Šodienas datums: 19.12.2017  |  Vārda dienas: Sarmis, Lelde

Kultūra

Pēcvārds Nacionālā teātra izrādei „Bišumāte un vilkacis”

Otrajā Adventa svētdienā, 4. decembrī, Rīgā, Latvijas Nacionālajā teātrī, notika pirmizrāde dzejnieces Annas Rancānes lugai „Bišumāte un Vilkacis”. Izrādi iestudējis režisors Valdis Lūriņš, tajā spēlē tādi aktieri kā Marija Bērziņa, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Ilze Rūdolfa, Mārtiņš Brūveris, Gundars Grasbergs, Ivars Kļavinskis, Mārcis Maņjakovs, Uldis Norenbergs, Normunds Laizāns, Voldemārs Šoriņš. Scenogrāfiju veidojis Oskars Dreģis, mūziku komponējis Valdis Zilveris. Izrāde ir teātra repertuārā, un ir tā vērta, lai tiktu skatītāju līdzdzīvota un līdzdomāta. Jo garīgā realitāte vienmēr ir vērta. Un par to saistībā ar šo uzvedumu ir šeit lasāmie skatījumi.

Kāpēc neredzam?

Kā jau varēja prognozēt, teātra kritika, uz kuras redzīgo skatījumu gribējās cerēt, jau atkal izrādījās bezspēcīga mākslas priekšā. Tāpēc, cik nu nācies novērot, ne jau tās augstākās raudzes teātra kritikas metode, kas parādās avīžu publikācijās, ir tāda: iztirzāt dažas detaļas, parasti parādot, cik tās ir neveiksmīgas no iestudējuma, apgaismojuma, skaņas viedokļa utml., tādējādi vārdā nenosaucot, bet norādot režisoram uz neveiksmi; aktierus iztēlot par upuriem, kuri cenšas cik var, bet meistarības jau nu arī viņiem pietrūkst, lai pārvērstu lugu kritiķim baudāmā produktā; pa starpām dzirdama kāda augstprātīga nopūta, ka autorei šī taču ir pirmā luga, un tas, kā lasītājam jānoprot, jau vien ir bēdīgi; un visbeidzot, jā, protams, īlens no maisa ārā gan! – jau atkal par Latgali! ... Jā, par Latgali, par Latvijas pierobežu, taču ne tikai par to. Patiesībā par Latviju, ja vēlaties, par cilvēci – par to cilvēces daļu, kas dzīvo Latvijā, un mūsu dzīvi pierobežā.

Izrādes veidotāji par tās pamattēmu sauc pierobežas izjūtu – starp dzīvi un nāvi, starp mirušajiem, kuri spēj dzīvos aizvien ietekmēt, starp sapni un realitāti, starp maksimālismu un pieticību.[i] Varētu piebilst: tā ir arī saruna par atrašanos pie tās lielās robežas, kas jāpāriet sevī, lai nokļūtu no neticības ticībā. Lai, sakot svētā pāvesta Jāņa Pāvila II grāmatas virsraksta vārdiem, pārkāptu cerības slieksni un noenkurotos tajā. Izrādē notiek šīs patiesības pašparāde, ka cilvēks ir būtne attiecībās ar Dievu un ar līdzcilvēkiem. Vai, atkal jau citējot svētā pāvesta Jāņa Pāvila II dzejas rindas: „Mēs pa sasaistēm staigājām.” Citiem vārdiem sakot, nav nekādu abstraktu attiecību, kas būtu ārpus laika un telpas, un ārpus mūžības, ārpus Dieva skatiena.

Anna Rancāne izrādes programmā raksta, ka tās pirmajā daļā „Madaunīki” redzams laiks pēc valstiskuma neatkarības atjaunošanas, kad, poētiski sakot, „cerība un ticība saglabāt bišumāti stropā, lai var atjaunot saimes, bija tik trausla un būtībā neīstenojama”. Visi cilvēki – „jaunais (turīgais biznesmenis) latvietis” Silvestrs, viņa sieva Alda, kaimiņš Juris, policists Andris, kuram skolas laikā nācies piedzīvot ņirgāšanos un pazemojumus, prasmīgais cūkkaušanas meistars Miķelis... Arī ratiņkrēslā sēdošā Domicele, kura, šķiet, dzīvo vairs tikai tai realitātē, kas saistās ar pēckara laiku, mežā slapstošos Kazimiru un epizodi, kad viņai nācās pa gabalam vien no bunkura iznest mīļotā mirstīgās atliekas, un kad, lai izturētu, viņa visu laiku dzied lūgšanu dziesmu „Labais Jēzu”. Viņi visi ir savstarpēji saistīti. Daudz vairāk nekā sākumā ārēji šķiet.

Uz skatuves risinās sadzīviski krimināla intriga, kurš gan ir noindējis Silvestram piederošās bites, jo viņš līdzās citiem biznesa veidiem nodarbojas arī ar dravniecību? Taču patiesībā nonākam pie izrādes autores, režisora un aktieru pārdzīvotā uzšķērduma un dziedinājuma. A. Rancāne raksta: „.. paaudžu ģenētiskajā atmiņā neizdzēšami ir saglabājies vēl arī kas cits – pasaules kara un pagātnes sadursmju, kaislību un naida pēdas dzimtas vēsturē. Brālis gāja pret brāli. Kaimiņš pret kaimiņu.” Sīkā kriminālā intriga ir tikai ieejas durvis cilvēku dzīvē, kurā bija šausmas, bailes, cerības, mīlestība, viss cilvēciskuma spektrs necilvēciskā iekārtā. Tāpēc tagad viss apvēršas ar kājām gaisā, ikdiena kļūst bibliski simboliska: brālis grib nogalināt brāli, māte tiešām atdod dzīvību par dēlu, kuru kādreiz kā sev uzticētu mazuli bija „piesavinājusies”... Tas viss noskaidrojas zibens ātrumā nepārspējamajā bēru ainā, kur uz bērinieku mielasta fona noris abu kādreizējo draudzeņu – izsūtītās Domiceles un partijnieces, pēdējā dzīves laikā „točkas” turētājas Agates dialogs viņsaulē. Un šā dialoga blīvums apvērš otrādi skatītāja iekšējo pasauli, ļaujot ātri un dziļi dziedināt to sāpi, ko mēdz saukt par kolektīvās atmiņas traumu.

Otrā daļa „Kalimbamba” risinās kādā, teiksim, šā gadsimta, šīs tūkstošgades jaungada naktī, krodziņā. Skaņas un gaismas ir pavisam citādas, jo „pierobežā jau ienākušas citas vēsmas – bišumātes naivās sargāšanas vietā te valda citi, nerakstīti likumi un paradumi, kurus nosaka vilkači. Vai vilkači ir no mūsu pašu vidus.. Un pāri līdz šim mierīgajai robežas līnijai.. sāk velties svešas miglas vāli .. Realitāte ir cita – laiks, kad Latgalē pat sveši cilvēki cits citu sauca par „muoseni” vai „bruoleiti”, ir aizgājis,” raksta Anna Rancāne. Joprojām tomēr vide, kurā turpinās dzīve, meklējot laimi, kaut mirkli atpūtas, piepildījuma un gandarījuma. Tikai sīkās kriminālintrigas vietā ļaudis, lai izdzīvotu, tagad ir iesaistīti degvielas kontrabandā, azartspēlēs, citi mirst no Preiļu „krutkas”, Alda izvēlas „būt attiecībās” ar vilkaci un palīdzēt starptautiskā cilvēku kontrabandā, lai izvilktu dēlu no parādiem. Ja neskaita smagā metāla anestezējošo rēkoņu, kurā var aizmirsties un izkliegt tukšuma izjūtu, valda nogurums. Vai, runājot Aldas vārdiem, ko viņa saka Jurim: „Kāda tam jēga? ... nogurumam? Tu esi viens, tu visu dari viens, vakaros un naktīs esi viens. Juri! Brauksim no šejienes prom!” Taču ir pilnīgi skaidrs, ka projām aizbraukšana neko nelīdzēs, neko neatrisinās neviena cilvēka dzīvē. Jo, kā saka Astrīdas Kairišas varone filmas „Ezera sonāte” finālā, noraidot Rūdolfa lūgumu būt kopā: mēs nekad nebūsim vieni! Tās dzīvju sasaistes no tiem „senajiem laikiem”, no ne tik senajiem un no pašiem vistagadējākiem laikiem ir mūsos. Tās var pārveidot par kaut ko jēdzīgu, bet ir jāpāriet robeža. Ne tā, kas šķir zemi, kur lētāka degviela, no mūsu zemes, bet cita. Eksistenciālā robeža. Tā, kas ir katrā cilvēkā starp būt un nebūt. Neko jau neatrisina arī Miķelis, kurš sevi reklamē tā: „Tev nav kāds trešais vepris? Es varu ar vienu dūrienu... i gatavs. Zinu, kā darīt, lai lopiņš nemocītos,” un novelk šo robežu ārēji, pieliekot punktu Viktora dzīvei.

To lielo robežu pāriet Alda, kura gandrīz nosalst mežā, vēlēdamās beidzot vairs neko nejust, taču paliek dzīvē, jo viņu atrod dēls. Un šai ainā klātesošas ir dvēseles – to cilvēku, kas vairs nav ar mums šaisaulē, bet mīlestībā paliek vienotas ar mums Dievā. Mēs patiesi nekad neesam vieni... Un tas nozīmē, ka viss var būt citādāk, labāk.

Nav ne jausmas, kāpēc kritiķim likās, ka tas ir eņģeļu koris. Varbūt tāpēc, ka no visa tā, kas ir garīgā realitāte, vismaz izdomātu eņģeļu tēli plaši figurē popkultūras filmās, kartītēs, figūriņās utml.? Būtu interesanti zināt, kā kritika domā, cik eņģeļu var uznākt uz vienas skatuves? Tas, protams, ir joks pēc līdzības ar slaveno viduslaiku jautājumu: cik eņģeļu var uzsēsties uz adatas gala? Šis jautājums bija lielisks paņēmiens, kā iemācīt cilvēkam garīgās realitātes sapratni. Tā kā eņģeļi ir garīgas būtnes, bet adata ir materiāla, uz tās gala, lai cik tas niecīgs liktos, var nolaisties neskaitāms pulks eņģeļu. Taču, ja no eņģeļiem atkal pievēršamies cilvēkiem, diemžēl ir jāatzīst, ka mūsu pašu kultūras vidē ateisma dēļ diemžēl lielā mērā ir izzudusi Eiropas, un tātad arī latviešu kultūras koda atslēga. Sastopoties ar mākslu, kas ir smelta no Avota, atklājas nesapratne un bezspēcība. Un tad jautājums par bišumāti un vilkaci ir jāpārjautā attiecībā uz mūsu inteliģences jeb intelektuāļu atbildību par savu kultūru.

Māra Kiope, Dr. Phil.,
LPU filiāles RARZI asociētā profesore

 

Ar Kristus skatienu...

Šīs ir tikai dažas pārdomas, kas radušās pēc izrādes... Vēlos tās izteikt ne tikai aiz pateicības izrādes veidotājiem, bet arī kā reakciju uz dažām visai „brutālām” un neizprotama sekluma recenzijām, kuras noteikti sāpina... Varbūt šīs rindiņas var sniegt stiprinājumu un apliecināt: „Mēs lepojamies ar Jums!”

Vispirms jau neizsakāms milzīgs paldies...! Satriecošs pārdzīvojums... Pēc mēteļa paņemšanas no garderobes apsēdos, un bija sajūta, ka jāpasēž vēl šai noskaņā. (Jutos kā pēc dziļas lūgšanas.) Saņemts tika ļoti, ļoti daudz. Man šķiet, ka tāda dziļuma izrādi vēl nebiju nekad piedzīvojusi. Bez lišķības un pārspīlējuma jāsaka – pasaules klase! Pārsteidza vispirms jau satura eksistenciālais līmenis. (Un, protams, lielāko daļu no šī pārdzīvojuma nav iespējams izteikt vārdos. Katrs saklausa atbalsis, „izlaižot caur sevi”.) Tad vēl – tie darbības paralēlie slāņi... Vienā slānī viena virzība un asociācijas, otrā – vēl citi; un tie saspēlējas, pārklājas un savijas. Nezinu – kā gan viens no kritiķiem varēja runāt par kādu „fragmentāciju”, ja tas ir īsts viengabalainības meistardarbs. Un vēl – uzrunāja tā neverbālā informācija, kas lielās devās plūda no skatuves; ar vizuāliem tēliem un kustībām, gaismu spēli, skaņām.

Vairākas pilnīgi satriecošas ainas, ko (noteikti) izjutu subjektīvi: it īpaši – tuvu finālam laiku aizturošā palēninātā „deja” ar krēsliem, bet arī dēla un mātes sasaukšanās un savstarpējie meklējumi, aizgājušo ēnas, kas pulcējas pie sniegā pakritušās Aldas, un daudzas citas ainas, kurās satiekas pagātne un tagadne, kur pagātne ienāk, ielaužas tagadnē un nav gatava to atstāt.

Pāri visam novērtēju laicīgā un mūžīgā satikšanos, smalkās vibrācijas un tos satriecošos elpojošos vārdus: „Vai dzirdi, kā elpo pierobeža?”

Jā, šī izrāde elpo dziļi... Vienu vārdu sakot, bija tā it kā justu Kristus skatienu, Viņa acu skatienu uz katra personāža dzīvi un sirdi...; bet arī uz cilvēka dzīvi kopumā, kas jau nevar būt abstrakta, vai ne. Un te tā atklājās mūsu (nogurušajā) Latvijā, mūsu sasāpējušajā laikmetā. Jā, šķita – šie cilvēki ir tik dzīvi, tik īsti... (Te man atmiņā nāca epizode no Edītes Šteinas dzīves, kad viņa, vienā elpas vilcienā izlasījusi Avilas Terēzes „Dzīvi”, izteica savus iespaidus vienā teikumā: „Tā ir patiesība.”). Vēl – ciešanu jūra bija jūtama katrā liktenī: katrs atsevišķi un tomēr kopā...; visi turas kopā un tomēr slēpjas cits no cita...; slēpjas un tomēr spēj mesties palīgā, kad vajag... Kad vajag... Bet vajag jau visu laiku... Mēs taču nevaram cits bez cita... Jāturas kopā! To var tikai elpojot dziļi – kopā ar Dievu...

Noslēgumā – par mūsu sabiedrību... Izrādes iespaidā, pēc šīs „patiesības stundas”, šķiet, izjūtu kaut ko grūti izsakāmu: Sažņaudzas sirds, apjaušot to visu... Cik ļoti cilvēkam nepieciešana glābšana (!), viņa dvēsele pilnīgi brēc pēc pestīšanas, pēc dievišķas žēlsirdības... Un ko dara cilvēks?... Viņš maldās apkārt un pūlas saviem spēkiem „kaut kā” tikt galā ar savu dzīvi... Bet mēs taču esam radīti laimei!... Vai tad ne?

Baiba Brūdere, Dr. Theol.,
LPU filiāles RARZI asociētā profesore

Foto: K. Kalns, ww.teatris.lv


[i] Sk. Linda Liepiņa. Vēlme pēc mīlestības un pierobežas izjūta.  Diena, 2016. gada 6. decembris. Tīmeklī:
www.diena.lv/raksts/kd/teatris/velme-pec-milestibas-un-pierobezas-izjuta-14161255