā nav baiļu, jo patiesa mīlestība aizdzen bailes, jo bailes saistās ar sodu. Tas, kurš baidās, nav sasniedzis pilnību mīlestībā." (1 Jņ 4, 18) 

Ja cilvēkam piemīt Jūdasa nožēla, tad viņa rīcību nosaka bailes, jo viņš nejūtas mīlēts un pats neprot mīlēt. Viņš baidās par savas rīcības sekām un paliek iekšēji nocietinājies, negrib vai arī uzskata, ka nevar pieņemt Dieva mīlestību. Viņš jūtas pastāvīgi apdraudēts un neredz izeju no savas situācijas. Jūdasa nožēlas sekas ir izmisums. 

4. Cerības atklāšana 

Patiesi nožēlojot grēkus, cilvēks pieņem savu grēcīgo pagātni, tomēr distancējas no tās un spēj cerīgi raudzīties nākotnē. Tāpēc ar patiesa grēku nožēla ir saistīta ar apņemšanos laboties. Tā savukārt izriet no patiesas uzticēšanās sev, kuras pamatā ir paļāvība uz Dievu. Ar veselīgu vainas apziņu ir saistīta arī vēlēšanās izpaust šo atgriešanos ar konkrētiem darbiem. Pagātnes kļūdas ir rūgta pieredze, bet tieši tāpēc tās bieži kļūst par sekmīgu iespēju dziļāk uzticēties Dieva mīlestībai. Pēterim bija sāpīga pieredze, kad viņš noliedza savu Skolotāju, bet tieši šīs "laimīgās vainas dēļ" viņš uzzināja, kas ir viņš pats un kas patiesībā ir viņa Skolotājs Jēzus.  

Cilvēks ar slimīgu vainas apziņu nespēj atrauties no pagātnes: gribēdams no tās aizbēgt un izdzēst no atmiņas, viņš to nepieņem. Viņš nemācās no savām kļūdām un neprot ar cerību raudzīties nākotnē. Tāpēc arī no šādas slimīgas vainas apziņas rodas skumjas un kūtrums darboties. Nereti šādu slimīgu vainas apziņu pavada bailes no jebkādas darbības, jo tā varētu pārvērsties jaunā iespējā sagrēkot.  

5. Brīvības atklāšana 

Patiesi nožēlojot, cilvēks piedzīvo bērna brīvību, kurš ne tikai nejūtas apdraudēts tēva, mātes, drauga klātbūtnē, bet, tieši otrādi, ilgojas pēc šīs klātbūtnes, jo šajās attiecībās viņš jūtas patiesi brīvs un laimīgs. 

Cilvēks ar slimīgu vainas apziņu neprot veidot un arī nespēj vēlēties personiskas attiecības. Šīs attiecības viņā modina tikai draudus un aizdomas. Cilvēks, kas piedzīvo Jūdasa nožēlu, baidās zaudēt savu brīvību, kuru bieži saprot nepareizi. Brīvības pieredze viņa asociējas ar iespēju grēkot, no kuras viņš nespēj līdz galam atteikties. Cilvēks, kas dzīvo ar slimīgu vainas apziņu, savas sirds dziļumos atstāj "mīlestību pret savu grēku" un tieši tāpēc ir atkarīgs no grēka.  

6. Personiskas attiecības ar Dievu 

Patiesi nožēlojot, mūsu uzmanības centrā ir personiskas attiecības ar Dievu. Mums ir svarīgi būt tuvās attiecībās ar žēlsirdīgo Tēvu, ar Dieva Dēlu - mūsu Glābēju, ar Svēto Garu - spēka un drosmes avotu. Gandarīšanas sakraments ir atgriešanās pie Dieva.  

Jūdasa nožēlā nav vietas personiskām attiecībām, tajā valda vienīgi likums. Ja tas ir pārkāpts, tad jāsaņem sods.  

7. Labprātīgo grēku pazīšana 

Cilvēks, kas patiesi nožēlo grēkus, prot atšķirt nelabprātīgas, nesakārtotas vēlmes, domas un jūtas no izdarītiem grēkiem. Ļaunas domas, vēlmes un jūtas tiek uzskatītas par grēcīguma izpausmi, par noslieci uz grēku, bet pašas par sevi tās nav grēks. Cilvēks ar veselīgu vainas apziņu nevērtē kā grēku pašu likuma pārkāpšanu un nejūt arī vajadzību atzīt grēksūdzē formālu kāda priekšraksta, aizlieguma vai pavēles neievērošanu.  

Savukārt slimīgas vainas apziņas pazīmes ir spēcīga nosliece vainot sevi arī neapzinātās un nesakārtotās domās, vēlmēs un jūtās. Jo vairāk mēs baidāmies par savām negatīvajām jūtām, jo biežāk tās pie mums atgriežas. Cilvēks ar slimīgu vainas apziņu vaino sevi arī neapzinātā baušļu pārkāpšanā. Viņš justu dziļu nemieru, ja grēksūdzē neatzītu ārējus un formālus faktus – tikai kāda likuma, kas viņu saista, pārkāpumu.

8. Atzīšanās grēkos sev un citiem 

Cilvēks, kas patiesi nožēlo grēkus, nepiedzīvo paralizējošo kauna sajūtu, kas grēku atzīšanu sev un citiem padara neiespējamu. Patiesi nožēlojot, atzīšanās grēkos nesagādā milzīgas psiholoģiskas mokas. Patiesa grēku nožēla panāk to, ka cilvēks pārvar bailes no grēka sekām un tāpēc spēj pārvarēt vēlmi attaisnot sevi par izdarīto ļaunumu.  

Slimīga vainas apziņa rada kaunu, kas neļauj izdarīto grēku atklāt priesterim. Tas parasti saistīts ar vēlēšanos attaisnoties kā savā, tā arī citu priekšā. Grēku apslēpšana grēksūdzē vai arī sevis attaisnošana ir slimīgas vainas apziņas izpausme.   

9. Iespēja objektīvi novērtēt savu vainu 

Patiesas grēku nožēlas pieredze dod cilvēkam iespēju patiesi novērtēt savu vainu. Viņš neatsakās no savas atbildības, bet arī pārspīlēti nepalielina to. Cilvēks ar veselīgu vainas apziņu arī konfliktos ar tuvākajiem prot ieraudzīt robežas starp savu un citu cilvēku morālo atbildību. 

Savukārt cilvēks ar slimīgu vainas apziņu neprot objektīvi pazīt un novērtēt savas morālās atbildības pakāpi un tāpēc atrodas starp divām galējībām: pilnīgu sevis attaisnošanu un pārspīlētu sevis vainošanu. Arī konflikta situācijās ar tuvākajiem viņš krīt galējībās: pilnībā noveļ atbildību uz citiem vai arī pārspīlēti pats uzņemas visu vainu.  

10. Dzīves jēgas un harmonijas izjūta 

Patiesa grēku nožēla ir harmoniskas un sakārtotas jūtas. Patiesā nožēlā rodama dziļa dzīves jēga un harmonijas izjūta, ko grēks bija aizsedzis.  

Jūdasa nožēlai ir raksturīga vainas apziņa un nesaliedētas, saraustītas jūtas. Tās ietver sevī pretstatus: pārspīlētu vainas apziņu pavada sajūta, ka tu ne pie kā neesi vainojams; sevis apvainošana vienojas ar pārspīlētu sevis attaisnošanu; pazemošanos "stiprāko" priekšā bieži kompensē "vājāko" pazemošana. 

11. Savas dzīves pieņemšana 

Cilvēks ar veselīgu vainas apziņu pieņem sevi kopumā - tādu, kāds ir, un ar visu, kas viņam pieder; viņš redz savus talantus un tos novērtē, bet pieņem arī savu ierobežotību. Viņš neuzskata sevi ne pārāku, nedz arī vājāku, kā ir, un arī nepazemojas stiprāko priekšā. Veselīga vainas apziņa nedara viņu pārlieku jūtīgu. 

Cilvēks ar slimīgu vainas apziņu neprot pieņemt sevi, ieraudzīt savus talantus, nepieņem arī savu ierobežotību, ar skaudību raugās uz citiem un ir pārāk jūtīgs.  

12. Kāda ir mana grēku nožēla?  

Tēlaini izsakoties, slimīgu vainas apziņu var salīdzināt ar jūtām, ko piedzīvo skolēns, kas izdarījis kaut ko sliktu savam skolotājam, kurš, viņaprāt, viņu nemīl un kuru nemīl viņš pats. Pirmās skolnieka jūtas būs bailes par sevi, viņš nemierīgi jautās, kādu sodu saņems par izdarīto pārkāpumu. Skolotājs tiks uztverts kā tiesnesis, un skolnieks atradīsies skolotāja - tiesneša varā. Abi aizstāvēsies ar likumu. Skolnieks atsauksies uz skolnieku kodeksu, skolotājs - uz skolotāja tiesībām.  

Patiesā grēku nožēlā cilvēks līdzinās bērnam, kas nodarījis pāri vecākiem, kurus mīl un kuru mīlestību sajūt. Tad pirmās bērna izjūtas būs nevis bailes par sevi, bet gan sāpes par vecākiem nodarīto pārestību. Bērns nebaidīsies, ka vecāki viņu atstums, viņš pats atnāks un ar pilnīgu paļāvību un atklātību atzīsies vainā. Būs arī gatavs izciest kādu sodu. Vecāki te nebūs tiesneši, bet pildīs savu lomu kā mīlošs tēvs un māte. Bērns nejutīsies notiesāts arī tad, ja tiks sodīts. Ne vecāki, ne bērns neatsauksies uz likumu, bet uz mīlestību, kas viņus vieno. 

Kāda ir mana attieksme pret grēksūdzi: personiska vai varbūt vispirms juridiska? Vai mana nožēla vairāk līdzinās Pētera un Dāvida vai Jūdasa nožēlai? Kā kritērijs, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, var būt jūtas, kas mūs pavada, kad grēkojam un kad praktizējam Gandarīšanas sakramentu. Kas tajā dominē: vainas apziņa, bailes par sevi, kauns, ka mani notiesās cilvēks, vai tomēr pirmās izjūtas ir sāpes par attiecību pārtraukšanu ar Dievu, vēlēšanās tās atjaunot un cerība, ko dod apziņa, ka esam saņēmuši Viņa piedošanu?  

Jāzeps Augustīns SJ. Izlīgšanas sakraments. Mariāņu kongregācija, 2006.