Šodienas datums: 22.11.2017  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Patriotisms

Patriotisma jēdziens Jāņa Pāvila II skatījumā

Tuvojoties Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai, piedāvājam iepazīties ar svētā pāvesta Jāņa Pāvila II pārdomām par patriotismu.

Jēdziena “tēvzeme” analīze un tā saikne ar tēvišķību un dzimšanu ir pietiekami izsmeļošs patriotisma morālās vērtības pamatojums. Ja rodas jautājums par to, ar kuru no baušļiem šis tikums saistīts, tad atbilde ir vienkārša – uz šo tikumu attiecas ceturtais bauslis, kas mums uzliek pienākumu godāt tēvu un māti. Runa ir par jūtām, kuras latīņu valodā raksturo termins pietas, kas uzsver reliģisko aspektu, ko ietver cieņa godbijībā, ar kādu pienākas izturēties pret vecākiem. Mums vecāki jāgodā, jo viņi mums ir Dieva, Radītāja, pārstāvji. Dodot mums dzīvību, viņi piedalījušies radīšanas noslēpumā, tāpēc ir pelnījuši godbijību, kas līdzīga tai, kādu izrādām Dieva, Radītājam. Patriotisms ietver tādu pašu iekšēju attieksmi pret tēvzemi, kura ir ikviena cilvēka patiesā māte. Garīgo mantojumu, ar kuru mūs apveltī tēvzeme, mēs saņemam no tēva un mātes, un tas ir pamats, lai mūsos veidotos pietas pienākums.

Patriotisms nozīmē mīlēt visu to, kas attiecas uz tēvzemi, - mīlēt vēsturi, tradīcijas, valodu, dzimtās zemes dabu. Tā ir mīlestība arī pret savu tautiešu daiļradi – viņu gara augļiem. Par pārbaudījumu šīm jūtām kļūst ikviens apdraudējums tam labajam, ko iemieso tēvzeme. Mūsu vēsture liecina, ka poļi vienmēr bijuši spējīgi uz lieliem upuriem, lai to saglabātu vai atgūtu. Par to liecina daudzie kareivju kapi – šie cilvēki cīnījušies par Poliju dažādās pasaules frontēs. Tie izkaisīti gan pašu zemē, gan aiz tās robežām. Bet man šķiet, ka šāda pieredze ir katrai valstij un tautai gan Eiropā, gan visā pasaulē.

Tēvzeme ir kopējs labums visiem tās pilsoņiem, un tieši tāpēc ar saistīts svarīgs pienākums. Gan agrāko, gan jaunāko laiku vēstures analīze apstiprina secinājumu, ka poļiem piemīt drosme, pat varonība, un, pateicoties tai, viņi izpildīja šo pienākumu, kad bija jāaizstāv sava tēvzeme kā augstākā vērtība. Tas nenozīmē to, ka nav bijuši atsevišķi periodi, kuros šī upurgatavība, kas nepieciešama, lai iemiesotu dzīvē vērtības un ideālus, kuri saistīti ar tēvzemes jēdzienu, nebūtu atslābusi. Tas notika brīžos, kad to īstenot traucēja privātās intereses vai tradicionālais poļu individuālisms.

Tātad tēvzeme ir nozīmīga dzīves īstenība. Var sacīt, ka tā ir realitāte, kurai kalpojot ir radušās un laika gaitā pilnveidojušās sabiedriskās struktūras, sākot ar cilšu tradīcijām. Taču var jautāt, vai šī cilvēces sabiedriskās dzīves attīstība jau ir sasniegusi savu galīgo mērķi. Vai 20. gadsimts neliecina par vispārējiem centieniem pēc pārnacionālām struktūrām vai kosmopolītisma? Un vai šī tendence neliecina par to, ka mazām tautām, lai tās spētu pastāvēt, ir jāiesaistās lielās politiskās struktūrās? Šie jautājumi ir likumsakarīgi. Tomēr liekas – gan ģimene, gan arī tauta un tēvzeme paliks neaizstājamas vērtības. Katoliskās Baznīcas sociālā mācība šādā gadījumā runā par “dabiskām kopienām”, norādot uz īpašu saikni, kāda ir ģimenei un tautai ar dabu, kas piemīt cilvēkam – sabiedriskai būtnei. Galvenie jebkuras kopienas veidošanas ceļi ved caur ģimeni – par to nav nekādu šaubu. Šķiet, kaut ko līdzīgu var teikt arī par tautu. Sabiedrības kultūras un vēsturiskā identitāte tiek nosargāta, pateicoties tam, ko ietver jēdziens tauta. Protams, pilnībā jāizvairās no riska, ka tautas neaizvietojamā funkcija varētu pārvērsties par nacionālismu. 20. gadsimts mums šajā ziņā sagādājis pietiekami daiļrunīgu pieredzi, tostarp ar dramatiskām sekām. Kā no šāda riska izvairīties? Manuprāt, piemērotākais veids ir patriotisms. Nacionālismam raksturīgi atzīt tikai to, kas nāk par labu savai tautai, un tiekties tikai pēc tā, neņemot vērā citu cilvēku tiesības. Turpretī patrioti, mīlot savu tēvzemi, atzīst to, ka visām citām tautām ir tādas pašas tiesības kā viņu tautai, un tādējādi patriotisms kļūst par ceļu uz harmonisku sabiedrības mīlestību.

Avots: Jānis Pāvils II. Atmiņa un identitāte. KALA Raksti, 2014.