Šodienas datums: 14.12.2018  |  Vārda dienas: 

Liecības

Nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi!

“Nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi!” (pāvests Francisks)

“Biju dziedāšanas skolotāja daudzviet Latgalē. Tagad man ir vairāk nekā deviņdesmit gadi, nevaru vairs staigāt un pati paēst. Šodien ir ļoti laba diena, jo nāk ciemiņi. Sapņoju par ābolu sulu, un nu mans sapnis piepildījies.”  Dziedam kopā “dod, Dieviņi, citam dot”, un dzimst aizkustinājuma asaras.

“Septiņpadsmit gadu vecumā mani aizsūtīja kalpot uz Vāciju. Pārslimoju tīfu. Tas, ka izdzīvoju, bija brīnums. Krietnu laiku mācījos no jauna staigāt. Visam organismam itin kā bija jāatjaunojas, tik izdilusi biju.”

“Biju matemātikas skolotāja. Nav tā, ka esmu aizmirsta. Iedomājieties, mani ir apciemojis skolnieks, kuru esmu mācījusi pirms piecdesmit gadiem!” Skolotājas pedagoģiskajā praksē esot bijis arī kāds nesekmīgais, kuram draudēja palikšana uz otru gadu un iekļūšana dzīves neveiksminieku sarakstos. Pateicoties labajai sirdij un uzņēmībai, jaunā matemātiķe pēc stundām pašas īrētajā istabiņā palīdzēja bērnam apgūt mācību vielu. Audzēknis veiksmīgi pabeidzis skolu, un arī pats ieguvis pedagoga izglītību. “Uz mācībām viņš gāja lēni jo lēni, bet atpakaļ mājās skrēja palēkdamies,” skolotāja atceras ar smaidu.

Ienākot pēdējā palātā, kur četras sievietes lasa žurnālus un skatās televizoru, mana līdzgaitniece pēkšņi sāk runāt par saviem darba gadiem Anglijā un nejauši pajautā, vai gultā sēdošā sieviete arī ir bijusi ārzemēs. Es klusībā novīpsnāju – kādas gan padomju laikos ārzemes, bet pēkšņi raisās stāsts:

“Mūs aizsūtīja uz Sibīriju, kad biju skolniece. Tēvs pazuda bez vēsts II Pasaules karā. Mammai, brālim un man bija ļoti grūti. Nebija ko ēst. Nebija malkas. Vasarā gājām pļavā un ēdām zāli, lai nenomirtu badā. Rudenī lasījām uz lauka jau apsalušus, iepuvušus kartupeļus, zilus un pleķainus. Paplacinājām plaukstās un likām uz plīts bez sāls, bez taukiem. Tādus arī ēdām. Pārtiku bija grūti iegādāties pat par naudu. Pavasarī mammai izdevās nopirkt spaini kartupeļu. Viņa tos grieza miziņās un stādīja iedalītajā vienas simtdaļas zemes gabaliņā.”

Aizrautīgi klausāmies stāstītājā kā vēsturniecē, apbrīnojot literāro un tekošo valodu.

Dalām našķus un žurnālus. Pūšam un piestiprinām palātās guļošajiem labāk redzamajās vietās balonus. Pasmejamies un parunājam, un pabēdājamies kopā. Kāds atkal mēģina stingrāk saspiest manu roku gandrīz vai aci piemiegdams, kāds atceras mani pēc pirms laika atnestajiem ceptajiem āboliem. Kā jau pieklājas svētkos, uztaisām arī kādu kopbildi. Ir tādi, ar kuriem grūti komunicēt. Ir tādi, uz kuriem grūti skatīties. Padziedam gan garīgās, gan patriotiskās dziesmas. Mūs ieskauj daudzi patiesi paldies un prieks, un pateicība.

Gandrīz četras stundas mūsu aktivitātes ar interesi vēro sanitāre. Nāks nakts, un viņa paliks viena ar vairāk nekā četrdesmit slimniekiem, arī smagiem. Tiem, kuru vietā, kā mums šķiet, mēs nekad nebūsim.

Tā ir mana Latvija. Dzīves īstā skatuve. Mācību grāmatu vispatiesākās un krāsainākās lapaspuses. Šeit, uz slimības, vecuma un vientulības podestiem mīt mūsu pērles, no kurām mācos izturību, pacietību, sīkstumu, samierināšanos, labestību un mīlestību. Šo cilvēku patriotisms, darbs un gudrība ir man dāvājusi manu zemi. Manu Latviju. Viņi to ir kopuši un lolojuši visos negaisos un grūtumos, nesuši gadus kopā ar maniem vecākiem, mācījuši un audzinājuši manu paaudzi, mūsu inteliģenci, strādniekus un valsts vīrus. 

Svētdien dievkalpojumos Līvānu un Madaliņas baznīcā, lūdzoties par slimniekiem un ciešanu piemeklētajiem, pēkšņi iedomājos: kuri tad ir īstie trūkumcietēji? Tie, kurus apciemojis vecums, slimības un vientulība vai tomēr mēs? Veselie, varošie, pēc virsotnēm un pārpārticības alkstošie un pašpārliecinātie, kuriem allaž pietrūkst laika, drosmes un spēka līdzjūtībai un mīlestībai?

“Īsti pirmais ir Kungs un nabadzīgie. Kas ir gatavs palīdzēt, tas ir instruments Dieva rokās, lai varētu atzīt Viņa klātbūtni un Viņa pestīšanu. To atzīst svētais Pāvils, rakstīdams Korintas kristiešiem.” Pāvesta Franciska vēstījums otrajā Vispasaules trūkumcietēju dienā 2018. gada 18. novembrī.

Pateicos Līvānu Romas katoļu draudzes pārstāvei Līgai Limanei un Jersikas kora dziedātājai Marijai Baranovskai, kuras Pāvesta Franciska izsludinātās Vispasaules trūkumcietēju dienas un Latvijas valsts svētku priekšvakarā apciemoja Līvānu slimnīcas aprūpes nodaļas iemītniekus. Cilvēkus, kuriem tik ļoti pietrūkst mūsu mīlestības un uzmanības.

Paldies Jersikas senioru kora “JERSIKA” dalībniekiem par sarūpētajām dāvanām un cienastiem.

Rita Semeiko, Līvānu Romas katoļu draudzes ērģelniece