Šodienas datums: 19.10.2017  |  Vārda dienas: Drosma, Drosmis, Elīna

Kapsēta

Kapusvētki ir īpašs brīdis, kad pulcējamies kapsētā. Diemžēl pēdējos gados, vecākai paaudzei aizejot mūžībā, palicēji bieži tā pa īstam vairs neizprot kapusvētku patieso skaistumu un tradīcijas dziļumu, bieži pat nezina, kā kapusvētkos uzvesties un ko darīt. Nereti kapusvētki tiek uzskatīti un var kļūt tikai par radu kopā sabraukšanu un kopīgu laika pavadīšanu. Taču tā tam nevajadzētu būt.

Gatavošanās kapusvētkiem
Kā jau nosaukums liecina, kapusvētki domāti mūsu mirušajiem, tiem, kuri kapsētā apbedīti. Katoļu Baznīcas Katehisms mums atgādina mūžīgo patiesību, ka “cilvēks, būdams radīts pēc Dieva attēla, vienlaikus ir gan miesīga, gan garīga būtne”.1 Nedrīkstam aizmirst šo patiesību, jo tā mums palīdz saprast ne tikai cilvēka dzīves aicinājumu, bet arvien labāk un dziļāk to izprast un realizēt. Kapusvētkiem vajadzētu gatavoties tāpat kā jebkurām citām svinībām. Turklāt divkārši – gan fiziski, gan garīgi. Lasīt tālāk


Latvieši, šķiet, kapsētu apmeklēšanu vienmēr uzskatījuši par svētu pienākumu, šajās reizēs cilvēki sakopj savu tuvinieku atdusas vietas, aizdedzina sveces, lūdzas, kā arī kavējas atmiņās par tuviniekiem. Latvijā ir skaista un bagāta Kapusvētku tradīcija, kas liecina par īpašu attieksmi pret kapsētu un tur apbedītajiem. Latvijas kapos gandrīz uz katra pieminekļa ir attēlots kristietības simbols - krusts, kurš arī liecina par tautas kristīgo piederību.

Lasīt tālāk


1.  Lai augšāmceltos ar Kristu, ir jānomirst ar Kristu, ir nepieciešams „atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga” (2 Kor5,8). Ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu.[1] Vēlāk šīs disciplinārās izmaiņas tika iestrādātas Kanonisko likumu kodeksā (1983) un Austrumu Baznīcu likumu kodeksā (1990). 
Lasīt tālāk