Šodienas datums: 24.11.2017  |  Vārda dienas: Velta, Velda

Labdarība

Janvārī dažu dienu vizītē Rīgā ieradās “Caritas Europa” ģenerālsekretārs Horhe Nuņo Meijers (Jorge Nuño Mayer). Vizītes mērķis bija iepazīt “Caritas Latvija”, kā arī paust savu atbalstu organizācijas darbam Latvijā. Viņš tikās arī ar bīskapiem, uzsverot, cik svarīgi ir turpināt attīstīt draudžu “Caritas” grupas. Mūsu valstī H. N. Meijers ir pirmo reizi. Var manīt, ka ziema viņu pārsteigusi nesagatavotu, jo kājās ir rudens kurpes. Tomēr tas netraucē viesim priecāties par apsnigušo pilsētu, jo, kā izrādās, aukstums un ziema viņam patīk, lai gan audzis viņš ir Spānijā.

Jūsu vizīte vēl nav galā, rīt paredzēta tikšanās ar bīskapiem. Tomēr, kādi ir Jūsu iespaidi par līdz šim redzēto?

Esmu pozitīvi pārsteigts par to, ko redzēju un dzirdēju. Svētdien notika tikšanās ar aptuveni 25 “Caritas” brīvprātīgajiem. Ne visās valstīs “Caritas” izdodas piesaistīt pietiekami brīvprātīgo. Prieks, ka Latvijā īsā laikā ir izdevies attīstīt draudžu grupas, kas atbalsta nabadzīgos, vecos cilvēkus, organizē bērnu nometnes un citas aktivitātes. Tas ir iespaidīgs brīvprātīgo darbs. Iepazinos ar to, kas jau notiek, bet tomēr kopā ar jau līdzšinējiem sasniegumiem nāk jauni izaicinājumi.

Kādi tie ir?

Ir jādomā, kā panākt, lai visās draudzēs būtu cilvēku grupa, kas iesaistās “Caritas” darbā. Žēlsirdības darbi ir viena no kristiešu būtības dimensijām. Mēs, piemēram, nevaram iedomāties draudzes dzīvi bez Svētās Mises. Pāvests Benedikts enciklikā “Deus Caritas est” sacīja, ka, lai būtu pilnvērtīgi kristieši, jebkurā draudzē jābūt šīm dimensijām: liturģijai (Svētā Mise), Vārda nodošanai (katehēze)  un kalpošanai jeb žēlsirdībai.

Kāds spāņu bīskaps sacīja, ka draudzes kvalitāti nosaka tas, vai tur ir žēlsirdības darbi. Ja tie ir, tā ir laba draudze. Latvijā šai dimensijā redzu labu potenciālu. Labs darbs ir izdarīts, bet tas ir jāattīsta un jāpadziļina, jo “Caritas” darbu saprot jebkurš – vai viņš ir kristietis, vai nē. Katrs saprot, ka vecas kundzes apmeklēšana un palīdzības sniegšana ir kaut kas labs. Katrs to saprot, un tāpēc visi, kam laba sirds, saka, ka “Caritas” ir kaut kas labs. Viens apustuliskais nuncijs valstī, kur katoļi ir minoritāte, sacīja: “”Caritas” ir vislabākā vizītkarte Baznīcai, jo visi redz, ka katoļu Baznīca dara labu cilvēkiem.” Protams, mums jāizskaidro Vārds, bet vispirms ir jāpalīdz cilvēkam. Ja ir draudze, kas nedara labu cilvēkiem, kā tad citi sapratīs, kas ir draudze, kas ir katoļu Baznīca. Ja mēs kopā svinam Svēto Misi, tad kāpēc lai mēs to darām, ja pēc tam nemīlam cilvēkus. Mēs saņemam Jēzu, kas ir mīlestība, un tā mums jānes citiem. Kā mēs to nesam cilvēkiem? Jāredz sava apkārtējā vide, bet organizētā veidā tas nozīmē nest mīlestību tiem, kam tas vairāk nepieciešams. Un ”Caritas” to organizē. Līdz ar to brīvprātīgie ir kristīgās kopienas deleģēti un dara labos darbus. Un tas jādara arvien labāk.

Jūs sacījāt, ka ne visās valstīs izdodas piesaistīt brīvprātīgos? Kādā veidā “Caritas” darbojas citās valstīs?

To nosaka kultūras un vēsturiskas atšķirības. Dažās valstīs “Caritas” piedāvā profesionālu palīdzību. Un tas ir labi. Pirms pāris mēnešiem biju Moldovā. Tur viņi piedāvā mājas aprūpi. Ir medicīnas māsas un profesionāļi, kas palīdz veciem cilvēkiem, kuri nesaņem medicīnisko palīdzību. Bet viņiem grūti atrast brīvprātīgos, jo daudzās post padomju valstīs vēl ir palikusi padomju pieredze, kad bija jādara piespiedu darbs un par to netika saņemta pienācīga samaksa. Tad nu cilvēkus ir grūti motivēt. Moldovā arī pats apmeklēju kādu vecu kundzi. Viņa nevar iziet no sava dzīvokļa, jo ir invalīde. Viņa reiz bija skolotāja. Daudzi cilvēki no apkārtnes nāk, lai viņa palīdz aizpildīt nodokļu deklarācijas, sazināties ar valsts institūcijām. Neapzināti arī viņa ir kļuvusi par brīvprātīgo. Kad saku, ka “Caritas Latvija” ir dažus soļus priekšā, vēlos uzsvērt, ka jau ir atklāta brīvprātīgā darba būtība.

Pieļauju domu, ka brīvprātīgo vienalga nav pietiekami gan pie mums, gan arī citur. Ja tā ir, tad kā var motivēt cilvēkus iesaistīties, kļūt žēlsirdīgiem un sociāli atbildīgiem?

Labākais veids, kā attīstīt brīvprātīgo darbu, ir darīt brīvprātīgo darbu, stāstīt par savu pieredzi. Daudzi brīvprātīgie saka, ka viņi saņem vairāk, nekā dod, jo viņi sāk saprast cilvēku,dažādas situācijas, jūt, ka kā sabiedrības daļa var palīdzēt kļūt visai sabiedrībai labākai, jo kristiešu atbildība ir mīlēt cilvēkus. Dažreiz kļūdāmies, kad stāstām par skaitļiem, tabulām, parādām sasniegumus. Bet tas nemotivē. Mums nepieciešama sieviešu gudrība, jo sievietes stāsta stāstus no sirds. Un šie sirsnīgie stāsti ir konkrēti. Ja brīvprātīgie stāsta, tad stāstam jābūt nevis par skaitļiem, bet par cilvēkiem. Daudzu dzīves izmainās, palīdzot kādam.

Ne jau visi var būt brīvprātīgie, bet mums kā sabiedrībai tie ir nepieciešami, jo arī ne katrs var celebrēt Svēto Misi. Ir kāds, kas celebrē, bet mēs visi piedalāmies. Līdzīgi ir brīvprātīgajā darbā. Ja draudzē ir “Caritas”, tad jāstāsta par savu pieredzi citiem kopienas locekļiem. Jāaicina kopiena palīdzēt ne tikai kā brīvprātīgajiem, bet arī ar lūgšanām, materiāli.

Kā nonācāt pie pārliecības, ka Jums jāveic žēlsirdības darbi un jāiesaistās “Caritas” darbībā?

Ir divas lietas, kas jau bērnībā un jaunībā mani ietekmēja. Tātad, man bija tēvocis, kas bija priesteris misionārs Peru. Viņš ik pēc pāris gadiem mūs Spānijā apciemoja un ar lielu aizrautību stāstīja par Jēzu, par darbu ar nabadzīgajiem, par jaundibināto skolu nabadzīgiem bērniem. Toreiz domāju, ka tas noteikti ir kaut kas brīnišķīgs. Viņš bija mans varonis.

Otrs notikums mani pārsteidza, kad man bija 17 gadi. Kādā ziemas vakarā devos uz vēlu svētdienas Svēto Misi. Bija auksti, un baznīcas priekšā ubagoja arābu izcelsmes vīrietis, iespējams, musulmanis, kuram bija tikai viena roka. Man bija nauda, kuru viņam iedevu. Tā bija paprāva naudas summa, ar kuru viņš varētu dabūt naktsmājas un ēdienu. Saņemot naudu, cilvēks sāka raudāt un mani apskāva ar to vienu roku, kas viņam bija. Apzinājos, ka Jēzus ir šeit. Varbūt viņš bija musulmanis, bet ar savu žestu viņš mani evaņģelizēja.

Šī pieredze mani mudināja domāt par palīdzību cilvēkiem. Ja iepriekš vēlējos kļūt pilots, mainīju savas domas un devos uz Vāciju studēt sociālo pedagoģiju, pēc tam arī jurisprudenci. Studiju laikā vispirms biju praksē “Caritas” Maincā. Savukārt, kad vasarā apciemoju vecākus Spānijā, Madrides “Caritas” gaidīja delegāciju no Vācijas un nolēma palūgt, lai es tulkotu. Sekoja vēl citi aicinājumi tulkot.

Studiju noslēgumā strādāju Āhenes sociālajā centrā, kas bija saistīts ar “Caritas”. Pēc studiju beigšanas vispirms strādāju Jezuītu brīvprātīgo centrā Madridē.  Pēc tam ar mani sazinājās “Caritas Espana” un piedāvāja darbu nacionālajā Spānijas “Caritas” birojā. Kādu laiku bija iespēja strādāt arī draudzes “Caritas”, bet pēc tam nonācu atpakaļ nacionālajā birojā. Kopš 2010.gada strādāju “Caritas Europa”. Paskatoties atpakaļ, žēlsirdības darbu laukā strādāju jau 28 gadus.

Pastāstiet, kas raksturo Spānijas “Caritas”?

Spānijā par “Caritas” sākumu var uzskatīt 20. gs 30. gadu beigas, kad valsti piemeklēja ne tikai pilsoņu karš, bet arī liels sausums. Toreiz ASV nosūtīja valstij piena pulveri, kuru valdība uzticēja draudzēm, lai tās organizē paku izdalīšanu cilvēkiem. 60. gados jau katrā diecēzē bija par “Caritas” atbildīgais bīskaps. Viens no viņiem bija pārliecināts, ka par “Caritas” darbību ir jāinformē. Tika radīts pirmais socioloģijas institūts Spānijā, notika socioloģiski pētījumi, turklāt katru gadu tika organizēta “Caritas” kampaņa, pievēršot uzmanību arvien jaunām vajadzībām. Mērķis bija, atbilstoši Baznīcas sociālajai mācībai, dalīties ar labumiem, ko Dievs ir radījis.

Pēc tam tika radīti arī instrumenti, lai palīdzētu cilvēkiem atrast darbu un kļūt neatkarīgiem no “Caritas”, kā arī motivētu viņus sniegt palīdzību citiem. Tā bija interesanta attīstība. Tas arī mani iespaidoja. Pēc universitātes es ieraudzīju šo organizāciju ar skaidrām idejām, ko viņi dara un kur kalpo.

Ar ko atšķiras darbs nacionālajā birojā no darba “Caritas Europa”?

“Caritas” organizācijas 46 Eiropas valstīs ir ļoti dažādas (pasaulē tās ir 160 valstīs). Vācijā ir 5000 “Caritas” darbinieku. Citur ir tikai brīvprātīgie. Dānijā “Caritas” darbojas tikai starptautiskā līmenī. Latvijā un Itālijā ir vairāk attīstas “Caritas” draudžu grupas. Gruzijā ir sociālā un veselības aprūpe.

Ja tās ir tik dažādas, kāda tad ir “Caritas” būtība un kas tās vieno?

Katrā vietā, kur ir bīskaps, jābūt “Caritas”,  jābūt žēlsirdības darbiem. “Caritas” var dēvēt par Baznīcas sociālo lietu ministrija. Bīskaps ir priekšnieks, un teorētiski katram bīskapam ir jābūt “Caritas”. Tālāk šo kalpošanu ir aicināti attīstīt kā garīdznieki, tā laji. Un “Caritas” nav viena liela vispasaules organizācija. Nē, katrā valstī tā ir cita, jo katrā vietā ir cits bīskaps. Savukārt “Caritas” konfederācija ir “Caritas” pasaules ģimene ar centrālo ofisu, kas atrodas Vatikānā (“Caritas Internationalis”) un koordinē darbību 160 pasaules valstīs. Savukārt Eiropas reģionā darbību koordinē “Caritas Europa”. Konfederāciajs mērķis nav ietekmēt nacionālo “Caritas” brīvību. Piemēram, Vācijā “Caritas” darbojas noteiktā jomā, bet tas nenozīmē, ka Latvijā jādara tas pats. Tomēr, iespējams, pienāk laiks, kad viena valsts no otras var kaut ko mācīties. Un dažos brīžos ir nepieciešama koordinācija. Tāpēc Briselē esošajam “Caritas Europa” sekretariātam ir trīs galvenās lomas: pārstāvēt nabadzīgos Eiropas institūcijās; koordinēt palīdzības sniegšanu.

Piemēram, pirms diviem gadiem Bosnijā Hercogovinā bija plūdi. “Caritas” Serbijā un Bosnijā sāka sniegt palīdzību, bet nespēja to pilnībā nodrošināt, tāpēc palīdzību sniedza arī citas nacionālās organizācijas. Līdzīgi notiek Ukrainā, kur caur “Caritas” Briseles biroju tiek koordinēta palīdzība. Ja tas nenotiktu, iespējams, ka Ukraina saņemtu palīdzību, bet tā nebūtu atbilstoša konkrētajām vajadzībām.

Trešā “Caritas Europa” sekretariāta loma ir piedāvāt apmācību, solidaritāti Eiropas tīklā. Piemēram, ja kādā valstī ir laba pieredze, tad tā tiek piedāvāta citiem.

Šobrīd Eiropā ieplūst daudzi bēgļi. Kā “Caritas” iesaistījās un turpinās iesaistīties šī jautājuma risināšanā?

“Caritas” ir aktīvi darbojusies Turcijā, Grieķijā, Maķedonijā, Austrijā, Zviedrijā un citur, palīdzot tiem, kas bēg no kara. Arī Sīrijā, Jordānā, Libānā. Mums jāsaprot, ka Jordānā ir vairāk nekā miljons bēgļu. Libānā arī ir vairāk nekā 1 miljons. Kad runājam par tiem, kas dodas uz Eiropu, jāsaprot, kas notiek Tuvajos Austrumos. Tur tiešām ir problēmas. Vairāk nekā mums. Libānā 33% no valsts iedzīvotājiem ir bēgļi. Arī Vācijā 2015.gadā ieradās miljons bēgļu. Tas ir daudz, ļoti daudz, Vācija tam nebija gatava, bet, ja salīdzinām ar Libānu, tad Vācijā tie ir tikai 1,5 % no iedzīvotājiem. Ja skatāmies šajā dimensijā, tad viss kļūst skaidrāks.

Mēs turpināsim palīdzēt tiem, kam ir nepieciešama palīdzība. Visur, kur cilvēki nevēlas doties prom no savām valstīm. Ja kāds man saka, ka viņi dodas šeit tikai naudas dēļ, tad man šķiet, ka šiem cilvēkiem nav sirds īstajā vietā. Viņi bēg no kara, rūpējoties par savu bērnu nākotni. Un tad, kad palīdzam, mēs nejautājam - vai bijāt Svētajā Misē, vai nē. “Caritas” vienkārši palīdzēs, jo “Caritas” ir labā samarieša programma. Arī viņš palīdzēja, nejautājot, kas ir šis cilvēks. Lai kur tas būtu, palīdzēs. Persona ir centrā. To pāvesti vienmēr saka – persona centrā.

Jūs stāstījāt par to, ka cilvēki bēg no kara, bet mēs dzirdējām par notikumiem Jaungada naktī Ķelnē un citās pilsētās. Kāds ir Jūsu komentārs šai situācijā?

Šos notikumus policija joprojām analizē. Kaut kādā ziņā tie skar arī mani, jo Ķelnē esmu dzimis. Man patīk šī pilsēta, un tur dzīvo mani radinieki, jo mana māte ir vāciete. Protams, ka tiem, kas ir izdarījuši noziegumu, par to jāatbild likuma priekšā. Savukārt politiķiem un mums jāmācās, kā rīkoties tālāk.

Tai pat laikā rodas risks, ka visu vispārinām un par grēciniekiem padarām jebkuru. Taču tā nav kristīga reakcija. Jāapzinās, ka lielākā daļa patvēruma meklētāju uzvedas pieklājīgi un ir pateicīgi par to, ka ir pieņemti. Tāpēc viņos tagad rodas bailes par sekām, kādas var rasties pēc Jaungada notikumiem. Saskaņā ar līdz šim pieejamām ziņām, lielākā daļa noziegumā iesaistīto nāk no Ziemeļāfrikas valstīm, kurās nav kara. Daži no viņiem jau vairākus gadus dzīvo Vācijā, citi rīkojās alkohola iespaidā utml. Pagaidām šķiet, ka viņu vidū bija tikai atsevišķi sīrieši un irākieši.

Jāņem vērā arī vēl divas lietas. Jebkurā lielā cilvēku masā ir jārēķinās, ka tur būs kāds procents noziedzīgu cilvēku. Arī to vidū, kas ierodas Eiropā. Tomēr, ja viņu vidū ir divi zagļi, tas nenozīmē, ka tādi ir visi. Ja šie bēgļi ir izdarījuši noziegumu, tas nenozīmē, ka viņi visi ir tādi. Otra lieta ir tā, ka seksuāli uzbrukumi sievietēm ļoti bieži notiek arī mūsu sabiedrībā, īpaši situācijās, kad tiek pārmērīgi lietots alkohols.

Un beigu beigās skaidrs ir viens – mums jāpaskaidro ienācējiem, kas nāk no citām kultūrām un ar citām vērtībām, kādi ir likumi un vērtības šeit. Policijai jānodrošina kārtība, bet mums kā kristiešiem ir jāturpina būt viesmīlīgiem pret tiem, kas bēg no kara, kā arī jāiesaistās dialogā, lai saprastu, ka arī ienācēji ir cilvēki, kuri alkst pēc attīstības un tām pašām vajadzībām, kā mēs. Manuprāt, dialogs ir un nākotnē būs vienīgais instruments, lai uzturētu mieru.

Ja runājam par nākotni, tad kādi ir “Caritas” šī gada izaicinājumi?

Baznīca mūs aicina lasīt laika zīmes, un pāvests Francisks rāda divus rīcības veidus. Vispirms viņš māca ar savu rīcību. Piemēram, dodoties uz tikšanos Apvienoto Nāciju Organizācijā, viņš vispirms uz ielas apskāva cilvēku, kas tur sēdēja, un tikai pēc tam devās nolasīt savu uzrunu. Tātad - vispirms persona. Un tas ir izaicinājums! Tas ir izaicinājums arī “Caritas”, jo arī mums jāapskauj cilvēki, sakot, ka viņi ir svarīgi.

Otra lieta ir Franciska enciklika “Laudato si”. Man patīk skaitīt vārdus, un “Laudato si” es 64 reizes ieraudzīju vārdu “nabadzība”. Un 25 reizes – dialogs. Dialogs. Dialogs ar citiem – kristiešiem, valdību, reliģijām. Dialogs nozīmē klausīties. Sabiedrībā valda bailes no briesmīgām situācijām, terorisma, migrācijas, bezdarba, bet arī šai situācijā nevaram ieslēgties savā mazajā drošajā draudzē, mājā, ģimenē, draugu lokā. Mums ir jāveido dialogs. Varam nepiekrist, bet dialogs nenozīmē piekrišanu.

Vēl vienu svarīgu vārdu atradu “Evangelii gaudium” tekstā. Un tas ir pavadīšana, līdzās būšana. “Caritas” pavada cilvēkus viņu ceļā uz patstāvību. Šodien tikos ar cilvēkiem „Betlēmes Žēlsirdības mājā”. Domāju, ka brīvprātīgie tur pavada cilvēkus, piedāvā palīdzību, bet nepieņem viņu vietā lēmumus. Parasti mums ir tāda tendence,  bet labāk atbalstīsim, nedomāsim, ka mums vienmēr ir labākie risinājumi.

Tātad jūs redzat, ka nerunāju par konkrētiem “Caritas” projektiem, bet gan par idejām, kurām mūs jāpavada mūsu ceļā. Un šajā ceļā ir vēl viens vārds, ko atradu “Laudato si”. Tas ir skaistums. Mums kā katoļiem pāvests rāda šo ceļu pārmaiņu, baiļu un izaicinājumu laikā. Saprotu, ka situācija Ukrainā, bēgļu krīze rada bailes, bezdarbs, cilvēku izceļošana rada nedrošību. Tomēr arī grūtībās nevaram zaudēt spēju redzēt skaistumu – labas attiecības, ģimenes, skaistas puķes, pastaigāt parkā, saskatīt ziemas skaistumu, skaistus un labus cilvēkus. Tas ir aizaicinājums jebkuram cilvēkam. Mums nav jābaidās, bet jāapzinās, ka Dievs mums dāvā skaistumu, par kuru mums jārūpējas un kurš jārāda citiem.

Ilze Heina