Šodienas datums: 26.09.2017  |  Vārda dienas: Kurts, Knuts, Gundars

Politika

„Ejot alternatīvo ceļu, ir sāpes, bet tām ir jēga”

Fragments no „Katoļu Baznīcas Vēstnesī” publicētās intervijas ar Marku Jermaku, kas kopā ar sievu Kristīnu ir auglības atpazīšanas metožu konsultanti, bet ikdienā strādā vienā no Latvijas ziņu portāliem un raksta par politiku.

(..) Pastāsti, kāpēc esi izvēlējies žurnālista profesiju?

Mani interesē politika, tāpēc studēju politoloģiju, pēc tam trīs gadus strādāju valsts iestādē par tulku. Vēlāk radās iespēja to pašu procesu vērot no žurnālista skatupunkta. Valsts sektorā bija vērtīga pieredze, bet jutu, ka tā nav vieta, kur jāapstājas, gribēju eksperimentēt. Politika ir aizraujoša, bet ar laiku izveidojās veselīga distance, nepārspīlējot ar negācijām.

Kāpēc tomēr cilvēki politiku uzskata par netīru lietu?

Tas ir stereotips. Es nezinu, kāpēc sevi neatpazīstam politiķos; situācijas, kas tur notiek, ir mūsu dzīves situācijas – kāds nodod, kāds apsola un neizdara. Es tur ļoti labi saskatu sevi! No manas puses būtu slikts tonis viņus pārspīlēti kritizēt. Neviens nav bez grēka. Tāpēc ar zināmu ironiju un bez liekas kritizēšanas to vēroju. Tā ir spēle, un politiķi spēlē pēc tās noteikumiem.

Dažreiz taču uznāk dusmas par to, kā kāds politiķis ir rīkojies!

Man arī. Bet dusmu uzplūdums ātri pāriet. Ja lasu regulāri to, kas izraisa dusmas, varbūt labāk nelasīt? Kāpēc sevi mocīt? Varbūt nevajag būt mazohistam un palaist kaut ko garām?

Kā lai lietotājs izšķir, ko labāk lasīt vai skatīties un ko nē?

Ar cilvēku, kurš pilnveidojas, ir grūti manipulēt. Tā ir vienīgā recepte. Mums pašiem jāizglītojas. Katram veidojas sava dzīves gudrība. Lai tā izveidotos, nevar katru vakaru sēdēt pie TV un „ēst” visu, ko ekrāns piedāvā. Ja dzīve piepildīta ar jēgu, cilvēks saprot, kas ir vērtīgs. Mediji pilda savu funkciju, bet, ko ar to informāciju darīt, ir katra cilvēka personīgā atbildība. Manuprāt, nevienai no pusēm politikā nav absolūtas patiesības, tāpēc godīga pieeja – ļaut izteikties medijos daudzām pusēm un paļauties, ka tas, kurš klausās, ir spējīgs no tā kaut ko izsecināt.

Vai tas nenoved līdz zināmam relatīvismam?

Tā ir. Taču padomā - Padomju Savienībā nebija relatīvisma, bija viens viedoklis, bet tā nav izeja. Tā ir ilūzija, ka ir viens pareizs viedoklis. Cilvēkam ir jāmeklē. Izejas punkts ir vērtības, kas ir manī, ko neviens nevar atņemt. Ar tām eju pasaulē un caur tām cenšos orientēties haosā un daudzveidībā. Tikai vērtības palīdz orientēties, bet vienu viedokli uzspiest nedrīkst. Piemēram, Spānijā Franko diktatūras laikā Baznīcas struktūra bija pacelta augstā līmenī. Uzspiestās normas bija vērstas uz tikumību, bet, kad sabruka režīms, pretreakcija bija tik liela, ka tradicionālie kristīgie sabiedrības pamati tika sagrauti. Ar varu nevar piespiest būt tikumīgam un labam. Tas ir nepareizs veids.

Kāds ir pareizais?

Meklēt risinājumu sevī. Cilvēks var būt brīvs jebkuros ārējos apstākļos. Par to liecina piemēri par svētajiem, kuri dzīvoja dažādos laikos un režīmos, kas bija un nebija draudzīgi viņu vērtībām. Lai kādā iekārtā dzīvojam, ir savi plusi un mīnusi, bet tas iekšējai brīvībai netraucē.

Kā tu savā ārpus darba dzīvē sadzīvo ar medijiem?

Kad apprecējāmies, mums katram bija televizors, bet mēs neskatījāmies un atdāvinājām. Es sapratu, ka man TV skatīšanās ir laika tērēšana. Internetā kā lietotājs varu veidot saturu pats, bet TV jāskatās tas, kas jau izveidots. Internetā paskatos, ko gribu, un aizeju. Bet, ja mājās ir TV un bērni, kas nevērtē, ko viņi skatās...

Līdzīgi taču ir arī ar internetu...

Jā, bet es centīšos nepieļaut, ka bērns nekontrolēti izmanto internetu, līdz nebūs pietiekami nobriedis. Un tie nav četri vai desmit gadi. Kā tēvs esmu atbildīgs par bērna drošību visplašākajā nozīmē. Ir viegli bērnu apsēdināt pie datora, jo tad ar viņu nav jādarbojas. Tomēr daudzu pieredze rāda, ka tas neatmaksājas. Lai bērnam iemācītu kritisku un veselīgu attieksmi pret mediju saturu, jāmāca, kā to izmantot.

Kā iemācīt bērnu būt kritiskam?

Ir jābūt noteikumiem. Piemēram, mūsu bērns skatās multenes, bet tikai 20 minūtes dienā. Viņš pats tās izslēdz, bet bija jāpaiet pusgadam, lai to panāktu. Ja būtu ļāvis, viņš skatītos trīs stundas. Tagad bērns ir pieradis un domāju, šāda pieeja jāturpina arī tad, kad viņš izmantos plašāku informācijas klāstu. Visu aizliegt un ieslēgt skapī nav jēgas, jo bērns dzīvos reālā pasaulē. Tomēr iemācīt distanci noteikti ir iespējams.

Ilze Mežniece, „Katoļu Baznīcas Vēstnesis”, 2014. gada 13. septembrī

Atpakaļ uz sadaļu "Politika"