Šodienas datums: 22.10.2017  |  Vārda dienas: Airisa, Arisa, Iraisa, Irida, Irisa

Kultūra

Latvijā nezināmā Sigrida Unnsete – māsa Ūlava

Dominikāņu 800 gadu jubilejas gadā piedāvājam iepazīties ar Māras Kiopes rakstu par Nobela prēmijas literatūrā laureāti, norvēģu rakstnieci Sigridu Unnseti (Sigrid Undset) un viņas darbiem.

Sigrida Unnsete ir labi pazīstama jau daudzām latviešu lasītāju paaudzēm – gan rakstnieces laikabiedriem, kuri 1936. gadā pieredzēja viņas Kopoto rakstu izdevumu, gan arī vēlāk.1 Daži viņas darbi tika izdoti arī padomju laikā, bet īpašu Unnsetes darbu renesansi Latvijas kultūrā piedzīvojām 90. gadu vidū. Sigridu Unnseti varētu nosaukt par katolisko rakstnieci, kura ir īstenojusi patiesu garīgo mātišķību.

Žo Kruasāna, saistot sievietes līdzdalību Kristus priesterībā ar sievietes garīgās mātišķības tēmu, raksta, ja gribam dziedināt cilvēci, ir jādziedina ģimene, bet “ģimeni var dziedināt tikai caur sievieti, jo .. viņa ir ģimenes sirds un aizsargā tās vienotību .. uzklausa, mierina, iedrošina, piedod, samierina un katram ierāda tā vietu. Viņa lej mīlestības, maiguma eļļu pār visām attiecībām ģimenē”2. Tā varētu raksturot arī Sigridas Unnsetes kalpojumu3 ģimenē, norvēģu kultūrā un, var teikt, pasaulē. Un šis kalpojums ir cieši saistīts ar patiesības diakoniju: “Viņas nemitīgais pavadonis bija patiesums pret dzīvi, kāda tā īstenībā ir”.4

Jau 1914. gadā, pretēji laikabiedriem, kas sekoja modei noliegt tradīcijas, savā runā “Godā savu tēvu un māti!” Tronheimas Studentu apvienības pasākumā Unnsete izsaka pārliecību, ka visa kultūra ir sakņota cilvēka mīlestībā uz savu māju. Kultūras norieta sākums ir, kad māte atsakās pildīt savus pienākumus mājās. Tur, kur sieviete nepilda savus pienākumus, sabrūk māja un – sabrūk arī kultūra. Viņas daiļdarbu tēli aizvien ir dziļi sakņoti kultūrā jeb kā viņa pati raksta: ” Jo dziļākas kultūras cilvēks kāds ir, jo vairāk atzīst humānisma ideālus un jo vairāk izjūt vajadzību būt uzticīgam, un jo mazāk spēj būt iecietīgs pret tā visa noniecinājumu”. Vai citviet: “Kultūra apkaro neuzticīgu cilvēku nāvējošo mizantropiju”.

Oslo bīskaps Bērnts Edsvigs, analizējot Norvēģijas Katoļu Baznīcas stāvokli XX gadsimtā, uzsver, ka pateicoties Unnsetes ‑ katoļu konvertītes dzīves paraugam, katoļu kopiena šai valstī pieauga no nenozīmīga skaita piederīgo pirms II pasaules kara līdz apmēram 3000 katoļiem 1945. gadā5. Pati Unnsete rakstā “Katoļu propaganda” (Katholsk Propaganda, avīzē Vor Verden, 1927) bija norādījusi, ka tas, ko citi nosauktu par propagandu, redzēdami rakstnieces vēlmi visos iespējamos veidos veicināt katolicisma uzplaukumu Norvēģijā, ir dzīve saskaņā ar Patiesību, kas dod dzīves jēgu. Unnsete raksta: “Ikviens mūsu katoļu zēns un meitene, kas dzīvo krietna katoļa dzīvi; ikviena pazemīga ordeņa māsa; ikviens drosmīgs un uzticams katoļu tēvs un māte; ikviens katoļu bērns, kas saņem svēto Komūniju ar mīlīgu sirdi, jo tā mazo dvēseli vēl nav nopēdojis personiskais grēks, un tai piemīt labā griba ļaut Mācītājam sevi vadīt un mācīt, ‑ tās, protams, propagandas ziņā ir daudz būtiskākas lietas nekā visi pasaules raksti un priekšlasījumi, kopā ņemti. Vai kāds tic, ka Svētā Ūlava misionāriem savulaik būtu kaut kas izdevies, ja viņi būtu nākuši un aicinājuši pagāniskos norvēģus paklausīties priekšlasījumus?”6

Sigridas konvertēšanās 1924. gadā sekularā intelektuālisma piesātinātajā Norvēģijā, kur valda konfesionālās pretišķības, rada ne vien sensāciju, bet izraisa pamatīgu sabiedrisko skandālu. Tā, piemēram, tikai vienā no daudzajiem uzbrukumiem, kas jāpiedzīvo Unnsetei, Oslo vakara avīze Aftenavis raksta, ka “mūsu pašu ragana Kristīne Lavransa meita, ak, nē, piedodiet, Sigrida Unnsete, ar psalmu un bazūņu skaņām atgriezusies vienīgajā pareizajā, svētdarošajā ticībā”7. Kaut arī rakstniecei nepatika publiskās uzstāšanās, viņa piekrita piedalīties atklātās diskusijās, lai paustu tautiešiem dievišķo patiesību, ko pati bija atradusi. Tā, piemēram, viņa apgāza aizspriedumaino apgalvojumu, ka Norvēģijā katolicisms ir tikai sabiedrības priviliģētās šķiras aizraušanās. Ir arī daudz katoļu strādnieku, bet nav daudz vidusšķiras katoļu, jo, kā paskaidro rakstniece, “vidusšķira vairāk uzticas tam, ko pati zina, un tai nav noslieces savu gudrību apšaubīt. Vidusšķira tic, ka tas, ko māca skolā, pastāvēs mūžīgi”.8 Tūrdisa Erjasētere raksta, “likās, ka luteriskā Norvēģija bija devusies ierakumos bailēs, ka katolicisms dzīs tās zemē dziļas saknes”. Viņa piebilst, ka arī slavenais tautskolu aizstāvis Larss Ēsklends bija konvertējies katolicismā un kopā ar Unnseti 1925. gada 13. septembrī saņēma Iestiprināšanas sakramentu mazajā, taču notikumam par godu pārpildītajā Hāmaras Sv. Tūrfinna kapelā.

Šajā kapelā gandrīz pirms gada Sigrida Unnsete bija konvertējusies. Kristīta luterāņu baznīcā, viņa tomēr nepazina reliģisko praksi, jo tēva un mātes ģimenē altāra godā bija pacelta zinātne, jo sevišķi vēsture.

Sākot ar 1923. gada maiju, katru otro ceturtdienu Unnsete dodas piecu stundu ilgā ceļā ar vilcienu no Lillehammeres uz Kristiāniju jeb Oslo, kur pavada nakti, piektdienas rītā piedalās Svētajā Misē, apgūst katehismu pie priestera Hjelstrupa un tad dodas piecu stundu ilgajā atceļā uz mājām.

Unnsetes ceļš uz piederību Baznīcai ir sarežģīts, jo viņa 1909. gadā Romā stipendijas braucienā satiek gleznotāju Anneršu Kastusu Svarstādu, kuram ir trīs bērni un kurš ir precējies. Pēc Annerša šķiršanās no sievas, viņš 1912. gadā slepenībā sarakstās ar Sigridu konsulātā Antverpenē. Viņiem piedzimst dēls Anneršs (1913), meita Mārene Šarlote (1915) un Hanss Benedikts (1919).

Viņi jau vairākus gadus nedzīvo kopā, kad 1924. gada oktobra sākumā Unnsete iesniedz dokumentus par civillaulības šķiršanu.  Priesteris Hjelstrups vēršas pie bīskapa ar jautājumu – vai būtu jāgaida līdz lietas tiesiskam atrisinājumam vai arī var ņemt vērā, ka Unnsete pati ir spērusi izšķirīgo soli savu attiecību sakārtošanā atbilstīgi bauslībai, un viņa varētu tikt konvertēta pirms tiesas lēmuma? Bīskapa atbilde pienāk 30. oktobrī, un tā ir atļauja Unnsetei pieņemt katoļticību. Visu Svēto dienā, sv. Tūrfinna kapelā Hāmarā, kur tolaik kalpo priesteris Hjelstrups, viņa konvertējas.

Savukārt 1928. gada 7. martā, sv. Akvīnas Toma svētkos (pēc vecā kalendāra), Unnsete, uzņemas solījumu līdz mūža galam izpildīt dominikāņu terciāru ordeņa regulu (viņa nav terciāru māsa, kā bieži tiek raksīts). un pieņem vārdu – māsa Ūlava, T.O.P. Viņa vēlas no visa spēka dzīvot atbilstīgi kristīgās pilnesības ideālam. Tā paša gada novembrī viņa saņem Nobela prēmiju, ko sadala: 80 000 ‑ stipendijām, 15 000 – bērniem ar veselības traucējumiem, 60 000 ‑ lai nabadzīgo katoļu ģimeņu bērni varētu apmeklēt mācības katoļu skolās. Daudzi Norvēģijā domā, ka viņai pašai šī nauda būtu lieti noderējusi.

Mūsdienu norvēģu literatūrzinātne Unnsetes daiļrades spēka atslēgu saskata viņas katolicismā. Iespējams, šo izpratnes pagriezienu iezīmē profesores Amadu (Anne-Lisa Amadou) 1994. gada pētījums par romāna “Ūlavs Euduna dēls” kompozīciju, kuras izpēte liek aizdomāties par saistību ar tādām katolicismam būtiskām tēmām, kā svēto sadraudzība un gandrīšanas ciešanas.9 Arī pati Unnsete šo romānu bija vērtējusi augstāk nekā daudz apjomīgāko un slavenāko romānu sēriju par Kristīni Lavransa meitu, uzskatīdama, ka te viņai ir izdevies dziļāk atklāt reliģiski antropoloģiskas un ētiskas problēmas. Cilvēka daba ir ierobežota, un tā pati uzrāda brīvības robežas, kas ir cilvēka gribas saskaņošana ar Dieva gribu. Unnsete risina jautājumu par to, ka vīrišķība, jo sevišķi agresīva un baudkāra, kāda piemīt Ūlavam, pati par sevi nav nekā vērta. Vīrietis ir vērtīgs kā patiess Dieva taisnīgais vīrs. Ūlava prātā notiek cīņa starp pagānisko un kristīgo pazemību un goda izpratni, kurā viņš zaudē.  Ūlavs pakļaujas pagāniskajam goda kodeksam, kurā gods ir visas personas galvenais izteicējs, un, ja cilvēks neatriebjas par nodarījumu pret sevi, zaudē ģimenes aizstāvību. Ūlavs šāda spiediena ietekmē nespēj pieņemt patiesību, ka Jēzus mirst starp diviem ļaundariem. Uzturēdamies Londonā, ‑ un tā ir alūzija par svēto Ūlavu, kurš iepazina kristietību Francijā un to pieņēma, būdams Anglijā, ‑ Unnsetes romāna Ūlavs redz savu dzīvi pārdabiskā gaismā, viņš kļūst maigs kā bērns, domājot par savu māti un arī par mūsu visu māti – Vissvētāko Jaunavu Mariju. Taču viņš neiztur kārdinājumu, palaiž garām grēksūdzes iespēju, tātad sakramentālu palīdzību, tāpēc viņa sirds paliek auksta un tālākās traģēdijas ir tikai likumsakarīgs atrisinājums.

Mūsdienu vadošā pētniece Līva Bliksrūda10 komentē, ka “Unnsete ir izcila rakstniece, bet ne par spīti tam, bet tāpēc, ka viņa ir katoliete”. Viņas daiļdarbos sevišķi satriecošs ir cilvēka attēlojums, kas tāds ir tāpēc, ka viņa iedvesmojas nevis no Freida vai Viljama Džeimsa, bet gan no Šekspīra, Šellinga, Augustīna, Akvīnas Toma un Avilas Terēzes. Tā, piemēram, romānā “Gimnadēnijas” (Gymnadenia) priesteris Haralds skaidro Akvīnieša principu, ka žēlastība nesagrauj cilvēka dabu, bet to pilnveido.

Unnsetes mākslinieciskā programma bija radīt nesentimentālu realitātes, kāda tā ir, portretējumu; kāda tā ir sajūtās un cilvēka sapratnē jeb pieredzē. Taču viņa daudzkārt pārspēja savus priekšgājējus t.s. Eiropas lielo naratīvu tradīcijā, kas attīstījās kopš 1800. gada un kam bija raksturīgs reālisms, psiholoģiska analīze, plašs vides tēlojums, sociālās perspektīvas izpēte un ētiskais vērtējums. Tāpēc, ka Unnsete rāda cilvēku tā kopveselumā – mīlestībā, naidā un vēlmēs, taču arī – ilgās pēc piedošanas, patiesības un sapratnes par lietu būtību. Un, var teikt, ‑ vīrieti un sievieti to savstarpējās attiecībās, taču arī attiecībās ar Radītāju, kas Unnsetes tvērumā ir tikpat “reāla realitāte” kā cilvēka tiecība pēc laimes jau šīs zemes virsū.11

Unnsete uzsver (“Katoliskie rakstnieki”, 1942): katoliskajiem rakstniekiem dzīve ir jāizjūt no kristietības galvenā skatpunkta, ‑ Dievs ir kļuvis cilvēks, pieņēmis cilvēka dzīvi, un tā ir tik vērtīga, lai par to mirtu; bet, atklājot ticības noslēpumu, tas jādara atklāti, iesaistot dogmu un teoloģiju, aprakstot to gaismā realitāti tādu, kā to redz. Unnsete raksta: “Sakiet patiesību, kas jums jāsaka. Sakiet to, pat ja tā izklausās šausmīgi, neprātīgi, šokējoši. Mums, katoļiem, jāspēj atzīt to šokējošo fenomenu, kas ir dzīve. .. Bet, atcerieties, jums ir jārunā citiem, tos iedrošinot uz patiesību. Ka Dievs dod žēlastību gan stiprām un ticīgām, gan vājām, bet uzticīgām dvēselēm, tāpat [jārunā] par cilvēka, kas radīts pēc Dieva līdzības, tikumiem – šo līdzību nav iespējams iznīcināt.” Tajā pašā laikā baznīciskumā sakņotās rakstnieces pārliecība ir, ka “patiess reālisms nevar tikt nodalīts no dzīves kā noslēpuma”.

Var piekrist L. Bliksrūdas secinājumam, ka Baznīcas sakramentālā dzīve atbildēja Unnsetes pasaules uztverei un atraisīja viņu kā mākslinieci; tāpat var piekrist Dīla Hadsona vērtējumam, ka jau viņas agrīnie darbi tik lielā mērā atklāj virzību uz konvertēšanos katolicismā, ka jādomā: ja nu reiz vispār kāds ir katolis pēc savas dabas, tad Unnsete tā ir.12 Un, īsumā apskatot šos darbus, varam tos interpretēt kā nesentimentālas, garīgi spēcīgas un Dieva mīlestību atspulgojošas mātišķības attīstību.

Tā, meklējot redzamās pasaules neredzamos pamatus un attēlojot cilvēka dzīves notikumus kā tiltus, kas savieno realitātes redzamo un garīgo pusi, Unnsete pirmajā romānā “Marta Oulija kundze” (1906) dienasgrāmatas formā raksta atzīšanos neiepazītajam Dievam. Bezsakņu pusaudzes dzīvi Kristiānijā, kur pati dzīvojusi un kāda pati bijusi, Sigrida nežēlīgi izķidā stāstu krājumā “Laimīgais vecums” (1908). “Patiesība ir tāda, ka mēs neticējām nekam”, Unnsete teiks par savas jaunības laiku.

Romānā “Jennija” (1911), kas Unnsetei atnes rakstnieces slavu, viņa izvērš kritiku par to valdošo skatījumu uz seksualitāti (“ufarliggjoring”), lai šo priekšstatu izlabotu. Kritiķi bija pārsteigti par sāpīgi intīmo sievietes seksualitātes atainojumu un attēloto viņas krišanu erotisko kļūdu dēļ. Unnsete pati, kaut vairījās no komentāriem, tomēr kādā piezīmē izteicās, ka bija gribējusi pārbaudīt, kā patiesībā sievietes dzīvē darbojas modernitātes slavinātie patvaļīgas brīvības un individuālisma ideāli. Citi tā laika populārie rakstnieki pieņēma notiekošās sociālās pārmaiņas kā progresa izpausmi un vairījās runāt par sāpēm, ko piedzīvo līdzcilvēki. Unnsete tās redz, apraksta un vienlaikus virza ideju par to, ka cilvēki turpinās nebeidzami ciest, kamēr vien noraidīs vajadzību pēc garīgās dzīves.

Sievietes mokošo vientulību laikmetā, kas ir pārņemts ar sievietes un vīrieša vienlīdzības ideju un mātišķības sentimentalizētu kultu, kas aizsedz izpratni par patiesu sievietes mātišķību, Unnsete atklāj grāmatā “Trūcīgie likteņi” (1912). Darbā “Pavasaris” (1914) rakstniece uzsver, ka laulībā ir svarīga cilvēciskā vajadzība pēc saknēm un piederības ģimenei un tuvinieku saimei, uzsver tādas ētiskās vērtības kā pienākumu, atbildību un uzticību.

Dažus gadus līdz 1920. gadam Unnsete pastiprināti kritizē modernās kultūras dažādos aspektus, jo sevišķi uzsverot, ka cilvēka dzīvi vajadzētu interpretēt daudz plašākā skatījumā nekā tikai piloniskās sabiedrības un materiālo labumu kategorijās. Šajā kontekstā ir aplūkojama Unnsetes publicistiskā polemika ar feminisma kustību, kurā viņas raksti (1919. izdoti grāmatā “A kvindesynspunkt” jeb “Sievietes uzskats”) izsauc pamatīgu neapmierinātību, pat izraisoties konfliktam starp Unnseti un pazīstamo feministi Kati Melleri (Katti Anker Moller). Unnsete pauž pārliecību, ka feminisma kustība nav sievietes atbrīvošanās kustība, bet gan veids, kā nepieciešamības dēļ sieviete pielāgojas kapitālisma ekonomiskajai sistēmai. Lai gan Unnsetes rakstu tonis ir skarbs, pat drastisks, profesors Stīns (Ellisiv Steen) uzsver, ka rakstnieces uzskatu pamatā ir viņas sirds siltuma un rūpju pilnā attieksme par sava laika cilvēku, kas slīgst postā.

Tā izpaudās arī 1915. gadā, pirmajā polemikā ar Knutu Hamsunu, tobrīd jau slavenu rakstnieku, kurš publikācijā “Bērns” pauda sarūgtinājumu par to, ka jaunai meitenei, kas bija nogalinājusi savu jaundzimušo mazuli, tiesa piesprieda tikai astoņu mēnešu cietumsodu. Viņš balstījās uz eigēniski ievirzītiem laikmeta ieskatiem par asinsbalsi, “dabas noteikto kārtību” utml., un plosījās par to, ka ir “izjaukta dabiskā kārtība attiecībās starp bērniem un vecākiem”, pieprasot nāves sodu: “Pakariet abus vecākus, izrēķinieties ar viņiem!”13 To vidū, kas lielā skaitā nostājās pret Hamsunu, aicinot izrādīt izpratni par apstākļiem, kādos notiek šādas traģēdijas, bija arī S. Unnsete. Pretēji Hamsunam viņa pauda uzskatu, ka vecāku un bērnu attiecības nav tikai kāds dabas noteikts stāvoklis, bet drīzāk gan dzīvības vērtības dabiska manifestācija, kas izpaužas vecāku rūpēs par saviem bērniem, jo sevišķi mātēm uzupurējoties bērnu labā. Un bērni savukārt ir tie, kas pasargā vecākus no pazušanas pašizolētā egoistiskā noslēgtībā.

Dzīvības tēmas risinājums saistībā ar laulības un ģimenes problemātiku sasniedz garīgā skatījuma pilnbriedu viņas vēlīnajos romānos, kur Unnsete atklāj garīgo spēku, kas rodas cilvēkam pārspējot pašam sevi, kad viņš pārvar autofilisko un hedonisko pašrealizācijas vēlmi un īsteno pašaizliedzīgu mīlestību, atrodot prieku kalpošanā citiem. Bērni ģimenē noteikti piedāvā šādu iespēju.14 Tā, piemēram, 1932. gada romānā “Ida Elizabete” Unnsete pēta konfliktu sievietē, kura mīl cilvēku, kurš nemīl viņas bērnus. Mātes mīlestība uzvar erotisko mīlestību, ‑ tas ir stāsts par ilgām, kas nav piepildāmas, raksta profesore Amadu. Te nav runa par to, ka būtu jāapspiež cilvēka erotiskais potenciāls, bet ‑ tā ir par maz, lai piepildītu šīs ilgas. Paralēlā lasījumā uzmanība ir jāpievērš tam, ka Ida ir ģermāņu izcelsmes pagānisks vārds, kas nozīmē “sieviete”, bet Elizabete – “Dieva pilnība”. Šī Ida Elizabete ir tipiska norvēģu skeptiķe, kas dzīvo ārpus ticības, bet vienlaikus ‑ dabiski kristīga dvēsele. Un katra dvēsele meklē patiesību, un, tātad, - Dievu, varbūt pat to skaidri neapzinoties. Kā raksta kritiķi, romāns ir veidots kā cilvēka dzīves kristīga interpretācija, jo tā darbība zīmīgi iesākas Epifānijā, 6. janvārī, un beidzas ar Lieldienu augšamcelšanās motīvu.

Komentētāji redz Unnsetes jaunrades svaigumu tajā, kā viņa aizstāvēja ģimenes dzīvi laikmetā, kas bija pārņemts ar spriedelēšanu par ģimenes vērtībām. Dzīvē Unnsetei pašai pēc tēva nāves bija nācies atteikties no sapņa par studijām, jo no 16 gadu vecuma viņa strādāja kā sekretāre, 10 gadus uzturot sevi, māti un abas māsas, un brīvajās stundās rakstot. No 1916. gada viņa pieņēma pie sevis Svarstāda trīs bērnus no viņa likumīgās laulības. Vēlāk iegādātajās Bjerkbekas mājās, kas atrodas netālu no tagad pazīstamā Lillehammeres Ziemas olimpisko spēļu stadiona, viņa gadiem ilgi turpināja šo dzīvesveidu, kad ģimenei tika dots viss, kas vajadzīgs, bet pati kā rakstniece viņa strādāja nakts melnumā, miegam atvēlot tikai dažas stundas. Turklāt Bjerkbekas mājās aizvien bija mazi bērni, kas te rada vietu, lai, piemēram, uzlabotu veselību, lai atgūtos no pārdzīvojumiem, kā piemēram somu bērni, kurus Unnsete pieņēma pēc padomju barbariskās Helsinku bombardēšanas. Īpašas rūpes jāveltī meitai Mārenei, kura pastāvīgi cieta no krampju lēkmēm un kurai ārsti tā arī nebija spējuši noteikt diagnozi.

Unnsete bija pārliecināta, ka sievietes augstākais piepildījums ir būt labai mātei, un ļaunākais kas var notikt ar sievieti – būt sliktai mātei. Vēstulē (1938) Unnsete raksta: “Kopš septiņpadsmit gadu vecuma vienmēr ir bijis kāds, par ko man pirmām kārtām vajadzējis rūpēties un gādāt. Un tagad es to daru jau trešajai paaudzei.”15 Un viņa darīja ar lielu izdomu un prieku, tā, piemēram, labprāt dalījās savā mīlestībā un zināšanās par viduslaikiem, palīdzot Lillehammeres sabiedrībai sarīkot sv. Svītina dienas svinības, taču viņa arī izīrēja vēsturiskos tērpus no Maihaugenas muzeja, lai sarīkotu krāšņus svētkus mājas bērniem. Reiz viņa negribot nobiedēja jaunāko dēlu, kad tautas pasakas uzvedumā bija satērpusies īpaši notraipītās drēbēs un seju sasmērējusi ar netīrumiem.16

Un, piekrītot secinājumam, ka Unnsetes darbos desmitgadē līdz konvertācijai dominē dzīvības vērtība17, varētu papildinoši teikt, ka dzīvības vērtību Sigrida Unnsete vēl jo spēcīgāk apliecina un turpmāk izplata visā Norvēģijā.

Ja sekojam L. Bliksrūdas domu gaitai, tad redzam, ka Unnsetei pievēršanās viduslaikiem kļūst par kultūras kritikas ieroci. Vēsturnieka Edvarda Bulla (Edvard Bull) un literatūras vēsturnieka Frederika Pāšes (Frederick Paasche) polemikas centrā ir jautājums, vai viduslaikos norvēģi bija kristieši un ko kristianizācija nozīmēja Norvēģijai. Bulls (“Tauta un Baznīca viduslaikos”, 1912) apgalvoja, ka viduslaiku norvēģus kristietība nekādi nebija ietekmējusi, jo norvēģi arī bez tās bija pašpietiekami, ziemeļos turpinot dzīvot apmetnēs, vikingiem veicot sirojumus un visā gaisā izplatoties varonīgās pirmatnības garam, kā to apdziedāja Bulla domubiedrs dzejnieks H. Kinhs (Hans E. Kinch). Savukārt Pāše (“Kristietība un poēmas”, 1914) parādīja katoliskās kristietības nozīmi norvēģu dzīvē līdz Reformācijai, uzsverot, ka kristietība ļāva Ziemeļu valstīm kļūt par kulturālās Eiropas sastāvdaļu. Kristietība neatņēma ziemeļu vīriem to brīvestīgo garu, bet gan tie paši vienoti un cieņpilni pieņēma kristietību. Pāše kļūst par zinātnisko konsultantu Unnsetes viduslaiku romāniem, ar kuriem viņa piedalās, ja tā var teikt, kultūrkarā par norvēģu tautas dvēseli.

Viņas romāni nav vēsturiskie romāni tai nozīmē, kādus raksta, teiksim, Valters Skots. Unnsete izmanto vēsturisko vidi, lai risinātu ārpus‑ vai pār‑ laicīgas problēmas. Atceroties par to, ka augstie viduslaiki bija zelta laikmets arī Norvēģijā, kur cieņā bija Vissvētākās Jaunavas Marijas kults un Nīdrasa (Nidros) – nozīmīgākā svētceļojumu vieta pēc Santjago de Kompostellas, Unnsete drīzāk pēta tagadni, kad, tāpat kā toreiz, ir jānotiek pārejai no pagānisma uz kristietību.

Viņas estētika ir balstīta svētā Akvīnas Toma filozofijā, ko viņa iepazīst, pateicoties izcilajam neotomistam, arī konvertītam katolicismā Žakam Maritēnam, ko bija satikusi Parīzē un – Gilbertam Kītam Čestertonam, kura darbu “Mūžīgais cilvēks” (Everlasting Man) 1931. gadā pārtulko norvēģiski. M. Brunsdāle runā par īpašu “viduslaiku romānu neotomisko virzienu”, kas attīstījās XX gadsimta 20. gados Anglijā un Francijā kā pretstāvēšana modernā materiālisma skatījumam uz cilvēka dabu18 un kurā ierakstās arī Unnsetes viduslaiku romāni. Kā tomiste viņa ir pārliecināta, ka izziņa sākas no sajūtām, tāpēc, kā norāda L. Bliksrūda, rakstniece pati ir izkopusi spēju rakstīt tā, lai izraisītu cilvēkā sajūtu, un tātad sniegtu pieredzi, par to, ka Dievs mīl visu, ko ir radījis. Un kā tomiste viņa arī nopietni ņem acīmredzamības un klātbūtīguma prasību, kas nozīmē, ka viņa nevar rakstīt par to, ko pati nav pieredzējusi19. Tāpēc viduslaiku ainu acīmredzamību viņa rada iztēlē, balstoties uz zinātniskajiem pētījumiem un Pāšes konsultācijām, bet viņas pašas pieredze ir par sava laika norvēģu sabiedrību, kuras problēmas Unnsete risina, balsoties reliģiskajā antropoloģijā. Unnsetes iztēle ir “sakramentāla iztēle”, kas meklē svētumu (jēdzienu sacramental imagination ievieš amerikāņu literatūrzinātnieks Endrjū Grīlijs (Andrew Greeley. The Catholic Myth, 1990)). Katoļa iztēle, atšķirībā no protestantiskās, kas domā Dievu kā promesošu no pasaules, uzsver Bliksrūda, ir aprakstāma ar svētā Toma konceptualizēto analogatus nojēgumu; tā vienmēr ir gaidu pilna attiecībā uz Dievu, kurš ir klātesošs pasaulē, ko ir radījis. Katoļu autoriem iztēle aptver visu pasauli, cilvēkus, visu, kas notiek pasaulē, kas ir vērsta uz Dievu – ir universs; un ir grāmata, kurā varam lasīt par Dievu. Kopumā, pēc Bliksrūdas domām, Unnsetes darbu pamatā ir Dieva un pasaules analogatus attiecību sapratnes tomiskā filozofija20, tāpēc viņas romānos aizvien darbība risinās it kā divos līmeņos – dabiskajā un pārdabiskajā.

Vēl jo vairāk, I pasaules kara postaža Unnsetei liek izteikt pārliecību, ko viņa ir ieguvusi vēstures studijās ‑ no XX gadsimta pārspīlētā individuālisma izeja ir rodama tikai kristietībā, kas, kā rāda XIV gadsimta katoliskās norvēģu tautas dzīve, cilvēkam ļauj koncentrēt dzīvi uz Dievu, Baznīcu, kopības un ģimenes vajadzībām, nodrošinot sabiedrības izaugsmi, balstoties kristīgajās vērtībās.

Starpkaru periodā Norvēģijā ir ekonomiskā krīze, streiki, kultūrā – cīņa starp radikāļiem un konservatīvajiem. Radikāļi balstās uz Freidu un psihoanlīzi, viņu trio: S. Hels, H. Kroga un A. Ēverlands (kulturadikale: Sigurd Hoel, Helga Krog, Arnulf Overland) aicina uz sociālās, ekonomiskās un seksuālās dzīves emancipāciju, vispirms jau no reliģijas. Kultūrradikāļi tradicionālās un kristīgās vērtības vērtības uzlūkoja kā cilvēku apspiešanas rīku. Viņu atbalsta struktūra bija klaji marksistiskā studentu organizācija “Mot Dag” – “Pret (šo) dienu”. Tā, piemēram, Ēverlands 1933. gadā, lekcijā šajā biedrībā nosauc baznīcisko kopību par kanibālisma paveidu, jo īpaši lamājot kristīgos uzskatus par sievieti un erotiku. Hels uzraksta romānu “Ceļš uz pasaules galu”, kas praktiski ir rokasgrāmata zēnu audzināšanai pēc freidiskā, kad audzināšanai jābūt tik vaļīgai, lai bērnam ļautu piedzīvot visu, ko vien var iedomāties. Konservatīvo priekšgalā ir Unnsete, Halesbijs (Ole Hallesby) un Grave (Eivind Berg Grave), kas pulcējas ap izdevumu “Vor verden” – “Pasaulei”. Konservatīvie aicina veidot sabiedrību, balstoties uz tradīcijām un kristīgajām vērtībām.21 1929. - 1930. gadā Unnsete saraksta darbus “Gimnadēnijas” un “Degošais krūms”, kurā pēta jauna cilvēka ceļu uz Katolisko Baznīcu laikā no 1900. - 1930. gadam un darbu veido kā ceļa meklējumu, cilvēkam esot spriedzē starp modernā individuālisma tendenci un alkām pēc patiesas un drošas autoritātes.22

Vienlaikus Sigrida Unnsete šai laikā cīņu par dzīvību izvērš arī polemikā pret nacismu (arī komunismu un liberālismu) kā dekristianizāciju.

Interesanti, ka 1932. – 1934. gadā Unnsete aktīvi studē kristietības jautājumus, kā to rāda viņas darbu bibliogrāfija, kurā ir “Ziemassvētku pārdomas”, “Puer natus est nobis”, “Mater et filia”, grāmata “Jaunie posmi”, kurā tai skaitā ir esejas, kas veltītas Lullas Raimondam, jezuītam Robertam Soutvellam, svētajam Jēkabam; eseju krājums angļu valodā “Saga of Saints” ar apcerējumiem par sv. Ūlavu, sv. Magnusu, Nīdrasas arhibīskapu sv. Īstinu un Hāmaras bīskapu sv. Tūrfinnu.

Uz šā fona redzam, ka jau 1932. gadā Unnsete raksturo Vācijā plaukstošo ideoloģiju kā neopagānismu un bieži vien turpmāk izmanto šo apzīmējumu. Unnsete (Esejā “Rasse, Fortschritt un Religion”,1935, publicēta Šveicē) raksturo nacionālsociālisma rasu teoriju kā vulgāru vienkāršota darvinisma un smagsvara antisemītisma sajaukumu. Turklāt rakstniece uzsver, ka Vācijas ticīgo vēlme rast kompromisu ar nacismu apdraud kristietību, jo rasistiskā domāšana nav savienojama ar kristīgo vēsti.

Tai pašā gadā Unnsete atkal konfliktē ar Knutu Hamsunu, kurš laikraksta Aftenpost publikācijā vērsās pret ierosinājumu Nobela miera prēmiju piešķirt koncentrācijas nometnē ieslodzītājam vācu pacifistiskajam rakstniekam Oseckim (Carl von Ossietzky). Tā kā Norvēģijas Rakstnieku savienība nevarēja diskutēt par politiskiem jautājumiem, tās vadītāja Unnsete kopā ar 32 citiem norvēģu rakstniekiem ar saviem uzvārdiem paraksta uzsaukumu “Hamsuns un Oseckis” pēdējā aizstāvībai. Galu galā Vācijas galvenais ideologs Jozefs Gēbelss raksta dienasgrāmatā: “Sigrida Unnsete kļūst izaicinoša pret Reihu. Tad es aizliegšu viņas grāmatas! Tad es aizliegšu viņas grāmatas!” ( “Siegrid Undset Wendt sich in Einem Scharf Aufruf gegen das Reich. Ich lasse daraufhin ihre Bücher verbieten. Ich lasse daraufhin ihre Bücher verbieten.”) Īsi pirms vācu iebrukuma Norvēģijā 1940. gada aprīlī 23 gadu vecumā bija mirusi Sigridas meita, un pēc Norvēģijas valdības ieteikuma viņa ar jaunāko dēlu bēga no valsts, lai netiktu padarīta par vācu propagandas ieroci vai atteikšanās gadījumā – nošauta. Tikai vēlāk, kad ir paveikusi grūto ceļu pāri kalniem un sasniegusi Stokholmu, viņa uzzina, ka cīņās pret vāciešiem ir gājis bojā vecākais dēls Anneršs.

Tālāk Unnsete ar jaunāko dēlu turpina ceļu caur Maskavu līdz Klusā okeāna piekrastei un tad uz Ameriku. Maskavā četras dienas līdz vilciena atiešanai viņa pavada, pētot cilvēkus un vēlāk proletariāta diktatūras radītās ciešanas un nabadzību ļoti spilgti ataino darbā „Atpakaļ nākotnē” („Back to the future”), kas tiek izdota ASV. Taču, kad darba tulkojumu pēc kara vēlas izdot Norvēģijā, PSRS varas iestādes rīkojas tāpat kā Gebelss un oficiālā notā piedraud, ja grāmata iznāks, tiks lauzti visi līgumi ar visām norvēģu izdevniecībām par tiesībām publicēt krievu klasiķu tulkojumus.

Katrīna Bankovska ir ievērojusi šos fragmentus no T. Erjasēteres biogrāfijas par Unnseti, un var tikai piekrist, ka Unnsetes grāmatai ir laiks nonākt arī latviešu lasītāju rokās.  Tā, piemēram, biogrāfe, atsaucoties uz Unnsetes grāmatu, secina “.. Visspēcīgāko iespaidu uz Sigridu atstāja smaka – nabadzības smaka no drēbēm, kas mazgātas bez ziepēm, guļamistabu smaka no pārpildītām istabām, urīna un ekskrementu smirdoņa, kas nāca no pussabrukušām ēkām un netīriem pagalmiem. Bet krieviem, tāpat kā viņai, šķiet patika puķes. Visos logos bija puķupodi, un uz ielu stūriem pārdeva ziedus, un Sigrida Unnsete nožēloja, ka neprot krieviski. Tiem, kas mīl ziedus, vienmēr ir par ko parunāt”.
Jo sevišķi skaudra ir šī epizode, kurā izjūtam Unnseti pieskaramies arī Latvijas vēsturei: “Brauciena laikā viņi piedzīvoja arī dažus briesmīgus mirkļus – kā to, kad garām pabrauca vilciens ar restotiem logiem, ar lopu vagoniem, kuros bija sadzīti ieslodzītie – vīrieši, sievietes, pieaugušie un bērni, saspiesti cieši kā siļķes mucā bruņotu karavīru uzraudzībā.”

ASV Unnsete kļūst par Norvēģijas balsi, kā to nosauc T. Erjasētere. Pēc Eleonoras Rūzveltas ierosinājuma Unnsete uzraksta grāmatu, kas tiek iztulkota angļu valodā, lai iepazīstinātu amerikāņu bērnus ar norvēģu bērniem, kas dzīvoja labi un laimīgi līdz vāciešu ienākšanai (“Happy Times in Norway”, 1942). Viņa rūpējās par to, lai amerikāņu publika uzzinātu patiesību par notikumiem dzimtenē. Žurnālists Stouvs (Leland Stowe), atrazdamies Oslo vācu iebrukuma laikā, ar savām reportāžām bija ļoti iespaidojis ASV sabiedrisko domu, radīdams priekšstatu, ka norvēģi nepretojās okupācijai un visai vienaldzīgi uzņēma kolaboracionisko Kvīslinga valdību. Unnsete norādīja, ka ir bijusi lieciniece cīņām, bombardēšanai, kamēr Stouvs bija sēdējis viesnīcas numurā. Unnsete gudri izvēlējās veikt šos skaidrojumus universitāšu auditorijās, kur viņu labprāt pieņēma skaidrās un ironiskās spriestspējas dēļ. Viņas uzvara bija ASV prezidenta Rūzvelta tais pašos toņos ieturētā runa “Raugoties uz Norvēģiju” (“Look to Norway”) 1942. gada septembrī.

Unnsete raksta par vācu kolektīvo garīgo neveselumu (“Is Germany incurable?”, 1943, “Saturday Review of Literature”) ‑ vācieši tagad, kad vairs nav ebreju, kas bija garīgā ziņā veselīgākā vācu pilsoņu daļa, ir kļuvuši slimi. Amerikāņu psihiatrs Brikners (Richard M. Brickner) publicē grāmatu ar tādu pašu nosaukumu un apraksta, ka vāciešiem ir paranoiskas tendences, jo tie vienmēr vaino citus savās nelaimēs. Unnsete to lasa un piekrīt, ka pēc kara vāciešiem būs nepieciešama garīga, pat psihiatriska atveseļošanās. Vācu eksistences filozofs K. Jasperss ir satriekts ‑ pēc viņa domām Unnsetes vērtējumā pilnīgi iztrūkst cerības dimensija, ir skaidrs, ka Vācijai pēc kara ir nepieciešama atjaunotne un cilvēku izglītošana, bet izskatās, ka Unnsete nevēlas palīdzēt. Savukārt tagad līdz sirds dziļumiem aizskarta jūtas Unnsete, kura kā kristiete saredz šā izteikuma garīgos dziļumus ‑ ko nozīmē labā griba un ko ‑ tikt  apvainotai tās trūkumā, tāpēc raksta: “Kā kristietei man ir jāpiedod vāciešiem sava dēla nāve, kuru nogalināja kaujā pret [vācu] iebrukumu Norvēģijā, bet man nav pienākuma viņiem piedot par manu kaimiņu spīdzināšanu un iznīcināšanu .. man nav tādu tiesību”,

Amerikā viņas draugu pulkā ir medieviste Allena (Emily Allen) un Doroteja Deja (Dorothy Dey), kura iepriekš bija pazīstama kā radikāla komuniste, bet pēc konvertēšanās katolicismā nodibināja ietekmīgo katoļu strādnieku palīdzības organizāciju. Unnsete arī te vāca ziedu stādus, ko vēlāk aizvest uz Bjerkbeku, un kā zinātāji apgalvo, dārzā joprojām zaļo daži no šiem augiem.

Taču pēc atgriešanās mājās, kā raksta bīskaps Edsvigs, izrādījās, ka “Unnsete un Norvēģija bija attīstījušās katra savā virzienā – mājās viņa bija pagātnes balss .. Viņa pārdzīvoja atsvešinātību, un kaut sevis žēlošana viņai bija sveša, Unnsete saprata, ka viņai vairs nav atpakaļceļa uz nākotni, runājot grāmatas virsraksta vārdiem”. Liekas, pēdējos rēķinus ar pagātni Unnsete nokārtoja kopā ar visu Norvēģiju, kurā notika tiesas prāvas pret valsts nodevējiem. Viņa atbalstīja to, lai ļaunākie noziedznieki tiktu sodīti ar nāvi. Bet, ko iesākt ar viņas kolēģi, Nobela prēmijas laureātu Hamsunu? Unnsete uzskatīja, ka par viņa nodarījumiem būtu gandarīts ar cietumsodu un īpašumu konfiskāciju.  Uz reportiera jautājumu, vai Unnsete bija ko tādu gaidījusi no Hamsuna, viņa atbild:: “Jā, tieši to no viņa gaidīju. Viņš taču nekad nav rakstījis ne par ko citu, kā vien par saviem mazvērtības kompleksiem, andelmaņu nāciju Angliju un kungu tautu Vāciju”.23 Tomēr Unnsete izjūt laikmetu un domā par cilvēces un norvēģu kultūras nākotni, ko viņai kā allaž palīdz saprast garīgās studijas, šoreiz par sv. Sjēnas Katrīnu, kas bija pazīstama arī kā sava laikmeta izcilākā politiķe.

Pēc šīs hagiogrāfijas sarakstīšanas, ko nereti sauc par vislabāko darbu par Sjēnas Katrīnu, Unnsete ķeras pie modernā konservatīvisma pamatlicēja Edmunda Bērka pētījumiem, kas ļauj domāt, ka viņa saredz globālas politizācijas attīstības tendences pasaulē un domā par to, ka dzīvības vērtību varētu apliecināt pasaules kultūras līmenī. Pēc Unnsetes nāves uz viņas rakstāmgalda atrod manuskriptu ar pusvārdā aprautu teikumu ‑ viņa ir izrakstījusi Bērka citātu: “Es nespēju domāt par nekādu citu brīvību, kā vien to, kas ir saistīta ar uzticību un godīgumu”.

Unnsete vientulīgi mirst Lillehammeres slimnīcā 1949. gada 9. jūnijā, un diagnoze nav īsti skaidra. Bīskaps Edsvigs saka: “Es domāju, viņa mira no spēku izsmeltības un tāpēc, ka jutās pazaudējusi drosmi. Taču viņas piemērs rāda, ka pasaulei ir cerība”, turpina Oslo bīskaps, “jo mums jāzina, ka Dievs no mums vēlas drosmi runāt un rīkoties tad, kad brīvība un patiesība ir apdraudētas. Tās nevar būt viena bez otras, nedz arī tas var iznīcināt pa vienai, tā, lai neietu bojā arī otra”.

Un kaut arī nav liecību par Unnsetes aiziešanu mūžībā, garīgā ziņā to varētu iztēloties, kā piepildītu ar pārliecību, ko agonijā izkliedz sv. Sjēnas Katrīna: “Pateicība, pateicība Visaugstākajam, Mūžīgajam, kurš mums ierādījis vietu kaujas laukā. Mēs esam uzvarējuši tā spēkā, kas triumfē pār ļauno ..  Jā, ļaunais ir satriekts un tiks vēl satriekts, ne mūsu cīņu un ciešanu dēļ, bet ar uguni, kas nāk no dievišķās žēlsirdības bezgalīgajiem dziļumiem”.24

Māra Kiope, lasījums 2011. gada 2. aprīļa konferencē “Sieviete Baznīcā, vēsturē un tradīcijā” 

 


1 Kristīne Lavransa meita, 1930., Kopoti Raksti, 1936., Dortejas kundze, 1954.; Gimnadēnijas, 1955.; Jennija, 1982., ūlavs Euduna dēls, 1992./ Olavs Auduna dēls, 1993.; Baltās orhidejas, 1993.; Pavasaris, 1993.; Degošais krūms, 1994.; Ida Elizabete, 1994.
2 Žo Kruasāna. Sievietes aicinājums. Sievietes līdzdlība Kristus priesterībā. – Effata, [R., 2003], 174. lpp.
Tā, piemēram, tagad, kad ASV atdzimst interese par S. Unnsetes mantojumu, pirmais izpētes priekšmets – un tas nav nekāds pārsteigums – ir tieši mātišķības (motherhood)  tēmas analītika Unnsetes darbos.  Angliski ir lasāmi šādi viņas darbi: Jenny, 1921 [some sources give 1920-ED.I; Kristin Lavransdatter, 1920-1922; The Master of Hestviken, 1925-1927; The Wild Orchid,1931; Christmas and Twelfth Night, 1932; The Burning Bush, 1932; Ida Elisabeth, 1932; Saga of the Saints, 1934; Stages on the Road, 1934; The Longest Years, 1935; Gunnar's Daughter, 1936; The Faithful Wife, 1937; Images in a Mirror, 1938; Men, Women and Places, 1939; Madame Dorthea,1939; Return to the Future, 1942; Happy Times in Norway, 1942; Sigurd and His Brave Companions, 1943; True and Untrue and Other Norse Tales, 1945; Catherine of Siena, 1954; Four Stories, 1959. Much of Undset's writing remains untranslated. For the complete listing, see Ida Packness, Sigrid Undset Bibliography (Oslo: Universitetsforlaget, 1963).
Mitzi  H. Brunsdale. “Stages on her Road: Sigrid Undset’s Spiritual journey.” // Religion and Literature, Vol. 23, No. 3, Autumn 1991 – Univ. of Notrdame, pp. 83-96, p. 83.
Bernt  I. Eidsvig [Oslo bīskaps]. “Sigridas Undsetes laimīgie gadi”.  Lekcija Oslo Katoļu akadēmijā (Katolsk akademi), 2010. gada 13. martā. // Tīmeklī:  Sigrid Undsets lykkelige år
www.katolsk.no/artikler/20100313.htm
Cit. pēc: turpat, 228. lpp.
Cit. pēc: Tūrdisa Erjasētere. Sigridas Unnsetes dzīvesstāsts. Cilvēku sirdis. – Apgāds Daugava, 226. lpp.
Cit. pēc: turpat.
Sk. Hild Ubøe. Høvdingen Olav Audunssøn. En høvdingenatur gjør opprør mot kristendommens lover // Sigrid Undset Selskapet - Gymnadenia 2007 , www.undset.no/index.asp?menuItem=14&docID=49701&elmID=21855 - 50k
10 Sk.: Liv Bliksrud. “Sigrid Unset.” // Store norske leksikon - Sigrid Undset – utdypning (NBL-artikkel) www.snl.no/.nbl_biografi/Sigrid_Undset/utdypning; Liv Bliksrud. Sigrid Undsets diktekunst og poetikk. Foredrag 25. mai ved Norsk Litteraturfestival, Sigrid Undset-dagene, Lillehammer, 2005 // Sigrid Undset Selskapet - Gymnadenia 2005
11 www.undset.no/index.asp?menuItem=16 - 49k
12 Deal Hudson. Sigrid Undset on Saints and Sinners: An Introduction. Tīmeklī: www.catholiceducation.org/articles/ar...
13 Ingars Šlētens Kollūens. Knuts Hamsuns. Daiļrade, dzīve un laiks. – Atēna, [2008], 176. lpp.
14 Atsauce uz: Elisabeth Solbakken. Redefining Integrity: The Portrayal of Women in the Contemporary Novels of Sigrid Undset. New York: Peter Lang, 1992, p. 204.
15 Cit. pēc: Tūrdisa Erjasētere, op. cit., 307. lpp.
16 www.catholiceducation.org/articles/ar...
17 Atsauce uz: Mitzi Brunsdale. Sigrid Undset: Chronicler of Norway (New York: Berg Publishers, 1988), p. 127.
18 Mitzi  H. Brunsdale. “Stages on ..”, .ibid.
19 Liv Bliksrud. Sigrid Undsets middelalder. Sigrid Undsets forhold til middelalderen som dikter, historiker og kulturkritiker. // Stofnun Árna Magnússonar í íslenskum fræðum | Greinar og erindi: www.unice.is/Apps/WebObjects/HI.woa/1/wa/dp?detail=1004468&id=1...
20 Līva Bliksrūda salīdzinoši norāda, ka, piemēram, arī tādi katoliskie autori kā francūzis Žoržs Bernāns, anglis Grems Grīns un amerikānis Flenerijs O’Konnors daiļradē pārraksta realitāti literāros raksturos, lai atklātu konkrēto kā piepildītu ar garīguma un morāles, un reliģisku raksturu. Un šādas estētikas saknes ir meklējamas Akvīnas Toma eksistences izpratnē, kur nav anatagonisma starp garu un matēriju vai starp ticību un prātu. Tā kā tomismā būtiski ir jutekliskie jeb sajūtu dotumi, minēto rakstnieku poētisms ir piepildīts ar ķermeniskuma un sajūtu klātbūtnīgumu, taču, turpinot atsauci uz Tomu, tā kā ķermeni vada dvēsele, laime nav skatāma kā ķermenisks labums. Un tā ir pardoksāla, taču ļoti pārliecinoša pieeja jutekliskuma pārsātinātajā XX gadsimta pirmās puses Eiropā.
21 3IDRAB - Kulturkamp i 1930-årene // 3idrab.wikispaces.com/Kulturkamp+i+1930-årene - 38k -
22 Kathryn Hagen. Sigrid Undset’s Time Warp. // CatholicCulture.org
23 Kollūens, op. cit., 351. lpp.
24 Sigrid Undset. Catherine of  Siena. Translated by Kate Austin-Lund. – Ignatius Press, San Francisco, [2009], p. 311