Šodienas datums: 21.07.2019  |  Vārda dienas: Meldra, Meldris, Melisa

Liecības

Mūs visus kāds ir sāpinājis, - visbiežāk tie, kurus mīlam un kuri mīl mūs. Tieši caur vistuvākajiem piedzīvojam atraidījumu, pamestību, manipulāciju, emocionālu vai fizisku vardarbību – draugi, kaimiņi, vecāki, vīri, sievas, mīļotie, bērni, skolotāji, mācītāji. Tie, kuri mūs mīl, sāpina. Tu, no kura es gaidīju, ka vienmēr būsi ar mani, esi mani pametis. Kā es jebkad spēšu to piedot. Dievs dod žēlastību pacelties pāri un Dieva vārdā saraut jebkādas saites ar gariem un piedot, lai atstumtība ietu mazumā, bet mīlestība neizdzistu.

2019. gada Ekumeniskā Krusta ceļa tēma bija atstumtība, kas ir kā pakāpiens uz dziļāku mīlestību un pieņemšanu pret otru cilvēku. Viens no centrālajiem satura elementiem bija personiskie stāsti, ko varējām dzirdēt katrā apstāšanās vietā. Šīs liecības ir reāls cilvēku piedzīvojums, kā Dieva mīlestība un Kristus spēks ir pārvērtis viņu sāpes, ciešanas, atkarības, negatīvas un manipulatīvas izpausmes mīlestībā, piedošanā – jaunā dzīvē. 

Lasīt tālāk


“Nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi!” (pāvests Francisks)

“Biju dziedāšanas skolotāja daudzviet Latgalē. Tagad man ir vairāk nekā deviņdesmit gadi, nevaru vairs staigāt un pati paēst. Šodien ir ļoti laba diena, jo nāk ciemiņi. Sapņoju par ābolu sulu, un nu mans sapnis piepildījies.”  Dziedam kopā “dod, Dieviņi, citam dot”, un dzimst aizkustinājuma asaras.

“Septiņpadsmit gadu vecumā mani aizsūtīja kalpot uz Vāciju. Pārslimoju tīfu. Tas, ka izdzīvoju, bija brīnums. Krietnu laiku mācījos no jauna staigāt. Visam organismam itin kā bija jāatjaunojas, tik izdilusi biju.”

 Lasīt tālāk


Neokatehumenālais ceļš Latvijā ir gājis cauri vairākiem posmiem, piedzīvojot gan grūtības, gan lielu svētību. Svinot Neokatehumenālā ceļa 25 gadu jubileju mūsu zemē, piedāvājam ieskatu vēstures notikumos un kopienas brāļu liecībās. Anastasija un viņas meitas - Ņina un Vera ir pašas pirmās Neokatehumenālā ceļa kopienas locekles. Var teikt, ka viņu acu priekšā tika iedēstīts un izauga tolaik Latvijai vēl jauns un neredzēts kristīgās formācijas stādiņš, kas nu jau ap sevi veido skaistu dārzu. Viņu stāsts un pieredze gan par savu atgriešanos Baznīcā, gan to, kā kopienā iegūtais ietekmējis viņu attiecības ar Dievu viennozīmīgi atgādina - kristieša dzīve ir ticības ceļš.

Lasīt tālāk


Ienākot šajā pasaulē, katram cilvēkam ir dots savs uzdevumus. Cits to atpazīst agri, cits meklē visas dzīves garumā. Man šajā ziņā ir palaimējies. Es savu aicinājumu esmu atpazinusi jau bērnībā. Liksies aizdomīgi, kā to var izdarīt, bet ticiet man – var, un tas ir skaists piedzīvojums.

Jau kopš bērnudārza beigšanas esmu gribējusi būt par skolotāju. Tajā laikā manā izlaiduma grāmatiņā tika ierakstīts gribu kļūt par audzinātāju. Skaisti, vai ne? Kad pēc daudziem gadiem atradu šo grāmatiņu, manā sejā parādījās smaids, un es mammai prasīju, kā to varēju zināt septiņu gadu vecumā? Laikam ejot, mana veselība pasliktinājās, man kļuva aizvien grūtāk staigāt. Pusaudža gados apsēdos ratiņkrēslā un parādījās doma - nu ja, mans sapnis ir aizgājis „pa pieskari”, no tā nebūs ne ziņas, ne miņas. Kam vajag audzinātāju/ skolotāju ratiņkrēslā? Bet te tev nu bija! 

Lasīt tālāk Sandras Aleksandrovas liecību


Atmiņas sistematizētas hronoloģiskā secībā

Kardināls Jānis Pujats: "Pāvests Jānis Pāvils II man atmiņā palicis kā ļoti vienkāršs, sirsnīgs un augsts priekšnieks. Latvijas attiecības ar pāvestu lielā mērā noteica tas, ka viņa dzimtā zeme un mūsu zeme ir kaimiņvalstis, kā arī pāvesta lielā interese par bijušajām PSRS valstīm. Viņš dega par mūsu neatkarību.
Kad pirmo reizi ar viņu tikos 1975. gadā, viņš vēl nebija pāvests, bet jau toreiz man jautāja, vai baltieši nav zaudējuši cerību uz neatkarības atjaunošanu.
Katru reizi, kad mēs no Baltijas valstīm apciemojām Romu, viņš mūs uzaicināja pie sevis uz pusdienām. Viņš bija ļoti sirsnīgs cilvēks."

Lasīt tālāk


 

Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta docētāja, daudzu Bībeles tematikai veltītu rakstu autore, Vatikāna Radio korespondente Terēze Druka šogad Ļubļinas Katoļu universitātē Polijā aizstāvēja doktora grādu teoloģijā, konkrēti, biblistikā. Viņas ceļš uz to bija ilgs. Terēze pati saka, ka studijas bija Dieva paaicinājums. „Padomju laikos man pat prātā neienāca, ka ir kaut kas tāds kā teoloģija un es to varētu mācīties. Tas, ka izvēlējos Teoloģijas fakultāti, bija nejaušs, bet  vienlaikus noslēpumains gadījums, kurā es redzēju spēcīgu Dieva vadību,” stāsta Terēze.

Lasīt tālāk


Gaļinu Masļeņikovu, psihoterapeiti no Maskavas, Latvijā pazīst daudzas ģimenes. Lielākā daļa viņu ir iepazinušas kustības „Par dzīvību” rīkotajos kursos un lekcijās par dažādām ģimenes tēmām. Gaļina aizrauj klausītājus ar saviem stāstiem par to, kā vīrieši un sievietes atšķiras viens no otra, kā ģimenē starp laulātajiem nepazaudēt tuvību, kā audzināt bērnus mīlestībā, kā iepazīt auglību un dzīvot saskaņā ar Dieva dotajiem likumiem, kā būt laimīgam. Tomēr šoreiz ne par to. Ļoti interesants un uzrunājošs ir Gaļinas stāsts par ceļu pie Dieva, kas aizsākās pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet varbūt arī pirms 200...

Gaļina: Ticības dāvana, ko es saņēmu – iespējams, ir manu senču daudzu gadu lūgšana. Manā ģimenē ticība bija pazaudēta četru paaudžu garumā. Dzimtā nebija ticīgo, bet visai tālu pirms tam bija. Un viņi taču turpina lūgties arī tur, Debesīs. Tikai apmēram pēc 200 gadiem atkal ir kāds ticīgais... Pēc 200 gadiem, gatavojoties zinātniskā ateisma eksāmenam, es sastapos ar Jēzu. Lasīt tālāk