Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Grēksūdze

Padoms tiem, kas vilcinās

Ir cilvēki, kas baidās no grēksūdzes. Tiem katoļiem, kas to dara regulāri, tas var likties dīvaini. Kāpēc gan slimam cilvēkam vajadzētu baidīties no ārsta un grēciniekam no samierināšanās un piedošanas?  

Tomēr ikdienā mēs sastopamies ar šo parādību. Tas ir neparasti, ja slims cilvēks atsakās no medicīniskās palīdzības, un katoļi, kas zina, ka viņiem ir vajadzīgs bikts tēvs, baidās tuvoties bikts krēslam. Tam ir zināms iemesls un es piedāvāju tagad uzklausīt vēl dažus vārdus, lai nepazudinātu cilvēka dvēseli. 

Skaidrs, ka dažos gadījumos var būt bailes no pārmetuma. Iespējams, ka visbiežāk tās ir sastopamas starp tiem, kas ir paklupuši un atgriežas baznīcā pēc ilgas klaiņošanas bez dvēseles aprūpes. Viņu prāti ir aizņemti ar daudzajiem gadiem, darbiem un prombūtni, kas tos šķir no katoliskā dzīvesveida, un viņi nespēj iedomāties, kā viņi tiks pieņemti. Par nelaimi viņi domā to ļaunāko.  

Protams, acīmredzot, pat ja šīs bailes tiešām būtu pamatotas, tām nevajadzētu būt par traucēkli. Lielākā daļa no mums mēdz šad un tad nodarīt pāri saviem draugiem un mēs konstatējam, ja mēs dzīvē gribam kaut ko sasniegt, tad pilnīgi bez asumiem un kritieniem nevar iztikt. Būtu pat vērtīgi savākt dažus garīgus sitienus un punus, lai vēlāk gūtu pilnīgāku samierināšanos ar Dievu. Lai gan sāpīga pieredze dažkārt dvēselei notrulina.  

Padomājiet par sirdsapziņu. Netīra sirdsapziņa ir tā, kas liek mums izsūdzēt grēkus - tā ir kā spēcīgs paisums, kas nes mūs pretī šim sakramentam. Tas būtu absurds ļauties pēkšņai vētrai, kas mūs no tā attālinātu. Un mēs tā nerīkotos, ja mēs skaidri apzinātos, kas ir priesteri.  

Priesteris ir cilvēks un grēcinieks un viņam ir savas dvēseles problēmas. Neviens no mums nedrīkst augstprātīgi noskatīties uz cita cilvēka trūkumiem. Priesterim, iespējams, ir grūtāk atkrist no ticības kā jebkuram citam parastam cilvēkam, bet tas ir tikai pateicoties viņa aicinājumam. Viņš arī nometas ceļos pie bikts krēsla un viņa personīgās attiecības ar grēku veido viņa attieksmi pret tiem, kas nožēlo savus grēkus. Daudzi no tiem, kas baidījās dzirdēt asu kritiku, ir saņēmuši sirsnīgu izpratni un līdzjūtību, kas tos ir dziļi aizkustinājusi. Priestera spējas ir ievērības cienīgas un tālu ejošas, bet tādēļ nevajadzētu viņu izcelt un nošķirt no vienkāršo grēcinieku pulka. Vēl mums jāatceras, ka šajā Sakramentā cilvēks, kas sūdz grēkus, apsūdz pats sevi, līdz ar to priesterim tas nemaz nav jādara. Viņa uzdevums ir nocelt smago nastu un parādīt pareizo ceļu. 

Vēl viens apstāklis, kas var traucēt, ir bailes par konfidencialitāti. Par to katolim nevajadzētu uztraukties sekojošu iemeslu dēļ. Tiem, kas sper pirmos soļus ticībā, šīs bailes var izraisīt neuzticību. Jo virs zemes vēl ir daudz farizeju un cilvēka pagātnes grēki var aizēnot viņa sociālo dzīvi vai traucēt biznesa karjerai, ja dziļi personīgas lietas, izstāstītas priesterim bikts krēslā, kļūtu zināmas citiem.  

Neviens labs draugs nenodos uzticību, vēl jo vairāk Baznīca. Viņa ir mūsu Māte un nevēlas, ka Viņas bērni tiktu sodīti šādā veidā. Ir konkrētas lietas, kas nostājas starp cilvēka dvēseli un Radītāju, kas nav atkarīgas ne no viena cita cilvēka, pat ne no priestera, atskaitot tikai viņa uzdevumu būt par Dieva kalpu. Un Baznīca rūpējas par to, lai šīs Dievišķais un cilvēciskais noslēpums tiktu nosargāts.  

Priesteris par to var nerunāt, bet likums ir daudz dziļāks un plašāks. Piemēram, cilvēki ir iemācījušies arī žestu valodu, un izteiksmīgākie no tiem ir saprotami bez vārdiem. Īkšķa parādīšana, galvas noliekšana, lūpu savilkšana vai plecu paraustīšana dažkārt var sniegt plašu informāciju. Bet priesteris nepielietos arī šo metodi, jo viņam nav tiesības izpaust grēksūdzes noslēpumu. Viņš arī neizpaudīs jebkuru citu informāciju, kas nonākusi līdz viņam ārpus grēksūdzes.  

Dažos gadījumos priestera pienākums klusēt var radīt viņam problēmas. Tas var pat apdraudēt viņa vai citu cilvēku dzīvi, bet daudz svarīgāk ir saglabāt grēksūdzes noslēpumu. Tas var apdraudēt viņa kā cilvēka labo slavu, bet katoļu priestera labā slava ir daudz svarīgāka. Dažkārt rīkojoties pēc cilvēciskā saprāta varētu likties, ka informācija būtu jāizpauž, bet Dievam ir savas tiesības un cilvēka vajadzības tām ir jāpakļauj. Pat ja priestera izpaustais noslēpums varētu novērst kādu sabiedrisku nelaimi, viņš nedrīkst to darīt, lai nenodarītu pāri tam cilvēkam, kas ir izsūdzējis grēkus un atrodas uz žēlastības un piedošanas ceļa. Arī ja priesterim būtu jādod zvērests, grēksūdzes zīmogs ir svarīgāks.  

Nobeigumā var teikt, ka katrs cilvēks, kas ienāk vai atgriežas Baznīcā tiek aizsargāts no visām pusēm un viņa ceļš ir skaidrs, noteikts un drošs. Bailes, kas var rasties, ir tikai nenozīmīgas ēnas - dīvaini fantāzijas spoki, kuri nekad nedrīkst nostāties starp mums un pilnīgu mūsu dzīves atjaunošanu Dievā. 

Valters Džuells. Par labu grēksūdzi, Rīgas Metropolijas Kūrija, 2002.