Šodienas datums: 13.12.2017  |  Vārda dienas: Veldze, Lūcija

Labdarība

Nesavtīgi kalpojot, tiekam dziedināti

Augustā uzzinājām, ka Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs Pļaviņu draudzes prāvestam Ingaram Stepkānam ir uzticējis vadīt „Caritas Latvija”. Pēc viņa tikšanās ar arhibīskapu aicinājām pr. Ingaru pastāstīt par to, kas tiek sagaidīts no šīs organizācijas.

Ko „Caritas” vajadzētu darīt Latvijā?

„Caritas” ir instruments, ar kuru mēs palīdzam cilvēkiem augt. Ne tikai caur sprediķiem, lūgšanu dzīvi, bet arī caur kalpošanu, kā ir teikts Sv. Rakstos, ka ticība bez darbiem ir mirusi ticība. Un šiem darbiem ir liela nozīme ne nabadzīgo dēļ, bet mūsu garīgās izaugsmes dēļ, jo, tieši izpildot Evaņģēliju dzīvē, mēs varam saukties par kristiešiem.

Arhibīskaps atklāja tās ilgas, kas bīskapiem ir attiecībā uz „Caritas”. Šīs organizācijas mērķis ir veicināt vienotību – savstarpējo vienotību, vienotību ar tiem, kas ir nonākuši nelaimē, un vienotību arī ar tiem, kas varbūt vēl nav katoļu Baznīcā, bet vēlas darīt labus žēlsirdības darbus. Tādā veidā šī vienotība gan cilvēku garīgajā dzīvē, gan pašai Baznīcai nes lielu žēlastību. Tas ir visskaistākais evaņģelizācijas veids, kādu vispār iedomāties, ja mēs esam vienoti tuvākmīlestības darbos.

Ko nozīmē vienotība?

Pirmām kārtām tas nozīmē to, ka neesam vienaldzīgi. Otrkārt, ka mums ir kopējs pamats, t.i., Jēzus Kristus bauslis, pavēle. Starp citu, skumīgi, ka katoļi bieži vien zina tikai 15 baušļus – desmit Dieva baušļus un piecus Baznīcas baušļus, retāk piemin divus tuvākmīlestības baušļus, bet vēl retāk Jēzus bausli. Baušļi nav vienkārši ieteikums: būtu labi, ja jūs nezagtu, nemelotu. Ja jums tas izdodas, tad brīnišķīgi. Bauslis ir pavēle, kuru ir pienākums izpildīt. Jāņa evaņģēlijā (13,34) lasām: „Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu, kā es esmu jūs mīlējis, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” Tas ir jaunais tulkojums. Vecajā skanēja: „No tā pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja mīlestība būs jūsu vidū.” Tātad Jēzus mācekļi mēs esam tikai tad, ja izpildām mīlestības bausli.

Jēzus saka, ka Debesu valstība ir pielīdzināma desmit jaunavām. Piecas bija gudras, piecas negudras. Visas izgāja pretī līgavainim. Kāpēc? Tāpēc ka viņas mīl līgavaini. Viņas tic šai tikšanās reizei. Viņas paņem lampas, taču tā lielā starpība ir tas, ka negudrajām nav eļļas. Un cik radikāli Jēzus saka: neskatoties uz to, ka šīs līgavas ir sagatavojušās, izgājušas pretī, gaida līgavaini, bet tikai tāpēc, ka trūkst šīs eļļas, viņas netiek ielaistas kāzu namā, Debesu valstībā. Viņas mīl Dievu, tic Dievam, viņas pat ir sagatavojušās, piegājušas pie grēksūdzes, saņēmušas komūniju, paņēmušas lampas, bet eļļas tur nav.

Izklausās ļoti traģiski. Ja tuvākmīlestības darbi, mīlestība ir atslēgas vārds, kā cilvēkam piespiest sevi kļūt labam?

Es domāju nav tik traģiski. Cilvēki ir dažādi, un arī tajos, kas ir tālu no Dieva, Viņš uzmodina alkas izdarīt kaut ko labu. Tāpēc mēs nevaram teikt, ka Baznīca vai ticīgie nepilda šo mīlestības bausli. Viņi noteikti pilda, kalpojot kaut vai savām ģimenēm, sabiedrībai. Tikai lieta tāda, ka cilvēki to neapzinās, bet tas ir ļoti svarīgi.

„Caritas” kā Katoliskās Baznīcas labdarības organizācija ir slavena visā pasaulē. Manuprāt, mūsu lielākā problēma ir tā, ka mēs no padomju laikiem nākam ar tādu apziņu: es, mans, savs. Es ieslēdzos savā pasaulītē, dzīvoju savu garīgo dzīvi. Bet Baznīca ir ģimene. Baznīca ir kopiena. Baznīcā neko nevajadzētu saukt par savu. Tās ir Dieva dāvanas, talanti, kas man ir. Dievs šodien man ir dāvājis talantu skaisti dziedāt. Varbūt rītdien Viņš to man paņems, bet šodien tas ir mūsu, Baznīcas ieguvums. Un tādā veidā mēs kalpojam Dievam, cilvēkiem, sabiedrībai.

Cilvēki bieži vien nenovērtē sadraudzības brīžus. Piemēram, sarīkosim draudzē kaut kādu pasākumu, dzimšanas dienu. Puse izklīst, ja laicīgi durvis neaizslēdz ciet.

Kāpēc tā ir?

Es domāju, tā ir mūsu vēsture, tie ir padomju laiki, kad cilvēki baidījās uzticēties, būt patiesi. Baznīcā ir grūti atrast vienotību – dažādi cilvēki, dažādas paaudzes, dažādas izpratnes par to, kas ir skaists, kas ir labs. Ir ļoti daudz nianses, kas mūs šķir. Nemaz nevajag meklēt ļaunā gara darbību, vienkārši mūsu cilvēciskā daba jau ir ievainota. Varbūt kāds cilvēks ir uzticējies, taču ticis izmantots vai izsmiets, vai labais darbs nav novērtēts. Bet šīs attiecības Dievs var dziedināt caur tuvākmīlestības kalpošanu.

Mani personīgi ļoti uzrunā un cilvēkiem, kuriem ir kaut kādas dzīves problēmas, es parasti iedodu izlasīt Tima Genāra grāmatu „Piedošana stiprāka par naidu”. Kā viņš tika dziedināts no vislielākā naida pret savu tēvu? Viņš kalpoja. Protams, viņš satika draudzi, priesteri, kas bija atvērts, kas viņu uzklausīja, nenicināja, bet pēc tam ļoti svarīgs moments viņa dzīvē bija kalpošana. Viņš gāja uz sociālo centru, kur kā spēcīgs vīrietis nēsāja uz rokām un palīdzēja vienai meitenei. Tajā pašā laikā bija bandas vadonis, bet šī kalpošana viņu mainīja. Es domāju, tieši caur tādu nesavtīgu kalpošanu arī mēs tiekam dziedināti.

Piemērs no mūsu draudzes. Mēs esam izveidojuši draudzes saimniecību. Sarunāju pie viena saimnieka nelielu zemes pleķīti, kuru viņš mums ierādīja ar lielāko prieku. Vienojāmies, ka tad, kad viņš stādīs kartupeļus, tad iestādīs arī mūsu kartupeļus, kad vagos – tad arī mūsu kartupeļus un dārzeņus izvagos. No ziedojumiem mēs šim zemniekam iedodam degvielai, nopērkam sēklas kartupeļus un aicinām draudzi uz talkām – uz ravēšanu, vaboļu lasīšanu un norakšanu. Kad nācu klajā ar šo ideju, tad cilvēki to uzņēma ļoti skeptiski: „Prāvestiņ, mēs taču laukos dzīvojam! Mums ir savi dārziņi, savi kartupeļi. Mums ir dēli un mazdēli, kas atbrauc un novāc. Priekš kam mums baznīcai vēl kaut kādu dārzu vajag? Nu, ja jums vajag, tad jūs tikai pasakiet, mēs jums atvedīsim.” Savukārt mana pozīcija bija šāda: „Ja tu domā tikai par sevi, tad skumīgi. Bet padomā, tev blakus baznīcā sēž sieviņa, kurai nav ne dēla, ne mazdēla, un viņa ar savu pensiju mēģina gan zāles, gan pārtiku nopirkt, gan par īri samaksāt. Nē, mums vajag tieši draudzes saimniecību.” Beigās ar draudzes priekšnieku šķīrāmies ar tādiem vārdiem: „Prāvest, ja tev vajag, tad mēs arī tev uztaisīsim. Mums nav grūti.” Iesākām, iestādījām. Pienāk rudens. Un šis pats vīrs pie manis atnāk ar asarām acīs. Tāda Dieva zīme. „Prāvestiņ, nelaime!” „Kas notika?” „No rīta pamostos, un visi mani kartupeļi pa nakti norakti!” Es saku: „Ko tu uztraucies? Tev ir draudzes kartupeļi. Cik tev maisus vajag? Ņem!” „Tagad es saprotu, kāpēc ir vajadzīgi...” Jo būtībā tikai nelaimē cilvēks saprot, kā tas ir, kad tu nonāc tādā situācijā.

Vēl viena skaista liecība. Viena sieviete no draudzes man teica: „Mēs rakām kopā kartupeļus ar vienu sieviņu, ar kuru kopā baznīcā bez maz vai katru dienu lūdzāmies. Es viņai nezināju vārdu. Tagad es viņu iepazinu, zinu, kur viņa dzīvo, kas ir viņas ģimene, kur viņa ir strādājusi. Un izrādās, mums ir tik daudz kopēja!”

Sanāk, ka darbs kļūst par kaut ko vienojošu?

Mēs mācāmies veidot dialogu. Tas arī draudzēs ir ļoti atstāts novārtā. Nu kādā veidā mēs veidosim dialogu? Liturģijas laikā? Nē. Tieši šādās talkās, pasākumos. Tās var būt arī žēlsirdības dienas, kad dodamies kalpot pansionātā vai slimnīcā. Šīs idejas būtībā es smeļos no sv.Benedikta, kura devīze ir „Lūdzies un strādā.” Kad kalpoju kā vikārs Madonā, tad pēdējā gadā gāju svētceļojumā uz Aglonu, un man kaut kas ļoti būtisks pietrūka, tikai nezināju kas. Kad biju pārcelts uz Pļaviņām, sapratu, ka tā ir šī sv. Benedikta ideja. Pirmajā gadā, kad pamēģinājām svētceļojumu apvienot ar darbu, atklājām, ka tā ir ļoti laba evaņģelizācija. Piemēram, pie viena zemnieka vēlējāmies sarunāt atļauju uzsliet teltis. Jauns cilvēks, bet negribēja mūs uzņemt. Kad ieminējos, ka mēs arī strādāsim, viņa attieksme uzreiz mainījās. „Strādāsiet? Un cik būs puišu?” Tanī gadā bijām tikai septiņi cilvēki, priesteri un šoferi ieskaitot. Mēs atnākam, viņš saka: „Nu, klausieties, mums ciemiņi uz laukiem atbrauc vairāk! Ko celsiet teltis, guliet pie mums mājā.” Mēs, protams, pateicīgi. No rīta pamostamies, Laudes, brokastis un saimniekam sakām: „Vajadzētu darbiņu." Sākumā negribēja dot, bet beigās piekrita. Sākām strādāt. Pagalmu izslaucījām, nozāģējām ķiršus, malku sazāģējām, sakrāmējām. Puisis visu laiku mūs vēroja un beigās teica: „Ja man nebūtu saimniecība, es ietu jums līdzi.” Mūsu attiecības, tas, kā strādājam, vai to darbu ar mīlestību darām, vai kā apgrūtinājumu – tas uzrunā vairāk nekā kaut kādi spriedelējumi. Visur, kur mēs gājām, cilvēki mainījās. Arī svētceļnieki paši.

Kādas konkrētas ieceres „Caritas” ir nākamajam gadam?

Esam iecerējuši doties uz vairākām pilsētām: Jelgavu, Liepāju, Rēzekni, Madonu u.c., lai tur īstenotu pilotprojektus - „Caritas” dienas draudzēs. Saaicinātos cilvēkus iepazīstināsim ar to, ko no mums (draudzes) gaida Kristus, Baznīca un kā to varam izdarīt. Pēc tam ir domāts dalībniekus aicināt īstenot kādu konkrētu pasākumu. Es domāju, pirmā grūtība ir uzsākt. Viņi baidās, nezina kā. Nav šī līdera. Tāpēc šo uzsākšanas jomu mēs gribētu ņemt uz sevi. Mēs būsim jau iepriekš sazinājušies ar sociālo dienestu, izveidojuši kaut kādus kontaktus un noskaidrojuši, kādas ir vajadzības un iespējas darīt kaut ko konkrētu. Piemēram, pastaigāt pa palātām vai arī noorganizēt kādu koncertu.

Vēl „Caritas” varētu attīstīt cilvēku sadarbību. Piemēram, kāds jurists ir ar mieru veltīt vienu stundu nedēļā draudzei. Ja kādam ir vajadzīgs, piesakieties. Protams, tas nedrīkst pāriet tādā ļaunprātīgā izmantošanā, bet ja ir šis dialogs, apmaiņa, tad nevajadzētu būt kaut kādiem pārspīlējumiem.

Tikai pateicoties sadraudzībai, veidojas attiecības un mēs uzzinām par vajadzībām. Ja es aizeju uz mājām pie cilvēka un jautāju, kādas tev vajadzības, tad dzirdu: „Vai priesterīt, kādas vajadzības? Man jau vairs tikai uz debesīm!” Kad piektajā reizē aizej, saproti, ka ledusskapī nekā nav un neviens viņu neapmeklē, un cilvēks bez maz jau dzīvo depresijā. Bet viņš jau to negrib parādīt. Tāpēc lielā draudzē ļoti būtiski ir veidot mazākas šūniņas, kur cilvēki varētu būt kā mazās draudzītes. Un tad tās saplūst vienā baznīcā vai katedrālē.

***

Rīgā šogad notiks vairākas brīvprātīgo tikšanās, kurās varēs dzirdēt par citu draudžu pieredzi kalpošanā, kā arī lekcijas, kas palīdzēs uzsākt un turpināt tuvākmīlestības darbus. Par brīvprātīgajiem „Caritas Latvija” rūpēsies, piedāvājot rekolekcijas kā garīgas atjaunošanās laiku Adventā un Lielajā gavēnī.

Raksts pārpublicēts no laikraksta "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" (Nr. 17, 2013. gada 14. sept.)

Atpakaļ uz sadaļu "Labdarību"