Šodienas datums: 07.12.2019  |  Vārda dienas: Gunārs, Vladimirs, Gunis

Atmiņas no pāvesta Franciska vizītes

Pagājis tieši gads, kopš lidostā "Rīga" sagaidījām pāvestu Franciski un jau tās pašas dienas vakarā ar skatienu pavadījām viņa helikopteri, pāvestam dodoties prom no Aglonas. Intensīva diena, kuras laikā pāvests Francisks viesojās Rīgas pilī, nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, uzrunāja klātesošos Rīgas Domā un Rīgas sv. Jēkaba katedrālē un svinēja Misi Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā. 

Lai atcerētos pāvesta vēstījumus visās trīs Baltijas valstīs, vari ieskatīties ŠEIT. Jau drīzumā būs pieejamas arī grāmatas ar pāvesta Franciska uzrunu tekstu oficiālajiem tulkojumiem. Šajā sadaļā - zemāk - tuvākajās dienās katru dienu publicēsim kādu no liecībām, kurās cilvēki dalījās neilgi pēc pagājušā gada lielā notikuma.

Pāvesta vizīte Baltijas valstīs – četras brīnišķīgas dienas. Ticības, prieka, tuvākmīlestības un piedzīvojumu gara piepildītas dienas.

Bet viss sākās jau agrāk. Daudz agrāk. Pirms diviem tūkstošiem gadu Jēzus teica: „Seko man”. Un viņam sekoja. Sekoja Pēteris ar apustuļiem un daudzi citi. Gan atsevišķi, gan kopā, veselām ģimenēm un tautām. Tāpat arī šajā reizē, kad Baltijas valstis apciemoja Sv. Pētera pēctecis, lai kopīgi ar visu baznīcu sekotu Kristum.

Un kāpēc gan lai neļautos tik brīnišķīgai iespējai, kā būt ar pāvestu Francisku kopā ne tikai vienu dienu mūsu Aglonā, bet visas četras dienas arī pārējās Baltijas valstīs –  Lietuvā un Igaunijā. Un tā radās „Baltijas svētceļojums ar pāvestu Francisku”. Sākumā bikli un nedroši, kā pirmais ziediņš, bet visai drīz jau ar pārliecību un ticību. Jau svētceļojuma sagatavošanās laiks bija svētību un „laimīgu” nejaušību pilns, kad dažkārt pietika vien iedomāties vai ieminēties par kādu vajadzību un jau pēc brīža ir risinājums. Šajā laikā jo īpaši spilgti bija redzams, ka ar mērķtiecīgu pieeju mēs paši radam sev iespējas, kuras vēlāk ar lielu prieku izmantojam.

Pāvesta Franciska Baltijas valstu apmeklējuma vizītes pirmās dienas agrā rītā mēs devāmies ceļā. Lielais autobuss, gandrīz sešdesmit jaunieši un sirdī jaunie. Ticīgie un klostermāsas, bīskaps Viktors un jezuītu tēvs Tadeušs. Pa vienam, ar draugiem, kāds pārītis, kāds tēvs ar saviem bērniem, kāds divatā ar mammu. Kāds pieteicies jau ļoti laicīgi, kādam šī iespēja atnākusi pēdējā brīdī. Jauneklīgi un entuziasma pilni.

Lasīt tālāk

Foto: Vatican Media

Tajās dienās mēs visi gaidījām. Gaidījām un dzīvojām ar mazlietiņ aizturētu elpu - kas viņš būs? Un 2013.gada 13.marta vakarā pasaule saņēma priecīgu vēsti – mums ir pāvests! Kāds būs viņa vārds? Tovakar es saņēmu vairākus apsveikumus. Draugi man rakstīja – apsveicam ar FRANCISKU! Viņi zināja, ko man nozīmē šis vārds.

Nākamjā dienā pēc Svētās Mises gāju mājās un biju vienkārši laimīga. Debesis bija tuvu, tuvu... Tās bija gaiši pelēkas, var teikt – bezkrāsainas. Taču tās bija tāda bezgalīga prieka pārpilnas, ka man šķita – Dievs mani ir apskāvis. Cieši un maigi. Un māsa un brālis – Saule un Mēness – ir tepat, tepat.

Neaizmirstams bija arī manas paziņas šķelmīgais smaids – vai zini, ka Francisks būs Latvijā?

Gaidīšanas svētki... Kad pats neesi atbildīgs par visām „neredzamajām”, bet nepieciešamajām lietām, bez kurām pasākums nemaz nevarētu notikt, vari to izbaudīt un justies kā mazs bērns, kurš ar nepacietību gaida, ka teju, teju atnāks ciemiņi un sāksies svinības. Šķiet, ka pat gaisā ir izveidojies neredzams, bet sajūtams milzīgs skudru pūznis, kas strādā gandrīz vai bez mitas. Gaidīšanas raugs ir labs! Tas saraudzējis ticības mīklu līdz pat trauka malām. Bērns ir pacēlies uz pirkstgaliem – vai jau?

Tik tiešām. Jau!

Tas neticamais un ilgi gaidītais mirklis ir radies it kā pats no sevis. It kā nejauši. Pašsaprotami un viegli. Mums, visiem mazajiem, kuri to ir gaidījuši it kā spēlējoties. Tas ir kā Dieva Bērna klēpī sasildīts un samīļots rotaļu putniņš. Visiem gribas tam pieskarties, un visiem gribas to laist gaisā!

Lai gan debesis ir tikpat pelēkas kā tajā tālajā marta vakarā 2013. gadā, šajos mākoņu dārzos ir prieks. Tajos ir daudz prieka un mīlestības! Mēs katrs esam to atnesuši kā dāvanu, kā gaismas ziedu. Tikai dodot – mēs gūstam... Tā teica mans draugs Asīzes Francisks. Un mana sirds saka, ka šī tikšanās ar pāvestu un Svētā mise Aglonā – nav nekas cits kā sv. Asīzes Franciska mūsdienu ziediņš.

Mīļais Dievs, atļauj šo mazo, bet nozīmīgo svētku mirkli kā baltu ziedu uzdāvināt Tev! Pateicībā - par visu.

Sarmīte Duncāne

Foto: Ilmārs Znotiņš

Uz tikšanos ar pāvestu mums bija paņemtas caurlaides gan bērniem, gan mazbērniem. Bet, ņemot vērā, ka laiks kļuva rudenīgs, vēss un lietains, bērni neieradās.

No rīta atskanēja telefona zvans – kāda gādīga draudzes sieva, zinot manas veselības problēmas, ieteica labāk lūgties mājās, jo Svētā Mise tiks translēta arī televīzijā. Tā arī nolēmām darīt.

Pēc neilga brīža atskanēja vēl kāds telefona zvans, šis zvans bija no manas profesores, ārstes, kura bija mani izārstējusi no smagas slimības. Viņa mani iedrošināja, un tai brīdī es kļuvu it kā cits cilvēks, man radās spēks un vēlēšanās posties uz Aglonu.

Paņēmām vajadzīgo gan pret lietu un aukstumu, gan arī krēsliņu sēdēšanai un devāmies uz Aglonu. Nogriežoties no Rēzeknes – Daugavpils šosejas uz Aglonu, mēs iekļāvāmies kopējā automašīnu straumē, kas devās satikt pāvestu.

Te jāsaka atzinības vārdi organizētājiem. Viss bija smalki pārdomāts un organizēts. Iebraucot Aglonā, parādījām policistam savus ielūgumus un viņš ieteica braukt līdz centrālajiem vārdiem, kur arī novietojām automašīnu. Iegājuši sakrālajā laukumā, atradām vietu, kur palikt. Bazilikas laukums bija pilns ar cilvēkiem.

Skaisti bija tas, ka visi cilvēki, gaidot pāvestu, lūdza Dievu, skaitot Rožukroni. Mēs noslēpāmies no lietus un vēja un pievienojāmies tautai sirsnīgajā lūgšanā. Daudzu tūkstošu cilvēku balsis skanēja vienotā ritmā. Tas bija tik saviļņojoši un bija pārliecība, ka mūs Dievs ir klāt, mūs redz un mūsos klausās.

Atbraucot mājās, manu sirdi sasildīja piecgadīgais mazdēls. No stūrīša, kas veidots Dievam par godu, viņš paņēma svētbildi un nolika vectēvam pie gultas, sakot, ka tai tur jāatrodas.

Noslēgumā gribētu teikt, ka mums visiem jāatceras, ka ticība mums ir palīdzējusi pārvarēt daudzas grūtības, būt brīviem un lepniem savā valstī.

Aleksandra Cible
Maltā

Foto: Aivars Siliņš

Jau kādu laiku, pirms 2018. gada martā tika oficiāli izziņota pāvesta vizīte Baltijā, gaisā bija virmojusi doma, ka viņš būs Latvijā. Beidzot tas, kas bija bijusi tikai nojauta, realizējās un radīja lielu saviļņojumu. Bija liels prieks par to, ka šī gaidāmā vizīte Latvijai pievērsa visas pasaules uzmanību. Kolīdz oficiāli tika izsludināta pāvesta vizīte Baltijas valstīs, daudzi ārzemēs sastaptie cilvēki uzreiz atpazina valsti, no kuras nāku, un vienmēr piebilda: "O, Tu esi no valsts, kur viesosies pāvests!”

Kopā ar Radio Marija ģimeni gatavojāmies šai vizītei ar dažādiem raidījumiem, iepazīstot gan konkrētā pāvesta personību, gan viņa mācību, gan arī pāvestību kā tādu. Gatavošanās vizītei bija kā gatavošanās svētkiem. Kad pienāca laiks pāvesta vizītei, tad arī sajūtas bija kā svētkos, tās dienas paskrēja ārkārtīgi ātri.

Kad pāvests bija Latvijā, man bija uzdevums pavadīt žurnālistus no visas pasaules, kuri raksta par pāvesta gaitām. Bija liels prieks redzēt ar kādu interesi šie žurnālisti seko līdzi ne tikai pāvestam, bet arī interesējas par valsti, vidi, cilvēkiem, kurus pāvests apmeklē. Tāpat šis darbs ietvēra ne tikai komunikāciju ar žurnālistiem, kuri raksta lielākajiem pasaules laikrakstiem, bet arī sadarboties ar Latvijas prezidenta kancelejas pārstāvjiem un drošības dienesta cilvēkiem. Ar lielu interesi vēroju šo cilvēku darbu un apbrīnoju viņu darba spējas. Viņu pūles, ieguldītā enerģija un negulētās naktis ikdienā nav redzamas tiešā veidā, bet es tagad zinu, ka, ja kādas amatpersonas vizīte ir noritējusi bez starpgadījumiem, tad tas ir pateicoties šo dienestu klusam, smagam darbam, kuru, iespējams, pārāk maz novērtējam.

Pēc pāvesta aizbraukšanas mani nodarbina jautājums par to, kā neaizmirst šo vizīti un kā ik pa laikam atgādināt pāvesta vēsti Baltijas valstīm. Gribētos, lai šī vizīte un pāvesta vēsts nes augļus, nevis noguļas vēstures arhīva plauktos.

priesteris Pēteris Skudra
Radio Marija Latvija direktors

Foto: Ilmārs Znotiņš

Pāvestu Latvijā gaidījām visu gadu, varbūt jau kopš konvertēšanās mirkļa. Te jāpiezīmē, ka mēs ar vīru un mūsu jaunākais bērns esam konvertējušies no luterāņiem 2015.gadā.

Lai gan vizītes dienā bija nemīlīgs laiks, tomēr sirdī mums visiem bija liels prieks, jau agri no rīta izbraucot ar autobusu no Terēzes draudzes Rīgā.  Svētceļojumā mums pievienojās arī māsas ģimene, kuri nav katoļi un par ko mums bija liels prieks.

Sakrālajā laukumā, sajūtot tuvāk pāvesta helikopterā un tad redzot viņu tik tuvu mums visiem, jutu, ka debesis ir tuvu tuvu.... Gan lietus mitējās un sāka spīdēt saule, gan prieks visu acīs un gaviļu asaras, gan bezgalīgs un laimīgs miers, kas pārņem sirdi, redzot savu dēlu – pusaudzi, ar asarām acīs sveicinot garāmbraucošo pāvestu. Un pāvesta uzruna, kas bija tik maiga, klusa un uzrunājoša – it kā pats Jēzus ar mums runātu!

Pāvesta vizīte mums ir lielais Simtgades notikums – gan pašiem personīgi, gan visai mūsu Latvijas zemei, un ticu, ka tā vēl ilgi, visu mūžu, nesīs augļus!

Kā apliecinājumu tam varu teikt, ka pirmie augļi saistībā ar manu un manas māsas ģimeni jau tiek plūkti. Esam tuvāk Dievam, biežāk apmeklējot Svētās Mises, arī mūsu ticības brāļi luterāņi vēl vairāk iemīl dzīvo Dievu!

Signe Linde

Foto: Uldis Linde

2018. gada 24. septembris. Vīrs darbā, vecākais dēls netiek, otrs vecākais dēls atsakās braukt. Pēc neilgām pārdomām par vecāka autoritātes izmantošanas iespējām un ietekmes metožu arsenālu tomēr izlemju, ka ļaušu šajā jautājumā pieņemt lēmumu dēlam pašam.

Ap plkst. 10 sēžos pie stūres un ar diviem mazākajiem dēliem dodamies ceļā, jo vēlamies nokļūt galamērķī vēlamajā laikā – ap plkst. 14. Ir skaists septembra rīts. Pretēji prognozēm spīd saule un ceļa malās skatu piesaista rudenīgie koki. Auto salonā ir omulīgi, silti. Mazliet māc nogurums, bet sirdī valda gaidas, prieks par tuvojošos satikšanos ar ģimenes locekļiem, visu draudzi un ganu.

Waze “izlemj” mūs vest caur Višķiem. Pa labi paliek Višķu katoļu baznīca, kas “aicina” atcerēties svētceļojumus uz Aglonu, kad šajā vietā valda jau gandrīz pie mērķa nonākušo tikšanās gaisotne. Pagrieziens pa kreisi. Ceļš ir līkumots un paugurains. Skaitītajā fiksēju, kā viens pēc otra zūd kilometri. Septiņpadsmit, sešpadsmit, desmit... Un tad... es attopos no tā, ka dēls, kurš sēž priekšējā pasažieru sēdeklī, izbijies un raudošā balsī sauc mani. Nav ne bremzēšanas ceļa, ne mēģinājuma mainīt virzienu... Mūsu mašīna ir apstājusies krūmos.

Ir grūti pieņemt notikušo. Vēl tikai 10 km. Mēs aizbrauksim! Jātiek atpakaļ uz ceļa un turpināsim braucienu! Bet nekas neizdodas. Fonā dzirdu bērnu balsis, laikam jau ar viņiem viss labi. Mēģinu izkāpt, bet krūmi ir pārāk raženi, durvis nepadodas. Pārrāpjos pāri pasažieru sēdeklim. Izkāpju no mašīnas, un racionālais prāts liek konfrontēt patiesību – ceļš ir galā, mašīna vairs nav braucama, ir jārisina radušās loģistikas un finansiālās problēmas. Ak, nē!

Dievs, mēs esam sveiki un veseli! Tā kā ceļš bija tik līkumains, uzņemtais ātrums nebija liels, pat gaisa spilveni nav nostrādājuši. Bērni piesprādzējušies, nekur nav atsitušie. Stājas mašīnas, cilvēki piedāvā palīdzību. Organisms psiholoģiski un fizioloģiski dara savu darāmo darbu, prāts kalkulē, ētikas un morāles normas liek korekti atbildēt uz bērnu un palīgā steidzēju jautājumiem. Emocionālā jūtība un iesīkstējušie stereotipi liek uztvert un tulkot dažādos signālus no cilvēkiem, kuri apstājas. Uztrenētais garīgums pulsē ar saucieniem uz Dievu. Visa tā jucekļa vidū visa ir daudz par daudz, zvanu vīram un mans laulātais draugs nokārto visu.

Bet pāri visam ir jautājums – KĀPĒC? Visi ir tur, Aglonā, es šeit. Vai nobraukšana no ceļa šī notikuma kontekstā ir simboliska? Ko tā simbolizē? Par ko tā liecina? Kādus secinājumus man jāizdara?

Pirmā atbilde, ko saņemu, izejot no šoka un gaidot palīdzību – es atrodos Baznīcas goda vietā, zem krusta.

Otru atbildi saņemu, kad esam ieradušies mājās plkst. 3 naktī un gulējuši tikai dažas stundas. Tā ir spēcinoša un mierinoša. "Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jņ 9,3)

Un galvenā, Dieva atklātā doma šajā atbildē: “Esmu tavas dvēseles Laulātais Draugs un par visu rūpējos un turpināšu rūpēties!” Pēc iepriekšējās dienas notikumiem, kad šoka dēļ nespēju pati par sevi parūpēties un mans vīrs, laulātais draugs, izdarīja visu ar cieņu, mīlestību, bez pārmetumiem, priecājoties, ka esam sveiki un veseli, šī Dieva atbilde bija spēcīga un pieredzē balstīta.

Tas ir mans un manas ģimenes stāsts par vizīti pie pāvesta.

Iveta Šaicāne

Foto: Ojārs Jansons

2018. gadā Baltijas valstis atzīmēja neatkarības simtgadi. Tam par godu Latviju, Lietuvu un Igauniju visa gada garumā apmeklēja augsti ārvalstu viesi, gan prezidenti, gan karaļi un karalienes. Taču redzamākā un plašāko ievērību izpelnījās pāvesta Franciska vizīte – 25 gadus pēc Jāņa Pāvila II brauciena uz Baltijas valstīm.

Viņu kā allaž ārvalstu vizītēs pavadīja arī vairāki desmiti žurnālistu no dažādiem pasaules medijiem.

Pāvesta Franciska vēstījums Baltijas valstīm bija vienots, paužot atbalstu neatkarības simtgadē, uzsverot spēju pārvarēt pārbaudījumus, saglabāt identitāti un pieturēties pie saknēm. Taču vienlaikus katra valsts ir arī citāda, katrai ir savas iezīmes, un attiecīgi arī vēstījums niansētāks.

Pāvesta pirmais pieturas punkts bija Lietuva, katoliskākā no Baltijas valstīm. Te viņš pavadīja divas dienas. Kulminācija  - svētdienas Svētā Mise Kauņā, kas pie Nemunas un Neres upju satekas krastiem pulcēja vairāk nekā 100 tūkstošus cilvēku. Lietuvā pāvests īpaši pievērsās vēsturiskajiem pārbaudījumiem, runāja par toleranci un solidaritāti, rūpēm par neaizsargātākajiem un minoritātēm.

Par to pāvests runāja arī Latvijā. Taču pie mums īpašs uzsvars bija arī uz ekumēnisma tradīciju, ņemot vērā Latvijas dažādo kristīgo konfesiju sadarbību.

Vizītes pēdējais pieturas punkts bija Igaunija, kur tikai pusprocents iedzīvotāju ir katoļi. Arī Tallinā pāvestu sagaidīja ar laipnu uzņemšanu, kur viņš uzsvēra, ka Igaunija vienmēr var rēķināties ar Katoļu Baznīcas atbalstu. Luterāņu Kārļa baznīca, kur viņš tikās ar jauniešiem, bija pilna. Sarunās pie baznīcas daļa atzina, ka nemaz nav ticīgi, taču viņus uzrunā Franciska personība. Daudzi bija ieradušies arī no kaimiņiem Somijas. Te pāvests komentēja sava pontifikāta vienu no lielākajiem izaicinājumiem – pedofilijas skandālus. Francisks atzina, ka tie atbaida cilvēkus no Baznīcas, taču pauda apņēmību rīkoties. Vēlāk dievkalpojumā Neatkarības laukumā ieskanējās arī ģeopolitiski toņi, pāvestam brīdinot pret „ieroču žvadzināšanu”.

Gints Amoliņš
Latvijas Radio žurnālists

Foto: Vatican Media

Manuprāt, nav iespējams aprakstīt tā sajūtas, kādas bija man un katram no mums - Lēdmanes draudzes locekļiem, kuri 2018. gada 24. septembrī devāmies uz Aglonu, lai tiktos klātienē ar pāvestu Francisku. No mūsu draudzes uz šo tikšanos ar pāvestu devās 22 draudzes locekļi, un mēs cits citām nemaz nevaicājām jautājumus par to, kāpēc viņš šajā valsts noteiktajā brīvdienā turp dodamies. Ticība ir tik individuāla lieta katram cilvēkam, un mērot ceļu no Lēdmanes uz Aglonu bija katra personiska izvēle. Arī man tā bija dziļi personisks lēmums, jo neviens mani uz to nemudināja un nepierunāja. Varu vien atklāt, ka 24. septembris ir mana dzimšanas diena, un es šo dienu izvēlējos pavadīt ne tuvinieku, ne draugu lokā, bet kopā ar Dievu un Viņa sūtni uz zemes – pāvestu Francisku – kopīgās lūgšanās.

Diena bija vēsa un lietaina, bet vismaz es to neizjutu kā kaut ko nepatīkamu, jo domas bija tikai par gaidāmo tikšanos. Aglonā ieradāmies savlaicīgitrīs stundas pirms pāvesta ierašanās un Dieva klātbūtne bija jūtama no visām pusēm. Šīs trīs stundas paskrēja kā viens mirklis – kopējās lūgšanās, skaitot Rožukroni un dziedot garīgās dziesmas. Satraucošs bija mirklis, kad virs Aglonas bazilikas debesīm parādījās pirmie pavadošie helikopteri. Mēs, draudzes locekļi, lepojamies ar to, ka viens no pavadošo helihopteru pilotiem bija mūsu draudzes vadītājas vietnieks Ivo Lambergs. Pēc brītiņa kā liela, balta spāre debesīs, apmetot lielu loku virs daudzo tūkstošu ļaužu pūļa, parādījās pāvesta Franciska helihopters. Šai brīdī mēs visi bijām savstarpēji tik vienoti, un tas bija milzīgs, garīgs spēks – Dieva mīlestības uz visiem klātesošajiem spēks. Bija jūtams liels emocionālais pacēlums, kad pāvests, braucot ar savu mobili caur cilvēku pūļa ejām, svētīja klātesošos.

Klātienē satikt pāvestu Francisku un saņemt viņa svētību man personiski bija ļoti svarīgi. Šī noteikti bija mana skaistākā dzimšanas diena, par ko esmu Dievam pateicīga! Tā radīja sajūtu, ka cilvēkos ir daudz vairāk gaismas, nekā šķiet trakajā ikdienas skrējienā!

INESE ZAPOROŽECA
Lēdmanes Sv. Apustuļu Pētera un Pāvila Romas katoļu draudzes locekle

Foto: Ilmārs Znotiņš