Šodienas datums: 18.12.2017  |  Vārda dienas: Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists

Kultūra

Zbigņevs Stankevičs. Vai ir iespējams tilts starp teoloģiju un sekulāro domu?

No 2010. gada 7. līdz 10. oktobrim Rīgā norisinājās Latvijas Kultūras Akadēmijas rīkotā Metamind’2010: starptautiskā konference Metamorphoses of the Absolute. 7. oktobrī Latviešu biedrības namā, ievadot konferenci, Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs nolasīja referātu par tēmu Vai ir iespējams tilts starp teoloģiju un sekulāro domu?

Ievads

Par spīti 20. gadsimta reliģiskās pieredzes krīzei, tā izcilākie domātāji savos darbos pievērsās arī ar Dievu un reliģiju saistītajai problemātikai. Protams, tas nenozīmē, ka attieksme pret to vienmēr bijusi pozitīva. Gluži pretēji - bieži vien tā ir bijusi klaji noraidoša. Tomēr varam novērot šādu likumsakarību: ikviens nopietns domātājs ir pieņēmis izaicinājumu pārdomāt un definēt savu nostāju jautājumā par Dievu. Viens no tādiem ir bijis Heidegera līdzgaitnieks, reliģijas filozofs Bernards Velte (Bernhard Welte) (1906-1983), kurš visu savu dzīvi veltījis tam, lai pētītu reliģisko pieredzi, tās krīzi un veidus, kā šo pieredzi no jauna apliecināt 20. gadsimtā, meklējis, kā uzcelt tiltu starp kultūru bez Dieva un filozofisko domu, kas Dievam ir atvērta. Viņš ir centies parādīt, ka arī sekulārisma un ateisma laikmetā Dieva jēdziens var būt klātesošs cilvēku meklējumos.

Savu pētījumu rezultātus viņš apraksta sekojoši: Es atklāju, ka katrā lielajā filozofiskajā sistēmā, lai arī cik tāla no kristietības tā šķistu, atspīd mūžīgā gaisma. Arī domāšanā ir spēkā šis noslēpumainais līdzdalības (participatio, Teilnahme) princips: lai arī cik atšķirīgas būtu šīs sistēmas, tās visas ir daļa no viena veseluma (sie nehmen am Einen teil).[1] Tas ir sākums idejai, ka arī laikmetā bez Dieva viss ir Dieva pilns, tātad mūžīgo un nekad neredzēto Vaigu ir iespējams sastapt visur, lai arī no kuras puses to meklētu, arī tad, ja šie meklējumi tiek sākti ar šķietami visšausmīgāko, vistumšāko un visļaunāko. Akvīnas Toma darbos šī savstarpējā saikne tiek saukta par līdzdalību (participatio) - vārdā, kura nozīme man kļuvusi par spilgtu gaismu, no kuras dažādos virzienos iziet daudzi stari. [2]

Zināmā mērā var teikt, ka visu Veltes sarakstīto darbu centrā ir šī viena vienīgā svarīgā ideja, kaut kādā ziņā tie konkretizē šo ideju un to iemieso dažādos domāšanas veidos.

1.      Atklāsme un Absolūts

Velte, analizējot nebūtību, gan to, kas ir bijusi pirms mums, gan to, kas mūs gaida, nonāk pie secinājuma, ka tā ir kaut kas līdzīgs avotam, no kura izplūst viss pastāvošais, lai tur beigās atkal ieplūstu. Šo nebūtību vēl var salīdzināt ar rezervuāru, kurš satur visu to, kas eksistē. Tā viņš palīdz mums ieraudzīt, ka mūsu eksistences pamatos ir klātesošs noslēpums, kuram ir personu raksturojošas iezīmes, jo tas ir neiznīkstošs, no viņa iznirst viss pastāvošais un viņā atgriežas. Lai arī šis noslēpums manifestējas šai pasaulē, tomēr tas vienmēr paliek līdz galam nesasniedzams un neizdibināms.

Tik tālu sniedzas mūsu filozofiskā prāta iespējas. Lai varētu doties tālāk, ir jāņem talkā atklāsmes jēdziens, kas nozīmē sevī apslēpta fakta atsegšanu vai, teoloģiski runājot, transcendences manifestāciju imanencē. Citiem vārdiem sakot, atklāsme manifestē Dievu, kurš vēršas pie cilvēka, tā ir centrālais noslēpums ne vien kristīgajā ticībā, bet arī cilvēces vēsturē, jo vienmēr no jauna uzdod cilvēkam jautājumu par viņa attiecībām ar dievišķo[3]. Atklāsmei piemīt specifiska daba, kurai jātiek ievērotai: at-klāt (ri-velare) no vienas puses norāda uz pārklāja noņemšanu, bet, no otras, izsaka, ka pārklājs no jauna tiek uzlikts virs tā, kas jau ticis atklāts[4].

Atklāsme, būdama uz cilvēku vērsts Dieva mudinājums, izraisa viņā atbildi šim aicinājumam, kas, cita starpā, pieņem organizētas reliģijas formu. Var teikt, ka reliģija, būdama arī organizēta un kolektīva, tātad redzama, struktūra, saglabā satikšanās ar dievišķo pieredzes pēdas, atklāsmes pēdas. Šādā veidā reliģijas ārējā jeb redzamā dimensija ir izvēlēta (priviliģēta) vieta, izejot no kura ir iespējams analizēt atklāsmes fenomenu. Reliģijas ārējo struktūru un izteiksmju pārmaiņas, empīriski izprotamas, kalpo, lai ienāktu atklāsmes un laikmetu maiņas problemātikā.

Atklāsmes valoda, būdama saistīta ar ticības attēlu pasauli un sava laikmeta esamības izpratni, ir pakļauta vēstures gaitas spiedienam un ir šī spiediena raksturota starp nemainīgumu un maiņu.

2.      Dievs un tā figūras

Dievs kā tāds ir pāri par ikvienu figūru; bet caur savu atklāsmi vai epifāniju, viņš sevi manifestē un pozitīvi atveras cilvēciskajai pieredzei. Kļūstot par figūru, kļūst par Dievu priekš mums. Šādā veidā Dieva figūra, pateicoties atklājošiem notikumiem un tam, ka tā kļūst pieejama mūsu pieredzei, iegūst īpašu vēsturisku raksturu. Kā raksta Velte, savā epifānijā mūžīgais noslēpums pārsniedz fundamentālo atšķirību starp pār-esošo un esošo, un parādās esošajā kārtībā; tas nepieciešami nozīmē: parādās telpas un laika kārtībā, parādās arī cilvēcisko notikumu telpā[5]. Tomēr vēstures darbības lauks vienmēr ir vieta daudzveidīgajam un atšķirīgajam, un tādēļ dievišķā Dieva figūra vēsturē pieņem dažādas konfigurācijas, dažādas sejas. Laika realitātei ir noteikts raksturojums: viss, kas tajā parādās ir nolemts arī pazust. Tas attiecināms arī uz Dieva figūru, jo tas, ierakstoties galīguma stāvoklī, iegūst īpašu vēsturisku raksturu. Vienīgi šajā gadījumā, neskatoties uz to, ka figūras, vārdi un simboli nāk un iet, tie sevī saka un nozīmē caur visu savu vēsturisko maiņu, to pašu noslēpumu, kas paliek vienmēr vienāds un neizsakāms pāri pār visiem vārdiem un visiem tēliem[6].

Dieva figūras vēsturiskajai maiņai ir vēl cita dimensija, jo tā atšķiras un pavairojas saskaņā ar cilvēka pieredzes daudzveidību un dažādību. Kad Dievs pārsniedz atšķirību starp sevi pašu un esošo un sevi atklāj cilvēkam kā figūra un simbols, šī viņa parādīšanās ienāk esošā daudzveidības un dažādības laukā, ar kuru ir saistīts cilvēks. No tā izriet secinājums, ka ir iespējamas vairākas figūras un vairāki simboli, kuros Dievs var atklāties cilvēkam.

Atklāsmes pirmajā fāzē ir grūti aptvert atšķirību starp simbolu un noslēpumu, kas tajā atklājas, jo Dievs ir tieši klātesošs savā atklāsmē, tāpat kā tu ir tieši klātesošs vārdā tu ikreiz, kad veidojam patiesu dialogu[7]. Lai gan tomēr vienmēr pastāv atšķirība starp simbolu un noslēpumu, un tas paver ceļu uz dievišķo figūru dažādību, pat uz politeismu, kā tas ir noticis gandrīz visās senākajās reliģijās. Velte norāda, ka austākajā politeismā, par kuru sniedz liecību grieķu reliģija, atrodam pat monoteisma iezīmi, jo dievišķo figūru daudzveidībā parādās un staro augstākais sakrālais noslēpums, kas kļūst klātesošs arī savā vienībā atsevišķā augstākajā figūrā[8]. Dažos gadījumos šis augstākais politeisms attīra sevi līdz pat monoteismam, tomēr arī šādā situācijā ir iespējams novērot kulta un simbolu daudzveidības veidošanos, kas atbilst dažādajām vēsturiskā cilvēka dzīves un pieredzes jomām. No tā varam secināt, ka tur, kur Dievs atklājas cilvēkam simbolos, cilvēks, no savas puses, var reducēt līdz minimumam atšķirību starp noslēpumu un tā simboliskajiem atveidojumiem, lai padarītu tos pēc iespējas vairāk uztveramus. Šādā veidā uzsvars tiek pārvietots no Dieva uz viņa atveidojumiem jeb figūrām, kuras cilvēks spēj aptvert. Ja vairs netiek ievērota atšķirība starp simbolisko figūru un pašu noslēpumu, un šī figūra var tikt apjēgta un aprakstīta, ir viegli nonākt līdz šī atveidojuma pielūgšanai jeb elkdievībai (idolatrija). Protams, parasti te vienalga saglabājas kaut kas no noslēpuma un transcendences, bieži vien pārdabiska spēka formā, kas cilvēka pieredzē pavada, iespējams, viņa paša radītos attēlus. Šajā procesā, kad tiek zaudēta atšķirība starp noslēpumu un tā figūru, notiek, ka cilvēks pielāgo savu Dievu paša iedomu mēram, līdz pat brīdim, kad viņš domā, ka var būt noteicējs pār savu Dievu, padarot to nekustīgu, vai spējot tam pavēlēt. Šī analīze palīdz labāk saprast reliģiju vēsturi, sniedzot interpretāciju daudzveidīgās dievišķā vārdu un simbolu maiņas fenomenam kā arī faktam, ka rodas, nostiprinās un izzūd pievilcīgas, vai arī dažreiz atbaidošas, dievišķā figūras. No tā izriet nemitīga vajadzība, pat stabilas reliģijas iekšienē, šķīstīt dievišķās figūras caur pravietisku protestu un mistisku iegremdēšanu tajā, kas ir ārpus jebkāda vārda un simbola[9].

Cits iemesls atšķirībai dievišķo simbolu un figūru iekšienē ir vēsturiski-sociālā atšķirība. Dievs vienmēr sevi atklāj kādam, parasti kādai kopienai, un nereti tieši viņa parādīšanās konstituē kopienu. Tā kā pasaulē ir izkaisīti daudzi grupējumi, to vidū dzimst savstarpējā konkurence, kuras dēļ mūsu Dievs tiek polemiski pretnostatīts jūsu Dievam. To ir iespējams izprast sociālās un reliģiskās evolūcijas pirmsākumos: savukārt, kad reliģija pāriet daudz attīstītākā un nobriedušākā stadijā, un kad arī vēsturiski-sociālais process sasniedz augstāku attīstības stadiju, tad ir laiks nonākt pie jaunas tolerances formas attiecībā uz Dieva parādīšanos, figūrām un simboliem, dažādotiem un precizētiem pēc cilvēku grupējumiem. Velte šeit sper vēl vienu soli uz priekšu, apgalvojot:

Iespējams, ka pie kaut kā vairāk nekā tolerance: iespējams, ir jāspēj iepazīt vienam otru. Patiesībā ikvienai Dieva pieredzei jātiek šķīstītai, un ikvienā no daudzajām Dieva pieredzēm ir kaut kas, ko mācīties. Šajos šķīstīšanās un mācīšanās procesos Dievs kļūst arvien lielāks, un, ejot šo ceļu, varbūt varēsim pārvarēt tos pārāk cilvēcīgos elementus, kas dažādos veidos piesārņo Dieva attēlu[10].

3.      Jaunas reliģiskās pieredzes veida iespēja

Kādā no saviem darbiem - Nulles gaisma Velte apskata jautājumu par jauna reliģiskās pieredzes veida iespēju modernā nihilisma kultūras vidē, tas ir, Dieva prombūtnes un nāves laikmetā. Apskatot pieredzes jēdzienu, Velte iziet ārpus Kanta izstrādātās interpretācijas robežām, jo tā nav izmantojama nedz reliģijas, nedz metafizikas kontekstā. Izmantojot H.G. Gādamera apceri, viņš definē pieredzi kā tiešo datu, kas var tikt piedzīvots (unmittelbare Gegebenheit des zu Erfahrenden bestimmt werden).[11]

Velte apraksta trīs galvenos pieredzes raksturlielumus: globālo raksturu, jo tā iesaista visu cilvēku kopumā; ar apceri saistīto tiešumu, šī apcere tiek saprasta kā process, kurā tiek atklāts tas, kas parādās tiešā veidā; iesaistošo un transformējošo raksturu, kā rezultātā tiek pārvarēta barjera, kas kopš jauno laiku sākuma atdalīja subjektu no objekta. Valoda tai nozīmē, kādā tā tiek lietota ikdienā, un sabiedrības konformisms ir par iemeslu tam, ka mūsdienu cilvēkam ir grūti atklāt to, ka arī šāda plašākā nozīmē izprastā pieredze ir reāla. Šī iemesla dēļ reālā pieredze, neskatoties uz to, ka tā ir bijusi, bieži vien tiek noklusēta un apslāpēta. No šejienes izriet apceres svarīgā loma jautājumā par pieredzi. Velte ar apceri saprot nevis kādu intelektuālas konstrukcijas veidu vai vienkāršus intelektuālus meklējumus ar loģikas procesu palīdzību, bet gan apzinātu iedziļināšanos sākotnējā pieredzē, kas jau ir dota. Šai ziņā apcere palīdz atklāt nobloķētās, apspiestās vai neskaidrās pieredzes tiešo raksturu.

Velte uzsver, ka reliģiskās pieredzes prombūtne ir mūsu laikmeta noteicošā pieredze un tieši tā veido modernā laikmeta sekulārismu, par ko ir bijis tik daudz diskusiju. Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc modernajā laikmetā reliģiskā pieredze nav klātesoša, Velte norāda uz šī fenomena ciešo saikni ar apgaismību un moderno laiku autonomo racionālismu un ceļ gaismā kādu zinātnes un tehnikas jomā apslēptu ideoloģisko pieņēmumu jeb priekšnoteikumu, kas tur ir aktīvs un izpaužas kā tieksme sasniegt absolūto varu pār pasauli.

Šai šodienas sabiedrības pretenzijai uz visvarenību Velte pretnostata robežu un nulles pieredzi, kas izriet no neizbēgamajiem cilvēka jautājumiem, kuri savukārt attiecas uz cilvēka eksistences jēgu visā tās kopumā. Zinātniski tehniskā civilizācija, kas bieži vien izvirza šo totalitāro pretenziju, patiesībā izraisa orientācijas zudumu jautājumos par jēgu, ir iemesls personas dezintegrācijai un tādējādi - bailēm un skepticismam. Lai pārvarētu šo orientācijas zudumu, ir jāatgriežas pie jautājuma par jēgu un par pozitīvu projektu jautājumā, ko vēlamies sasniegt ar zinātnes un tehnikas starpniecību.

Šai kontekstā parādās kāda pieredze, kas transcendē eksistenci un ir tās pamats, vienlaicīgi paliekot apslēpta jeb aizklāta. Vienīgi dzejnieki un pravietiskie domātāji par to liecina. Tā ir nulles pieredze. Tā ir pieejama, saskaroties ar klusumu, ar to tumsu, kas pārklāj eksistenci un, visbeidzot, ar nāvi. Fakts, kas liek domāt, ir atziņa: kur Dievs ir nozudis, tur parādās nulle. Tomēr kādā veidā šīs divas realitātes var tikt savienotas? Ir skaidrs, ka tādā veidā pieejamais nulles fenomens var būt divdomīgs, un no tā nevar izvairīties, ja iet vienīgi pa filozofiskās apceres ceļu. Pēc Veltes domām, ja arī nulle klusē, tad tomēr runā mūsu eksistence, novedot pie jautājuma par jēgu un tādā veidā kļūstot par pretsvaru negatīvai nulles interpretācijai. Tas noved pie tā, ka var spert nākošo soli, nonākot pie pieredzes, un, rezultātā - pie secinājuma, ka nulle slēpj sevī dievišķo klātbūtni. Tādā veidā, izraisot iekšēju krīzi, šī nulles pieredze vienlaicīgi var atbrīvot mūsu domāšanu no veco kategoriju ieslodzījuma, kas bija par iemeslu tam, ka mēs esam atvērti tikai vienai mazai daļai no iespējamās pieredzes bagātības. Velte tātad interpretē nulles pieredzi kā jaunas reliģiskās pieredzes iespēju un saista to ar apofātiskās teoloģijas tradīciju, kas ir klātesoša kristietībā kopš pirmajiem tās gadsimtiem.

Nobeigums

Veltes darbi var tikt uztverti kā jauns un oriģināls mēģinājums pieņemt postmodernā laikmeta izaicinājumu. Plaisa starp ticību un prātu, kā arī starp ticību un vēsturi ir radusies tieši modernitātes laikmetā. Palaists brīvsolī un cilvēku kaislību ietekmēts, bez atklāsmes gaismas, prāts nonāk tumsā, zaudē orientāciju un noved krīzē arī sekulāro kultūru. Plānojošais un kalkulējošais prāts visu neredzamo ir pabīdījis malā un pasludinājis par pilnīgi bezvērtīgu. Šādā veidā vērtības tiek meklētas vienīgi laicīgajā pasaulē un veidojas viltus ideoloģija. Dzīvē, nemaz neatzīstot to atklāti, peļņa un miesiskā bauda ir kļuvuši par pamatvērtībām; politika ir zaudējusi savu autentisko nozīmi: kalpošana kopējam labumam, kļūstot par ambīciju un savu interešu apmierināšanas līdzekli; cilvēka brīvība ir absolutizēta, īpaši seksualitātes jomā. Kad netiek atzīta dievišķās atklāsmes iespēja, viss kļūst relatīvs un visu veidu attiecības kļūst pieņemamas, ja vien tam piekrīt abi partneri. Vajadzība no kaut kā atteikties it kā pilnībā izgaist no ikdienas dzīves, katra vēlme ir momentā jāapmierina un kaislības netiek kontrolētas: ir izveidojies filozofijas paveids, kas apzināti ignorē morāles normas.

Mūsu priekšā esošais izaicinājums var tikt salīdzināts ar pārmaiņām, kas notikušas starp viduslaikiem un mūsdienām. Viduslaikos viss materiālais un fiziskās vajadzības tika pilnīgi atstātas novārtā, Renesanses periodā un mūsdienās ir noticis pilnīgi pretējais, esam nonākuši līdz otrai galējībai - garīgās dzīves atstāšanai novārtā, pārspīlēti akcentējot materiālo un fizisko. Ir pienācis laiks atjaunot līdzsvaru: nenopeļot materiālajā attīstībā sasniegto, tomēr nepieciešams, lai garīgās vērtības dominētu pār materiālajām.[12]

Šajā brīdī mūsu sabiedrības zinātniskās, kulturālās un politiskās elites uzdevums ir pārskatīt un izlabot tādu mūsu civilizācijas pamatjēdzienu kā brīvība un cilvēktiesības, atbildība, izpratne par cilvēku un viņa dažādo eksistences dimensiju vajadzībām, izmantošanu - no reducējošās interpretācijas ir jāpāriet uz visaptverošo. Politika nedrīkst pamest novārtā ētiskās vērtības, jo morālā pozīcija ir daudz tālredzīgāka un svarīgāka par jebkādu pragmatisku aprēķinu[13], svarīgāka par visu, kas ir vienīgi noderīgs un izdevīgs[14]. Nav iespējams atdalīt tiesības no pienākumiem, brīvība tomēr nav atdalāma no atbildības un patiesības.

Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, Dr. theol.


[1] Šeit Velte nepaskaidro sīkāk, ko viņš domā ar jēdzienu Einen. No konteksta varētu spriest, ka runa ir par mūžīgo jeb dzīvo gaismu.

[2] B. Welte. Auf der Spur des Ewigen. - Freiburg im Breisgau: Herder, 1965, 10. lpp. vāciski.

[3] Sal. R. Fisichella, Rivelazione, in Lexicon. Dizionario teologico enciclopedico, Casale Monferrato 19973, p. 901.

[4] Sal. ibid.

[5] Id., Dal nulla al Mistero assoluto, op. cit., p. 126.

[6] Sal. ibid., p. 127 s.

[7] Ibid., p. 129.

[8] Ibid., p. 129 s.

[9] Ibid., p. 130 s.

[10] Ibid., p. 131-133.

[11] B. Welte. Das Licht des Nichts. Von der Möglichkeit neuer religiöser Erfahrung. - Düsseldorf: Patmos, 1980, 13. lpp. vāciski.

[12] Cf. A. Solženicyn, Dialogo con il futuro. Discorsi e interviste, Milano 1977, 100. lpp.

[13] Ibid., 30. lpp.

[14] Būtu nepieciešams lietot mūsu prātam piemītošo novērtēšanas un analizēšanas spēju, neļaujot mūs pievilt dažu politiķu izpildītajām sirēnu dziesmām. Cita problēma ir tā, ka godīgi cilvēki, kas būtu spējīgi nodarboties ar politiku, redzot visas sagaidāmās grūtības, nevēlas tajā iesaistīties. Tas ir liels izaicinājums mūsu spējai uzņemties atbildību par savu valsti!