Šodienas datums: 21.07.2017  |  Vārda dienas: Meldra, Meldris, Melisa

Katoliskā izglītība

Rīgā, Gustava Zemgala gatvē savu vietu ir atradusi Mīlestības māja. Seno, nemoderno, pēc pirmā acu skatiena novārtā atstāto ēku tomēr piepilda dzīvība. Šeit mājvietu ir radis bērnudārzs, notiek konsultācijas bērniem un vecākiem, bet otrajā stāvā dzīvo divas ģimenes, kas iesaistījušās bērnudārza darbā.

Nelielā ekskursijā pa Mīlestības māju dodos ar tās idejas autori un vadītāju Inu Grasmani, kura kopā ar ģimeni uz Rīgu ir pārcēlusies no Bauskas, kur meklējami bērnudārza sākumi. “Ēka bija ļoti sliktā stāvoklī. Padomju laikos te bija bērnudārzs, un mājas saimniece vēlējās, lai arī turpmāk te būtu bērni. Vieni te mēģināja iekārtoties, bet tomēr pārdomāja, jo, lai šo vietu iekārtotu, nepieciešama drosme un darbs. Mēs nenobijāmies, jo jau ilgi meklējām kādu vietu.” Inas vīrs Normunds ķērās pie darba un praktiski viss ir paveikts pašu spēkiem un rokām. Tagad ģimene tepat arī dzīvo.

Pastāstiet, kāpēc pieņēmāt lēmumu pārcelties uz Rīgu?

Bauskā dzīvojām līdz krīzes laikam. Tur nebija pašvaldības atbalsta. Tā bija mana iniciatīva, bet vecāki par to maksāja. Normunds arī piemaksāja ar savu uzņēmējdarbību. Es to uzskatu par savu skološanās laiku, kad šis pedagoģijas virziens dzima. Bet vienā brīdī, kad vecāki masveidā zaudēja darbu, visi brauca prom un pilsēta palika tukša, vajadzēja pieņemt lēmumu, ko darīt. Sapratām, ka vislabāk ir doties uz Rīgu, kur šādai iniciatīvai var dabūt finansējumu. Un sākām meklēt vietu. Dievs palīdzēja vispirms satikt partneri, kas ir mākslas terapeite Līga Ruttule. Bērnudārzā visi skolotāji ir dažādu konfesiju kristieši, tāpēc varam kopā sanākt un lūgt. Kristus ir centrā un ejam mīlestības ceļu.

Cik saprotu, tas ir jauns pedagoģijas veids. Kas ir mīlestības pedagoģija?

Šim virzienam ir vairāki akcenti, kas, manuprāt, bērnu audzināšanā ir ļoti būtiski. Tā ir manis radīta pedagoģija. Un var teikt, cilvēki, kas pievienojas, ir tās līdzautori, jo katrs ienes kaut ko savu. Tas ir inovatīvs koncepts, nav pārcelts no ārzemēm. Protams, es esmu mācījusies dažādus pedagoģijas virzienus. Es biju Vācijā. Esmu studējusi psiholoģiju, bet ļoti interesējos par pedagoģiju, jo man bija jautājumi par bērnu audzināšanu. Pamatjautājums - kā audzināt bērnus tā, lai viņi jūtas mīlēti. Tas nāca no manas nabadzības pieredzes attiecībās ar bērniem.

Arī terapeitiskajā praksē saskaros ar situācijām, kad vecāki saka: „Es bērnam visu atdevu,” bet nu jau pieaugušais bērns saka: „Labāk tu man nebūtu devis visu, bet iedevis kaut ko citu.” Man tāpēc radās jautājums – ko? Kas bērnam jāiedod, lai viņš justos labi. Mums nav tādas pieredzes, jo padomju laikā audzināšanas ziņā viss tika izpostīts. Un es meklēju atbildes uz šiem jautājumiem. Tā lēnam dzima mīlestības pedagoģija. Caur manu privātpraksi, jo audzināju bērnus. Mēs kopā meklējām un atradām.

Strādājot Bauskā un ieviešot šo praksi, izdevās palīdzēt adaptēties bērniem, kas nevarēja adaptēties izglītības iestādē. Šīs pedagoģijas pamatakmeņi ir cilvēka iekšējā būtība, ticība tam, ka tā ir vienreizēja un to nevar ielikt konkrētā rāmī. Drīzāk jāizturas ar cieņu pret to, kāds ir cilvēks. Esmu piedzīvojusi to, ka bērni ar autismu tad, kad sāc viņiem atļaut darīt to, ko viņi spēj, un to apstiprini, kļūst veselāki. Un pamazām arī veseli, jo slimības būtība – tev liek būt tam, kas tu neesi. Tad šķeļas personība un rodas neirotiski traucējumi.

Mēs bērnudārzā apstiprinām cilvēku tur, kur viņš ir. Uzdodam jautājumus bērniem, kā viņiem iet. Un ir labi rezultāti. Bērni ir stipri savā “es”. Mēs esam psihologi un terapeiti, tāpēc integrējam jaunākās terapeitiskās metodes pedagoģiskajā procesā. Bērniem, kas ir veseli, tas ir stiprinoši, bērniem, kam grūtības, tas ir dziedinoši. Piedāvājam mākslas terapiju, mūzikas terapiju, kā arī terapeitiskas sarunas, jo apmācām audzinātājus runāt ar bērniem.

Mūsdienu pedagoģija ir aizgājusi ļoti intelektuālu ceļu. Mēs domājam, ka bērnus var audzināt, ejot pa citu ceļu, ļaujot viņiem būt, kas viņi ir, nevis vardarbīgi ievest pieaugušo pasaulē. Mēs radam bērnišķu vidi, spēlējam teātri, svinam svētkus.

Kāpēc, jūsuprāt, šodienas pedagoģija ir devusies intelektuālā virzienā?

Jo satikties ar savām jūtām un emocijām nav viegli. Tas ir darbs ar sevi. Skolotājam ir vieglāk strādāt ar bērnu tikai galvas līmenī. Otrkārt, tāpēc, ka padomju iekārta atstājusi graujošas sekas uz cilvēka emocionālo inteliģenci, uz cilvēka jūtu izpratni. Ideoloģija bija tāda, ka cilvēks sākas no brīža, kad piedzimst. Līdz ar to bija izslēgta tā jūtu bagātība, kas ir mammai ar bērniņu, viņam atrodoties vēl vēderā. Pēc tam trīs mēnešos jau vajadzēja doties uz darbu. Atstāt savu zīdaini, jo tā tika propagandēts sabiedrībā kā laba lieta. Emocijām bagātais zīdaiņa vecums tika izslēgts. Nestāstīja, ka emocijas ir svarīgas. Tas nav ērti ideoloģijai, jo tad cilvēks kļūst unikāls.

Šodien cilvēki uzdod jautājumus. Es mācu arī vecākus, un vecākiem ir mīlestības terapijas kurss par jūtām, bērnu bailēm utt., jo savi bērni ir jājūt.

Esat pabijusi arī citās valstīs. Vai arī tur ir izteikts intelektuālais virziens apmācībā?

Tur nav tik ļoti izpostīta emocionālā sadaļa. Rietumu sabiedrībā bērns ir personība jau kopš dzimšanas. Tur ir cita lieta. Tur bērniem iemāca vienmēr smaidīt, sveicināties, jo tas ir pieklājīgi. Tā ir otra galējība. Kāds priesteris, kas Latvijā ciemojās, teica, ka te var pateikt, kurš cilvēks ir labs, kurš slikts. Pie viņiem visi šķiet labi, bet nekad nezini, no kuras puses duncis tiks iedurts. Var paslēpties aiz smaida.

Mums liekas, ka bērniem jāatklāj savas emocijas. Mums liekas, ka bērnam vajag, piemēram, mācīties dusmoties. Jāatrod vieds, kā dusmoties, lai nenosistu citu, tāpēc mums bērni plēš papīru, ir jūtu izlādes kambaris. Sarunājamies un jautājam, kas viņus sadusmo. Neļaujam sist citus un rupji runāt. Plosīties var jūtu izlādes kambarī.

Vai šajā pedagoģijā svarīgs ir darbs arī ar vecākiem?

Vairāk tomēr ar bērnu. Prakse rāda, ka pat tad, ja ģimene neiesaistās, bērnam sarežģītās situācijās kļūst labāk. Un vecāki ir laimīgi, ka bērnam kļūst labāk. Tie vecāki, kas ļaujas šim ceļam kopā, daudz iegūst. Arī paši. Viņi nāk uz sapulcēm, kur runājam par bērniem, audzinātājas sūta vecākiem fotogrāfijas no nodarbībām. Viņi redz, ka bērni ir laimīgi. Bērni grib nākt uz bērnudārzu. Viņi ir draudzīgi, mierīgi. Mums ir 20 bērni, bet nodarbībās tiešām ir klusums un miers. Nav haotiskā skriešana. Vecāki to piedzīvo. Kad redzam, ka bērniem ir grūtības, piedāvājam individuālas konsultācijas, piedāvājam arī mākslas terapiju, kas palīdz. Arī vecākiem.

Vai audzinātājas un pedagogi iegūst speciālu apmācību?

Mums ir apmācības kurss speciālistiem. Mūsu bērnudārza audzinātājam ir obligāti jāiziet mūsu kursi. Viņām ir pārbaudes laiks. Reizi nedēļā notiek arī sapulces, kur ne tikai lūdzamies, bet arī runājam. Kolektīvā atbalstām viens otru, jo visiem viens mērķis. Nebija viegli atrast šos cilvēkus, bet tagad šķiet, ka jau varam baudīt darbu. Sākumā cilvēki no parastās pedagoģiskās vides nesaprata, ko no viņiem gribu.

Kā jūs pāris vārdos raksturotu, kas ir mīlestības pedagoģija?

Vieta, kur cilvēks mācās mīlēt dzīvi. Visi kopā to mācāmies darīt.

Vai cilvēki nemīl dzīvi?

Dzīve kā moku kambaris? Dzīve kā smaga nasta? Bērni, kuri negrib iet uz bērnudārzu un slimo? Mums ļoti maz bērnu slimo. Bauskā vispār neslimoja. Rīgā lielāks blīvums, un vīrusi intensīvāk iet cauri. Reizi gadā tomēr krīt visi.

Vai gribat teikt, ka slimības ir saistītas ar emocionālo stāvokli?

Protams! Ja tev gribas dzīvot, ja tev patīk tas, ko tu dari, imunitāte ir stiprāka. Ja gribas slimot, ja gribas palikt mājās, tad tu slimo. Tas ir ļoti saistīts. Otra lieta ir mīlestības pedagoģijas dziedinošā pieeja. Tā ir stiprinoša, atbalstoša, tāpēc bērni ir stiprāki. Tas ir mūsu mērķis - audzināt bērnus par brīvu personību, ar kuru nevar manipulēt, kura zina, kur grib iet. Savā terapeita praksē esmu satikusi talantīgus cilvēkus, kas nav guvuši apstiprinājumu un tāpēc nav realizējuši savu talantu.

Ņemot vērā, ka Bauskā sākāt nu jau pirms 10 gadiem, vai jums ir ziņas, kā pirmajiem bērniem tagad iet? Vai tiešām viņi ir pašapzinīgāki?

Mans pirmais audzēknis ir mana meita, kurai tagad 23 gadi. Viņas dēļ tas viss tapa, jo negribēju viņu palaist bērnudārzā. Caur viņu satiku mīlestības nabadzību sevī. Viņa nav saistīta ar pedagoģiju, bet nāk palīgā, kad tas ir nepieciešams. Viņai mīlestības pedagoģija jau ir asinīs. Viņa ir pārliecināta par sevi, zina sevi, savas jūtas.

Ir lietas, kuras dzīvē nevar vairs atņemt, ja tās esi piedzīvojis pa īstam. Tu iemācies mīlēt dzīvi, ja kāds ar tevi dzīvo pa īstam. Tas nav tikai darbs, bet dzīve kopā. Tad notiek atveseļošanās. Tā ir cīņa kopā, satikšanās. Tas ir ceļš. Tas ir dziļš kopējs pārdzīvojums. Šogad pirmajā klasē aizgāja mana otra meita. Viņa arī izgāja šo posmu. Viņa ir par sevi ļoti pārliecināts bērns.

Mūsu mērķis ir stiprināt cilvēku, lai viņš var adaptēties tur, kur viņš ir. Protams, ka ir grūti pēc tam skolā, jo ir cita sistēma.

Kā jūs uztver citi pedagogi?

Mēs nevienam virsū neskrienam un mums arī nē. Pie mums nāk tie, kurus tas interesē. Nāk arī speciālisti uz kursiem, ko organizējam. Mums principā nav konkurentu, jo ir savs virziens. Apmācībā integrējam Montesori idejas, bet, manā skatījumā, viņu bērnudārzos pietrūkst izpratnes par emocionālo jomu. Mēs dodam informāciju tiem speciālistiem, kas pie mums nāk un pēc tās lūdz. Cenšamies būt draudzīgi. Mums ir laba sadarbība ar Rīgas domi, skolām, no kurām bērni nāk uz terapiju, jo mēs atbalstām gan skolotāju darbu, gan bērnus.

Jums vienā ēkā ir darbs un mājas. Vai neveltāt pārāk daudz laika darbam un bērniem jūsu pietiek?

Patiesībā bērni man ir svarīgs rādītājs, tāpēc arī dzīvojam te, lai varam būt kontaktā ar saviem bērniem. Katram bērnam jābūt paēdušam ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Sievietei ir milzīgs izaicinājums savienot profesionālo ceļu ar bērniem un ģimeni. Tas ir sievietes iniciācijas ceļš. Ja atdod visu bērniem, tad bērni pēc tam aizejot sacīs, ka viņiem nebija nepieciešams, lai visu dzīvi ziedoju viņiem. Savukārt, ja visu laiku velti tikai darbam, tad bērni pēc tam teiks: tevis nebija līdzās, tāpēc tev tagad nav tiesību kaut ko no mums prasīt. Patiesība ir kaut kur pa vidu.

Ilze Heina