Šodienas datums: 19.10.2017  |  Vārda dienas: Drosma, Drosmis, Elīna

Kapelānu darbs

Vērtīgais slimnīcas kapelānu kalpojums. Saruna ar kapelāni Inesi Lūsi

Kad cilvēku piemeklē smaga slimība vai tuvojas nāves slieksnis, aktuāli kļūst arī garīgie jautājumi. Tad neaizstājams ir priesteris, kas sniedz Slimnieku sakramentu, pieņem grēksūdzi, taču regulāru garīgu atbalstu slimnieks var saņemt no kapelāna. Tieši kapelāns var iedrošināt slimnieku, kas atrodas uz mūžības sliekšņa, pirmo reizi tikties ar priesteri.

Par kapelāna darbu saruna ar sertificētu kapelāni Inesi Lūsi, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Kapelānu dienesta vadītāju:

Kāpēc kapelāns slimnīcā ir nepieciešams?

Garīgā aprūpe slimnīcā palīdz pacientiem, tuviniekiem un arī medicīnas darbiniekiem pārvarēt ciešanas un grūtības. Kapelāns novērtē, kā cilvēka ticības, pārliecības un vērtības funkcionē krīzes un slimības apstākļos, un nodrošina atbilstošu garīgo aprūpi, empātiski ieklausoties, sniedzot atbalstu un izpratni krīzē esošajiem. Kapelāns ir kā tilts starp slimnīcu un Baznīcu, pacientu un ārstu, pacientu un tuvinieku. Viņš var dāvāt savu klātbūtni, ieklausīties, atbildēt uz garīga rakstura jautājumiem.

Vai varat padalīties ar pāris gadījumiem, kad jūsu darbs cilvēkiem ir bijis nozīmīgs?

Kādai sievietei nodaļā mira vīrs. Viņa katru dienu nāca uz slimnīcu, veltīja laiku vīram, bija viņam līdzās, pēc iespējas viņu aprūpējot. Katru dienu kā kapelāne apmeklēju viņu. Mēs daudz runājām par ticību, par Dievu un ikdienas rūpēm. Sieviete dalījās par kopā nodzīvoto laiku ar vīru. Sarunas laikā viņa bieži teica: „Jūs man esat līdzās kā māsa. Nezinu, kā būtu izturējusi bez šāda atbalsta.”

Darbā piedzīvoju daudz Dieva žēlsirdības. Mani reiz paaicināja tuvinieki pie savas radinieces un lūdza palīdzību viņas dvēselei, jo tā esot svarīgāka par miesu. Jau ieraugot pacienti, sapratu, ka sieviete ir alkoholiķe. No slimības bija novārgusi un visa dzeltena. Uzsāku ar viņu sarunu par dvēseles lietām. Bija skaidri zināms, ka viņai nav atlicis ilgs laiks šajā saulē. Tuvinieki uztraucās. Beidzot paciente ļoti skaidri deva savu jā vārdu priestera apmeklējumam. Viņa saņēma gan Grēksūdzes sakramentu, gan Slimnieka sakramentu, gan Komūniju. Vēlāk tuvinieki teica, ka esot bijuši pārsteigti, ka viņa runājusi, jo pirms tam ilgu laiku neesot bijusi komunicējama. Paciente drīz vien aizgāja mūžībā. Tuvinieku sirdīs varēja just lielu pateicību. Tajās dienās daudz domāju par Dieva žēlsirdību un Jēzus Kristus vārdiem: „Patiesi Es tev saku: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē!”

Ir gadījumi, kad nepieciešams dāvāt cilvēkiem arī kādu padomu, iedrošinājumu. Kāda sieviete griezās pēc šāda padoma: „Ko man darīt, jo vairs nespēju ilgāk klusēt? Pirms gada nomira dēls, bet nespējam pateikt vecmāmiņai patiesību. Baidāmies par viņas sirds veselību. Taču viņa visu laiku jautā.” Iedrošināju sievieti atnākt ar vecmāmiņu uz slimnīcas kapelu un šeit šo vēsti arī paziņot. Pārrunāju ar ārstējošo ārstu par šo gadījumu. Biju arī līdzās kapelā, lai vajadzības gadījumā atbalstītu. Kad meita izstāstīja, abas raudāja, pārdzīvoja. Tomēr rezultātā bija ļoti pateicīgas un vienojās apmeklēt mazdēla kapa vietu. Ģimenē ienāca miers un izlīgums.

Ļoti svarīgs atbalsts ir arī medicīnas darbiniekiem ikdienā. Saņemu zvanu no ārsta ar lūgumu atnākt uz nodaļu. Tikko bija miris vīrs un viņa sieva atradās izmisumā. Steidzos uz nodaļu. Katrs mirklis bija svarīgs. Ienākot nodaļas kabinetā, sastapu izmisušo sievu un ārstus. Ārsti vēlreiz un vēlreiz atbildēja uz sievietes jautājumiem, ka darījuši visu iespējamo, lai glābtu vīrieti. Sieviete vēlējās vēl atvadīties no vīra. Pavadīju viņu. Atradāmies kopā atvadu telpā, kur iedrošināju pieskarties un runāt. Pēc kāda laika uzaicināju sievieti doties uz kapelu. Sākumā viņa šo priekšlikumu noraidīja, tomēr piekrita. Kapelā sagatavoju siltu tēju, iedevu salveti asarām. Viņa daudz runāja, raudāja, uzdeva jautājumus, izmisuma pilnus arī Dievam. Kāpēc? Šķiet pat negaidīja atbildes, bet bija svarīgi, ka tos izsaka skaļi. Kad sieviete iedzēra tēju un pēc laika nomierinājās, aicināju sazināties ar tuviniekiem, lai kāds atbrauc viņai pakaļ. Šādā stāvoklī cilvēku vienu atstāt nevajadzētu. Mana sirds nomierinājās, kad redzēju sievieti viņas tuvinieku apskāvienos. Nodaļā apvaicājos, kā jūtas mediķi pēc notikušā? Pārrunājām notikušo un darbs varēja turpināties, jo ir vēl citi un jauni pacienti, kuri gaida ārstēšanu. Saņēmu lielus paldies no mediķiem. Viņi teica: „Mēs varam turpināt savu darbu, paldies ka parūpējies un veltīji laiku radiniecei! Tu jau arī vislabāk zini, kā to izdarīt, paldies!” Un ir labi, ka slimnīcā arī ārsti var paļauties uz kapelāna darbu. Agrāk viņiem ar šādām situācijām bija jātiek galā pašiem; tagad iespējams paļauties uz profesionāļiem un sadarboties.

Vai slimnīcās pietrūkst kapelānu?

Kapelānu patiešām pietrūkst. Diemžēl Latvijā joprojām daudzās slimnīcās kapelānu kā štata darbinieku un komandas biedru nepiesaista, lai gan Pacientu tiesību likums paredz, ka pacientam ir tiesības saņemt garīgo aprūpi slimnīcas apstākļos. Katrai slimnīcai jādomā, kā to nepieciešamības gadījumā organizēt. Ja gadījumā tomēr neorganizē, pacienti un tuvinieki paši parūpējas par šādu iespēju.

Ko kapelānu darbā vēl vajadzētu uzlabot?

Ļoti daudz jau ir paveikts, taču atsevišķas lietas vēl varētu ieviest. Pasaules pieredze rāda, ka kapelāni slimnīcās līdzīgi kā ārsti, piemēram, kardiologi vai traumatologi, specializējas. Piemēram, ja kapelāns ir piesaistīts paliatīvajai nodaļai vai pulmonoloģijas klīnikai, tad, aprūpējot tikai šīs klīnikas cilvēkus (pacientus, mediķus, tuviniekus), iespējams sniegt efektīvāku, auglīgāku un uz labāku rezultātu vērstu aprūpi. Kapelāni varētu būt kā komandas biedri, kas specializējušies nodaļu darbā.

Ņemot vērā pasaules pieredzi, varētu ieviest jautājumu lapu pacientu izvērtēšanai, lai atvieglotu mediķu rūpes, kad kapelānu aicināt, kad nē.

Domāju, ka noteikti visās slimnīcās būtu nepieciešamas arī kapelas, kur cilvēks var pabūt ar savām domām vai lūgšanās. Pašlaik, cik man zināms, šādas kapelas Rīgā ir slimnīcās - Gaiļezers, LOC, Biķernieki, TPSC, P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgas 2. slimnīca, Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca. Ļoti gaidām telpas kapelām Bērnu universitātes slimnīcā un Jelgavas pilsētas slimnīcā.

Tāpat būtu nepieciešams nodrošināt kapelānu darbu divdesmit četras stundas diennaktī slimnīcās, kurās sniedz diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Cik stundas diennaktī kapelāni ir pieejami tagad?

Slimnīcās katrs kapelāns pašlaik pats organizē savu darbu. Pārsvarā jau kapelāni strādā darba dienās un darba laikā. Vispār jau kapelānam svarīgi ir būt maksimāli uz vietas, būt pieejamam.

Kāda ir slimnīcas attieksme pret kapelāniem?

Nu jau varam teikt, ka lielākajās Latvijas slimnīcās, kurās strādā kapelāni, attieksme ir pozitīva, sadarbība ir ļoti novērtēta gan no vadības, gan mediķu puses. Šā gada oktobrī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ikgadējās dibināšanas gadadienas pasākumā, kapelāne Inta Morica saņēma Atzinības rakstu, kurš tiek piešķirts, lai izteiktu pateicību un godinātu darbiniekus par priekšzīmīgu darbu slimnīcā. Tas noteikti ir rezultāts ieguldītajam darbam mediķu izglītošanā un sadarbības veidošanā. Vēl jau, protams, būtu daudz kas pilnveidojams.

Patiesībā, lai nodrošinātu garīgās aprūpes pieejamību, lielākās cīņas līdz šim ir bijušas par štata vietām un telpām. Par kapelu pieejamību un telpām kapelāniem. Telpu jau trūkst arī mediķu vajadzībām, tādēļ esam pacietīgi un gaidām iespējas.

Kā cilvēki uzzina par iespēju vērsties pie kapelāna?

Gan slimnīcu nodaļās, gan kopīgajās telpās ir pieejama informācija. Arī, ja ārsts vai medmāsa redz pacienta vajadzību, aicina kapelānu. Tā izpaužas mediķa un kapelāna sadarbība. Arī paši pacienti un tuvinieki sameklē kapelānu, ja ir nepieciešamība. Kā arī kapelāns regulāri apmeklē slimniekus nodaļās.

Kādas šajā darbā ir lielākās grūtības?

Lielākās grūtības ir tādos gadījumos, ja mediķi nevēlas sadarboties, ir noraidoša attieksme. Tad bieži vien ir liegta iespēja nokļūt pie pacienta.

Un jaukākais?

Domāju, ka vienkārši pati misijas apziņa, ka kalpo Dievam un cilvēkiem. Tie ir arī saņemtie smaidi un pateicības. Apziņa, ka vari būt atbalsts cilvēkam kādā izšķirošā dzīves posmā. Noteikti piedzīvotās kristības, ticības dāvanas. Kā arī cilvēku dāvātā uzticēšanās un atvērtās sirdis.

Kā var kļūt par kapelānu? Vai par šo darbu maksā valsts?

Par slimnīcas kapelānu var kļūt cilvēks, kurš jūt aicinājumu kalpot slimniekiem. Cilvēkam nepieciešams iegūt vai uzsākt teoloģisko izglītību. Nepieciešams iziet apmācības kursus klīniskajā apmācībā Latvijas Profesionālajā veselības aprūpes asociācijā.

Vajadzētu sevī apzināties iejūtību, empātijas spējas, vēlmi mācīties, saprast sevi, spēju klausīties. Kapelāna darbs ir arī valsts atalgots.

Informācija

  • Latvijas likumdošana paredz, ka par kapelāna štata vietas izveidi lēmumu pieņem slimnīcas vadība. Šobrīd Rīgā strādā/kalpo četri kapelāni Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, trīs kapelāni P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, divi kapelāni Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, viena kapelāne Rīgas 2. slimnīcā. Ārpus Rīgas – viena kapelāne Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, viena kapelāne Mazsalacas slimnīcā un viens kapelāns Vidzemes slimnīcā.
  • Tā kā Rīgas Austrumu slimnīca apvieno sešus stacionārus, 2010. gadā tika izveidota atsevišķa struktūrvienība - Kapelānu dienests. Garīgās aprūpes dienests kā atsevišķa struktūrvienība pastāv arī P. Stradiņa slimnīcā. Pārējās slimnīcās tās ir atsevišķas štata vienības.

LRKB IC

Fotogrāfijā: Kapelānu dienesta vadītāja Inese Lūse pirmā no kreisās Latvijas Onkoloģijas centra kapelas iesvētīšanas dievkalpojumā 2014. gada 25. aprīlī