Šodienas datums: 18.12.2018  |  Vārda dienas: 

Katoliskā izglītība

Mēs, cilvēki, esam Jēzus rokās!

Labā Gana katehēzes vadītājas dienasgrāmata, strādājot ar bērniem.

Kopā ar 3 – 6 gadus veciem bērniem iepazīstam mūsu Labo Ganu jau vairākus gadus. Dieva darbs bērnos ir tik īpašs un bērnu mīlestība uz Dievu šajā vecumā tik īsta, ka to piedzīvojot, radās vēlme to pierakstīt. Tā, pirms četriem gadiem, sāku rakstīt Labā Gana nodarbību dienasgrāmatu. “Ko man mācīja šī nodarbība?”, ir katra dienasgrāmatas ieraksta jautājums. Lasot dažus no tiem, iespējams arī jums tie mācīs, kas ir Labā Gana katehēze.

Visu bērnu vārdi ir mainīti.

2014./2015. m. g.

21. 02. Līga (4 gadi) spēj ļoti daudz koncentrēties, kad viņu kāds darbs aizrauj. Šodien – biķera gatavošana. Viņa ļoti priecājās par vīna un ūdens savienošanos.

07. 03. Līga bija viena pati. Viņa izbaudīja katru mirkli, bija sakoncentrējusies katru nodarbības brīdi, darbojās ļoti mērķtiecīgi un pusbalsī runāja līdzi – ko un kā viņa tagad darīs, darot darbus arī pusbalsī dziedāja.

14. 03. Bērni ļoti koncentrējās, viens darbs veda pie otra ļoti dabīgi, kā pāreja no viena otrā.

21. 03. Šodien kārtējo reizi sapratu, ka tas ir Jēzus darbs – Labā Gana nodarbības. Tas bija caur brīnišķīgu Viņa vadību, redzot, kā Viņš pats vada, aicina bērnus. Šodien ir nepatīkams laiks – auksts, snieg slapjš sniegs un ir vējš, arī baznīcā vairs nekurina. Ir drūma, apmākusies diena. No rīta bažījos, ka tādā laikā neviens neatnāks, un vēl nesen dzirdētie skeptiskie vārdi no kāda draudzes cilvēka, ka ar Labo Ganu iet uz slikto pusi, ka maz bērnu nāk un vai vispār šīs nodarbības ir vajadzīgas. Uz nodarbību atnāca Gita (6 gadi), kura nebija bijusi kopš Ziemassvētkiem un Zane (6 gadi). Nodarbība bija brīnišķīga – par Pēdējām Vakariņām! Bērni lūdzās pie katra darba, bija skaista nodarbība! Cik man no rīta viss šķita drūmi, tik tagad, pēc nodarbības, no visas sirds varu pateikties par Jēzus darbu – ka Viņš ir tas, kurš aicina bērnus, Viņš ir tas, kurš runā ar viņiem un paliek viņu sirdīs un domās. Nodarbības beigās bērni bija prieka pārpildīti un es – iedvesmota darboties tālāk. Paldies, Jēzu!

11. 04. Sākām ar prezentāciju par Kristībām. (…) Zane, kura gatavojas Kristībām, bija ļoti aizkustināta – palika vēl pēc prezentācijas beigām un atkārtoja vārdus – “Saņem Kristus gaismu!”. Viņa arī darīja visus darbus, kas saistīti ar Kristībām. (…) Šodien Līga bija visa Kristū – viss, ko viņa darīja bija mērķtiecīgi un pārdomājot par Jēzu. Viņa ļoti ilgi un pacietīgi zīmēja un tad pienāca parādīt man savu zīmējumu un ar lielu prieku teica: ”Kristus nomira un augšāmcēlās!” Arī velkot krustiņu savā Lieldienu sveces  zīmējumā, viņa atkārtoja vārdus “Kristus nomira un augšāmcēlās”, un ļoti priecājās, lēkāja no prieka. Liels prieks. Miers. Koncentrēšanās. Tie ir 3 vārdi, kas raksturo šo nodarbību.

18. 04. Iepriekš pārdzīvoju, ka bērni nezīmē brīvā stila zīmējumus. Domāju, ka vaina manī, nemāku paskaidrot bērnam, ka viņa zīmējums ir viņa lūgšana. Bet šodien, un arī jau dažas nodarbības iepriekš, sapratu, ka, tikai tad, kad bērns sevī ir pārdomājis redzēto un dzirdēto, viņš grib zīmēt un zīmē ar prieku un nozīmi – to, ko ir sapratis un pats atklājis. Līga uzzīmēja Jeruzālemi ar mūri apkārt, mājām iekšā un tad iezīmēja krustiņu un sveci un teica: “Jēzus nomira un augšāmcēlās!” Tas bija viņā un viņa par to priecājās!

2. 05. Šodien mācījos būt pazemīga un pacietīga – mācījos sekot bērna darba tempam un neskriet pa priekšu. Tā arī neparādīju bērnam divas prezentācijas kuras varētu parādīt, jo redzēju, ka šodien šim bērnam tas vēl nav vajadzīgs. Būt pacietīgai un ļaut bērnam augt un visu saprast savā tempā.

16. 05. Ļoti īpašas bija nodarbības beigas. Liene (5 gadi) skatījās lūgšanu vārdus un pati tos skaļi lasīja. Kad viņa bija visus izlasījusi, es jautāju: “Kuru lūgšanu tu gribētu pati uzrakstīt?” Un tad viņa sāka rakstīt vienu pēc otras – “Jēzus. Alleluja. Amen. Dieva Dēls. Bībele.” Apkārt viņa zīmēja tikai sev vien saprotamus zīmējumus un beigās uzrakstīja savu vārdu un telefona numuru. Tad viņa sarullēja savu lapiņu un teica: “Tā ir dāvana.” Es prasīju: “Kam tu to dāvināsi?”. Viņa atbildēja: “Jēzum!”. Tas bija brīnišķīgs mācību gada noslēgums! Lūgšana ir mana dāvana Jēzum, es pati esmu dāvana Jēzum!

2016./2017. m. g.

5. 11. Pateicība Dievam par palīgu ātrijā! Palīgs ir ļoti svarīgs, arī, ja ir maz bērnu. Ar diviem pieaugušajiem viņi saņem katrs visvairāk un vislabāko, jo ir kāds, kurš lasa, jautā, ir kopā ar bērnu veicot darbus un lūdzoties. Ļāvu Annai (4 gadi) pēc tam, kad viņa ir noklausījusies lasījumu, brīvi darboties ar figūrām. Anna darbojās ļoti ilgi un ar domu. Piemēram, pēc lasījuma par Jēzus dzimšanu, viņa uz eņģeļa spārniem  uzlika Jēzu un aiznesa Viņu pie aitiņām, kuras bija palikušas ganībās vienas, kamēr gani bija kūtī. Avis viņa nolika ap silītē gulošo bērniņu tieši tāpat, kā iepriekš tur bija stāvējuši cilvēki – Jāzeps, Marija, gani. Tā bija viņas lūgšana, tās bija viņas pārdomas par šo notikumu. Ir svarīgi ļaut bērnam pašam pārdomāt!

19. 11. Šodien mani uzrunāja tas, kā bērns spēj koncentrēties 4 gadu vecumā. Kārlis (4 gadi) – viņš visu dzird, visu ievēro! Pie darbiem – viņš viss ir tajos. Es varu tikai mācīties šādu spēju koncentrēties! Ivo (6 gadi) strādāja ar darbu “Altāris I”. Cik patiesi un no sirds viņš lūdzās. Vienkārši un patiesi – šādu lūgšanu varu mācīties no viņa. Būt līdz mazumam mazai un vienkāršai lūgšanā! Pabeidzis lūgšanu, nodzēsis sveces, viņš gribēja vēlreiz – es atkal iededzu sveces. Viņš lūdzās, pabeidza, nodzēsa sveces un gribēja vēl, bet nodarbība jau bija jābeidz. Bērnam lūgšana nav nekas tāls. Kad viņš saprot lūgšanu, tā viņam ir ļoti vērtīga.

21. 01. Šodien varēju piedzīvot, kā Dievs runā ar bērniem viņu sirdīs. Gandrīz katrā bērnā to varēju redzēt un just, bet īpaši Karīnā (6 gadi). Viņa atnāca dusmīga, klusa, ne tāda, kāda viņa ir parasti, kad viss ir labi. Arī nodarbības laikā viņa apvainojās uz citu bērnu un dusmojās. Nodarbība ritēja, viņa darīja dažus darbus un nodarbības beigās – noslēguma lūgšanā viņai bija tiešām daudz ko teikt Jēzum. Viena no viņas lūgšanām bija: “Es tevi mīlu, Dievs!”. Viņa to teica ar ļoti lielu prieku un no sirds. Es jautāju: “Kā tev šķiet, vai Dievs arī tevi mīl?”. “Jā!”, viņa uzreiz un ar lielu prieku atbildēja. No visas sirds viņa sāka stāstīt, kā Dievs mūs un viņu pašu mīl, kā Dievs visu ir radījis un mīl mūs, arī tad, kad esam dusmīgi vai bēdīgi, vai nobijušies. No visas sirds viņa gribēja dziedāt dziesmu un aizgāja mājās ļoti priecīga, dziedot par Dieva Valstību. Pateicība Dievam!

18. 02. Skaists brīdis bija, kad Sanita (6 gadi) pārdomāja līdzību par Labo Ganu. Viņa to šodien dzirdēja pirmo reizi un saprata, ka Labais Gans ir Jēzus, bet par avīm vēl nesaprata. Savā zīmējumā viņa zīmēja Jēzu kā Labo Ganu un pie Labā Gana kājām viņa uzzīmēja pērli. Pēc tam blakus arī lielu dāvanu, galdu un torti uz galda – svinības. Pašās beigās viņa uzzīmēja avis un stāstot par savu zīmējumu teica, ka tas viss ir sagatavots avīm. Tādos brīžos es kaut nedaudz varu ielūkoties tajā, kādus augļus nes mūsu kopīgās pārdomas par Jēzu. Bet cik daudz vairāk Dievs dara viņas sirdī, ko viņa nespēj izteikt vārdos un es nespēju saredzēt! Arī Ivo šodien vairākas reizes atkārtoja skaļi, ka viņš zina, kas ir Labais Gans un kas ir avis. Viņam neviens to nejautāja, viņš pats sev un man, un citiem to priecīgi un pārliecināti pasludināja. Noslēguma lūgšanas laikā, viņš paskatījās uz attēlu, kurā bija Labais Gans ar aitiņu klēpī un teica: “Re, kur mēs! Mēs, cilvēki, esam Jēzus rokās!” Mēs pārējie uz to atbildējām: “Pateicība Dievam!”.

 Fragments no Ilzes Možeikas, Aizkraukles draudzes Labā gana katehētes, dienasgrāmatas.

 Atgriezties uz sadaļu "Katoliskā izglītība"