Šodienas datums: 10.04.2020  |  Vārda dienas: Anita, Anitra, Zīle

Kultūra

"Latīņu valoda pēc savas iedabas ir visnotaļ piemērota, lai darītu jebkurai tautai pieejamu visas cilvēces kultūru, jo tā nesanaido, izturas vienlīdzīgi pret visām tautām, nevienai nedod priekšroku un galu galā ir tām visām tīkama un draudzīga," un īpaši "Eiropas kristīgās tautas tā ir saistījusi vienības saitēm," tā 1962. gadā rakstīja pāvests Jānis XXIII (Veterum Sapientia).

Pie Eiropas kopīgā kultūras mantojuma neapšaubāmi pieder gregoriskie dziedājumi, kas ir veidojušies kā muzikālais ietērps Katoliskās Baznīcas Romas rita dievkalpojumu tekstiem latīņu valodā. Ar šo sakrālo dziedājumu kopšanu un izpildīšanu Baznīcas dievkalpojumos jau desmit gadus nodarbojas ansamblis Schola Sancti Meinardi, kura priekšnesums ar Adventa laika liturģiskajiem dziedājumiem ievadīja 11. decembrī Latvijas Universitātes Filozofijas un Socioloģijas institūtā (LU FSI) par godu šai jubilejai sarīkoto zinātnisko konferenci "Latīņu valoda liturģijā: jā vai nē? Liturģiskās tradīcijas daudzveidība Baltijā".

Ar asociācijas Una Voce Latvija atbalstu rīkotajam pētnieku forumam kopīgi atbildamo jautājumu "Kāpēc liturģijai vajag sakrālo valodu?" uzdeva igauņu priesteris Ivo Eunpū (Õunpuu). Savā referātā viņš norādīja, ka tendence izveidot sakrālo valodu, kas atšķiras no ticīgo ikdienā lietotās, ir vispār raksturīga reliģijai. Tā tas ir kristietībā, kur līdzās latīņu valodai šāds statuss ir baznīcslāvu, Jaunās Derības grieķu, sīriešu (Tuvajos Austrumos, Indijā), koptu (Ēģiptē), geezu (Etiopijā) valodām; tā ir arī pat nekristīgajās reliģijās, piem., klasiskā arābu valoda islāmā, pali – budismā. Lai gan referents minēja piemērus tradicionālā Romas rita svinēšanai dažādās valodās, latīņu valodai dievkalpojumā ir būtiskas priekšrocības: universālums (etniska neitralitāte), stabilitāte (nemainīga ticības mācības satura izteikšanai), nošķirtība no profānās komunikācijas (analogiski atspoguļojot Dieva "pilnīgo citādumu").

Andris Amoliņš referātā "Romas rita reforma un laju organizēta reakcija uz to" aplūkoja cēloņus, kuri, 60. gados iesākoties liturģijas reformai, lika daļai katoļticīgo, īpaši Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, kritiski izturēties pret jauno Romas rita formu un meklēt iespēju arī turpmāk piedalīties Sv. Misē tradicionālajā formā. Tika aplūkota vairāku starptautiski aktīvu laju organizāciju (Federācija Una voce, Starptautiskais Liturģijas studiju centrs (CIEL), Paix liturgique) darbība, kuras attiecīgi dialogā ar Sv. Krēslu, izglītojošām konferencēm un publikācijām un darbu diecēžu līmenī ir palīdzējušas tradicionālajai latīņu liturģijai atkal kļūt pieejamai, tāpat arī vienreizējas akcijas (petīcijas) un atsevišķu personību (piem. D. fon Hildebranta) loma. 

Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas docents Jons Vilims (Vilimas) savā referātā sniedza īsu pārskatu par gregorisko dziedājumu lietojumu dažādos Lietuvas vēstures posmos. Pirmie gregorisko dziedājumu izdevumi Lietuvā saglabājušies no 16. gs., taču to lietošana carisma laikos gandrīz izzudusi un jaunajā Lietuvas Republikā atsākta gandrīz no nulles punkta. Līdzīga situācija atkārtojās, atjaunojot neatkarību pēc padomju okupācijas. Gregorikas atdzimšana turpmāk virzījās pa diviem ceļiem: 1) pielāgošanās reformētajai liturģijai un tautas valodas lietošanai; 2) tradicionālās latīņu liturģijas atklāšana no jauna caur tai domātajiem dziedājumiem.

Reinis Norkārkls no Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes priekšlasījumā "Livonijas un Kurzemes bīskapiju liturģiskā prakse 18. gs." konstatēja, ka ziņas par tā laika liturģisko realitāti ir trūcīgas un atrodamas galvenokārt vizitāciju ziņojumos. Kurzemē svētdienas dievkalpojums parasti sācies ar Rožukroni, kam sekoja Suplikācijas un citi dziedājumi tautas valodā. Kopš 18. gs. 30. gadiem ticīgajiem bija pieejama lūgšanu un dziesmu grāmata ar Sv. Mises detalizētu skaidrojumu un latīņu-latviešu paralēltekstiem.

LU FSI vadošā pētniece Solveiga Krūmiņa-Koņkova savā referātā sniedza īsu ieskatu latīņu liturģijas tēmai veltītajām publikācijām latviešu periodikā laika posmā no 19. gadsimta 2. puses līdz 20. gadsimta beigām. Luterāņu vidū šādas diskusijas parādījās jau 19. gs. beigās. To autori cita starpā norādījuši arī uz katoļu priekšrocībām, caur latīņu liturģiju uzturot vienību dievkalpošanas kārtībā visā pasaulē. Paši katoļi par šo tēmu sāka diskutēt 20. gs. 30. gados, bet īpaši – trimdas presē – pēc 1965. gada sakarā pāreju liturģijā uz tautas valodu, kad tika pausti gan atbalstoši, gan noraidoši viedokļi. Referente minēja arī literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša tajā laikā publicētos novērojumus Romā, kur viņš izsaka vilšanos par latīņu valodas atmešanu un Baznīcas "vulgarizēšanos".

To, ka Latvijas teritorijā sakrālas valodas statuss ir bijis ne tikai latīņu valodai, savā referātā "Liturģiskās valodas recepcija mūsdienu Latvijas vecticībnieku pieredzē" atklāja Nadežda Pazuhina (LU FSI). Gan krievu pareizticīgo, gan vecticībnieku draudzēs šāds statuss ir baznīcslāvu valodai. Tā savukārt ir piedzīvojusi gan reģionālo, gan konfesionālo dialektu veidošanos, un šis process vēl turpinās. Tā, piemēram, Krievijas Pareizticīgo baznīcas liturģiskajā jaunradē tā faktiski kļuvusi līdzīga arhaizētai krievu valodai, kamēr vecticībnieki dievkalpojumos saglabā valodu, kāda tā bija pirms Nikona reformas.

Priesteris Andris Priede (LU TF) referātā "Triju valodu herēze 9. gs. Pastorālās konsekvences" ilustrēja strīdus par latīņu un baznīcslāvu valodu lietojumu Svv. Kirila un Metodija misiju laukā. Par spīti konsekventam Romas pāvestu atbalstam abiem brāļiem – Lielmorāvijas slāvu valsts apustuļiem – viņiem nācās ciest konkurējošo Zalcburgas, Pasavas un Rēgensburgas misionāru skaudības dēļ. Lai slēptu neiecietības ģeopolitisko zemtekstu, austrumfranku valsts emisāri cēla galdā tēzi par tiesībām svinēt liturģiju tikai tajās trijā valodās, kādas Poncijs Pilāts lietoja uzrakstam virs Kristus krusta. Kirils un Metodijs aizbildinājās, ka, tulkojot latīņu Misi īpašā kultam un zinātnei paredzētajā baznīcslāvu valodā, viņi nedara neko jaunu, jo pastāv vesela rinda citu valodu, kādās jau pirms viņiem ir tulkota Dievišķā liturģija, kādu to izmanto bizantiešu, latīņu, koptu, sīriešu vai armēņu ritā. Pateicoties Romas pāvestu atbalstam, Romas rita dievkalpojumi baznīcslāvu valodā varēja saglabāties Dalmācijā līdz Otrā Vatikāna koncila nestajām pārmaiņām, taču pēdējos gadu desmitos Horvātijas sabiedrībā atdzimst interese par kopīgo slāvu tautu liturģisko mantojumu, tāpēc baznīcslāvu valodā sastopama nevien t. s. Tridentes mise, bet Zagrebas arhibīskapi svētku gadījumos baznīcslāvu valodā svin arī pēckoncila reformētā Romas rita dievkalpojumus.

Aktīvā diskusija konferences noslēgumā atklāja gan dalībnieku lielo interesi par kolēģu pētījumu tematiku, gan vajadzību pētījumu rezultātus plašāk darīt zināmus ārpus savu institūciju ietvariem. Kā konferencē pieteikto tēmu realizācija praksē dažas dienas vēlāk, 14. decembrī, izskanēja Schola Sancti Meinardi dziedātās Trešā Adventa priekšvakara svinīgās Vesperes kopā ar kamerkora Versija dziedātājiem un ērģelnieku Jāni Karpoviču.