Šodienas datums: 12.12.2017  |  Vārda dienas: Otīlija, Iveta

Patriotisms

Ja Tas Kungs pilsētu nesargā, tad velti SARGS nomodā

Ir pienācis novembris – Latvijai ļoti nozīmīgs mēnesis. „Katoļu Baznīcas Vēstnesim” ir izveidojusies tradīcija šajā laikā tikties ar tiem, ar kuriem mums visvairāk saistās novembris, - Latvijas armijas karavīriem, lai uzzinātu viņu domas par dienestu un ticības dzīvi armijā.

Ir svētdienas pēcpusdiena, un pēc Svētās Mises esam sapulcējušies Ādažu militārās bāzes kapelas viesmīlīgajās telpās, lai pie kafijas tases tiktos ar karavīriem un viņu ģimenēm. Mani sarunu biedri ir pulkvedis Vilis Bauska ar kundzi Sarmīti, meitām Alisi un Viletu, kā arī seržants Ilmārs Rešņa ar kundzi Evu un mazo dēlēnu Tomu.

Kādēļ izvēlējāties militāro dienestu?

Vilis Bauska: Laikam tomēr apstākļu sakritība, nejaušība tālajos padomju gados 1986. gadā, kad beidzu vidusskolu. Bija piedāvājums mācīties par virsnieku, likās, ka tas ir vienkāršākais risinājums, mācījos Pēterburgā vairāk nekā četrus gadus, pa to laiku iepazinos ar sievu, apprecējāmies. Neatkarības laikos, 5. kursā īsi pirms diplomdarba izstrādāšanas, atgriezos Latvijā, kur iestājos Tehniskajā universitātē un ieguvu bakalaura grādu. Nejaušā kārtā 1993. gadā tiku aizsardzības resorā un tā esmu šeit līdz pat šim brīdim. Sāku dienestu kā seržants, tad sekoja dažādi kursi un apmācības. Esmu dienējis dažādās vienībās – gan Baltijas bataljonā, gan Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, Baltijas Aizsardzības akadēmijā Tartu, trīs gadus biju dienestā arī Beļģijā, tagad esmu Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Nodrošinājuma departamenta priekšnieks, pirms tam dienēju Sauszemes spēkos tepat, Kadagā. Biju pirmajās misijās Bosnijā-Hercogovinā, bet vairākas reizes īsās vizītēs esmu bijis visos mūsu starptautisko misiju rajonos: Kosovā, Irākā un Afganistānā.

Ilmārs Rešņa: Savā dzīvē izvēlējos divas profesijas. Bērnudārzā gribēju kļūt par kalēju, jo mans vectēvs bija kalējs, 5. klasē pieņēmu lēmumu kļūt par karavīru, tēvs bija zemessargs, aizgāju uz Jaunsardzi, skolas laikā manas domas arī nemainījās, mans mērķis bija iestāties armijā. Visu armijas laiku – 12 gadus – esmu nodienējis Ādažos, no sākuma 1. kājnieku bataljonā, tagad – Kaujas atbalsta bataljonā.

Vai karavīra profesija atstāj iespaidu arī uz ģimeni?

V.B.: Domāju, ka manas profesijas iespaids uz pārējiem ģimenes locekļiem un viņu dienas kārtību ir diezgan liels. Ja ir sarunāts, tev jābūt laikā, ja ko apsolīji, tad tev tas ir jāizdara, jāuztur kārtība mājās. Disciplīna, pēc manām domām, ir tas, ko cilvēks dara tad, kad viņu neviens neredz. Tur var vilkt paralēles arī ar ticības dzīvi, nevajag publiski rādīt, ka es esmu ļoti ticīgs vai disciplinēts, šīs lietas ir jādara arī tad, kad tevi neviens neredz. Domāju, ka jauniešiem būtu mazāk problēmu, ja viņi sekotu kādam uzvedības kodeksam. Kāds padsmitnieks varbūt pretosies, bet ar laiku tomēr sapratīs, ka vecāku padomi bijuši pareizi.

Tiem, kas vēlas dienēt armijā, būtu ļoti rūpīgi jāpārdomā, vai viņi ir gatavi uzsākt karavīra gaitas. Jārēķinās, ka būs ietekme uz personīgo dzīvi un tiem, kas dzīvo blakus. Cilvēkiem jāpārdomā, vai viņi ir pietiekami spēcīgi garīgi, lai pēc darba ar saviem tuviniekiem varētu mierīgi komunicēt ne „komandbalsī”.

I.R.: Dienests armijā ir dzīvesveids, tas ir aicinājums, tas nav darbs. Bieži vien jāupurē ģimenes dzīve, kad ir jāpiedalās mācībās, jābūt ilgstoši prom no ģimenes, arī brīv-dienās un svētku dienās. Ģimenei tas ir jāpieņem. Es sievai saku, ka, ja tu mani apprecēji kā karavīru, tad tev mani tādu arī jāpieņem. Liels pārbaudījums ģimenes attiecībām ir tieši misija, domāju, ka visgrūtāk ir tam, kurš paliek mājās. Tu aizbrauc un skaidri zini savu darbu, tur ir zināmi kolēģi, sakārtota vide, bet ģimenes loceklim mājās paliek visas problēmas, sadzīve, jārisina dažādas pēkšņas problēmas. Misijā jau viss ir sakārtots – nav jārūpējas ne par mājokli, ne par ēdienu, nav nekādu sadzīvisku rūpju.

Jautājums karavīru kundzēm – kā Jūs izdzīvojat laiku, kad vīri ir misijā?

Sarmīte Bauska: Domāju, ka nevienai karavīra sievai nav noslēpums, ka uztraukums ir visu laiku, cenšos nedomāt par to, kas notiek tur, misiju rajonā. Domāju par bērniem, par savu dzīvi. Manā dzīvē bija gadījums, kad vīrs bija devies uz Afganistānu pavadīt ministru un sakaru ar misiju rajonu nebija divas dienas. Un pēkšņi atskan telefona zvans, un saka, ka šeit no Apvienotā štāba. Tajā brīdī laikam nomiru trīs reizes. Bet zvanītājs saka, ka Afganistānā notiek apšaudes, tādēļ izlidošana aizkavēsies un vīrs būs mājās vēlāk. Uztraukums ir vienmēr, paļaujos uz Dievu, ka viss būs labi.

Kā armijā izdzīvojat ticības dzīvi?

V.B.: Kad sāku dienestu, tad vēl armijā nebija kapelānu. Daudziem bija viedoklis, ka šī nav tā vide, kur nepieciešams kapelāns, jo „īsti veči bremzes nelieto”. Kapelānu dienests attīstījās pamazām, vēlāk Kadagas bāzē tika uzcelta arī kapela. Lietuvā nevienam nerodas jautājums, kādēļ ir nepieciešams šis dienests. Domāju, ka jāpaiet laikam, cilvēkiem ir jāpierod, ja mēs atgrieztos pie šīs sarunas pēc desmit gadiem, situācija būtu mainījusies. Šogad pirmo reizi sarīkojām karavīru svētceļojumu uz Aglonu, uzskatu, ka tam ir labs rezultāts un nākamgad svētceļojumā piedalīsies vairāk cilvēku. Vajag vairāk stāstīt, kādēļ šāds pasākums tieši karavīriem ir nepieciešams. Domāju, ka liela nozīme ir arī videi, šeit, Latvijā, miera apstākļos bieži vien kapelā ir pāris cilvēku, kāds var pasmieties par tiem, kas ir ticīgi, bet svētbrīdī starptautiskajās misijās zāle ir pilna.

I.R.: Es savā vienībā karavīriem stāstu, ka esmu ticīgs. Esmu bijis trīs starptautiskajās misijās – divas reizes Irākā un vienu reizi Afganistānā. Kad biju misijā, atpūtas brīdī kazarmās nekautrējos lūgties gan Rožukroni, gan citas lūgšanas, kaut man apkārt pārējie bija neticīgi. Bieži vien karavīriem ir bail būt ar atšķirīgu viedokli, ja apkārtējie jau izteikušies negatīvi pret ticību. Ja karavīri redzēs, ka priekšnieki un komandieri atbalsta, tad arī viņi nebaidīsies liecināt par savu ticību.

Nāku no ticīgas ģimenes, mani vecāki bērnībā veda uz baznīcu, bieži vien, protams, negribējās iet, bet tikai vēlāk cilvēks spēj novērtēt to, ko vecāki ir iedevuši, cik labi, ka viņi ir parādījuši pareizo ceļu dzīvē. Mani vecāki joprojām ir aktīvi savā ticībā un kalpo Laulāto tikšanās kustībā.

Vai misija bija tā, kas „restartēja” Jūsu ticību?

I.R.: Misijā tu vari paļauties tikai uz Dievu. Vienalga, cik labs būs tavs kolēģis, cik ļoti viņš par tevi rūpēsies, viss tik un tā būs atkarīgs no Dieva. Tur vislabāk ticību var sasaistīt ar savu dzīvi. Vissmagāk bija 2007.gadā Irākā pēdējās misijas laikā. Katrs izbauciens ārpus bāzes varēja būt pēdējais, biju jau pieradis, ka varu neatgriezties atpakaļ dzīvs. Situācija bija ļoti nopietna, visus varēja uzspridzināt. Toreiz man bija tikai vecāki, man daudz nebija ko zaudēt. Kad biju misijā Afganistānā, man jau bija ģimene, biju precējies, tad ir daudz grūtāk, jo tu saproti, ka tev jau ir ko zaudēt, tad vairāk lūdzu, lai ģimenei mājās ir labi. Jo smagāks dienests, jo lielāks ir apstiprinājums Dieva palīdzībai. Var uzvilkt piecas bruņuvestes un piecas bruņu ķiveres, ja nepaļausies uz Dievu, tu savu dzīvību nenosargāsi.

Eva, jums ir interesants „atgriešanās” stāsts!

Eva Rešņa: Kad iepazinos ar Ilmāru, nebiju vēl kristiete. Ilmārs neslēpa, ka svētdienās iet uz baznīcu. Sākumā gan spurojos pretī, zināju, ka Ilmārs nāk no ticīgas ģimenes, man likās, viņš man uzspiedīs savu pārliecību. Atceros kādu gadījumu, kad mēs kopā sportojām – skrējām pa Ērģļiem, un es, apstājusies šosejas malā, kliedzu Ilmāram, ka tu mani nemūžam nedabūsi baznīcā. Vai nu tu mani pieņem tādu, kāda es esmu, vai nē! Tagad atceroties, priecājos, ka esmu kļuvusi kristiete, katoliete. Tas ir Dieva brīnums, es pat nevaru izskaidrot, kā es nonācu līdz ticībai. Gāju svētdienas skolā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, tad saderināto un iemīlējušos kursos.

Kāds ir jūsu ticības ceļš?

V.B.: Mamma jau bērnībā mani veda uz baznīcu, neskatoties uz to, ka to nedrīkstēja darīt. Viņa strādāja at-bildīgā darbā pastā, un tas varēja būt bīstami, tādēļ mēs braucām uz baznīcu uz citu vietu, man bija kādi astoņi deviņi gadi, kad pieņēmu Pirmo Svēto Komūniju. Tad jau es nedomāju garīgās kategorijās, bet kaut kas „nogulsnējas” un ar laiku tas tomēr „izpeld”.

S.B.: Vasarās bērnībā dzīvoju pie savas vecmāmiņas Latgalē, pie Rāznas ezera, viņa mani ņēma līdzi uz baznīcu. Agrā bērnībā jau padomju laikos vienmēr esmu zinājusi, ka laulāšos un bērnus kristīšu baznīcā. Manam vīram bija tieši tāpat, bērnībā tika aizvests uz baznīcu, ceļš tika parādīts. Kad mēs satikāmies, mums nebija jautājumu, vai būs baznīca. Mēs laulājāmies 1990. gadā, bijām bērnībā kristīti un saņēmuši Pirmo Svēto Komūniju, mums bija divas ceremonijas – baznīcā un dzimtsarakstu nodaļā, jo baznīcai tajā laikā vēl nebija tiesību laulāt, bet laulību gredzenos mums ir iegravēts baznīcas laulību datums.

Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas? Vai lūdzaties kopā?

V.B.: Kad jaunākā meita Vileta pabeidza svētdienas skolu, viņa mums ieviesa tradīciju lūgties pirms un pēc ēdienreizes. Iepriekš mēs to nebijām darījuši. Svētdienās apmeklējam baznīcu.

E.R.: Man kā neticīgam cilvēkam, ienākot Ilmāra ģimenē un redzot to ģimeniskumu, radās pārliecība, ka tā ir milzīga vērtība. Ilmāra vecāki mani ļoti pieņēma, viņi zināja, ka es esmu neticīga. Ilmāram ir brālis, kuram ir trīs bērni. Tā vienotība, kad visa lielā ģimene sanāk ap galdu, sadodas rokās un kopīgi lūdzas, tā dod ļoti daudz. Svētdienās vienmēr esam baznīcā, neskatoties uz to, kurā Latvijas vietā esam un ko darām. To zina arī mūsu draugi, ka svētdien mēs allaž apmeklējam Svēto Misi.

Daudzi mūsu lasītāji ir uztraukušies par Ukrainas situāciju un iespējamiem draudiem arī Latvijai. Ko jūs kā ticīgi karavīri varat viņiem pateikt un nomierināt?

I.R.: Ekā karavīrs uzskatu, ka pie mums šāda situācija nav iespējama. Daudzi neuzticas NATO, bet mēs šeit, Ādažos, jau redzam rezultātu, tagad ir sabraukuši mūsu stratēģiskie partneri no citām valstīm, notiek lielas starptautiskās mācības. Poligonā jau stāv tanki, tas ir reāls piemērs, ka NATO jau palīdz. Domāju, ka vilkt paralēles ar Ukrainu nevar. Ja Dievs stāvēs klāt, Latvija eksistēs, to pierāda arī Brīvības cīņas.

V.B.: Dzīvojiet mierīgi, valsts jūs aizsargās!

"Katoļu Baznīcas Vēstnesis", Nr.21(501) 2014. gada 8. novembris

Autors:  Seržante Ineta Variokoja, speciāli KBV

Atgriezties uz sadaļu "Patriotisms"