Šodienas datums: 20.05.2018  |  Vārda dienas: Venta, Salvis, Selva

Jaunieši

Ticība, izšķiršana, aicinājums

Rudenī gaidāmās bīskapu sinodes „Jaunieši, ticība un aicinājuma izzināšana” sagatavošanās dokumenta II nodaļa “Ticība, izšķiršana, aicinājums”.

Visā šīs sinodes gaitā Baznīca vēlas atkārtoti apliecināt savu vēlmi sastapties, pavadīt un rūpēties par katru jaunieti bez izņēmuma. Baznīca nespēj un nevēlas atstāt jauniešus un ļaut, lai pasaule pakļauj viņus izolācijai un atstumtībai. Baznīca vēlas, lai jauniešu dzīve ir labas pieredzes pilna, lai viņi nepazaudē sevi vardarbībā vai nāvē, lai vilšanās viņus nenocietina un neatsvešina – tas viss ir ļoti būtiski tiem, kuri ir saņēmuši dzīvību, ir kristīti ticībā un apzinās, ka tās ir lielas dāvanas.

Pateicoties šīm dāvanām, mēs zinām, ka piedzimšana atver cilvēku piepildītas dzīves apsolījumam, un tikt pieņemtam un aprūpētam ir galvenā pieredze, kas katra cilvēka sirdī vieš ne vien pārliecību, ka viņš netiks pakļauts bezjēdzības sajūtai vai nāves tumsai, bet arī cerību spēt izpaust savu individualitāti ceļā uz dzīves piepildījumu.

Austrumu Baznīcas gudrība palīdz izprast, kā šī pārliecība var balstīties uz analoģiju par “trīs piedzimšanām”: dabiskā piedzimšana, kad cilvēks piedzimst par vīrieti vai sievieti pasaulē, kurā var pastāvēt un tikt uzturēta dzīvība; piedzimšana caur kristību, “kad cilvēks kļūst par Dieva bērnu pateicoties žēlastībai,” un trešā piedzimšana, kas ir pāreja “no fiziskās dzīves šajā pasaulē uz garīgo dzīvi mūžībā” un kas cilvēku atver pilnīgai brīvībai (Discourse of Philoxenus of Mabbug[ME1] , 5.gs. sīriešu bīskaps, 9).

Piedāvāt citiem dāvanas, kuras pats esi saņēmis, nozīmē pavadīt cilvēkus un iet līdzās šajā ceļā, kurā viņi saskaras ar vājumu un dzīves grūtībām, it īpaši atbalstot brīvības, kas vēl veidojas, īstenošanā. Tādējādi Baznīca ar tās priesteriem priekšgalā ir aicināta sevi pārbaudīt un no jauna atklāt savu aicinājumu, kas ir rūpes par citiem, kā to sava pontifikāta sākumā ieteica pāvests Francisks: “Lai rūpētos un aizsargātu citus, vajadzīga labestība; tam ir nepieciešams zināms maigums. Evaņģēlijos svētais Jāzeps parādīts kā stiprs un drosmīgs vīrs, darba cilvēks, tomēr viņa sirdī mēs redzam lielu maigumu, kas nav vājo īpašība, bet drīzāk gara spēka pazīme un spēja rūpēties, just līdzi, būt patiesi atvērtam pret citiem un mīlēt.” (Romas bīskapa sprediķis, uzsākot Pētera kalpojumu, 2013. gada 19. martā)

No šādas perspektīvas tālāk tiks izklāstītas dažas idejas par jaunu cilvēku pavadību, sākot ar ticību un ieklausīšanos Baznīcas tradīcijā ar skaidru mērķi atbalstīt viņus aicinājuma izvēlē un izšķirošu dzīves lēmumu pieņemšanā, sākot ar to, ka apzināmies, ka dažas no šīm izvēlēm aptver ilgu dzīves posmu.

1. Ticība un aicinājums

Ticība nozīmē redzēt lietas tā kā Jēzus (Lumen fidei, 18). Ticība ir aicinājuma izšķiršanas avots, jo tā nodrošina būtisku saturu, specifisku attīstību, personīgu pieeju un pedagoģiju. Priecīgi un labprātīgi pieņemt šo žēlastības dāvanu nozīmē ļaut tai nest augļus ar konkrētām un pastāvīgām dzīves izvēlēm.

“Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos. Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.” (15, 16-17) Ja aicinājums uz mīlestības prieku ir Dieva pamataicinājums, ko Viņš ir ielicis katra jauna cilvēka sirdī, lai katra cilvēka esība varētu nest augļus, tad ticība ir gan debesu dāvana, gan atbilde sajūtai, ka esi izredzēts un mīlēts.

Ticība “nav patvērums mazdūšīgajiem, bet gan kas tāds, kas pilnveido mūsu dzīvi. Tā mums liek apzināties brīnišķīgu aicinājumu – aicinājumu mīlēt. Ticība mums apliecina, ka šī mīlestība ir uzticama un tai ir vērts atbildēt, jo tās pamatā ir Dieva uzticība, kas ir stiprāka par ikvienu mūsu vājību” (Lumen fidei, 53). Šī ticība “kļūst par gaismu, kas spēj izgaismot visas attiecības sabiedrībā,” veidojot “universālas brālīgas attiecības” starp mūsu laiku vīriešiem un sievietēm (ibid., 54).

Bībelē ir vairākas liecības par jauniem cilvēkiem, kuri saņem aicinājumu un atbild tam. Ticības gaismā viņi pamazām izprot Dieva vēlmi dziļi mīlēt ikvienu cilvēku. Tāds ir Dieva nodoms visās Viņa darbībās jau kopš laika, kad Viņš radīja pasauli kā “labu” vietu, kas pieņem dzīvību un ir dota kā dāvana uzticamu attiecību veidošanai.

Ticēt nozīmē ieklausīties Garā un ar visām savām prāta un emocionālajām spējām veidot dialogu ar Vārdu, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība (14, 6), un mācīties uzticēties Vārdam, iemiesojot to konkrētās ikdienas dzīves situācijās, kad sastopamies ar krustu un piedzīvojam prieku, atpazīstot augšāmcelšanās zīmes, gluži kā “mīļotais māceklis”. Šis izaicinājums ir jāpieņem katrai kristiešu kopienai un atsevišķam ticīgajam.

Šī dialoga norises vieta ir sirdsapziņa. Saskaņā ar Vatikāna II koncilu sirdsapziņa “ir cilvēka visslēptākā būtība un svētnīca. Tajā viņš ir divatā ar Dievu, kura balss atbalsojas tās dziļumos” (Gaudium et spes, 16). Tādējādi sirdsapziņa ir neaizskarama vieta, kurā ir klātesošs apsolījuma pilns aicinājums. Katra cilvēka uzdevums ir izšķirt Gara balsi no visām citām un izlemt, kā tai atbildēt. Kāds var pavadīt un sniegt apstiprinājumu otram cilvēkam, taču viņš nekad nevar būt viņa vietā.

Dzīve un vēsture māca, ka cilvēki nemaz tik viegli neatpazīst konkrēto prieka veidu, uz kuru Dievs katru aicina un pēc kura cilvēks tiecas, jo īpaši šajā mainīgajā un nenoteiktības pilnajā laikmetā. Citkārt cilvēkiem jātiek galā ar atrunāšanu vai citu emocionālu saistību radītu spiedienu, kas apstādina ceļā uz mērķa piepildīšanu. Daudzi cilvēki to piedzīvo, piemēram, jauneklis, kuram bija pārāk daudz bagātību, kas viņu atturēja pieņemt Jēzus aicinājumu, aizgāja noskumis, nevis priekpilns (Mk 10, 17-22). Cilvēka brīvība, lai gan tā arvien ir jāattīra un jāpilnveido, nekad nezaudē spēju atpazīt labo un īstenot to. “Cilvēki, lai gan ir spējīgi uz visļaunāko, tiklab spēj pacelties sev pāri, no jauna izvēloties to, kas ir labs, un sākt visu no gala par spīti viņu prāta un sociālajam stāvoklim.” (Laudato Si', 205)

2. Izšķiršanas dāvana

Pieņemt lēmumus un vadīt savu rīcību neskaidrās situācijās un konfliktējošu iekšējo spēku ietekmē nozīmē īstenot izšķiršanu, kas ir klasisks termins Baznīcas tradīcijā un ir attiecināms uz dažādām situācijām. Patiesi, vienu no izšķiršanas veidiem izmanto, lasot laiku zīmes, kas ļauj atpazīt Gara klātbūtni un darbību vēstures gaitā. Morālā izšķiršana turpretī atšķir labo no ļaunā. Vēl cits veids – garīgā izšķiršana, nozīmē atpazīt kārdinājumu un atraidīt to, lai turpinātu ceļu uz dzīves pilnību. Šo dažādo izpausmes veidu savstarpējā saistība ir acīmredzama, un tos nekad nevar pilnībā atdalīt citu no cita.

Paturot prātā iepriekš teikto, šajā sinodē uzmanība tiek pievērsta aicinājuma izšķiršanai – procesam, kurā persona pieņem izšķirošus lēmumus dialogā ar Kungu un ieklausoties Gara balsī, vispirms izlemjot par stāvokli savā dzīvē. Jautājums par to, kā neizniekot pašrealizācijas iespējas, ir katra vīrieša un sievietes dzīves neatņemama sastāvdaļa. Ticīgajam šis jautājums kļūst pat vēl nopietnāks un dziļāks, proti, kā var izdzīvot Evaņģēlija labo vēsti un atsaukties Kunga aicinājumam, kuru Viņš sniedz visiem, ko sastop, vai nu caur laulību, ordinētu kalpojumu vai konsekrētu dzīvi? Kur cilvēka talantus var lietderīgi izmantot: profesionālajā darbībā, brīvprātīgajā darbā, kalpojumā nabadzīgajiem vai iesaistoties pilsoniskajā un politiskajā dzīvē?

Gars runā un darbojas katra cilvēka dzīvē caur notikumiem, kas paši par sevi ir nenoteikti un neskaidri, un ir dažādi interpretējami. Lai atklātu to nozīmi un pieņemtu lēmumu, ir nepieciešama izšķiršana. Evangelii gaudium (51) izmantotie trīs darbības vārdi, proti, “atpazīt,” “interpretēt” un “izvēlēties” var palīdzēt indivīdiem vai grupām un kopienām uzņemt piemērotu virzienu, vienlaikus apzinoties, ka praksē robežas dažādās fāzēs ne vienmēr ir skaidri noteiktas.

Atpazīšana

Vispirms “atpazīšana” ir tas, kā dzīves notikumi, sastaptie cilvēki un dzirdētie vai izlasītie vārdi ietekmē personas iekšējo dzīvi, tas ir, dažādās “vēlmes, jūtas un emocijas” (Amoris laetitia, 143) un to atšķirīgās izpausmes: skumjas, nomāktība, piepildījums, bailes, prieks, miers, tukšuma izjūta, maigums, dusmas, cerība, apātija utt. Cilvēkam var šķist, ka viņu vilina vai spiež doties vairākos virzienos, bet ne par vienu no tiem nav īstas pārliecības; ir kāpumi un kritumi un reizēm pat īsta iekšēja cīņa. “Atpazīšana” pieprasa, lai šī emocionālā bagātība izpaustos un šīs jūtas tiktu pārbaudītas, neizdarot spriedumu. Tāpat nepieciešams saprast, kāda ir “pēcgarša”, proti, vai pieredzētais un tas, kas ir sirds dziļumos, saskan vai nesaskan viens ar otru.

Šajā stadijā Dieva Vārdam ir ļoti liela nozīme. Dieva Vārda apcerēšana mobilizē kaislības, kā tas ir vienmēr, kad pieskaras iekšējai būtībai, bet tajā pašā laikā tā dod iespēju kaislībām izpausties un idenificēties ar tām notikumos, par kuriem Dieva Vārds vēsta. Atpazīšanas stadijā uzsvars tiek likts uz spēju klausīties un uz cilvēka jūtām un emocijām, nevairoties no klusuma, kas var būt grūts. Tas ir nozīmīgs solis personīgajā izaugsmē, it īpaši jauniem cilvēkiem, kuri, vēl intensīvāk izjūtot dažādas vēlmes, nedrīkst ļauties izbailēm, pat atsakoties no virzības uz to, kas viņus saista.

Interpretācija

Nepietiek tikai “atpazīt” to, kas ir pārbaudīts. Nākamais solis ir “interpretēt”, citiem vārdiem sakot, saprast, uz kādu rīcību Gars aicina cilvēku caur to, ko Gars viņā ir uzjundījis. Bieži vien cilvēki pārstāj atkārtoti analizēt gūto pieredzi, norādot, ka tā atstāja “dziļu iespaidu”. Daudz grūtāk ir izprast vēlmju un piedzīvoto emociju cēloni un nozīmi un pārbaudīt, vai tās ved konstruktīvā virzienā vai izzūd pašas sevī.

Interpretācija ir ļoti jutīgs posms, kas prasa pacietību, modrību un pat īpašas zināšanas. Cilvēkam jāspēj respektēt sociālo un psiholoģisko nosacījumu ietekme, un tas prasa intelektuālo spēju piesaisti, tomēr nedrīkst krist slazdos un veidot abstraktas teorijas par to, ko būtu labi vai jauki darīt. Pat izšķiroties, “realitāte ir īstāka par idejām” (Evangelii gaudium, 231). Tāpat “interpretācija” nevar ignorēt realitāti un neapsvērt reāli pastāvošas iespējas.

Vēlmju un iekšējo pārdzīvojumu “interpretācija” pieprasa godīgu konfrontāciju Dieva Vārda gaismā un kristieša dzīves morālo prasību ievērošanu, vienmēr cenšoties tās īstenot konkrētā situācijā, kas tiek piedzīvota. Ikviens, kas ievēro šos principus, neaprobežosies ar likumpaklausīgas loģikas minimumu, bet gan meklēs veidu, kā maksimāli pielietot savas dāvanas un spējas, tā rādot pievilcīgu un iedvesmojošu piemēru jauniešiem.

Interpretācija notiek iekšējā dialogā ar Kungu, pilnībā iesaistot cilvēka spējas. Lai ieklausītos Garā, Baznīca piedāvā iespēju izmantot pieredzējuša cilvēka palīdzību, kas ir nozīmīgs atbalsts un ko ir vērts izmantot.

Izvēle

Kad atpazītas un interpretētas vēlmes un emocijas, nākamais solis lēmuma pieņemšanā ir autentiskas cilvēka brīvības un personīgās atbildības īstenošana, kas, protams, vienmēr ir saistīta ar konkrētu situāciju un tādēļ ir ierobežota. Līdz ar to izvēle tiek pakļauta impulsa aklajam spēkam, kuru mūsdienu relatīvisma rezultātā pieņem kā galējo kritēriju un kas nosaka personas ieslogošanu nemitīgās pārmaiņās. Tajā pašā laikā cilvēks vairs netiek pakļauts spēkiem ārpus sevis paša, tas ir heteronomijai. Lai to panāktu, ir nepieciešama harmonija dzīvē.

Ilgu laiku vēsturē būtiskus dzīves lēmums pieņēma cilvēki, uz kuriem šie lēmumi tieši neattiecās; vēl šodien šāda kārtība pastāv dažās pasaules vietās, kā tas ir aprakstīts šī dokumenta pirmajā nodaļā. Katras nopietnas pastorālās aicinājuma izšķiršanas programmas mērķis ir veicināt patiesi brīvu un atbildīgu izvēļu, pilnīgi brīvu no pagātnes ieradumiem, veikšanu. Izšķiršana ir galvenais rīks, kas ļauj nosargāt sirdsapziņas neaizskaramību, necenšoties ieņemt tās vietu (Amoris laetitia, 37).

Lēmumu nepieciešams pierādīt ar faktiem, lai saprastu, vai tas ir pareizs. Izvēle nevar palikt iesprostota iekšienē, tādējādi draudot kļūt virtuāla vai neīsta, kas ir reāls drauds mūsdienu kultūrā, bet tai ir jātop par rīcību, jāpieņem apveids, jāuzņem kurss, apzinoties risku tikt konfrontētai ar realitāti, kas reiz izraisīja vēlmes un emocijas. Šajā stadijā radīsies citas vēlmes un emocijas; to “atpazīšana” un “interpretācija” dos iespēju saprast, vai lēmums ir labs vai varbūt ieteicama atkārtota tā izvērtēšana. Tādējādi “iziešana” ir svarīga, pat ja pastāv bailes kļūdīties, kas, kā iepriekš redzējām, var paralizēt.

3. Ceļi pretī aicinājumam un misijai

Aicinājuma izšķiršana nav viens atsevišķs notikums, pat ja, atskatoties uz aicinājuma izzināšanas procesu, var izdalīt konkrētus mirkļus vai izšķirošas satikšanās. Kā ar visām būtiskajām lietām dzīvē aicinājuma izšķiršana prasa laiku, kamēr cilvēks vēro Kunga dotās zīmes, lai norādītu un atklātu aicinājumu, kas ir ļoti personisks un unikāls. Kungs prasīja, lai Ābrahams un Sāra atstāj savu zemi, un tikai pakāpeniski, ne bez maldīgiem soļiem, atklāja, kas sākotnēji bija domāts ar noslēpumaino “zemi, kuru Es tev rādīšu” (Rad 12, 1). Marija pati pamazām apzinās savu aicinājumu, apdomājot dzirdētos vārdus un notikumus, pat tos, kurus nesaprata (Lk 2, 50-51).

Laiks ir būtisks, lai pārbaudītu pieņemtā lēmuma iedarbīgumu. Katra Bībeles lappuse stāsta, ka ikviens aicinājums ir vērsts uz misiju, ko uzņemas vai nu negribīgi vai ar entuziasmu.

Misijas pieņemšana ietver vēlmi riskēt ar savu dzīvi un iet krustaceļu, iet Jēzus pēdās, kā Viņš apņēmīgi devās uz Jeruzalemi (Lk 9, 51), lai atdotu savu dzīvību par cilvēci. Tikai pārstājot būt savtīgi aizņemtam pašam ar savām vajadzībām, cilvēks kļūst atvērts, lai pieņemtu Dieva plānu ģimenes dzīvē, ordinētā kalpojumā vai kā konsekrēta persona, un nopietni veiktu savus profesionālos pienākumus, kā arī patiesi meklētu kopējo labumu. Īpaši vietās, kur kultūrā dominē individuālisms, jāizvērtē izvēles, lai saprastu, vai pašrealizācijas centieni ir narcisms vai tomēr tie ir vēlme dzīvot, dāvājot sevi. Tādējādi saskare ar nabadzību, ievainojamību un vajadzībām ir ļoti svarīga ceļā uz aicinājuma izšķiršanu. Turklāt garīgo semināru mācībspēkiem jāstiprina un jāveicina semināristos vēlme pievilkties ar “aitu smaržu”.

4. Pavadība

Izšķiršanas procesa pamatā ir trīs galvenās pārliecības, kas ir iesakņojušās katra cilvēka pieredzē un ko var izprast ticības gaismā un kristīgajā tradīcijā. Pirmkārt, Dieva Gars darbojas katra vīrieša un sievietes sirdī caur jūtām un vēlmēm, kas ir piesaistītas idejām, tēliem un plāniem. Uzmanīgi klausoties, cilvēks var interpretēt šos signālus. Otrkārt, cilvēka sirds sava vājuma un grēka dēļ ir dabiski sadalīta, jo to saista dažādas un pat savstarpēji pretrunīgas jūtas. Treškārt, katrs dzīves ceļš nozīmē izvēli, jo cilvēks nevar nebeidzami ilgi atrasties nenoteiktā stāvoklī. Cilvēkam jāizmanto līdzekļi, kas nepieciešami, lai atpazītu Dieva aicinājumu uz mīlestības prieku un izvēlētos atbildēt tam.

Starp šiem līdzekļiem Baznīcas garīgā tradīcija izceļ personīgās pavadības nozīmīgumu. Pavadot otru cilvēku, nepietiek tikai ar aicinājuma izšķiršanas mācību studēšanu, nepieciešama arī personīgā pieredze sirds “svārstību” skaidrošanā, lai atpazītu Gara darbību un balsi, kas katru var uzrunāt unikālā veidā. Personīga pavadība pieprasa pastāvīgu sava jutīguma atjaunošanu pret Gara balsi un atklāj otras personas rakstura resursus un bagātību.

Tas ir jautājums par cilvēka attiecību veidošanu ar Dievu, palīdzot atteikties no visa, kas var tam traucēt. Te arī rodama atšķirība starp pavadību aicinājuma izšķiršanā un psiholoģisku atbalstu, kam, kļūstot atvērtam transcendencei, bieži vien arī ir liela nozīme. Psihologs sniedz atbalstu grūtībās nonākušajiem un palīdz apzināties savus trūkumus un potenciālu. Garīgā vadība pārorientē cilvēku uz Dievu un sagatavo augsni, lai satiktos ar Viņu (Jn 3, 29-30).

Vietas, kur Evaņģēlijos vēstīts par Jēzus sastapšanos ar sava laika ļaudīm, izgaismo noteiktas īpašības, kas nepieciešamas ideālam garīgajam pavadītājam, kurš palīdz jaunam cilvēkam izšķirt savu aicinājumu. Tās ir šādas: mīlestības pilns skatiens (mācekļu aicināšana, 1, 35- 51); autoritatīvs vārds (mācība sinagogā Kafarnaumā, Lk 4, 32); spēja “kļūt par tuvāko” (līdzība ar žēlsirdīgo samarieti, Lk 10, 25-37); izvēle “iet līdzās” (Emausas mācekļi, Lk 24, 13-35); un autentiska liecība, bezbailīgi nostājoties pret iepriekšpieņemtām normām (kāju mazgāšana Pēdējo vakariņu laikā, 13, 1-20).

Uzņemoties jaunākās paaudzes pavadības uzdevumu, Baznīca pieņem savu aicinājumu līdzdarboties jauniešu priekā, nevis krist kārdinājumā kontrolēt viņu ticību (2 Kor 1, 24). Šāds kalpojums ir balstīts uz lūgšanām un lūgumu pēc Gara, kas vada un apgaismo visus un ikvienu.

No angļu valodas tulkojusi Māra Maurāne

Atgriezties uz sadaļu "Jaunieši"