Šodienas datums: 22.11.2017  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Līderība

The Global Leadership Summit: Radošums visās jomās. Saruna ar Edu Ketmalu

11.-12. novembrī Rīgā notiks The Global Leadership Summit, kas sniedz iespēju mācīties no izcilākajiem vadītājiem pasaulē. Piedāvājam iepazīties ar vienu no pagājušajā gada lekcijām – sarunu ar Edu Ketmalu, animāciju studiju "Walt Disney's" un "Pixar" prezidentu.

Ed, kad mēs saņēmām ziņu, ka esi gatavs ierasties un kā viesis piedalīties GLS konferencē, mēs bijām pārlaimīgi. Mēs zinām, ir vesela paaudze, kuru ir ietekmējis, protams, tavs darbs, un tava grāmata "Creativity, Inc.". Manuprāt, tā ir labākā grāmata šajā jomā, ko esmu lasījis. Es uzdevu to kā obligāto lasāmvielu visiem mūsu pirmā līmeņa vadītājiem. Mēs organizējām seminārus, kuros izrunājām nodaļu pēc nodaļas. No sirds iesaku ikvienam GLS konferences apmeklētājam iegādāties un izlasīt šo grāmatu. Izšķetiniet to nodaļu pēc nodaļas. Tēmas, kas tiek izskatītas šajā grāmatā, izkustina prātu. Tu esi paveicis milzīgu darbu pie šīs grāmatas. Ed, tu kā jauns zēns redzēji animācijas paraugu, multfilmu. Savā grāmatā tu raksti, kad to noskatījies, tā tevi piesaistīja gandrīz vai pārdabiskā veidā un tu nolēmi, ka tieši to tu vēlies darīt savā dzīvē. Vai es saku pareizi?

Jā, tā tas bija. Kad redzēju "Walt Disney" darbus, es vēlējos kļūt par multiplikatoru. Es tās skatījos visu laiku. Skolā kļuvu par labāko mākslinieku. Es biju cieši apņēmies to darīt. Bet neilgi pirms skolas absolvēšanas es nespēju saskatīt, kā tikt līdz "Disney" multiplikatoru līmenim. Nebija skolu, kurās to mācītu. Es neredzēju ceļu, kā līdz tam nokļūt. Tāpēc, kad uzsāku studijas koledžā, es pārslēdzos uz fiziku.

Fiziku?

Jā, arī es gandrīz vai tā izdarīju. Protams, esmu jau stāstījis šo stāstu, un reakcija vienmēr ir tāda pati, it kā starp mākslu un zinātni būtu liela nesaskaņa. Un es nesapratu, jo biju to labi pārdomājis un patiesībā zinu daudz cilvēku abās pusēs. Mūsu laika lielākais maldīgais pieņēmums ir, ka šīs jomas ir savstarpēji nesavienojamas. Radošums abās pusēs ir tāds pats. Patiesībā, manuprāt, visskumīgākais ir tas, ka skolās tad, kad tiek samazināts finansējums, pirmās tiek slēgtas mākslas programmas. Un māksla nav zīmēšana. Māksla ir mācīties, kā saskatīt. Un kurā gan biznesā vai kurā profesijā nevēlas veicināt šādu prasmi saskatīt?

Pēc tam tu sāki jauna veida datorgrafikas apmācību, par ko studiju gados tu varēji vien sapņot, kas ļautu tev radīt citādu animāciju. Savā grāmatā tu raksti par 60000 stundu ilgu darbu pie rokas animēšanas.

Jā, tiklīdz sāku studijas universitātē, man palaimējās nokļūt vietā, kurā tika likti pamati datorgrafikai. Brīdī, kad to ieraudzīju, es sapratu, ka šādā veidā var apvienot mākslu ar tehnoloģiju. Tāpēc es mainīju savus plānus, un daudzus gadus pavadīju, cenšoties atrisināt problēmas. Es vēlējos sākt ar kādu tiešām sarežģītu problēmu, jo neviens nebija strādājis pie kaut kā tik komplicēta kā plaukstas. Tā darot to, kas tolaik šķita gandrīz vai neiespējams, es varēju piespiest sevi domāt par sarežģītām problēmām.

Tu attīstīji tehnoloģiju, kas ļāva animācijai sasniegt jaunas virsotnes. Bet man šķita interesanti, ka grāmatas sākumā tu raksti, ka vienalga, cik lieliski vai prasmīgi kļūtu datori un cik lieliski tiktu attīstīta animācijas veidošanas tehnoloģija, tu raksti - svarīgākais ir stāsta spēks. Par to tu runā skaidri un atklāti. Lieliska animācija, kas nav saskaņota ar lielisku stāstu, ir slikta filma.

Jā, man tas ir ļoti interesants process. Un, manuprāt, daudziem ir maldīgs priekšstats par stāstiem. Viņiem šķiet, ka stāsti ir domāti izklaidei un atpūtai. Es varu doties uz filmu vai skatīties TV pārraidi, vai lasīt romānu, pat nenojaušot, kā caur stāstiem mēs cits ar citu komunicējam visos līmeņos. Ja tu ar bērnu apsēdies un lasi stāstu, ir jūtama tāda saikne un tāda mīlestība, un tas ir sākums mācīšanai. Un tad tu mācies skolā un stāsti stāstus, un mēs iemācāmies, ka ir stāsta veidi. Filmām un grāmatām ir dažādi formāti, un mēs zinām, ka ir stāsti, kas tiek izstāstīti labi, un ir stāsti, kas tiek izstāstīti slikti. Atšķirība ir tā, ka cilvēki, kas cenšas stingri ievērot formātu, vairāk vēlas kaut ko parādīt vai gūt atpazīstamību, ko sniedz televīzija vai kino. Labi stāsti ir tādi, kas aizsniedz emocijas. Un jā, mēs zinām, ka ir formāts, un man tas ir jāsaprot un jāapgūst, bet es nespēšu radīt labu filmu, ja nesapratīšu, ka mana darba vai šī stāsta mērķis ir komunicēt ar citiem cilvēkiem dziļākā līmenī.

Šī ir grāmatas ļoti spēcīga sadaļa, jo jūsu gala produkti sajūsmina cilvēkus. Jūs uzstādāt rekordus. Manuprāt, pēdējās 14 "Pixar" filmas ir kases grāvēji. Manuprāt, cilvēki uzskata, ka "Pixar" nevar kļūdīties, ka ikviena radītā lieta ir pati pilnība. Grāmatā tu raksti, ka katra lieliska filma sākumā ir nesmuks mazulis.

Jā, jo valda maldīgs priekšstats, ka, ieraugot kaut ko skaistu, tā sākotnējā versija ir līdzīga mazam bērnam. Varbūt tas ir bērnišķīgi iedomīgi, bet bērns pieaugs un kļūs par skaistu pieaugušo. Tā ne vienmēr notiek, un mūsu priekšstats par to nav pareizs. Ja mums būtu lieliska ideja un viss ap to būtu labs, tad viss jau gandrīz būtu padarīts. Bet tā nav. Mēs sākam tā, ka pat nezinām, kā un ko darīt. Mēs prezentējam to cilvēkiem, un kaut kas vienkārši neuzrunā. Nu, ja tas neuzrunā, kā mēs varam spriest par cilvēkiem, kas pie tā ir strādājuši? Jo mēs redzam kaut ko, kas tiek nolikts mūsu priekšā un izskatās šausmīgi. Tad jūs varat teikt - viņi neprot savu darbu? Atbildei tomēr ir jābūt "nē". Labi, darbs ir slikts. Ko mēs varam darīt, lai viņiem palīdzētu? Kā mēs varam sniegt atgriezenisko saikni? Un kā mēs varam izmērīt progresu? Mūsu mēraukla ir tas, kā komanda sadarbojas. Ja viņi strādā kopā, ja telpā ir dzirdami smiekli, viņi atrisinās problēmu, lai cik sarežģīta. Tā ir mūsu mēraukla.

Grāmatā, un atkal šī doma man šķita ļoti spēcīga, tu raksti par filmu, pie kuras strādā komanda. Pēc sešiem mēnešiem, laika secību vai laika posmus es vienkārši izdomāju, bet kādā brīdī darba gaitā tu sapulcini kopā grupu, ko tu sauc par "Brain Trust". Tā ir cilvēku grupa, un es ļaušu pēc to izskaidrot, bet šī grupa visiem māksliniekiem sniedz atgriezenisko saikni par to, kā filma attīstās, vai tā ir uz pareizajām sliedēm, vai nē, vai tēli darbojas, vai nē. Pastāsti, kā notiek šis process.

Man tas šķita aizraujoši. Patiesību sakot, mēs "Brain Trust" atradām nejauši. Gadu gaitā mēs to attīstījām un mācījāmies no tā. Tas balstās uz četriem principiem. Viens no tiem ir: vienaudži runā ar vienaudžiem, kinematogrāfi ar kinematogrāfiem, nevis priekšnieks ar darbinieku vai vadība ar padoto. Bet vienaudži ar vienaudžiem. Tas ir pirmais princips. Otrais princips ir, ka telpā tajā brīdī nepastāv varas struktūras. Viņiem nav jāvadās pēc tā, teiksim, ko saka Džons Lassesters, kas ir Mākslinieciskās nodaļas vadītājs uzņēmumā, vai ko saku es vai Džims Moriss. Viņi tikai pieraksta teikto. Iemesls ir tāds, ka atbildīgā persona, šajā gadījumā direktors, jau kļūst neaizsargāts, prezentējot ideju, kas nestrādā, un viņi to zina. Tāpēc viņi jūtas viegli ievainojami. Ja viņi zina, ka telpā ir kāds, kas viņus noniecinās, viņi nostāsies aizsargpozīcijā. Tāpēc mūsu mērķis ir, lai viņi būtu gatavi klausīties, un tāpēc mums ir jātiek vaļā no varas struktūras. Trešais princips ir, ka viņiem ir svarīgi citu panākumi. Ja tā padomā, pieņemsim, ka tavs draugs vēlas tev pasviest kādu ideju. Tev rūp draudzība, tāpēc tu dažkārt atkāpsies un nepateiksi sāpīgu patiesību, jo nevēlies sabojāt draudzību. Mums ir jāsaka patiesība, lai viņi ... Lai arī viņi visi ir draugi, viņi ir ieinteresēti radīt labu filmu. Un šo jēdzienu ir grūti apgūt, bet vislabākais, ko viņi var darīt draugu labā, ir pateikt patiesību. Ceturtais princips ir - mēs sniedzam un uzklausām labas piezīmes. Tie ir šie četri principi. Tagad varētu uzdot jautājumu: "Vai mēs vienmēr pildām šos četrus principus?" Lielākoties jā, bet ir brīži, kad mēs tos nepildām. Ceļā nostājas cilvēciskas attiecības, bailes un kauns. Vai kas cits nostājas ceļā un izbojā noskaņu telpā. Ik pa brīdim notiek brīnums, un ar brīnumiem es domāju to brīdi, kad telpā zūd egoisms, kad visi strādā, koncentrējas uz problēmu. Idejas nāk un iet, un par tām nespriež kā par labām vai sliktām, par tām spriež, vai tās darbojas vai nē. Cilvēki neturas pie savām idejām. Kad viņi neturas pie savām idejām, tad kļūst vieglāk sadarboties, lai rastu risinājumu. Tas ir ideālais mērķis, un tomēr ne vienmēr mēs pie tā nonākam. Bet atkal, manuprāt, viens no faktoriem, kas ir pamatā "Brain Trust" idejai, ir, ka šie lieliski apdāvinātie mākslinieki, kas cenšas izveidot filmu, kā savā grāmatā raksti, nenovēršami savā mākslinieciskajā ceļojumā kādā brīdī apmaldās.

Tāpēc viņiem ir vajadzīgs "Brain Trust" kā tāda objektīva grupa, ar kuras palīdzību izvērtēt savu darbu. Vai es pareizi sapratu?

Tieši tā. Kad tu pie kaut kā strādā un atrodies procesa vidū, neviļus zūd objektivitāte. Kad zūd objektivitāte, ir vajadzīgs kāds ārējs mehānisms kā korektīvs līdzeklis. Viens no tādiem līdzekļiem ir vienaudži, jo viņi to jau ir piedzīvojuši, tāpēc viņi vēlas būt vienaudži, jo zina, kad tu slīksti, un pastāv savstarpēja cieņa. Un viņi palīdz izvilkt tevi ārā. Citkārt ir vajadzīgs spēcīgs ārējs spēks, jo dažkārt var apmaldīties pat visa grupa. Un citkārt mēs parādīsim to publikai, kas nezina, kas mēs tādi esam. Tad viņi spēs būt objektīvi. Bet šie visi ir dažādi mehānismi, lai mūs pasargātu no nogrimšanas pašiem savos projektos.

Ed, ja tev nāktos vadīt uzņēmumu citā jomā, apģērbu kompāniju, un tavā vadībā būtu mākslinieku grupa, modes dizaineri, kas strādā pie produktu līnijas. Vai tu lietotu "Brain Trust" konceptu, ja tu būtu vadītājs citā jomā?

Es uzskatu, ka pamata principi būtu noderīgi visur. Mēs visi saskaramies ar problēmām. Tāda ir dzīves būtība - vai nu ģimenē, vai profesionālajā vidē, vai jebkur citur. Mēs saskarsimies ar problēmām. Mums būs tās jāatrisina. Tas jau ir radošuma pamatā. Tā nav zīmēšana vai rakstīšana, bet gan problēmu risināšana. Ņemot vērā to, ka problēmas ir visur, kādu mehānismu mēs lietojam, lai tiktu ar tām galā? Rast risinājumus - tā ir radoša darbība. Šādā radošā darbībā tu gribi, lai citi cilvēki tev palīdz. Viena no mūsu laika ilūzijām ir veids - gandrīz vai veids, kā stāstiem ir jādarbojas, jo realitāte ir pārāk sarežģīta. Mēs gribam vienkāršus izskaidrojumus. Vienkārši izskaidrojumi patiesībā mūs maldina. Nav svarīgi, vai mēs taisām filmas, vai risinām apģērbu problēmas, ir nepieciešams cilvēku kopums, kas kopīgi strādā. Šī grupa un tās kultūra nosaka, vai viņi atrisinās problēmas vai nē. Divas lietas, ko tu saki par "Pixar" kultūru, kas man atkal šķita aizraujoša lasāmviela, ir tas, ka tev kā uzņēmuma vadītājam, "Pixar" augstākā līmeņa vadītājam, bija jāiestrādā kultūrā doma par neveiksmes pieņemšanu un tajā pašā laikā - doma par laipnību vai vaļsirdību laipnībā. Neveiksmes pieņemšana un pilnīga vaļsirdība, kas izteikta laipnos vārdos. Pastāsti nedaudz par šo kultūru. Pirmkārt, gribu teikt, ka šāda kultūra vēl nenozīmē, ka tā ir stabila. Piemēram, tādas problēmas, ar kādām mēs saskaramies šodien, kādas mums vienmēr ir bijušas. Viena no tām ir saistīta ar neveiksmes jēdzienu. Patiesībā neveiksmei ir divas nozīmes. Viena ir intelektuālā nozīme, un to mēs visi saprotam. Mēs visi esam piedzīvojuši kļūdas savā dzīvē. Mēs no tām mācāmies un kļūstam labāki. Tā būtu neveiksmes viena nozīme. Otra nozīme ir tā, kuru mēs iemācāmies skolā, - izkrist kādā priekšmetā vai izkrist kontroldarbā. Tas nozīmē, ka tu salaidi visu grīstē, nebiji pietiekami vērīgs vai pietiekami gudrs. Tā ir ļoti negatīva nozīme. Bet nozīme ir pat vēl dziļāka. Ja mēs paskatāmies pasaulē, ja politiķis pieļauj kļūdu, ja uzņēmējs pieļauj kļūdu, pretinieki to vien gaida, lai nopeltu viņu par izdarītajām kļūdām. Neveiksme ir īsta bīstamības aura. Tāpēc, tās nav iedomas. Nevar vienkārši pateikt, ka es no tā mācīšos. Mūsos ir dziļi iesakņojusies emocionāla reakcija uz to, un mūsos vienlaicīgi mīt šīs divas nozīmes. Tāpēc mums ir jāatzīst šo divu nozīmju sazarošanās mūsos un to, ka, lai arī sakām, ka mācāmies no neveiksmēm, gandrīz neviens organizācijā nespēj nodalīt šīs divas nozīmes. Tāpēc problēma nemitīgi atkārtojas - jo tajā mīt bailes. Tāpēc, apzinoties to, tas prasa nemitīgas pūles paskatīties uz to jauno, kas izraisa bailes, un censties radīt drošu vidi, kurā būt godīgiem. Vismaz runājot par godīguma jēdzienu, un es parasti pārāk daudz nelietoju vārdu "godīgums", tikai tāpēc, ka tas ir pašsaprotami, ka tev ir jābūt godīgam, un cilvēki to pieņem, un tad viņi to ignorē. Protams, tev ir jābūt godīgam, jo pretējā īpašība ir negodīgums. Neviens nevēlas būt negodīgs. Bet mēs nevēlamies tā diskutēt. Mēs vēlamies runāt par to, kādas ir īstās barjeras, kas liedz pateikt patiesību cits citam. Tāpēc es lietoju vārdu "vaļsirdība", jo mēs visi zinām, ka ir brīži, kuros ir nevietā būt vaļsirdīgam. Tas cilvēku var sagraut. Tāpēc jālieto veselais saprāts, izlemjot, kā runāt ar cilvēku. Varbūt tevī pašā ir bailes. Un ja tu vari runāt par šīm bailēm vai par to, kas izraisa bailes citos cilvēkos, un šādi aizdomāties par to, tad spēj iedziļināties problēmā tā, lai runātu ar cilvēkiem un viņi varētu aprunāties ar tevi par patiesajām problēmām.

Tu centies izveidot "Pixar" kultūru, kur - un tu lieto šo frāzi grāmatā - kļūdies agri, kļūdies ātri. Pie radošā procesa pieder iešana pa nepareizajiem ceļiem. Strupceļš. Atgriezies uz galvenā ceļa. Vai tu joprojām tā uzskati, tāpat kā tad, kad rakstīji grāmatu?

Man uzsvērt šo konceptu šķiet ārkārtīgi nozīmīgi. Mēs nesakām - tev noteikti jākļūdās. Mēs patiesībā sakām, ka mēs kļūdīsimies. Mums jārada droša vide, kurā kļūdīties. Un ja tu kļūdies ātri - mēs radīsim drošu vidi - tad tu progresēsi ātrāk. Cilvēki var kļūdīties lēnām vai kļūdīties ātri, vai ne? Bet viņi tik un tā kļūdīsies. Tāpēc labāk, lai viņi kļūdās ātrāk, bet no mums saņem attieksmi, ka tas ir pieļaujami. Tu izmēģināji. Nesanāca. Tas nekas. Tāpēc mēs apzināti rūpējamies, ka cilvēki netiek sodīti vai kaunināti, ja kaut kas nesanāk. Jo ātrāk tas tiek izdarīts, jo labāk tu pārvari kauna sajūtu. Ja tu pārvari kauna sajūtu, tu kļūsti radošāks. Tas tevi atbrīvo.

Vēl kāda aizraujoša grāmatas daļa, un varbūt tas ir manas izcelsmes dēļ: esmu holandietis un taupīgs un kaut kādā mērā skops. Tu uzskati, ka ierobežots budžets ir ļoti laba doma un ka dažkārt tas radošuma robežas spiež paplašināt, nevis sašaurināt. Mums visiem ir priekšstats par to, ko jūs darāt. Mēs uzskatām, ka jums ir neierobežoti naudas līdzekļi, resursi un laiks. Grāmatā tu ticami pierādi, ka budžets var būt ļoti labs dzinējspēks labiem rezultātiem. Runā ilgi par šo.

Labi. Tā ir sarežģīta tēma. Visi labi mākslinieki zina, ka viņiem ir jādarbojas konkrētās robežās. Tas tā dzīvē ir, vai ne? Mēs darbojamies konkrētu robežu ietvaros. Ja mēs kādā projektā varētu darīt visu, ko vien vēlamies, būtu neierobežots lietu skaits, ko mēs varētu vēlēties izdarīt. Tiesa. Tas tiesa. Bet ja tev nav ierobežojumu, tad problēma ir tā, ka tu nevari darīt visu mūžīgi. Kaut kur būs jānovelk robeža. Ierobežojums piespiež tevi pārkārtoties. Kādā brīdī tomēr nākas izvērtēt, ko tu vari izdarīt. Šāda šķirošana ir ļoti nozīmīga. Tikai tad, kad nonāc līdz laika vai budžeta grafikiem, tu sāc procesu, lai saprastu, kuras ir tās īstās darāmas lietas. Tāpat nāksies atteikties. Tu gribēsi darīt vairāk, bet visu izdarīt nevar. Patiesībā, ja tu pavadi pārāk daudz laika pie kaut kā, tu izsūc visu enerģiju no tā. Lielāku enerģiju dod apziņa, ka tev ir jādarbojas noteiktās robežās.

Tad tev vēl ir jēdziens "cents ar skaistu nokrāsu"? Vai es pareizi atminos?

Jā, tā ir - lai padarītu visu skaistu, tu vari izniekot enerģiju lietās, kas netiek pamanītas. Tu taču nevēlēsies izniekot savu enerģiju. Tu vēlies ietekmēt pasauli. Tāpēc tev ir nepārtraukti jādomā, kas atstās ietekmi, un reizē jāizvairās neapmaldīties sīkumos. Vienā no grāmatas nodaļām tu atsaucies uz kādu, kas pavadīja simtiem stundu, darot kaut ko līdz smalkākajai detaļai, bet kas uz ekrāna parādās kādā ainā tikai trīs sekundes. Skaidrs, ka tā jau ir pārmērība. Frāze "cents ar skaistu nokrāsu" radās no tā? Proti, ir kāda robeža. Neviens to neredzēs. Vienkārši turpināsim darbu. Jā, un ironiskā kārtā to rada dedzība, ka cilvēkiem darbs jādara maksimāli labi. Tad tu paskaties uz to un jautā: kas šo cilvēku motivē? Viņi vēlas izcelties, un viņi atrodas vidē, kurā no viņiem sagaida maksimāli labu darbu. Ja viņu darbu nepamana uz ekrāna, tad mēs neesam pietiekami izmantojuši viņu spējas, enerģiju un dedzību. Tas izrietēja no tā, ka visi centās rīkoties pareizi. Tāpēc mēs nevaram pieņemt - ja visi darīs īstās lietas un centīsies ieguldīt labāko darbu, tas dos labāko rezultātu viņiem vai galu galā produktam.

Vēl kāda lieta, kas man tiešām patika, ir jēdziens, ko tu sauc par autopsiju. Pēc katra liela projekta jūs neķeraties pie nākamā projekta. Jūs veicat autopsiju. Jūs izejat cauri visa lielā ceļojuma katrai detaļai. Pastāsti par to!

Manuprāt, gan personīgā līmenī, gan organizācijas līmenī laiku pa laikam ir jāatkāpjas un jāparaugās pašiem uz sevi. Jāpajautā sev - labi, ko tad mēs īsti izdarījām? Jo, atskatoties atpakaļ, redzam, ka kaut ko darījām pareizi un kaut ko nepareizi. Daudzi cilvēki, noslēdzot projektu, domā - labi, ejam tālāk! Lai iegūtu pēc iespējas vairāk, no tā ir jāmācās. Jau projekta darbības laikā daudz ko var iemācīties. Bet mēs sakām - iepauzēsim. Paskatīsimies uz sevi. Interesantais ir tas - ar prātu cilvēki to saprot, bet tāpat kā ar zālēm, cilvēki negrib tās lietot. Mēs piedzīvojam lielisku introspektīvu laiku, kad paskatāmies uz iekšu un veicam autopsiju. Ja pēc nākamās filmas mēs darītu tāpat, tā būtu pilnīga izgāšanās. Iemesls ir, ka process cilvēkiem ir diezgan sāpīgs. Viņi labprāt izmanto iespēju, uzslavēt komandu. Bet to jau mēs izdarījām. Šis laiks ir, lai izpētītu un aplūkotu, ko tu dari. Tāpēc katru reizi mēs to darām citādāk, jo cilvēki iemācās apiet sistēmu. Jā, tā tas ir. Mēs mainām noteikumus un rīkojamies citādāk. Dažreiz mēs veicam pusceļa autopsiju. It kā vēl pirms nāves. - Jauki. - Un mēs izpētām. Mēs nemitīgi kaut ko mainām, lai nepierastu pie viena veida, kā darīts jau iepriekš, un nepārtrauktu mācīties.

Tu esi uzbūvējis šo neticamo, skaisto "Pixar" kultūru, un mums par to ir prieks. Un tad tevi vilināja nopirkt "Disney", šo milzīgo, tradicionālo uzņēmumu. Tu noslēdzi darījumu un jau pašā sākumā saprati, ka "Disney" kultūra pilnībā atšķiras no kultūras, kādu biji veidojis "Pixar". Pastāsti par šo kultūru sadursmi.

Pirmkārt, "Disney" nopirka mūs. Mēs nenopirkām viņus.

Tiešām? Labi. Kādam palika pāri vairāki miljardi dolāru. Tas ir viss, ko atceros.

Jā, jā, tas ir ... Nav būtiski. "Pixar" bija atklāta akciju sabiedrība. "Disney" nopirka mūs par 7 miljardiem dolāru. Darījuma ietvaros viņi iecēla Džonu Lasseteru un mani par "Disney" atbildīgajiem. Manā bērnībā, protams, ka studija mūs bija ietekmējusi personīgi. Tās darbība bija augusi, un tad, kad nomira Volts, tā kritās. Tad 1990. gados tā atkal piedzīvoja kāpumu, radot četras filmas, kas atstāja nozīmīgu ietekmi kultūrā. Bija "Mazā nāriņa", "Skaistule un briesmonis", "Karalis Lauva" un "Aladins". Tad studija piedzīvoja 17 gadu ilgu kritumu. - 17 gadu? - Jā. Pēc pirkšanas darījuma noslēgšanas Bobs Aigers atstāja "Disney" mūsu pakļautībā. Tajā laikā viņi bija bankrota priekšā. Ar nepareizu priekšstatu par to, kā veidot filmas. Tā mēs devāmies tur, nevienu nepazīstot, zinot, ka viņiem neveicās, bet viņi vēlējas atjaunot savu mantojumu. Jautājums bija - vai mēs varat to labot? Un tā kā es nepazinu cilvēkus, jautājums bija - vai mūsu principi noderēs arī citā grupā, vai arī viņi ir tik ļoti iedragāti, ka mēs neko nespēsim labot? Visa šī darījuma koncepts bija pretrunīgs, jo daudzviet var argumentēt, ka, darot pārāk daudz, nekas netiek izdarīts līdz galam. Un daudzi "Disney" uzskatīja, ka mēs darījām daudz, bet neko līdz galam, un ka mums vajadzētu koncentrēties uz "Pixar" veselību. Bet mēs bijām ietiepīgi. Mēs gribējām mēģināt visu salabot. Tā mēs sanācām kopā. Izklāstījām savus principus. Mēs zinājām, kādā kārtībā vēlamies darbus darīt - iemācīt viņiem, kā pašiem uzsākt "Brain Trust", kā domāt par producēšanu, kā strādāt ar ierobežojumiem. Kamēr mēs skaidrojām, pagāja apmēram divi gadi, līdz "Brain Trust" sāka darboties. Tā kā tu vari runāt par uzticību, un visi māj ar galvu: protams, mums vienam otram ir jāuzticas. Bet uzticība ir jānopelna. Tas nav kaut kas, par ko vienojas. Pagāja četri gadi, līdz viss nostājās savās vietās un viņi spēja funkcionēt labi. No šīs pieredzes ieguvu divas vai trīs interesantas atziņas. Viena no tām ir, ka kopumā tie paši cilvēki bija tur, kad uzņēmumam bija panākumi un kad tas piedzīvoja neveiksmes. Pamatā tie bija tie paši cilvēki. Mēs viņus pieņēmām, kad viņi nespēja strādāt, un pārvērtām par grupu, kas tagad ir lieliska. Otrā lieta, ko ievērojām - mēs varējām izklāstīt principus, pēc kuriem strādāt, četrās stundās. Bija vajadzīgi četri gadi, lai tie iesakņotos viņu kultūrā. Un es tikko apjautu, ka ir viegli uzskaitīt vērtības, ir viegli tām piekrist. Grūtākais ir uzdot sev jautājumu: kāpēc es nedzīvoju saskaņā ar tām? Kas ir jādara, lai dzīvotu saskaņā ar sākotnēji viegli pieņemtajām idejām? Man šķita interesanti - un tā ir tāda neliela piezīme - bet tevi tik ļoti satrauca "Disney" kultūra, ka tu jau pašā sākumā mainīji biroja izkārtojumu, lai palīdzētu mainīt kultūru. Paskaidro sīkāk. Ēkas izkārtojums bija ļoti vērsts uz vadību. Proti, labākie biroji bija atvēlēti vadītājiem un tā tālāk. Tas bija briesmīgs darbības veids. Ēkā strādāja vairāk nekā 800 cilvēku. Varēja iet pa koridoru, nezinot, vai kāds atradās birojā vai nē. Mēs vienkārši izgāzām durvis, vidū iekārtojām brīvu telpu, ko nosaucām par Kofeīna laukumu. Tad mēs ar Džonu gribējām būt centrā, tāpēc iekārtojām mazus, atvērtus birojus centrā un iekārtojām tur galdus, pie kā cilvēkiem apsēsties. Sapulces bija atvērtas. Katru mēnesi ēdu pusdienas ar nejauši sastaptiem cilvēkiem, bet viss notiek atklāti, jo tu vēlies būt klātesošs, lai cilvēki justos brīvi viens ar otru sarunāties. Vēl svarīgi ir ļauties nejaušiem tikšanās brīžiem. Atvērtās telpās notiek nejaušas tikšanās, un tas ir lieliski.

Ed, tu esi strādājis kopā ar pasaules visradošākajiem cilvēkiem. Tavā grāmatā ir nodaļa par to, kā radošiem cilvēkiem ir cits ritms vai cits stils, unikāls veids, kā piekļūt savam lielajam radošajam potenciālam. Nedaudz pastāsti par dažādiem tev pazīstamiem cilvēkiem, kas kā citi kāpj kalnu virsotnē un tur kļūst radoši, vai kļūst radoši citā veidā. Pastāsti nedaudz par redzētajiem dažādajiem veidiem, kā cilvēki kļūst radoši.

Tam ir dažādas sastāvdaļas. Viena no tām ir, ka mums nav daudz noteikumu. Un pat filmas radīšanas veidam nav stingru rāmju, jo tādā veidā var iekrist atkārtošanās slazdā. Otra lieta - mēs cenšamies ļaut cilvēkiem pie kaut kā dabīgi strādāt. Patiesībā mēs izvēlamies cilvēkus, jo viņos ir dedzība par kaut ko. Viņos ir kaut kas, kas dzen viņus uz priekšu, bet tajā pašā laikā ar šo dziņu viņi spēj radīt kaut ko atvasinātu. Tāpēc mēs aicinām viņus doties ārā - filmas pētnieciskos braucienos, lai uzzinātu kaut ko, ko viņi iepriekš nezināja. Piemēram, pirms filmas "Gardēdis" viņi devās uz Parīzi, uz trīs zvaigžņu restorānu. Tas bija viens no briesmīgākajiem izbraucieniem Bija grūti.

Jā, grūts darbs!

Filmai "Meklējot Nemo” braucām nirt uz Austrāliju un ekskursijā pa kanalizācijas pārstrādes uzņēmumu. Vai zivs izkļūtu caur kanalizācijas caurulēm? Izrādās, ka atbilde ir "jā". Filmai "Kukaiņu dzīve" mēs nometāmies dubļos, skatījāmies no kukaiņu skatu punkta un sapratām, ka šādā līmenī viss ir caurskatāms. Bet tikai domājot par to, tu to nevari saprast. Tev ir turp jādodas un jāuzzina kaut kas, ko tu vēl nezini. Un ja tu filmā ieliec kaut ko, par ko tu nezini, tad tu pacel to jaunā līmenī. Pastāstīšu piemēru no filmas "Gardēdis". Lai arī mēs skatāmies kulinārijas kanālus, kā to dara daudzi, tas nav tas pats, kas atrasties profesionālā virtuvē, kas darbojas un apkalpo cilvēkus. Lielāka daļa cilvēku nav tādā bijuši. Apmeklējot šādus restorānus un redzot, kā tie darbojas, un tad ienesot to filmā, lielākā daļa publikas nezinātu, vai restorānu virtuves tiešām tā darbojas, bet viņi jutīs, ka tas ir pa īstam. Un tieši zemapziņas sajūta ietekmē cilvēkus, pat nezinot - kāpēc. Grāmatas noslēguma daļā, tu izsaki diezgan dramatisku apgalvojumu, ka, tavuprāt, stāsti būs tie, kas padarīs pasauli labāku. Šķiet, ka tu visu savu karjeru liec uz to, ka stāsti būs tie, kas mainīs pasauli. Pāris sekundēs paskaidro, kā tu to domā. Kā jau sākumā teicu, pamatā ir tas, kā mēs komunicējam ar cilvēkiem. Bērnībā stāsti uz mani atstāja lielu iespaidu. Man šķiet, ka tad, kad top tāda filmā kā "Prāta spēles", tas ir - es pastāstīšu piemēru. Ir kāda aina, kur tēvs saka meitai: Kur ir mana priecīgā meita? Tā mēs darām ar bērniem. Mēs no bērna kaut ko sagaidām, un tad viņš jūtas vainīgs, ja nav priecīgs. No tā mēs varam mācīties, ka mūsu emocijas ir sarežģītas un tās ir daļa no mūsu realitātes. Ka dzīvē ir arī skumjas, un ne viss norit pareizi, un dzīvē ir arī prieks. Ja mēs to saprotam un pieļaujam, tad mēs kļūstam veselīgāki. Mēs gribam, lai tas izplatās. Ja mēs varam izplatīt šo vēsti, mēs ietekmējam cilvēkus. Jo mūsu darba patiesais mērķis ir atstāt pozitīvu ietekmi pasaulē. Es ticu, ka izglītība pašos pamatos ir stāstu stāstīšana. Kad dodamies pasaulē un cenšamies pasauli padarīt labāku, daļa no mārketinga ir stāstu stāstīšana. Ikvienā jomā stāstus var izmantot savtīgiem mērķiem, bet tos var izmantot arī labiem mērķiem. Mūsu darbs ir izmantot stāstus labiem mērķiem.

Pēdējais jautājums, un ceru, ka tas nepārsteigs tevi nesagatavotu, bet man šķita fascinējoši, jo arī es tā daru un nepazīstu daudz cilvēku, daudz vadītāju, kas tā dara. Tu diezgan regulāri dodies klusuma rekolekcijās, dodies prom vienatnē, lai nodotos pārdomām. Pastāsti, lūdzu, nedaudz par to, kāpēc to sāki darīt un kas notiek, kad ilgāku laiku atrodies klusumā?

Pirmajā reizē es biju nedaudz nobijies. Patiesībā tā bija grupas meditācija, klusuma rekolekcijas. Lielāko daļu cilvēku biedē doma par būšanu klusumā ar sevi, un es gandrīz vai aizmuku no tā. Bet pēc trim dienām es sapratu, ka es neesmu šīs domas. Manā prātā notiek tērzēšana, un tā mani izsit no sliedēm. Manuprāt, tā ir daudziem, jo mums šķiet, ka šī balss ir mūsu. Tikai tad, kad kādu laiku pavadīju klusumā, es sapratu, ka tērzējošā balss neesmu es un man viss ir labi. Manā galvā vēl joprojām var notikt tērzēšana, bet, sajūtot kaut ko citu, dziļāku, es atrados mierīgākā vietā un atgriežoties varēju paskatīties no citas perspektīvas.

Man ir svarīgi, ka katru gadu varu doties prom un pavadīt laiku vienatnē un nedomājot, nomierinoties un neļaujot sev skraidīt apkārt. Paiet dažas dienas, pirms šīs domas var palaist vaļā. Jau vairākus gadus es dodos klusumā. Pirmās trīs dienas gandrīz vai padara mani traku, jo es domāju par to, ka nekas nozīmīgs nenotiek. Man būtu jādara piecdesmit lietu. Ir novārtā atstāti darbi, kuriem es varētu pievērsties. Man parasti tā ir ceturtā dienā, kad mans gars nomierinās. Es esmu daudz uzņēmīgāks. Esmu atvērtāks Dievam un idejām, ko Viņš vēlas likt manā prātā. Bet lielākā daļa tava līmeņa vadītāju reti kad disciplinē sevi, lai meditētu, būtu klusumā un nokāptu no vadības skrejceļa. Tev ir viena minūte, lai pārliecinātu vairākus simtus tūkstošu vadītāju, ka tas ir svarīgi.

Manā pieredzē ir vajadzīgas četras dienas, lai atslābtu. Bet, ja mēs paskatāmies uz mūsu dzīvi, ir viegli tajā aizķerties. Un tu jau vari teikt, ka organizācijām ir jābūt līdzsvarotām, un tā ir, bet tas pats attiecas uz mūsu dzīvi. Mums ir ģimene, mums ir veselība, mums ir jārūpējas par savu fizisko veselību. Katra lieta ir svarīga daļa, bet dažkārt mēs neparūpējamies par savu dvēseli. Viens no veidiem, kā to izdarīt, un ne tikai to pasakot - es labi pastrādāšu vai parūpēšos par savu ģimeni. Dažkārt vajag pateikt - labi, es došos prom un pavadīšu laiku klusumā. Tā es parūpēšos par savu dvēseli. Un arī tev tā ir jādara.

Ed, manuprāt, tu esi pieskāries desmitiem miljonu cilvēku. Ar filmām tu esi pieskāries manas ģimenes dzīvei. Iespējams, esi pieskāries ikviena klātesošā klausītāja dzīvei. Mēs esam pateicīgi par tavu dzīvi. Mēs esam pateicīgi par tavu vadību. Mēs esam pateicīgi par tevis radīto kultūru, kurā ar animācijas palīdzību tiek stāstīti lieliski stāsti. Ar sirsnīgiem aplausiem pateiksimies Edam. Paldies, paldies!