Šodienas datums: 13.12.2017  |  Vārda dienas: Veldze, Lūcija

Okultisms

“New Age” un alternatīvās dziedniecības metodes

Tēvs Klemenss Pilars COpi
Referāts IAD konferencē Hohhaltingenā 1999. g.
No vācu valodas manuskripta tulkojis Jānis Lulle
 

1. Ietvari

Mūsu kopienas mērķis ir pasludināt ticību un vest kristiešus pie dzīves apustulāta. Tas nozīmē kristiešu veidošanu, mācīšanu un audzināšanu par patstāvīgiem baznīcas līdzstrādniekiem. Sabiedrība, ar kuru sastopamies savā darbā, ir laika gara audzināta. Arī mūsu ticīgo vidū baznīcas mācībai bieži ir uzslāņojušies nekristīgi pasaules uzskati un idejas. Pēdējos 20 gados tie bieži ir no ezotērikas un okultās jomas. Mūsu uzdevums - iekšēji, pašā Baznīcā stiprināt katoļu ticību, jāievēro arī specifiskie maldi un ķecerības, kuras nepamanītas ir iesēdušās kristiešu prātos. Mums par to jāatbild un jāliek pretī kristīgā ticība.

Bieži tas nozīmē ne tikai izskaidrot , bet arī lūgt Dievu par atbrīvošanu no garīgās atkarības. Tur, kur darbojas meli, bieži darbojas arī garīgi spēki, kas mūs izaicina uz garīgu cīņu. Mana vēlēšanās ir stiprināt modrību un veselīgu pretestību.

2. Kārdinājuma stratēģija

Pāvests Pāvils VI septiņdesmitajos gados ir teicis, ka sātana dūmi caur spraugām iespiedušies Baznīcā... Šodien, kad mēs piedzīvojam īstu aizsprosta pārrāvumu ar ezotēriku, okultismu un māņticību, mēs nedrīkstam aizmirst, ka aizsprosta pārrāvums parasti sākas ar tādām spraugām “mūrī”. Kāds spāņu priesteris pirms 100 gadiem rakstīja “Gaismas un tumsas saskarē sātans ir visaktīvākais un visatjautīgākais ,lai saturētu tos, kas grib pēc viņa domām, no viņa bēgt. Viņš netaupa neko, lai turētu savā kalpībā lielu daudzumu cilvēku, kuriem viņa sātaniskās mahinācijas droši vien riebtos, ja vien viņi tās varētu ieraudzīt.”

Kārdināšana nenotiek melnajā (sātaniskajā) misē vai ezotērikas veikalā. Uz turieni nāk sakārdinātie. Kārdinātājs apžilbina, padara aklu, apmulsina un ietin miglā savus īstos nodomus. Katram cilvēka izglītības līmenim atbilst savi melu formulējumi.

Kā zināms, jau pirms 100 gadiem kādas grupas mērķis bija ezotēriska pasaules uzskata un okultisma praksi padarīt par galveno mūsdienu pasaules uzskatu. Pirmām kārtām te jāmin Teosofiskā biedrība, kuru 1875 gadā dibināja Helēna Blavatska Tika formulēts mērķis- pieveikt kristietību. Tika noteikta arī stratēģija. Visi sabiedrības slāņi jāaptver sistemātiski, pastāvīgi, ar pacietību. Tam jānotiek tā, lai nerastos opozīcija. Biedrības devīze nav uzstāties pret kaut ko, bet gan visā ienest jaunu domāšanu. 30 gados Alise Anna Beilija ( kādreizējā teozofe, “Adyar” biedrības dibinātāja) rakstīja, ka okultisma un ezotēriskā pasaules uzskata principi ”jāformulē vienkāršā veidā un jāpiemēro praktiskai lietošanai,” un, ka sabiedrībā šie principi jāieaudzina neatlaidīgi, regulāri, sistemātiski, gadu desmitiem garā, bet nepārtrauktā procesā. Šeit kārdinātāji seko principiem, ko ap gadsimtu miju formulēja Gustavs Le Bons: “Tā kā idejas masām ir pieejamas tikai ļoti vienkāršā formā, lai tās kļūtu populāras, tām bieži ir pilnīgi jāpārveidojas…. Pat, ja ideja ir radījusi pārmaiņu, kura to padara pieņemamu masām, tā iedarbojas tikai tad, ja ir iekļuvusi zemapziņā un kļuvusi par izjūtu. ”

“New Age” mērķis ir PARADIGMU MAIŅA pasaules uzskatā: šī uzskata PAMATS, sabiedrības pasaules izjūta jānobīda no kristīgās ticības uz ezotēriski- okulto. Šim mērķim visdažādākajām dzīves jomām tiek formulēti visādi jaunās domāšanas pielietojumi ikdienas dzīvei, kuri katrreiz veido mozaīkas stikliņus jaunajam pasaules uzskatam (reti kad visu kopumā), tā, ka jaunās “paradigmas“ pamati lēnām iekļūst zemapziņā un kļūst par izjūtu, kura soli pa solim ved pie jauna skatījuma uz lietām kopumā.

Tā kā 1982. gadā paradigmu maiņa ritēja pilnā sparā, varēja jau atklāti runāt par stratēģijām. Grāmatā “Maigā sazvērestība” M. Fērgusone raksta par pasaules skatījuma maiņu un to, kas vēl ir jādara, kurās dzīves jomās galvenokārt jānotiek transformācijas darbam. Joma, kurai viņa velta īpašu nodaļu, ir ALTERNATĪVĀ MEDICĪNA, - transformācijai tā ir izcils darbarīks, jo cilvēks un viņa izpratne par “dziedināšanu” šeit ir praktiskā darba centrā.

Ir svarīgi atpazīt būtisko šajā pasaules uzskatā. Vispirmām kārtām, vārds “ezotērika” vēl neapraksta pasaules uzskatu, bet gan kādas “tradīcijas praksi” (tieši kādas mācības slepenās tālāknodošanas praksi). Bet ezotēriķu pasaules uzskats nav sastopams tikai slepenajās mācībās ,bet arī ārpus tām. Mūsdienās gandrīz nav ezotērikas vārda īstajā nozīmē! Tas, ko mēs šodien mēģinām ietvert jēdzienā ”ezotēriskais pasaules uzskats”, ir vesels mācību, ideju, prakšu un tradīciju kopums. Der izvilkt šo ideju “sakni” un zem visiem uzslāņojumiem saskatīt pamatus: šajā pamatā mēs atkal atrodam tās idejas, kuras atgriežas pie sātana paradīzes meliem. Čūska kārdina pirmos cilvēkus ēst no “laba un ļauna atzīšanas koka,” lai varētu atšķirt labu no ļauna un kļūtu līdzīgi Dievam. Velna kārdināšana ir ne tikai tajā, lai cilvēkus pamudinātu uz cilvēku dievišķošanu, bet arī tajā, lai cilvēki sāktu ticēt, ka labu un ļaunu var atšķirt bez Dieva, tikai uzlūkojot dabu.Tā ir krāpšana. “Labais un ļaunais” ir reliģiskas kategorijas un Dievs tām ir absolūtais un vienīgais izšķīrējs. Ja kāds grib “labo un ļauno” atpazīt no dabas, to iepazīstot, viņš apgalvo, ka radība ir absolūtaii un noliedz tās saistību iiiar Dievu.

Šis radības absolūtums ir viena no ezotērisko priekšstatu pamatdogmām.

Fakts, ka transcendentajam Dievam ik mirkli ar savu radošo vārdu jāsatur pasauli un visu tajā esošo - pretējā gadījumā tā acumirklī iekristu nebūtībā, no kuras tā radīta, - tiek atklāti vai netieši noliegts. Fakts, ka dzīvais vārds ir pie Dieva, kurš ir visas radības pamats, tiek aizstāts ar apgalvojumu par saturošo enerģiju vai dabas “apslēpto” kārtību.

Ja Kosmoss ir absolūts, tas ir dievišķs. Ja cilvēks ir šī absolūtā kosmosa daļa, arī cilvēks pēc savas būtības ir dievišķs. Visu savai veselībai un pilnveidei nepieciešamo cilvēks atrod dabā un caur dabu (tās zināmajos un arī okultajos (apslēptajos) spēkos ar garu palīdzību vai bez tās). Viss ezotērikā un “New Age” sastopamais tieši vai netieši ved pie priekšstata par noslēgtu, pašpietiekamu, nobeigtu kosmosu. Tādēļ šo virzienu kopumā es saucu par Kosmisko reliģiozitāti, vai par čūskas reliģiju. Zīmīgi, ka teozofi par savas apvienības simbolu ir izvēlējušies Uroborosu - čūsku, kura kož pati savā astē. Tas ir pašpietiekama kosmosa (un tā valdnieka) attēls.

3. Iepriekšēji dabaszinātniski jautājumi
 
Vispirms jānoskaidro, kādas terapijas formas un dziedniecības metodes jāklasificē kā “New Age” metodes. Tas ir pareizi, ka neizskaidrojamajam jau tādēļ vien nav jābūt saistītam ar okultismu (klasiskajā medicīnā ir daudz zāļu, kuru iedarbība vēl tagad nav izprotama). Arī tas, ka ne visu, ko noliedz klasiskā medicīna, jau tādēļ vien jāpieskaita “New Age” metodēm.

Lēmums ieteikt klasisko medicīnu vispirms izriet no dabaszinātņu jomas. Ir neskaitāmas alternatīvās ārstniecības metodes, kuras neiztur kvalitātes testus un tādēļ ir klasiskajā medicīnā noliegtas. Ne visas noliegtās terapijas formas kļūst par teoloģiskās pasaules uzskata nostādnes pretmetu. Ir neskaitāmas metodes, kuras nav pretrunā ar kristīgo uzskatu par pasauli un cilvēku, bet ir jānoliedz no tīri profesionālā viedokļa, jo tās neiztur kvalitātes pārbaudi, pamatojas uz būtiskiem maldiem vai ir pat kaitīgas.

Tomēr starp izceltajām dziedniecības metodēm ir arī tādas, kas vispār ir saprotamas tikai pamatojoties uz citu, no kristīgā atšķirīgu pasaules uzskatu. Kopā ar dziedniecības metodi tiek iedota filozofija. Tiek noteikti pilnīgi citi iedarbības veidi un spēki, kā tie, ko pazīst klasiskā fizika un fizioloģija. Šeit tieši vai ne tik izteikti ir runa par cilvēka ONTOLOĢIJU. Šīs metodes ir tās, kuras filozofiski un teoloģiski jāapskata zem palielināmā stikla - terapijas lielākoties ir pasaules uzskats, kas pārveidots praktiski lietojamā veidā, lai to vieglāk varētu uzņemt. Tās praktiski nav iespējams šķirt no attiecīgā pasaules uzskata.
 
4. “New Age” metožu vispārēji raksturojumi
 
Alternatīvo ārstniecības metožu uzskatos par cilvēku būtiska ir dzīvības spēka ideja (latīņu val. - Vīs vitalis). Šis dzīvības spēks lielākoties ir tas, kas jāārstē, resp., jākoriģē. Atkarībā no grupējuma to saprot kā veģetatīvo dvēseli, kuru mūsdienās mēģina izteikt ar fizikālo lauku jēdziena palīdzību vai kā smalkus garīgos ķermeņus (Ētera miesu). Dzīvības spēks ir spēks starp garu un ķermeni (kaut gan katra skola tam piešķir citādas spējas).

Ar to šīs terapijas ir neatrisināmā pretrunā ar Baznīcas mācību un kristīgo pasaules uzskatu. Baznīca māca, ka cilvēkam ir tikai viena dvēsele, tā ir saprātīga garīga dvēsele. Mācības par otro (nesaprātīgo, veģetatīvo) dvēseli (tās nāk no antīkās filozofijas un ir gnostiķu attīstītas) tiek kategoriski noliegtas. Tas notika 869. gadā, 8 ekumeniskajā koncilā Konstantinopolē, Pāvesta Adriana II laikā, to atkal apstiprināja iepriekšējā (t. i., 19. gs. - tulk.) gadsimtā: cilvēkam ir tikai viens dzīves princips, saprātīga, garīga dvēsele, un tā kustina miesu, dod dzīvību un izjūtas.

Būtisks ir apgalvojums, ka cilvēks (savā dvēseliskajā kopībā) esot kosmosa attēls (un otrādi): cilvēks esot pilnīga atbilstībā ar kosmosu. Kosmoss atspoguļojoties cilvēkā un esot ar to reālās attiecībās. Tās tiek aprakstītas ar “horizontālo attiecību” (piem., sarkans-asins-roze-lauva-Marss-otrdiena) principu palīdzību un ir pamatā dažādām terapijām. Ja cilvēkam “kaut kas” (vienalga - miesisks vai garīgs) trūkst, atbilde rodama dabas spēkos.

Stingrā robeža starp garu un matēriju tiek nojaukta, kristīgais duālisms tiek pārvērsts par enerģijas monismu: viss esot enerģija. Matērija un gars atšķiras tikai enerģijas līmeņa ziņā. Šis monisms ir priekšnosacījums tām terapijām (kā homeopātija, Bahsa ziedi, Aleksandra terapija, kraniosakrālā osteopātija, biodinamiskā psihoterapija, Šihatsu u.c.), kuras, pamatojoties uz materiālo, grib ārstēt cilvēku miesīgi un garīgi.

Pie tam alternatīvās medicīnas fizikālismam ir visdīvainākās izpausmes. Piemēram, kādas “Ārstniecisko bilžu” pārdevēju grupas apgalvojums: attēlus apskatot, tiem esot nomierinoša un dziedinoša iedarbība. Izskaidrojums: krāsu un laukumu un elektromagnētiskie viļņu specifiskais izkārtojums, kas no tā rodas, kurus acs neuztver, stimulē sirdsdarbību, ar ko tie nonāk interferencē - tas ir subjektīvā “objektivēšanas” piemērs. Čūskas valodā viss kļūst par objektu. Tā grib iestāstīt, ka var aptvert arī neaptveramo.

Principā mērķis ir nostādīt cilvēku saskaņā (harmonijā) ar dabu (kosmosu). Pilnīgs ir tas cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar dabu. Cilvēks un kosmoss esot viens. Slimība tiek apskatīta kā traucējums garīgā ķermeņa (veģetatīvās dvēseles, dzīvības lauka) enerģētiskajā kartē vai kosmiskās enerģijas straumes aizsprostojums.

Lai atkal sasniegtu saskaņu ar dabu, ir šādi līdzekļi: pareiza domāšana, pareiza ēšana vai pareiza informācija enerģijas veidā (“Īstās svārstības ārstē” - tā kādas grāmatas virsraksts). Diagnoze bieži ir saskaņā ar ezotēriskajiem “horizontālās atbilstības” analoģijas principiem (skat. iepriekš) (piem., Īrisa terapija) vai tieši ar maģisku rīcību: lietojot svārstu, auras diagnozi.

Metodes, kuras vairāk ietekmējusi “rietumu” domāšana, mēģina atrast (viduslaiku alķīmijas mantojums) brīnumzālīti (Aurum potabile), kura varētu cilvēkam nodrošināt paliekošu veselību vai pat mūžīgo dzīvi.(Pie tam ir jāievēro, ka rietumu metodes bieži pamatojas uz DEISMU atklātā vai slēptā veidā. Daudzus kristiešus tas maldina. Viņi neapjēdz, ka dažu alternatīvo terapiju atklājēju dievbijīgajām runām par “visu pasauļu galveno arhitektu” vai “radītāju” nemaz nav jābūt saistītām ar kristīgo dievu. Daudzi nezina, ka dažās aprindās pat sātans tiek uzskatīts par visu pasauļu galveno arhitektu.)

Austrumu koncepts paredz vienu, visu uzturošu kosmisku enerģiju, kura stāv pāri pasaules parādībām. Pretējo parādību pasaulē šis pirmatnējais spēks pārvēršas kā “či” jeb “ki.” “Či” plūsma satur pasauli . Arī cilvēks ir cēlies no šī pirmatnējā spēka un “či” jāplūst caur viņa ķermeni. Pa tā saucamajiem ķermeņa meridiāniem “či” enerģija pieplūst čakrām, kur neaptveramā vai smalkā “či” enerģija tiek pārvērsta aptveramajās ķermeņa enerģijās. Pēc šī priekšstata slimība veidojas no “či” straumes aizsprostošanās. Dziedināšana notiek, likvidējot aizsprostus. Mērķis ir nostādīt cilvēku harmonijā ar kosmosu.

Ar uzskatu par hermētiski noslēgtu kosmosu, kurā viss ar visu saistīts analogās sakarībās, tiek pamatota ikkatra maģiska prakse. Var labi parādīt, kā alternatīvās dziedniecības metodes ievada cilvēku to maģiskajā pamatkoncepcijā: kāju refleksīvo zonu masāža ir kā maģiskās domāšanas un prakses sākuma versija: tā ir kā attiecīgās tēmas pirmā nodaļa. Apgalvojums, ka, saskaņā ar hologrāfisko pasaules uzskatu, viss visur atspoguļojas un visu saista savstarpēja atbilstība, šeit tiek izklāstīts ar ļoti vienkāršu pielietojumu: viss organisms esot atspoguļots kājas pēdā( tāpat ausīs, rokās, krūtīs utt.). Anatomiski neizprotamas atbilstības saites saista attiecīgās zonas ar noteiktiem orgāniem. Ja tikai zina, kur iet attiecīgie ceļi, ķermeni var dziedināt (vai vismaz labvēlīgi ietekmēt) izejot no šīs refleksīvās zonas. Tā tiek sagatavota sajūta, ar kuru maģijas likumi kļūst ticami. Uz šīs sajūtas var veidot turpmāko.

Otrā nodaļa tad jau saucas: “Tu pats tāpat esi visa kosmosa refleksīvā zona.” tevī atspoguļojas viss kosmoss. Sakarības tevi saista ar visu kosmosu (tas, ka tādām sakarībām nav jābūt saprotamām ar fizikas palīdzību, tika rādīts jau kāju pēdas refleksoloģijas ietvaros). Zinot, kādas tās ir, ar gribas palīdzību kosmosā visu var pārvietot pēc savas vēlēšanās. Tas tad pārejot “morfiskajā rezonansē” (pēc Ruperta Šeldreika) vai smadzeņu alfa viļņos (“Silva Mind” metode- ar tās palīdzību grib iegūt varu pār citu domām). Tādā veidā mēs esam ievilkti maģijā un no šejienes vairs nav nemaz tik tālu līdz jauno raganu priekšstatiem.

5. Homeopātijas gadījums

Starp dažādām alternatīvās medicīnas metodēm, kuras Fērgusone min kā “New Age” propagandas līdzekli, par piemēru tagad ņemšu homeopātiju, tādēļ ka:

  • No vienas puses, homeopātija ir ļoti apstrīdama- un tieši šajā apstāklī parādās tipiska PELĒKO ZONU problēma. Homeopātija nav ezotērika vārda patiesajā nozīmē, jo tā tālāk netika attīstīta kā “slepena mācība”- un tomēr tās pamattēzes (kā tālāk būs jāpierāda) ir ezotēriķu pasaules uzskata būtiski elementi.
  • Homeopātija tika labi izpētīta un par šo tēmu ir bijusi arī pamatīga dabaszinātniska diskusija.
  • Homeopātija, ar to, ko lieto tās izskaidrošanai, parāda, kā “zinātnisks pamatojums” faktiski piešķir visam citu “pamatu,” atšķirīgu no tā, kam mēs, kristieši, ticam. Homeopātijas gadījumā var uzskatāmi parādīt, ka terapiju, kura ir savā būtībā pasīva, nevar “piemērot” vai “attīrīt” kristīgā variantā.
  • Tālāk, tieši modernajā homeopātijas izskaidrojumā, kas tiek veikts arī starp kristiešiem, melu meistara maldināšanas spēle ir tik tikko sazīmējama.

Vispirms īss ieskats homeopātijā. Jau ar to parādās pirmā problēma. Mūsdienās ir liels daudzums “skolu” un “sektu,” kuru starpā ir asas pretrunas. Homeopātijas kā tādas nav! Ir pat spārnots izteiciens: Ir tik daudz homeopātiju, cik daudz ir homeopātu. Tāpēc arī šis apraksts un kritika var būt tikai vispārīga skice, kurā es uzsveru dažus svarīgus punktus, lai uzskatāmi pierādītu, kādā veidā kosmiskās reliģiozitātes idejas var būt ietērptas.

Homeopātijas pamatlicējs ir vācietis Sāmuēls Hānemanis (1755-1843). Pēc viņa mācības cilvēks esot slims, ja viņa dzīvības garīgais spēks esot izskaņojies. Tam vajagot dziedinošu grūdienu, lai atkal pareizi noskaņotu. Dziedinošais grūdiens nāk no homeopātiskajām zālēm. Ārstam vispirms ir jāaptver slimības simptomi kopumā , lai tad pēc līdzības likuma (Similia similibus curantur)iv jāizstrādā šķīdums, kas veselam spētu izraisīt līdzīgus simptomus (arī pirmās zāļu pārbaudes notiek ar veseliem cilvēkiem, simptomus, kurus tās izraisa veseliem, slimajiem jāspēj ārstēt ar šo līdzekļu palīdzību).v

Mērķis ir pēc iespējas mazāk izrakstīt dažādas zāles, ideālā gadījumā tam būtu jābūt vienam, t.s. konstitūcijas līdzeklim, kas pilnīgi atbilst pacientam.

Zāles tiek izrakstītas šķīdumu veidā. Šķīdinot tās tiek kratītas un tā “potencētas”, t.i., pēc homeopātiskās ticības, pastiprināta to iedarbība. Šķīdināšanai nav robežu. Tiek uzskatīts pat par ideālu galvenokārt lietot tādas zāles, kurās nevar būt nevienas to sākotnējās substances ķīmiskās molekulas. Daudzkārt šķīdumi ir vairāk filozofiski jēdzieni tādēļ, ka atspoguļo ķīmiskas neiespējamības (visā kosmosā, no materiālā viedokļa raugoties, nav tāduvi šķīdumu iegūšanai nepieciešamo šķīdinātāju).

Tā kā ir jāstimulē nemateriālais, garīgais dzīvības spēks, tam ir jānotiek nemateriālā laukā. Mērķis ir vielu garīgās esences pielietošana, izšķir nevis kvantitāte, bet kvalitāte.

Lai zinātniski izskaidrotu iespējamo iedarbību bez ķīmiskās vielas, mūsdienās tiek lietota “iespieduma teorija”. Sakratīšanas laikā informācija par kvalitāti nesējsubstances atomu apvalkos tiekot atstāta “enerģētiskās pēdas” veidā.

Ilustrācijai daži kāda mūsdienu “kristīgā” homeopāta citāti:

“Homeopātija sevi uzskata par “persontropo medicīnu”, tātad medicīnu noteiktam cilvēkam, līdz ar to noteiktai personai tās kopumā, vienreizībā, ar tās konkrēto likteni, izpausmēm, ar iespaidiem, kuru iedarbībai tā pakļauta: homeopātija mēģina šo personu ar tās vienreizību iekļaut pasaulē.”

“Pretstatā mūsdienu dabaszinātniski- mehāniskajam medicīnas uzskatam, (..) homeopātija cilvēku uztver kā nedalāmu kopumu.”

“Ne jau gadījuma pēc ir teorijas, pēc kurām katru cilvēku dzīvās un nedzīvās dabas daudzveidībā gaida savs līdzeklis, tātad katram ir izaudzis “viņa augs”, tā homeopātiskais līdzeklis, kurš viņu dziedina un glābj - viņa Similevii.”

“Homeopātijas mērķis ir atrast katram cilvēkam savu medicīnisku pieeju dažādajos līdzības slāņos, sākot no orgāna kā vienkāršākās pakāpes, līdz personai kopumā kā līdzības ārējai, dažkārt pat vienlīdzīgai formai. Dziednieku vārdiem sakot, katru cilvēku gaida homeopātisks līdzeklis, kurš viņu glābj un ļauj tam atveseļoties.”

(Dorcsi “Homeopātija šodien”)
 
1) Kāpēc empīriskā zinātne homeopātiju noraida?
 
Empīriskās zinātnes uzdevums ir saskatīt faktus, tos aprakstīt viņu vienreizībā. Atkārtojot pētījumu, var jautāt un pētīt kā tas notiek , meklēt izskaidrojumu apstiprinātajiem faktiem. Empīriskā zinātne homeopātiju noraida nevis tāpēc , ka tā šeit neko nevar izskaidrot, bet gan tādēļ, ka izārstēšanās fenomeni nenotiek, resp. mācība tā kā tā nav zinātniski pārbaudāma. Tas ir, varētu vēl konstatēt, ka nav specifiskas saistības starp zālēm un ārstniecisko iedarbību uz slimību. Dziedniecībai ir panākumi, bet tādi ir atsevišķi gadījumi. Tas, ka līdzeklis ir ārstējis kādu slimību pacientam A, nenozīmē, ka tas iedarbosies arī pacientam B. (Homeopātijas teorija, protams, no tā eleganti izlokās, jo apgalvo, ka esot personas vai indivīda medicīna - līdz ar to gūt vienādus panākumus dažādiem slimniekiem ar vienu noteiktu līdzekli jau tā nav iespējams.)
Ar to arī “Iespieduma teorija”(empīriski nav apstiprināta ne pirms, ne pēc rašanās) nāk par vēlu, pacientu pārbaužu rezultātus tā necik nemaina. Un tā, pirms 10 gadiem testu un kvalitātes pārbaudi neizturēja 21 000 preparātu.
Joma, kurā tiek pielietota homeopātija - tā ārstu kritika - ir tāda, kurā panākumus vispār var gūt ar psihotropajām un netradicionālajām šķituma terapijām (“placebo”viii terapijām). (Argumentam, ka homeopātija iedarbojoties arī uz dzīvniekiem - un tas esot pierādījums, ka šeit nevar pielietot placebo efektu -, tiek iebilsts, ka dzīvnieki ļoti labvēlīgi var iedarboties uz placebo slimniekiem. Bet tas, ka dzīvnieki viegli padodas suģestijai,ix cik es zinu, eksorcistu aprindās arī bez tam nav noslēpums.) (Tuvāk par to: Prokop. O. “Homeopātija - ko tas patiesībā nozīmē.”)

Tas, ko pacientam šajos gadījumos vajag, ir atbalsts, jauna cerība, iedrošināšana. (Arī īstā psihosomatiskā medicīna iedarbojas uz dvēseli, ietver satikšanās terapiju.).

Principā šis (“placebo”) efekts tiek lietots arī klasiskajā medicīnā un pret to nav nekas iebilstams. Bet sabiedrības psihohigiēnai ir satraucoši - tā prof. dr. Hopfs - ka, lietojot šo efektu, cilvēkiem liek ticēt iedomātiem, īstenībā neeksistējošiem, fizikāliem spēkiem. Nav nekaitīgi uz loģikas pamatiem uzlikt vienkāršu propagandas triku.

Par gadījuma piemēru šādām ārprāta pasaulēm var kalpot dr. Kinadetera grāmata “Dziedināšana”. Tiek piebilsts, ka homeopātiskie testi darbojas tikai tad, ja homeopāti ir vieni paši. Tiklīdz piedalās, kaut vai klātesot, kritisks ārsts, homeopātija nedarbojas. Kā pierādījums tiek minēts tas, ka homeopātija iedarbojas uz tik dziļu garīgu slāni, ka kritiskās domāšanas svārstības, ko producē kritiķa smadzenes, rezonē ar zāļu enerģiju un padara tās neiedarbīgas. Tādi apgalvojumi ir bīstams neprāts!

Ja es kā priesteris un dvēseļu aprūpētājs ar to nodarbojos, tad tādēļ, ka mediķi, kuri zina savu saistību ar stingro empīriskumu, jautājumu par homeopātiju ir deleģējuši teologiem. “Homeopātija ir ārprāts - tas ir viss, ko medicīna par to var teikt. Ko teikt no pasaules uzskata viedokļa, par to galvas jālauza priesteriem, tas nav medicīnas uzdevums,” saka prof. Dr. V. Ducs.
 
2) Jautājums par pasaules uzskatu
 
Gandrīz visās populārajās grāmatās par homeopātiju, tiek pasniegtas ezotēriskā pasaules uzskata idejas (lai arī vienmēr runa ir par šī pasaules uzskata fragmentiem- tā sakot , lasītāja rīcībā tiek nodoti mozaīkas stikliņi: runas par “Vīs vitalis”, “enerģiju maigo iedarbību uz dvēseli”, “pilnveidošanos pēc iņ-jan parauga”, vai vienkārši ierosinātie pielietojumi: slimība, neveiksme mīlestībā, greizsirdība, utt.). Šīs grāmatas par homeopātiju - vienalga, populāras vai speciālas - satur līdz 70% filozofijas, resp., “ticības mācības”. Homeopātu (arī kristīgo homeopātu) runas vienmēr nonāk pie reliģiozā, piem., Dorcsi “Homeopātijā šodien” raksta skaidri un gaiši: “Homeopātija dziedina un glābj.” Arī kristīgie homeopāti iedarbības izskaidrošanai atgriežas pie austrumu uzskata par pasaules polārajām atbilstībām.

Cilvēks visā savā kopumā dabā atrodot savu “atbilstību”: katram esot savs konstitūcijas līdzeklis, kurš viņu pilnībā (!) aprakstot, personas vienreizībai esot kosmiska atbilstība. Bezpersoniska atbilde personīgai problēmai. Tas sasaucas ar atbilstību mācību, kurā cilvēkam kā “mikrokosmam” makrokosma “pasaulē”, vai “radībā” ir visaptverošs attēls. Arī, ja kristīgie teologi šad un tad lieto cilvēka – mikrokosma, kurā atspoguļojas visa pasaule , tēlu, tad to nekad nedrīkst pārprast kā noslēgtu atbilstību. Dažas vispārīgas cilvēka pazīmes pasaule gan atspoguļo ( tā kā viss pasaulē atspoguļo kaut ko no Dieva), bet nekas visā radībā , izņemot cilvēku, nevar atspoguļot to pilnībā. Tam, kas cilvēku padara par cilvēku , dabā nav atbilstības! Cilvēks ir pēc Dieva tēla un līdzības- atgriezeniski tas nozīmē, ka tikai Dievā cilvēks sevi atklāj un var saprast pilnīgi no jauna. Cilvēks nav tīri dabiska būtne. Viņš pārspēj dabu! Tādēļ dabā nevar būt visaptverošas atbildes viņa problēmai. Tādēļ nevar būt "pilnīgi dziedinošas dabas medicīnas” - jēdziens ir ķecerīgs pats par sevi! Personas vienreizība ir pamatota Dievā , kas ir radījis garīgo dvēseli (un ar to dzīvību un dzīvības spēku- šie jēdzieni ir nešķirami, tie nenāk no dabas- un tādēļ dabā tiem nav atbilstības). Šeit redzams, ka alternatīvie mediķi pēc viņu domām varot “pieskarties dzīvībai”- bet, kā mēs zinām, tas nav iespējams. Pati dzīvība paliek mums neaptverama. Mēs varam kaut ko “savā dzīvē” radīt, bet ne pašu dzīvību vai dzīvības spēku!

Praksē tas ir īpašs piedzīvojums: cilvēku silti uzņem, homeopāts iedziļinās viņā, viņa pagātnē, vissīkākajās personības pazīmēs, mīmikā, žestos, rūpēs un priekos, atbildē saņemot asaras. Kas es esmu, ja par atbildi uz savām ciešanām ,ko esmu izklāstījis visos sīkumos, saņemu “kaut ko”? Vai manas sajūtas un bailes ir tikai greizās svārstības? Vai es neesmu “kāds", bet gan “kaut kas”?

Arī ”zinātniskās “ homeopātijas idejas neizbēgami noved pie ezotēriķu domāšanas. Tā iespieduma teorija apgalvo, ka dabas vielu īpašībasvar padarīt aptveramas. Substances gars (nemateriālais, nedalāmais qualex) informācijas veidā jāpārvieto uz nesējsubstanci (īstenībā ideja nāk no viduslaiku alķīmijas). Teoriju zinātniskai pamatošanai vispirms tiek minēti “New Age” fiziķi kā Boms, Pribrāms, Prigožīns u.c. Nespeciālists, protams, nezina, ka lielai viņu formulēto tēžu daļai ir tīri spekulatīvs raksturs un tās vairs neapraksta patiesību, kā to uzskata empīriķi.

Vieglprātīgi tiek spekulēts ar informācijas jēdzienu, pie tam pilnīgi atstājot ārpus uzmanības tā tīri filozofisko raksturu. Kas vispār ir informācija? Informācija ir gara iemiesojums matērijā, divu jomu – neaptveramā un aptveramā – krustojums. Kas ir informācija, kura ir ārpus parādību pasaules? Kāda informācija dod lietām to īpašības- viņu ”quale”? Kāda informācija saglabā pasauli visās tās norisēs? Sv. Raksti atbild: tas ir Dieva radošais vārds. Šis vārds uztur pasauli esamībā. Vārds dod visam saturu un iedarbību. Tas visu kustina. Vārds darbojas visā un tomēr nekas nav tam idents tādēļ, ka vārds, radītāja vārds- informācija, kas visu izsauc, pasaulei ir transcendents.xi (Gaisma spīd tumsībā, taču tumsa to nav uzņēmusi). Tomēr nav iespējams informācijas quale izskaidrot kā fizikālas enerģijas formu, tas ir garīgas dabas. Līdzko man ir fizikāla enerģija, tas atkal ir “kaut kas” ( quantum). Ir ciniski, ja empīrisko dabaszinātnieku kritikai liekulīgi tiek iebilsts, ka tieši tur, kur saskaras gars un matērija, ne visu varot saprast un vienkārši esot jāpaliek. Bet homeopātijas prakse pretendē uz atbildi šai problēmai. Tur, kur empīriskā zinātne apzināti nesniedzas tādēļ, ka tā zina savas robežas, sniedzas homeopāts, kurš šīs robežas neatzīst. Kamēr homeopāti apgalvo ,ka ņem vērā arī dvēseliski- garīgo, viņi ir īsti fizikālisti - jo arī dvēseles joma tiem kļūst par ārstniecības līdzekļu terapijas apgabalu. Homeopātu valodā arī lietu quale, nedalāmais, garīgais kļūst par lielumu, ko varot fizikāli aptvert. Bet tā ir “riņķa kvadratūra”. Pašsaprotami, ka ar to homeopāti ir ezotēriķu mīluļi.

Daudzās attiecīgajās ezotērikas grāmatās homeopātija tiek lietota ezotērisko principu izskaidrošanai. Ar triumfa saucienu, ka homeopātija jau esot vispāratzīta, un ar to esot redzams, ka ezotēriķu filozofija esot tā patiesā. Ezotēriķu aprindās homeopātiskie līdzekļi tiek ieteikti ar sevišķu patiku, jo tie saskan ar ezotērisko atbilstību principu. Uzkrītoši ir tas, ka homeopātijas teorijā un praksē ir neskaitāmas pretrunas ar klasiskajām, empīriskajām dabaszinātnēm, tādas pašas ar kristīgo pasaules uzskatu, bet nekad nav pretrunu ar ezotēriķu uzskatiem par pasauli un cilvēku.
Kāds homeopāts man sacīja: “80% ārstu, kas ar to nodarbojas, kļūst ezotēriķi!”

Arī daudzi pacienti, kuri tam ļaujas, kļūst atvērti citām terapijām, kuras pilnīgi skaidri ir no ezotērikas operas. Laika gaitā ceļš ved “No homeopātijas līdz Baha ziediem” (tā kādas grāmatas virsraksts). “Baha ziedu” okultais pamats ir zināms un ezotērikas mācības šeit jau tiek skaidri formulētas. Ir jājautā, kā daudzi kristieši vairs nesaredz Dr. Baha ideju un kristietības pilnīgo nesavienojamību. Taču tas, liekas, ir tā: ja reiz ir pārkāptas loģiskās domāšanas un prāta robežas (arguments: tikai tādēļ, ka kaut ko nevar izskaidrot, tam nav jābūt sliktam), okultismam un māņticībai vairs nav robežu.

No tā ir skaidri redzams, ka homeopātijai piekrīt izcila tilta loma (ko ezotēriķi saskata un atzīst par labu). Ar homeopātijas teoriju un praksi tiek ielikts pamats, uz kura tad netraucēti var būvēt ezotēriskās domāšanas celtni.
 
3) Garīgie blakusefekti
(šeit es, pirmkārt, gribētu iekļaut personisku liecību)
 
Jau homeopātijas pielietojuma joma pārsniedz tās medicīnas ,kas iespējama pamatojoties uz kristīgo pasaules uzskatu, robežas. Dvēseles traumu ārstēšana ar pilieniem ir ņirgāšanās. Ar to tiek apgalvots, ka dvēsele ir traucēta tikai pēc enerģētiskās kartes. Pacients – šis KĀDS – līdz ar to kļūst KAUT KAS.

Lai kļūtu par personu, cilvēkam vajag atbildi, kas ir mīlestības noslēpums, viņam jābūt apsolījumam, ka viņš var kļūt vesels ar Dieva mīlestības bezgalību un plašumu. Ja tieši šajā jomā cilvēks atbildē saņem “kaut ko”, kas tiek ņemts no ierobežotā kosmosa, pat no pagātnes, ir saprotami, ka sekas tam ir nemitīgas bailes un depresijas. Bailes tuvina strupceļu. Ar “kosmisko, dabisko” atbildi uz cilvēka problēmu tās vienreizīgumā un individualitātē ir par maz! Tas ved pie garīgās “smakšanas parādībām” - kā tas arvien no jauna novērojams. Kur cilvēks cieš savā patiesajā cilvēcībā, viņam dzīves un cerības telpas iegūšanai, kurā viņš var kļūt vesels, atbildi jāsaņem caur Nepārejošo . Ja tā vietā viņam tiek dota bezpersoniska, kosmiska, vieliska (vai pseidovieliska) atbilde, nākotnes horizonts kļūst it kā nogriezts. Radība tiek stādīta priekšā kā absolūta dzīves un piepildījuma telpa. Tas ir par maz!

Bez tam ārstēšanā nonāk gadījumi (arī izteiktiem kristīgajiem homeopātiem), kuri iesniedzas pārdabiskajā jomā. Lūk, gadījums, ko no savas prakses man izstāstīja kāds kristīgais homeopāts: Trīsgadīgam bērnam, kad māte gatavojas iet uz baznīcu, sākas trakuma lēkmes. Lai gan bērns nezina, uz kurieni māte iet - kad viņa iet iepirkties, tas ir mierīgs, kad iet uz baznīcu, ir bļaustīšanās un kliegšana. Šo traucējumu varētu ārstēt ar homeopātiju - tā saka ārsts!

Vispārīgi jāsaka, ka suģestīvās terapijas (iečukstēšana, manipulācijas ar zemapziņu) vienmēr ir riskantas, kad tās lieto psihisku vai psihosomatisku ciešanu gadījumos: ar to palīdzību problēmas netiek atrisinātas, bet tikai atvirzītas tālāk. Dvēselisku un dvēseliski pamatotu problēmu patiesai dziedināšanai vajadzīga pacienta aktīva līdzdarbība. Ja dvēseliskas traumas tiek aizplāksterētas ar suģestiju, tas ir vēl sliktāk, kā, kad parastajā medicīnā ar pulveru palīdzību pārsteidzīgi apkaro slimības simptomus. (“Pozitīvās domāšanas" bīstamību psihologi jau aptuveni nojauš.)

Tas, kas šeit tiek teikts par homeopātiju, protams , attiecas uz visu ezotērikas iedvesmoto terapiju jomu. Terapijas veiksmes pamatā lielākoties ir suģestija. Ir jāņem vērā, ka ir trīs suģestijas avoti: pašsuģestija, cita cilvēka suģestija un suģestija no garīgas būtnes. Pēdējā, kurai cilvēks atveras caur New Age terapijām, vilks sev līdzi lietas, kas pilnīgi ir ārpus cilvēka kontroles. Tā mēs arvien no jauna nonākam pie garīgiem “blakusefektiem”, ko nevar izskaidrot ar placebo efektu (šeit iedarbojas pārbīde garīgajā jomā). Daži piemēri no paša dvēseļu aprūpes prakses: Nespēja izrunāt Jēzus vārdu un lūgt, sirds pārakmeņošanās, uzlūkot krustu kļūst nepanesami, prieks slepkavot cilvēkus, trakuma lēkmes. Kā blakusefektu kāds homeopāts minēja arī tieksmi pēc elles (to atkal varot ārstēt ar homeopātiju).

Pamatojoties uz šo prakšu teorētisko mācību, kas ir pretrunā ar kristīgo pasaules uzskatu, nevar pareizi lasīt svētos Rakstus (piem., vienlaicīgi ticot arī homeopātu mācībām, Jāņa evaņģēlija prologa dziļās nozīmes patiesa izprašana ir pilnīgi izslēgta. Arī es, kad biju atteicies no homeopātijas ,pilnīgi citādi sāku lasīt sv. Rakstus un saprast Baznīcas mācību). Un otrādi, pēc atbrīvošanas lūgšanas vai atteikšanās no homeopātijas: Svētie Raksti pēkšņi kļūst saprotami (līdz šim tie lasītājam neko neizteica), lūgšana kļūst dziļāka un atjaunojas ģimenē, un iepriekš ilgstoši slimīgie bērni (un tādēļ visu laiku ārstēti homeopātiski - lai nebūtu jādzer “bīstamās antibiotikas”) vairs neslimo - pēc atteikšanās no homeopātijas tiem nevajag arī antibiotikas.

Jautājums, kas pastāvīgi uzdod: “Vai problēma saistīta ar homeopātiju vispār, vai tas ir atkarīgs no ārsta, kas to praktizē?” Mans viedoklis un pieredze: problēma ir homeopātijā pašā, neatkarīgi no ārsta! Kā rāda pieredze, manis nosauktie garīgie blakusefekti ir arī “kristīgo” homeopātu ārstēšanas gadījumā. Es to saprotu tā, ka cilvēks, kurš pretendē uz kaut ko no melu jomas, atveras šim garīgajam apgabalam. Zināmā mērā viņš savu iekšieni noskaņo noteiktas garīgas programmas uztveršanai.

Bieži tiek jautāts, vai homeopātiju var ņemt arī bez pasaules uzskata. Homeopātija ir pasaules uzskats. Praksei nav jēgas bez specifiskas pasaules un cilvēka interpretācijas. Šī pasaules interpretācija neizbēgami tiek dota līdzi daudzās mazās, neievērojamās darbībās, ko pacients izjūt vienīgi tad, kad ārsts uzstāda pacienta anamnēzi un uzdodas, ka ar saviem preparātiem ārstē jomas, ko ar zāļu terapiju ārstēt nekad nevar. Es pat apgalvoju: jo mazāk kāds cilvēks apzināti diskutē ar pasaules uzskatu, jo neaizsargātāks viņš ir pret kārdinātāja spēkiem. Kārdinātājs pat paļaujas, ka atradīs cilvēku guļot un snaužot. Kurš ir prātīgs un modrs, maldiem tik viegli neļausies.
Kontakts ar šīm praksēm atver jaunam domāšanas veidam, bieži traucē ieiet ticības pilnībā. (Tas nenozīmē, ka cilvēks, par spīti tam, nevar būt aizrautīgs un priecīgs kristietis, kā manā gadījumā. Taču pēc, atteikšanās no homeopātijas, esmu piedzīvojis, ka ir kaut kas vairāk, ka bija rodama pilnība, ko iepriekš nepazinu.)

Pie tam ir droši jāizšķir, ja kāds vēl tik tikko ir pieņēmis ticību: “New Age” terapijas to ātri novirzīs pie cita pasaules uzskata. Bet arī tam, kam ir spēcīga ticība, būs šķēršļi ticības dzīves pilnības izdzīvošanā. Ir “zīda pavedieni,” kuri kaitīgi ietekmē augšanu vai kādā punktā aptur tālāko ceļu.
 
7. NOBEIGUMS: Kā es dodu padomu cilvēkam?
 
Pirmkārt, runa ir par to, ko es kā dvēseļu aprūpētājs uzskatu par atbildīgu nostāju:

  • pēc dabaszinātņu eksperimentu un to rezultātu apskata,
  • pēc atzinuma par šīm praksēm piemītošo pasaules uzskatu un mozaīkas stikliņiem, ko tās dod “New Age” paradigmu maiņai (uz tādas kristīgās sabiedrības fona, kas pati savu ticību gandrīz nepazīst un nevar pretoties nekristīgiem priekšstatiem.),
  • pēc garīgo “blakusefektu” un garīgās dzīves traucējumu, kas var rasties šādas ārstēšanas rezultātā reģistrēšanas.

Man kā dvēseļu aprūpētājam nav grūti nonākt pie secinājuma. Vienīgā nostāja, ko varu pārstāvēt un ieteikt, ir: distancēties no tām ārstniecības metodēm, kuru pamatā ir cits, no kristīgā atšķirīgs uzskats par cilvēku.

Skaidrs, ka mūsdienās nav laika kompromisiem. Laikā, kad mūsu sabiedrību pāršļāc okultisma un ezotēriskās domāšanas vilnis, mēs it nemaz nevaram būt pilnīgi skaidri pašpietiekami.

Jāpiezīmē: runa nav par to, ka kontakts ar vienu no šīm metodēm var tūlīt anulēt kāda cilvēka pasaules uzskatu un ticību. Bet katra no tām ir piliens straumē, kura nemitīgi šļācas pār cilvēkiem. Un alternatīvā medicīna ir tikai viena joma, kur meli mūsdienās uzmācas cilvēkam. Tiek radīta atmosfēra, kurā cilvēki pastāvīgi pārvietojas un melus uzņem.

“Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks, velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.”(1 Pēt 5,8) Šodien velns saviem meliem vēlas iegūt tik daudzus, cik iespējams. Un, ja cilvēku nevar iegūt pilnīgi, viņš grib vismaz viņu paralizēt un vājināt ticības spēku.

Būtiskākais ir visiem meliem likt pretī kristīgās ticības vēsti:

  • Es neticu bezpersoniskam dzīvības spēkam, kuru varētu stimulēt. Mana dzīve ir Kristus. Un tas nav salīdzinājums, tā ir realitāte. Mans dzīvības spēks pieņemas, kad pievēršos Kristum un lūgšanā atbildu viņa mīļajai uzrunai. Tālāk, es zinu, ka katru acumirkli šī Dieva uzruna mani uztur pasaulē. Ja viņš šajā acumirklī manu vārdu nenosauktu, manis vairs nebūtu.
  • Es neticu, ka esmu kosmosa attēls un atspoguļojos kosmosā. Es neticu, ka šajā radībā ir kaut kas tāds, kas ļauj man kļūt pilnīgam. Es zinu, ka esmu pēc Dieva tēla un līdzības un tikai viņā sapratīšu pats sevi. Vienīgi viņš zina manu īsto vārdu, vienīgi viņš zina par manu vienreizību.
  • Es neticu, ka aiz matērijas slēpjas visu nesoša, kosmiska enerģija, kosmiskās dabas “apslēptā kārtība,” bet es ticu transcendentajam Radītāja vārdam, kas ik mirkli visu satur. Es nemeklēju saskaņu ar pārejošo dabu, bet gan saskaņu ar nepārejošo Dievu.
  • Es zinu, ka nevaru pieskarties dzīvībai, jo tā ir neaptverama- un tomēr varu ņemt dzīvības koka augli- vienīgo dziedinošo un glābjošo: Euharistiju, ko man Kristus sniedz no krusta. 

Liecība
 
Tāpat kā daudziem, arī man nebija viegli šajā jomā nonākt pie skaidrības. Laikā, kad mēs vispār esam informēti virspusīgi un nepietiekami, esam pilni ar puspatiesībām un informācijas drumslām un tādēļ mēģinām dažus jautājumus atbildēt, vadoties pēc izjūtas (pie kam “ticam, ka zinām,” par ko runājam).

Ar “New Age” un ezotērikas tēmu nodarbojos vairāk kā desmit gadus. Ordenī, kuru pārstāvu, dažādu semināru ietvaros, esmu turēji priekšlasījumus par šo tēmu. Tas vienmēr bija strīdus ābols. Lai gan, jau iestājoties klosterī mana uzmanība tika vērsta uz homeopātijas iespējamajām okultajām aizkulisēm, šos uzskatus vienmēr noraidīju. Man pašam bija šāda tāda pieredze. No vienas puses, mans tēvs, būdams ārsts, bija ar homeopātiem strīdējies un paralēli sācis apmeklēt homeopātijas kursus. Tā kā es šajā laikā (ap pubertātes laiku), biju neārstējami slims, viņš ļāva mani apmeklēt vienam no Austrijas slavenākajiem homeopātiem. Tad es pats, medicīnas studiju laikā esmu apmeklējis “aizliegtās” lekcijas par homeopātiju. Tā kā dabaszinātņu filozofijas aspekti (kā, piem., kodol- un astrofizikā) mani bija stipri interesējuši jau vidusskolā, biju atvērts šai jomai arī medicīnā. Homeopātu apgalvojumi man likās pilnīgi ticami. Katrā gadījumā tolaik man pat attālākajā smadzeņu nostūrī nebūtu radusies ideja, ka šeit dažas tēzes ir konfliktā ar kristīgo ticību.

Atbilstoši biju arī pārsteigts un sašutis, kad klosterī pirmo reizi mani brīdināja par to, ka tur iespējams dažas lietas neesot kārtībā. Visus pārmetumus šajā sakarā es kategoriski noraidīju- un tas arī tika respektēts. Vēlāk, kad man kā priesterim bija jārunā par “New Age”, homeopātiju vienmēr minēju kā piemēru tam, kas nav okults, bet vēl nav arī zinātniski skaidri pamatots. Bet bija arī (pirmkārt kādai klausītājai) cits viedoklis. Tā bija kāda kundze, kura bija atradusi izeju no baltās maģijas un tagad iet skaidras ticības ceļu. Viņa arvien no jauna vērsa manu uzmanību uz to, ka arī homeopātijā esot čūska un es taču vēl varot lūgt, lai Kungs man dod skaidrību. Es to vienmēr noraidīju, teikdams, ka nedrīkst līdz ar nezālēm izmest kviešus.

Beidzot tomēr arī es sāku šaubīties par savu uzskatu drošību. Apskatot tuvāk, manas “zināšanas” tik lielas nebija, es “ticēju”, ka homeopātijā viss esot kārtībā. Bet, vai es droši zinu, ka man ir taisnība? Mana nostāja atkal sāka mainīties. Katrā gadījumā ļoti uzmanīgi, nedroši, jautājoši. Beidzot šajā fāzē mani atkal lūdza kādā sprediķī runāt par ezotēriku un vērst cilvēku uzmanību uz iespējamajiem garīgās saistības cēloņiem. Katrā gadījumā pieteicu tēmu arī par “New Age” medicīnu. Un katrreiz homeopātiju ņēmu kā piemēru, ka ne viss alternatīvais jau pieder pie ezotērikas. Tagad sāku šaubīties un lūdzu: “Dievs, parādi man, kas īsti ir patiess!” Līdz šim biju drošs, ka to zinu un šādu jautājumu nemaz nebiju uzdevis. Taču tagad tas pēkšņi radās. Runa ir par patiesību. Es negribu ar nezālēm izmest kviešus, es negribu pārspīlēt. Bet, kas tad, ja šeit patiešām jau darbojas meli? Es to vienkārši nezināju! Tā mana lūgšana bija kā īsts sauciens pēc palīdzības. Vēl tajā pašā dienā mani uz sarunu izsauca kāda meitene, kurai bija ļoti slikti. Kad uzzināju cēloni, biju burtiski mēms no pārsteiguma: Pēc kāda homeopātiskā līdzekļa, ko nopirkusi aptiekā , iepriekš ārstu neapmeklējot, ieņemšanas, viņa vairs nespēja lūgties. Viņai bija baiļu stāvokļi un , kā viņa vēlāk man vēlreiz apstiprināja- viņa vairs nespēja izrunāt Jēzus vārdu. Es aizlūdzu par viņas atbrīvošanu, viņa atjaunoja kristību un tā varēja no šīs bedres izrāpties.

Tā man bija pirmā pazīme, kas pastiprināja manas šaubas, ka arī homeopātijā var darboties okulti spēki (ne obligāti). Lekcijā, ko nolasīju vēl tajā pašā dienā, pirmo reizi uzmanīgi homeopātiju minēju kā iespējamo vainas cēloni. Pēc manām domām šai kritikai katrā gadījumā nebija jāaptver visa homeopātija. Tā esot kā mīnu lauks, es domāju.Visā darbības laikā tā bija pirmā reize , kad man dvēseļu aprūpē bija tāds gadījums - tā nebija bijis līdz šim (biju dzirdējis, bet pašam šādu problēmu nebija). Un bez tam, pat es pats biju ticis ārstēts ar homeopātiju - un man ne tikai nebija grūtību ar lūgšanu dzīvi, es vienmēr gāju pa ļoti noteiktu ceļu. Pat izšķiršanās iestāties klosterī iekrita laikā, kad pats ārstējos homeopātiski. Toreiz tas bija garīgā ceļa sākuma laiks. Es nebiju - tā es domāju toreiz - atklājis nekādus īpašus blakusefektus.

Taču minētā kundze ierosināja visu šo laiku no jauna izklāstīt grēksūdzē. Visādā ziņā es ar smaidu to noraidīju. Tomēr man sāka kļūt skaidrākas dažas lietas, par ko man līdz šim bija vispārējs priekšstats:

  • Homeopātiju gandrīz vienmēr apzīmē kā DABAS MEDICĪNU .Bet tas ir pilnīgi nepareizi. Jo vienmēr vielu daba tiek ļoti smalkā veidā pārveidota un atbrīvoti spēki, kas dabā brīvā veidā nepastāv.
  • Pirmo reizi es sāku saprast apgalvojumu par homeopātiju kā tādu, kas ārstē cilvēku kopumā. Nekad līdz šim man nebija ienācis prātā, ka tā īstenībā ir reliģiska pretenzija: miesu, garu un dvēseli būtu jāspēj ārstēt ar homeopātijas palīdzību.
  • Treškārt, man bija jāatzīst, ka arī daudzinātā BRĪVĪBA NO BLAKUSEFEKTIEM neatbilst faktiem. Šai meitenei garīgajā jomā bija ļoti krasi blakusefekti...

Tik tālu nonācu, nu jau kritiskāk visu lietu pārdomājot. Tagad beidzot biju tik tālu, lai manu pagātni attiecībā uz homeopātiju, īstā ticībā izstāstītu arī grēksūdzē. Bet tas, ko tad tiku piedzīvojis, bija kas briesmīgs: atbrīvošanas laikā no manas atmiņas tika novilkts tāds kā plīvurs un viens pēc otra uzausa notikumi, kam bija sakars ar mana tēva homeopātijas eksperimentiem un manu paša ārstēšanos. Tie toreiz bija asinis stindzinoši notikumi, kas bija raduši atspulgu manās dienasgrāmatās. Es tos biju pilnīgi aizmirsis! Šausminoša trakuma lēkme pēc spēcīga līdzekļa ieņemšanas, īpatnēji mana homeopāta priekšlikumi. Kāpēc tas bija kā izdzēsts? Un nu pēkšņi tas atkal bija manā apziņā. Tātad es kaut ko biju piedzīvojis, tikai mana atmiņa bija aizmiglota un ar atbrīvošanu pie bikts tā atkal apskaidrojās.

Tālāk es tiku atbrīvots no iekšējām, dvēseliskām sāpēm, kas bija sūrstējušas gadiem ilgi (tomēr manu ticības dzīvi tāpēc neparalizējot): es jutos it kā atšķirts no dzīves. Es biju tajā iekšā, man bija brīnišķīgas attiecības - bet tad bija tāda kā noslēpumaina siena starp mani un dzīvi. Vienmēr bija sajūta, ka dzīve mani nepieņem. Tā bija kā tāda neredzama stikla siena. Un tagad, kā kad viens vienīgs āmura sitiens būtu tai licis sabrukt- pēkšņi man dzīve uzpūš savu elpu, pēkšņi šķirtne ir pārvarēta. Tas ir iedarbojies arī uz lūgšanu. Pirmo reizi man bija iespaids, ka lūgšana ir straume, kurā man ir tikai jāienirst. Tas, kas mani tagad, šajās dzīves skumjās sasniedza, bija Dieva izteiktais, dzīvais “TU”.

Šis piedzīvojums notika manas priesterības septītajā gadā. Es zinu, ka tikai viens tāds piedzīvojums nevar būt par homeopātijas okultuma pierādījumu. Bet tas bija starta šāviens, kas man deva iemeslu ar šo vielu polemizēt. Zināmā mērā es biju uzsācis skrējienu - tas pēc pamatīgām studijām, neskaitāmām sarunām ar ārstiem (homeopātiem un nehomeopātiem), liecībām ,kas mani sasniedza, ir novedis pie skaidras un kategoriskas nostājas. Ar to homeopātija man kļuva par vietu vingrinājumiem izskaidrot to, kas aptver ne tikai uz homeopātiju, bet pašsaprotami arī neskaitāmās jaunmodīgo terapiju formas.


i Cop “Calasantinum Ordo praedicatorum” – “Kalasantīņu sprediķotāju ordenis” (latīņu valodā) (tulk.).
ii Absolūtus - “atbrīvots, atraisīts” (latīņu val.), tulkotāja piezīme.
iii Vācu tekstā “Kontingenz” no latīņu “contingere” - saistīt, sapīt (tulkotāja piezīme).
iv “Līdzīgi ārstē līdzīgus” (latīņu val.) (tulkotāja piezīme).
v Vārds “homeopātija” radīts no grieķu vārdiem “homoios” - 'līdzīgs' un “pathos” - 'ciešanas' (tulk.).
vi Interesants ir kāda mediķa salīdzinājums par zāļu un ūdens attiecību homeopātiskajā līdzeklī: piliens zāļu, bet tik ūdens, cik vidēji lielā ezerā. ( tulk.)
vii “Simile” (ģen. “similis”) - 'līdzīgs', 'vienāds' (latīņu val.), tulkotāja piezīme.
viii “Placebo” - 'man būs patīkami' ( latīņu val.), placebo terapijas tiek lietotas, piem., psihiatrijā - lietojot vielas, kuras neārstē slimību, bet nav arī kaitīgas, izmantojot pašsuģestiju, panāk slimnieka stāvokļa uzlabošanos (t.s. placebo efektu), tulkotāja piezīme.
ix Grāmatā “Esoterik und christlicer Glaube- Hilfen zur Unterscheidung (Wien 2000)” K. Pilars ievietojis piemēru par bioloģisko lauksaimnieku, kurš, būdams homeopātijas piekritējs, homeopātiskās zāles lietojis arī mājlopu ārstēšanā. Pēc atteikšanās no homeopātijas un grēksūdzes zāles vairs nav iedarbojušās nedz uz viņu, nedz uz viņa mājlopiem. Acīmredzot arī attiecībā uz dzīvniekiem suģestīvais efekts ir cilvēcisks, tikai tad to drīzāk būtu jāsauc par “placebit”, t.i., “viņš (viņa) jutīsies labi” efektu. (Tulk.)
x “Qualis (quale, ģen. - qualis)” - 'kaut kas, kaut kādā veidā iegūts' (latīņu val.), tulkotāja piezīme.
xi “Transcendēns” - 'pārspējošs, pārspēdams, tāds, kas iet pāri' (latīņu val.), tulkotāja piezīme.