Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Patriotisms

Atdot dzīvību par saviem draugiem

11. novembrī svinēsim Lāčplēša dienu, kad pieminam Latvijas brīvības cīnītājus, karavīrus, kas atdevuši par Tēvzemi pašu dārgāko - savu dzīvību. Arī katoļu Baznīca šajā dienā piemin kādu karavīru, kas Evaņģēliju iepazina armijā, svēto Mārtiņu no Tūras, kas ir kapelānu un karavīru aizbildnis.

Cilvēki bieži uzdod jautājumu "Vai kristietis var būt karavīrs, ja Dievs ir devis bausli "Tev nebūs nogalināt"?" Ko par to saka Svētie Raksti, Katoļu Baznīcas Katehisms un garīgās autoritātes?

Piektais bauslis aizliedz tīšu cilvēka dzīvības iznīcināšanu. Ikvienam pilsonim ir pienākums rīkoties tā, lai izvairītos no kara.

Katoļu Baznīcas Katehisms runā par "taisnā kara" principiem. Nogalināšana ir pieļaujama, ja visi citi līdzekļi darīt galu ļaunumam un nekārtībām ir izrādījušies neefektīvi. Slepkavības aizliegums neatceļ tiesības padarīt agresoru nekaitīgu. Likumīga aizstāvēšanās - tas ir nopietns pienākums tiem, kas ir atbildīgi par citu cilvēku dzīvībām un kopējo labumu. Tādejādi aizstāvēšanās karš, kas notiek taisnības un brīvības vārdā, ir pilnīgi attaisnojams. Kara mērķim ir jābūt miera noslēgšanai.

Hiponas bīskaps Aurēlijs Augustīns (354-430) izstrādāja "taisnā kara principus" kristianizētajai Romai impērijai. Ziemeļāfrikas leģiona ģenerālis Bonifācijs vērsās pie viņa ar jautājumu, vai viņš var vest karavīrus cīņā vai arī viņam jāatkāpjas un jādodas klosterī. Augustīns atbildēja: "Ja tiek uzskatīts, ka Dievs nevar iesaistīties kara darbībā tāpēc, ka Kungs Jēzus Kristus sacīja: "Es jums saku nepretojieties ļaunumam" - uz to mēs atbildam, ka šeit runa nav par fizisku darbību, bet gan iekšēju stāvokli. Mīlestība neliedz labvēlīgu darbību, kas pārmāca, jo tas ir mīlestības dabā. Patiešām, neviens nav cienīgs uzlikt sodu, kā vien tas, kurš vispirms savā sirdī nav pārvarējis naidu. Mēs nedrīkstam nemīlēt savus ienaidniekus, taču šī mīlestība neizslēdz karus, kas tiek vesti taisnības vārdā."

Gan Jaunajā, gan Vecajā derībā bieži tiek minēts aicinājums būt par karavīru, kā arī karavīra amats, turklāt bez norādēm uz šī aicinājuma apkaunojošo dabu vai nelikumību. Kad karavīri atnāca pie Jāņa Kristītāja pēc padoma, viņš tiem atbildēja: "Neaplaupiet nevienu un neizspiediet nevienam naudu, un esiet mierā ar savu algu!" (Lk 3:14) Viņš neieteica karavīriem pamest dienestu, bet norādīja, ka viņiem vajadzētu turpināt saņemt savu algu kā karavīriem, bet bez kurnēšanas. Viņš tos aicināja uz grēku nožēlu, viņi nedrīkstēja izmantot savus ieročus vai savu autoritāti personīgajām iegribām, piemēram, naudas izspiešanai, lai paaugstinātu sev algu, kas bija plaši pazīstama romiešu karavīru nodarbošanās tajā laikā.

Jaunā Derībā daudz tiek pieminēti karavīri. Interesanti, ka tie pārsvarā ir virsnieki - centurioni (dažos latviešu valodas tulkojumos - simtnieks). Centurions romiešu armijā bija virsnieks, kura pakļautībā ir simts karavīru. Mūsdienu izpratnē to varētu pielīdzināt rotas komandierim kapteiņa pakāpē.

Lūkas evaņģēlija 7. nodaļa stāsta par kādu virsnieku Kapernaumā, kurš sūtīja pēc Jēzus, kad viņa kalps bija slims. Viņš bija romiešu karaspēka centurions, kas pats nebija jūds, bet bija pieņēmis un atbalstīja jūdu ticību un jūdu tautu. Viņa izteiktos vārdus mēs katru reizi pieminām Svētajā Misē: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu un mana dvēsele kļūs vesela." Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezies uz ļaudīm, kas Viņam gāja līdzi, sacīja: "Es jums saku: tādu ticību es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis." (Lk 7:9) Arī Jēzus neaicina virsnieku atteikties no karavīra amata.

Karavīrs bija viens no pirmajiem, kas Jēzu atzīst par Dieva Dēlu. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls." (Mk 15:39) Šo gadījumu piemin trīs evaņģēlisti, tātad šīs notikums un liecinieks ir atzīstams par ļoti svarīgu. Tradīcija vēsta, ka šīs virsnieks, kas ar šķēpu pārdūra Jēzus sānu, no kura izplūda ūdens un asinis, bija svētais Longins, kas vēlāk nomira mocekļa nāvē.

Apustuļu darbu 10. nodaļa stāsta par romiešu karaspēka itāļu rotas virsnieku Kornēliju, kas bija ticīgs un dievbijīgs ar labu slavu jūdu tautā. Arī viņa ģimene un kalpi bija ticīgi, viņi bija pieņēmuši jūdu ticību un pielūdza Izraēla Dievu. Lai arī Kornēlijs bija okupācijas karspēka virsnieks, viņš atbalstīja vietējos iedzīvotājus un tiem palīdzēja. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu (Apd 10:2). Lūgšanas laikā Kornēlijam parādījās eņģelis ar ziņu, ka Dievs ir pieminējis viņa lūgšanas un dāvanas. Dievs pagodināja Kornēliju tādā mērā, ka viņa mājā tika nodibināta pirmā pagānu kristīgā draudze.

Karavīriem neieteica atteikties no savas militārās karjeras, jo viņi ar savu darbu pagodināja Dievu - katrs tai stāvoklī, kurā tika aicināts. Ja Dieva acīs militārā profesija būtu kā nelikumīga, Dievs to noteikti atklātu Svētajos Rakstos, kas mums doti kā ceļvedis. Daudzi karavīru dzīves aspekti, kuri tiek ņemti vērā un ir izcelti, piemēram, disciplīna un uzticība, skaidri norāda uz likumību.

Karavīram ir jābūt gatavam nepieciešamības gadījumā ziedot savu dzīvību.

"Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīra vērtības un standarti" piemin Jēzus noteikto mīlestības bausli, ka "nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem".

Karavīra draugi ir viņa ģimene, tuvākie cilvēki un dienesta biedri, kuru dēļ viņš ir gatavs ziedot pašu dārgāko - savu dzīvību. Karavīrs tic, lūdz un cer, lai tas nekad nebūtu jādara, tādēļ smagi strādā, trenējas, disciplinē, mācās un pilnveido sevi un savu vienību, lai tā būtu gatava cīņai un uzvarai.

Karavīra valsts ir viņa zeme - lauki, ciemi un pilsētas, kur mīt viņa draugi un kuru sargs viņš ir. Tas ir labi, ja karavīrs zina un jūt, ka viņa darbs un upuris tiek novērtēts, tomēr varoņdarbs, kas veikts mīlestības dēļ, sargājot savu zemi un tautu, ir nenovērtējams, un to zina tikai karavīra sirds, kas patiesi gatava sevi pašaizliedzīgi dot saviem tuvākajiem.

Kristietis var uzskatīt par goda pienākumu dienēt armijā, ja Dievs viņu uz to ir aicinājis. Ja kristietis bruņotajos spēkos, saskaroties ar problēmām, tās cenšas godīgi risināt, ticībā kalpojot savai tautai, viņš atradīs plašas iespējas kalpot Dievam. Kristietim kā pirmajam ir jārāda piemērs citiem, palīdzot celt morāles līmeni. Katoļu Baznīcas Katehisms māca, ka tie, kas kalpo Tēvijai kā militārpersonas, kalpo tautu drošībai un brīvībai. Ja savu pienākumu viņi izpilda godprātīgi, tad tādejādi sniedz lielu ieguldījumu kopējam labuma un miera uzturēšanai.Karavīriem ir divkāršs pienākums un saistības izpildīt savu aicinājumu kalpot Dievam, Tēvzemei un cilvēkiem. Cilvēkiem formastērpā, kuri tic, ir jābūt īstiem Kristus mācekļiem un jānes Viņa Evaņģēlija vēsts pasaulē.

Novembrī - patriotu mēnesī mēs visi varam godināt karavīrus, pateikt, ka viņi ir vajadzīgi. Latvijā Lāčplēša dienā ir tradīcija logos ielikt svecītes, tā godinot kritušo brīvības cienītāju piemiņu. Rīgā cilvēki svecītes aizdedz Daugavmalā pie Rīgas pils mūra. Pieminēsim arī mēs karavīrus, kas pirms mums ir atdevuši savas dzīvības par Latviju, aizlūdzot Dievam par viņu dvē,selēm. Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem! Lai viņi dus mierā!

Seržante Ineta Variokoja