Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Grēksūdze

Priesteris Pauls Kļaviņš Dr.theol. Vai cilvēks var piedot grēkus?

Pēc "Grēksūdzes špikera" publicēšanas saņēmām kāda lasītāja jautājumu par to, vai cilvēks var piedot grēkus. Atbildēt uz lasītāja jautājumu lūdzām priesteri Paulu Kļaviņu. Viņš paskaidro, kas notiek Grēksūdzes sakramentā, kāda loma tajā ir priesterim un kāpēc priesteris ir nepieciešams.

Cilvēks nevar piedot grēkus, tā uzskata daudzi, taču vārdu “grēks” svarīgi saprast piedošanas kontekstā. Ja “grēku” izprotam kā pārkāpumu vai neizdarību cilvēcisko attiecību ietvaros, tad atbilstoši būtu īstenot apustuļa Jēkaba vārdus: “Izsūdziet cits citam savus grēkus” (5:16) ne tikai informācijas iegūšanas nolūkā, bet arī dziedināšanas un piedošanas labā. Varbūt esam pieredzējuši iekšēju prieku un pat zināmu atbrīvošanās sajūtu, kad kādam tuvam cilvēkam esam atklājuši savas sirds sāpes un saņēmuši pieņemšanu. Taču parasti ar “grēku” domāts morālo priekšrakstu vai likuma pārkāpums attiecībās ar Dievu, kurš ir aizvainots un piedod, ja tikai to atzīstam un nožēlojam. Garantiju šādai piedošanai piedāvā Grēksūdzes jeb Izlīguma sakraments kā starpnieciska iespēja satikt pašu Dievu Jēzū Kristū, kas Baznīcā turpina savu grēku piedošanas misiju (sal. Mk 2:5; Mt 9:2; Lk 7:48). Dievs var piedot arī tieši katram cilvēkam, bet cilvēciski un sociāli mums noder šāda garantija caur konkrētām zīmēm – sakramentiem, kurus pieņemam ticībā Dieva Vārdam un Jēzus noteiktai kārtībai. 

 „Ko saistīsiet virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs un ko jūs atraisīsiet virs zemes, būs atraisīts arī debesīs,” (Mt 16:19) Jēzus saka Pēterim. Šī saistīšana un atraisīšana, atbilstoši bībeliskai tradīcijai, ietver pilnvaras piedot noteiktos apstākļos paša Dieva vārdā. Tās uzticētas Pēterim un tiem, kas ņem dalību apustuļu kalpošanā – priesteriem - ne lai patvaļīgi izmantotu varu un manipulētu cilvēku sirdsapziņas, bet lai cilvēks labāk izzinātu sevi ar Baznīcas starpniecību un piedzīvotu Kristu, kas ir „miers un žēlsirdība“ (sal. Gal 6:16) ikvienam cilvēkam. Priesteris piedod grēkus ne sava prātīguma vai personīgā svētuma vārdā. Kad sakramenta rituālā viņš paceļ roku un saka grēku piedošanas vārdus, viņš darbojas Kristus personā (in persona Christi) ne tikai kā „pārstāvis“, bet arī kā cilvēcisks „līdzeklis“, kurā Jēzus darbojas noslēpumainā veidā.

Baznīcas starpniecība ar rituāliem var izraisīt zināmu neērtību, bet tā ir ļoti cilvēciska metode. Dievs, kas atbrīvo mūs no grēkiem, nekļūst par abstrakciju, kas galu galā izrādās mūsu pašu veidots neizteiksmīgs tēls. Caur Baznīcas kalpotāju starpniecību Dievs cilvēkam tuvojas „ļoti tuvu,“ dziļi personīgi un reizē kopīgi, pārliecinoši. Šādā perspektīvā Baznīcas starpniecība caur ordinētu priesteri-biktstēvu nāk par labu cilvēkam, jo atbilst dziļākajām dvēseles gaidām, kad cilvēks tuvojas Dievam un ļauj Viņam sevi glābt no morāla ļaunuma. Sakramenta kalpotājs pauž Dieva Dēla „iemiesošanās loģiku“, caur kuru cilvēktapušais Vārds nāk pie mums un atbrīvo mūs no mūsu grēkiem.

Tātad cilvēks īsti var piedot grēkus tikai pārdabiskā, garīgā, teoloģiskā perspektīvā, kas uztverama ar ticību. Piedošana un izlīgšana sasniedzama arī cilvēciski, taču tad parasti grēka jēdziens netiek lietots.