Šodienas datums: 26.09.2017  |  Vārda dienas: Kurts, Knuts, Gundars

Politika

Māra Kiope. Pāvesta Franciska runas Eiropas Parlamentā filozofiskie avoti

Referāts zinātniskajā konferencē „Pāvesta Franciska runas ES Parlamentā un Eiropas Padomē – filosofiskie secinājumi Latvijai”, kuru 12. decembrī organizēja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts sadarbībā ar Latvijas Universitātes bibliotēku.

Intervija ar pāvestu Francisku sākas ar jautājumu: „Kas ir Horhe Mario Begoljo?”. Pēc pārdomu brīža klusumā pāvests Francisks saka: „Uz to nav iespējams precīzi atbildēt... Esmu grēcinieks. Tā ir visprecīzākā definīcija. Un tas nav izteikšanās veids vai kāda literāra žanra pielietojums. Esmu grēcinieks.”[1] Pāvesta Franciska domāšanu var raksturot kā integrālo antropoloģiju – tā pāvests Jānis Pāvils II grāmatā „Pārkāpjot cerības slieksni” nosauc domāšanu par cilvēku kā esošu kopībā ar Dievu un ar līdzcilvēkiem. Uzrunā Eiropas Parlamentā pāvests Francisks uzsver: „[..] runāt par transcendentu cilvēka cieņu nozīmē vērsties pie cilvēka dabas, pie mūsu dabiskās spējas atšķirt labu no ļauna, pie šī „kompasa” dziļi mūsu sirdīs, kuru Dievs ir iesakņojis visā radībā. Pāri visam tas nozīmē skatīt cilvēkus nevis kā absolūtas būtnes, bet gan kā radības attiecībās.” [2] Tāpēc pāvests nosauc vientulību par mūsdienu Eiropas slimību.

Pāvesta Franciska domāšana ir atvērta domāšana, jo teoloģiskās vai arī filozofiskās sistematizācijas ir tikai domāšanas iznākums, nevis to izsmeļ. Kā visi viņa paaudzes jezuīti Horhe Bergoljo profesijas apguves ceļā bija izgājis arī klasisku sagatavotību sholastikas filozofijā, 1963. gadā iegūstot filozofijas licenciāta grādu: „Viņš ir saņēmis klasiskās kultūras formāciju, vienmēr ir bijis izcils lektors, un viņu pievelk viss cilvēciskais”.[3] Viņu ir ļoti interesējusi mūsdienu Eiropas domāšana. Staņislava Ladusāna vadītās Starpamerikāniskās filozofijas asociācijas (ACIF) 4. pasaules kristīgās filozofijas kongresā Limā, Peru, 1992. gadā, nākamais pāvests iepazinās ar vienu no saviem iecienītākajiem filozofiem Alberto Metolu Ferē, kurš viņu atceras kā cilvēku, „kuru interesēja viss, kas saistās ar Eiropu” [4].

Itāliešu teologs bīskaps Bruno Forte uzskata, ka Franciska filozofiskā bagāža ir eksistenciālais tomisms, tas ir, reālisms, spēcīgi uzsverot cilvēka personu un tās konkrēto pieredzi.[5] Par spīti citējumiem, kam Francisks būtu jāiztēlo kā tomisma noliedzējs, fragments intervijā ir šāds: „Baznīca ir pieredzējusi [intelektuālās] spozmes laikus, kā, piemēram, [saistībā ar] Akvīnas Tomu, tāpat Baznīca ir dzīvojusi laikos, kad tās domāšanas spēja ir kritusies. Tāpēc, piemēram, mēs nedrīkstam sajaukt kopā Akvīnas Toma ģenialitāti ar viņa dekadentisku komentāru laikmetu. Diemžēl man nācās studēt filozofiju no dekadentiska un stipri bankrotējuša tomisma mācību grāmatām. Domājot par cilvēka esamību, Baznīcai ir jātiecas uz ģēnijiem, nevis dekadenci”.[6] Dekadentisms par ko bija noraizējās jau pāvests Leons XIII, izdodot 1879. gadā encikliku Aeterni patris un aicinot no jauna atklāt Akvīnieša mantojumu, Argentīnā bija aizkavējies, līdz notika tomisma atdzimšana XX gadsimta 70. gados, jo sevišķi pateicoties monsinjora Oktavio Derīzi (Derisi) ieguldījumam, kurš saka: „Tomisms kā realitātes dzīva tvēruma izteiksme, ko realitāte piepilda un baro, nav aizejoša laikmeta filozofija, nav kaut kas miris vai arheoloģisks, bet, jā, pastāvot mūžīgai un nemainīgai esamības patiesībai, ir nepabeigta, visos esamības virzienos un ceļos paplašināma filozofija [..]”[7]

Pāvests Francisks intervijā skaidro: „Jezuītam ir jābūt nepabeigtas, atvērtas domāšanas cilvēkam. Jezuīts domā, vienmēr un pastāvīgi vēršot skatienu uz apvārsni, uz kuru jāiet, un turot centrā Kristu”.[8] Citviet viņš saka: „Mēs runājam par prātu, kas nav reducēts [ne uz ko], un ko nevar izsmelt matemātiskās, zinātnes vai filozofijas metodes”.[9] Tā, piemēram, pievēršoties filozofes Amēlijas Podeti (Podetti) mantojumam, kura pēc viņa uzaicinājuma bija pasniegusi filozofijas vēsturi jezuītu seminārā, kardināls Bergoljo uzsver: „Gribu teikt, ka tāpat kā esam veikuši lielu lēcienu mūsu literatūras novērtēšanā – daļēji ārēju impulsu iespaidā, pastāvot Latīņamerikas literatūras bumam – tagad tāds pats lēciens mums ir jāveic attiecībā uz mūsu filozofu veikumu”.[10] Bergoljo simpātijas pieder filozofēšanai, kas balstās realitātē, nevis ir sastingusi kādas skolas ietvarā vai strādā ar kategorijām, kas pārņemtas no citiem. Kardināls Bergoljo uzsver, ka filozofa apziņai pastāv risks izgaist tukšos, abstraktos formulējumos, ja domāšanu neizsijā caur realitātes sietu.

Ievērojamā argentīniešu filozofa, tēva S. Ladusāna drauga Alberto Katurelli skatījumā pāvests Francisks varētu īstenot Kristofera Kolumba piekto ceļojumu. Šai metaforā ir runa par to, ka Kolumbs bija veicis četrus ceļojumus, taču piektajam ir jānotiek pretējā virzienā. Tam ir jāsākas Jaunajā pasaulē un jāvirzās uz Veco pasauli jeb Eiropu, lai to no jauna evaņģelizētu, un šai gadījumā deideoloģizācijas uzdevums ir sevišķi grūts, jo nākas sastapties nevis ar iezemiešu pagāniskiem elkiem, bet gan ar apostāzijas jeb atkrišanas radītiem jaunajiem elkiem.[11]

Brazīliešu teologs Leonardu Bofs (Boff), vērtējot pāvesta Franciska pirmo darbības gadu, runā par ziedošu un auglīgu pavasari, uzsverot Latīņamerikas Baznīcas atšķirību no Baznīcas Eiropā: „Mūsu kristietībai ir tās pašas seja, kas nav Eiropas vecā seja.[..] Pāvests pauž visu personu dziļas kopības kristietību, kas ir brīva no sterilām doktrīnām, un vēstījumu, kas balstās vienkāršībā un nabadzībā.”[12] Viens no Atbrīvošanās teoloģijas pilāriem turpina: „Baznīcai ir vajadzīga sirds, nevis vara. Ja Tai ir vara, tad nav ne mīlestības, ne līdzjutības. Franciskam ir mīlestība un līdzjutība”.[13] Un tā neizzūd arī tad, kad pāvests Francisks Eiroparlamenta deputātiem atgādina, ka Eiropas Savienības „„eirocentriskums” arvien samazinās. Par spīti tam, ka Savienība kļūst lielāka un spēcīgāka, Eiropa atstāj novecošanas un izvārguma iespaidu [..].”[14]

Kardinālu Bergoljo ir interesējusi pieminētā urugvajiešu filozofa Metola Ferē veiktā netikluma ateisma kritika. Ferē uzskata, ka ateisms mūsdienās no sekulāri mesiāniska ateisma ir kļuvis par netikluma ateismu[15], kas apgalvo, ka atklāj cilvēkā apslēpto vajadzību pēc skaistā, taču patiesībā pervertizē skaisto, to nošķirot no patiesā un labā, tātad arī no taisnīguma. Kardināls Bergoljo kritiku papildina, norādot, ka hedonistiskais ateisms ar tā izliktajiem gnostiskajiem slazdiem dominē mūsdienu kultūrā, gūstot globālu izplatību un padarot gaisotni, kurā dzīvojam, par jaunu tautas opiju. Bergoljo komentē: „Valdošajai „vienīgajai [„pareizajai”] domāšanas formai”, kas turklāt ir sociāli un politiski totalitāra, ir gnostiska struktūra: tā nav cilvēciska, bet otrreiz pārstrādā dažādas absolūtā racionālisma formas, kas sevi izsaka nihilistiskā hedonismā. Tā iet rokurokā ar „izsmidzināmo teismu” jeb teismu, kas neatzīst [Vārda] iemiesošanos un labākajā gadījumā ved pie masoniska ekumenisma”.[16]

Īstenojamas prakses nozīmē būtu jāsaprot pāvesta Franciska norāde kādā homīlijā Svētās Martas mājā, ka „kristietība nav filozofiska doktrīna ,[.. bet] ir persona, kas ir Krustā sista [..] Kur ir Tavs grēks? – Ak, nezinu, man to ir tik daudz. – Nē, Tavs grēks ir šeit, Krustā. Atrodi to te, Kunga brūcēs, un Tavs grēks tiks dziedināts, Tavi ievainojumi dziedināti, grēki piedoti.”.[17]

Kardināls Bergoljo tāpat kā reliģijas filozofs Luidži Džusāni (Giussani) kristietību antropoloģiski saprot kā ontoloģisku satikšanos (el encuentro).[18] To pāvests Francisks izjūt dinamikā, svētā Augustīna uzstādījuma nozīmē – meklēt Dievu, lai atrastu; atrast, lai vienmēr meklētu. Francisks uzsver, ka Dieva meklējumi nenozīmē nonākšanu pie kāda empīriska eureka, bet gan tāda garīgā sajutīguma atraisīšanu, kas ir sajūta par iešanu labajā lietu un situāciju sapratnes un uztveres ceļā, kura zīmes ir dziļš miers, garīgs piepildījums, Dieva mīlestība un visu lietu redzēšana Dievā.[19] Pāvests Francisks turpina: dzīve nav skripts, kur viss ir sarakstīts, bet ir iešana, iešana, meklēšana, skatīšanās... Dievu ne tikai atrodam, bet arī ļaujam Viņam atrast mūs, jo Viņš ir pārsteigums.[20]

Lai būtu ceļā, ir svarīgi atbildēt eksistenciālo robežu izaicinājumam. Pāvests Francisks ir lasījis reliģiskā eksistenciālisma autorus kā, piemēram, Gabriēlu Marselu, Serenu Kirkegoru un Martinu Buberu. Pāvests Francisks labprāt atkal un atkal ielūkojas teologa jezuīta Anrī Deļubaka (Henry de Lubac) pārdomās par pasaulīgo garīgumu, kas rodas, kad kristīgā kopiena pārstāj būt ceļā un aprobežojas cits ar cita savstarpēju slavināšanu, kā arī Mišela Sertū (Michel de Certeau) darbā „Ikdienas dzīve”. Tajā franču jezuīts, kurš kopā ar Žaku Lakānu bija viens no franču psihoanalītiķu neformālās grupas École Freudienne de Paris dibinātājiem, pētī, kā ikdienas dzīvē individi, dzīvojot varas īstenotu stratēģiju vidē, neapzināti veido dzīves taktiku kā pretestību varas struktūrām.

Pāvesta Franciska skatījumā cilvēka pirmās eksistenciālās robežas, kas aicina ceļā uz satikšanos ar Dievu, ir ontoloģiskais pamats cilvēka sirdī, kas saprasta bibliskā nozīmē[21] ir visu garīgo aktivitāšu centrs un satversme, kur mostas nemiers un veidojas pieredze, kas vēlas tikt izteikta sarunā par Dievu.[22] Taču: „Jūs nevarat sākt diskusiju par Dievu, ja vispirms nenokratāt pelnus, kas apdzisina fundamentālo „kāpēc” kvēlošās ogles”.[23] Viens no izaicinājumiem supermārketiskās kultūras situācijā ir jautāt par cilvēka eksistences jēgu un šos jautājumus atbildēt. „Uzdrīkstos teikt”, raksta Bergoljo, „ka šodien primārais jautājums ir ne tik daudz par Dievu – Viņa eksistenci, Viņa izzināmību – bet gan cilvēka problēma, cilvēka izziņa, tas, lai cilvēki sevī meklētu Dieva dotās zīmes, kas tos dara spējīgus satikt Viņu”. [24] Bergoljo ir pārliecināts, ka mūsdienu pasaules drāma nav tikai Dieva trūkuma kultūrā iznākums, bet visupirms cilvēciskuma trūkums, cilvēka sejas vaibstu zaudēšana, cilvēka likteņa un identitātes zaudēšana.[25] Tāpēc kardināls Bergoljo uzsver, ka pareizi izmantots prāts reflektē pieredzi, lieto spriešanas kritērijus, izvērtējot visu, kas vēršas pret sirdi kā transcendentā iekšējības totalitāti.[26] Ņemot vērā personu attiecības, vienīgā adekvātā metode patiesu zināšanu sasniegšanā ir dzīvot un ‑ dzīvot kopā dzīvā sadraudzībā, lai ar daudzu pieredžu starpniecību un dažādām zīmēm mēs varētu nonākt pie eksistenciālas drošības.[27]

Var piekrist komentētājiem, kas pāvestu Francisku raksturo kā kopizjūtas jeb sensus communis domātāju, jo viņš aktualizē sholastiskās filozofijas pieeju par saprašanu kopībā ar citiem, par izziņu kā mīlestības darba turpinājumu. Tā, pirmajā enciklikā Luimen fidei – „Ticības gaisma” – pāvests raksta: „Bez mīlestības patiesība ir auksta, bezpersoniska un nomāc personas reālo dzīvi. Meklējamā patiesība [..] mūs apgaismo, ja esam mīlestības skarti. Mīlošais saprot, ka mīlestība ir patiesības pieredze, ka mīlestība atver mums acis, lai mēs no jauna ieraudzītu realitāti kopībā ar mīlēto personu”.[28] Un Bergoljo uzskatā problēma nav tikai tajā, lai zinātu patiesību un tai veltītos, bet arī lai to prastu izteikt „briljanti un auglīgi” – un to var izdarīt tikai tad, ja mēģina dzīvot kā Jēzus, „dziļi pārdomājot patiesību, ar noteiktību, drosmīgi un skaidri to izsakot, kā veicot mīlestības darbu”.[29]

Kā Baznīcas galva pāvests Francisks pieprasa iziešanu uz eksistences robežām un atteikšanos no pašreferences jeb atsauces pašiem uz sevi. Tiekoties ar Focolare kustības aktīvistiem, pāvests Francisks norāda, ka pasaulē, kur ir tik daudz garīgu, morālu un sociālas netaisnības radītu ciešanu, Baznīcai nav tiesību palikt ieslēgtai ziloņkaula tornī. Pāvests atzīst ‑ sāp sirds, redzot ik dienas cilvēku tik daudzos eksistenciālos ievainojumus, un piedevām vēl to, kā kristieši iekrīt sarežģītu filozofisko, teoloģisku un garīgu argumentu iztirzāšanā un domāšanu pašiem par sevi: „Dodieties laukā ar garīgumu, nepalieciet iekšpusē ieslēgušies. Tas nav labi. Mums nav tiesību uz bizantiskām refleksijām. Mums ir jāiet.”[30] Pāvests lieto salīdzinājumu, ka Baznīcai ir jādodas pasaulē kā kara lauka hospitālim, kur jādziedina cilvēku tik daudzie ievainojumi, un tikai pēc tam varētu uztraukties par holesterīna līmeni asinīs.

Kā „ mūsdienīgas racionalitātes jezuīts, kurš analizē fenomenus, identificē galveno cēloni un ar lielu noteiktību iejaucas”,[31] pāvests Francisks vēlas intelektuālismu, taču ne intelektuālismu bez gudrības, kas ir viena no globalizācijas tendencēm, kas realitāti atšķaida.[32] Tāpēc pāvests Francisks pieprasa iziešanu uz eksistenciālām robežām arī kristīgo teologu un filozofu darbā. Uzrunā Gregoriānas saimei[33] Francisks norāda, ka mūsu laikmeta viens no izaicinājumiem ir zināšanu tālāknodošana un dzīvas saprašanas atslēgas piedāvāšana, nevis savstarpēji nesaistītu jēdzienu bēršana kaudzē. Ir nepieciešama pētniecības garīga atmosfēra un drošība, balstoties prāta un ticības patiesībās. Filozofija un teoloģija ļauj iegūt strukturētu pārliecību, stiprināt sapratni un apgaismot gribu, un tas notiek auglīgi, ja to dara ar atvērtu prātu un lūgšanā uz ceļiem. Labam teologam un filozofam ir atvērta, t.i. nepabeigta doma, kas aizvien ir atvērta uz to, ka Dievs ir lielāks (maius) un patiesība vienmēr ir attīstībā. Teologu, domātāju narcisisms ir pretīgs.

Pāvesta Franciska domāšanā kontinuitātes jeb turpinātības hermeneitika[34] pamato atmiņas un cerības vienību sociālo saikņu veidošanā. Grāmatā līdzautorībā ar rabīnu Ābrahamu Skorki „Par Debesīm un zemi” Bergoljo raksta: „Visi esam politiski dzīvnieki [..] Visi esam iesaistīti politiskā darbībā mūsu tautas veidošanā. Cilvēcisko reliģisko vērtību pastāvēšana ir saistīta ar politiku. Patīk mums tas vai ne, bet ir.”[35]

Pastorālajā dokumentā par nācijas veidošanos 2005. gadā kardināls Bergoljo, analizējot Argentīnas krīzi, aplūko bārenības pieredzi sabiedrībā, kur cilvēkiem pietrūkst saikņu laikā, kas konstituē tautu: „Mēs esam fragmentēta sabiedrība, kas ir pārcirtusi kopības saiknes. Tāpēc, ka ir atmiņas trūkums, kas varētu veselumā integrēt mūsu vēsturi”, un tāpēc ir pārtrūcis paaudžu dialogs, ir plīsumi attiecībās starp sabiedrību un tās vadītājiem, starp institūcijām un personas vajadzībām.[36] Cilvēkam pagaist arī „logi” uz transcendento un jēgas horizonti. Daudzas pamatvērtības, kas bija kalpojušas vēstures veidošanā, ir izbalējušas, zudušas vai nolietojušās. Tā, piemēram, jēdziens tēvzeme nereti tiek uzlūkots kā kuriozs, smieklīgs vai izraisa skepsi. Pēc Bergolojo domām, modernitāte ir vedusi pie patiesības fragmentācijas, kas ir ietekmējusi ne tikai filozofiju un akadēmiskās zinības, bet visas kultūras straumēšanu: „Šis ir vājas domāšanas (spāniski ‑ pensamento débil) laikmets”.[37]

Kardināla Bergoljo skatījumā cilvēku savstarpējo saikņu zudums izraisa formālisma dominēšanu pār realitāti, kas ir kā anestēzija, kad cilvēks vairs nespēj risināt reālas problēmas, atrodas „priecīga idiota” stāvoklī, kurā var dzīvot, un kur nevar ienākt realitāte.[38] Tā Eiropā formālisms nereti aizvieto spēju darboties realitātē atbilstīgi cilvēku vajadzībām, jo institūciju birokrātiski tehniskās lietas aizvieto kādreiz iedvesmojušās diženās un humānistiskas idejas, mūs piemeklējot noguruma un novecošanas sajūtai.

Antropoloģiskās sapratnes faktors, kas izraisa saikņu sairumu Eiropā, pēc pāvesta Franciska norādes ir kultūrā valdošā cilvēka personas koncepcija, „kas ir atrauta no jebkāda sociālā un antropoloģiskā konteksta tā, it kā viņš būtu „monāde” (μονάς), kas kļūst arvien vienaldzīgāka pret citām līdzās esošajām „monādēm””.[39]

Sociālo saikņu atjaunošanu ir iespējams veikt atmiņas un cerības vienībā. Pāvests Francisks atzīst, ka viņam nepatīk lietot vārdu „optimisms”, jo tas saistās ar psiholoģisku attieksmi; viņš dod priekšroku cerības vārdam, kā tas ir izmantots Vēstules ebrejiem 11. nodaļā [„Ticība ir paļāvība tam uz ko cer...”].[40] Šajā kontekstā kardināls Bergoljo runā par to, ka atmiņas pilnība spēj radīt jaunus ceļus, jo atmiņai vienmēr ir apsolījuma dimensija attiecībā uz nākotni.[41] Uzrunā EP pāvests skaidro: „Rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām nozīmē aizsargāt atmiņu un cerību (aut. pasv.); tas nozīmē uzņemties atbildību par pašreizējo realitāti [..]”

Atmiņas un cerības vienības tēmu pāvests Francisks uzrunā EP sasaista ar identitātes jautājumu. Atgādinot par izteikumu, ka „kristieši pasaulei ir tas pats, ka dvēsele ķermenim”, viņš uzsver, ka Eiropu un kristietību vieno divus tūkstošus gadu sena vēsture, kas vēl ir jāraksta: „Tā ir mūsu identitāte. Eiropai ir steidzami jāatgūst tās patiesie vaibsti [..]”.[42]

Tādējādi sociālo saikņu veidošana, balstoties atvērtība transcendentajam un personas cieņā kā intencionalitātē, ar kādu būtu jāvēršas kopesamībā un jāaptver realitāte, var teikt, ir pāvesta Franciska aicinājums eiroparlamentāriešiem iziet uz eksistences robežām.

Vēres


[1] Antonio Spadaro, s.j. Entrevista al Papa Francisco (lunes 19 de agosto a las 9.50) w2.vatican.va/content/francesco/es/speeches/2013/september/documents/papa-francesco_20130921_intervista-spadaro.html

[2] Visit of His Holiness Pope Francis to the European Parliamentand to the Council of Europe. Address of Pope Francis to the European Parliament. Strasbourg, France, Tuesday, 25 November 2014. http://w2.vatican.va/content/francesco/en/speeches/2014/november/documents/papa-francesco_20141125_strasburgo-parlamento-europeo.html Pieejams arī latviski: „Pāvesta Franciska uzruna Eiropas Parlamenta deputātiem” http://katolis.lv/biblioteka/uzrunas-un-vestijumi/francisks/pavesta-franciska-uzruna-eiropas-parlamenta-2014-11-25.html. Turpmāk tekstā: Uzruna

[3] Tēva Ignacio Peresa del Vizo atzinums: José María Poirier LalanneLa filosofía de Francisco. Cuáles son las ideas, la música y la literatura que nutren el pensamiento del Papa. www.lanacion.com.ar/1584505-la-filosofia-de-francisco

[4] Methol Ferré, o filósofo de cabeceira do Papa Francisco. www.aleteia.org/pt/sociedade/artigo/methol-ferre-o-filosofo-de-cabeceira-do-papa-francisco-5662927264677888.

[5] José María Poirier Lalanne. La filosofía de Francisco. Cuáles son las ideas, la música y la literatura que nutren el pensamiento del Papa. www.lanacion.com.ar/1584505-la-filosofia-de-francisco

[6] Nodaļā ‘Human Self-Understanding’: Fr. Antonio Spadaro. Interview with Pope Francis. August 19, 2013.w2.vatican.va/content/francesco/en/speeches/2013/september/documents/papa-francesco_20130921_intervista-spadaro.html

[7] Sk.: Sapientia. www.uca.edu.ar/index.php/site/index/es/uca/facultad-de-filosofia-y-letras/publicaciones/revista-sapientia/

[8] Antonio Spadaro, s.j. Entrevista...

[9] Jorge Mario Bergoglio. ‘For Man’. In: Generative Thought: An Introduction to the Works of Luigi Giussani. Edited by Elisa Buzzi. Mcgill Queens University Press, 2003, pp. 79-83, p. 81

[10] Bergoglio, Hegel y America Latina. Notas de filosofia del cardenal Bergoglio en el margen de un libro de Amelia Podetti. www.terredamerica.com/2013/07/20/bergoglio-hegel-y-america-latina-notas-de-filosofia-del-cardenal-bergoglio-en-el-margen-de-un-libro-de-amelia-podetti/

[11] Sk. anotāciju par: Alberto Caturelli. Il Nuovo mondo riscoperto. La scoperta, la conquista, l'evangelizzazione dell'America e la cultura occidentale, Edizioni Ares, Milano 1992. www.cristianocattolico.it/rassegna-stampa-cattolica/gli-amici-scrivono/bergoglio-il-nuovo-cristoforo.html

[12] Entrevista: Leonardo Boff analisa primeiro ano do Papa Francisco. www.cartamaior.com.br/?/Editoria/Internacional/Entrevista-Leonardo-Boff-analisa-primeiro-ano-do-Papa-Francisco/6/29800

[13] Turpat

[14] Uzruna.

[17] Francis: “Christianity is not just about being polite”. 04/8/2014. http://vaticaninsider.lastampa.it/en/the-vatican/detail/articolo/santa-marta-33330/

[18] Alver Metalli. Bergoglio y Giussani. Las sintonias profundas entre el futuro Papa y el futuro Beato (si Dios quiere). Del hombre "religioso" al "encuentro" cristiano. www.tierrasdeamerica.com/2014/03/13/bergogio-y-giussani-las-sintonias-de-profundas-entre-el-futuro-papa-y-el-futuro-beato-si-dios-quiere-del-hombre-religioso-al-encuentro-cristiano/ Autors piedāvā ielūkoties pāvesta Franciska enciklikā Evangelii Gaudium, 7.

[19] Sk. Antonio Spadaro, s.j. Entrevista...

[20] Sk.: turpat.

[21] Bībeles antropoloģijas skatījumā sirds ietver visas intelektuālās dzīves formas, jūtas, emocijas, zemapziņas daļu, kurā sakņojas visas mūsu gara aktivitātes, t.i., vēlmes, rīcība. No sirds stāvokļa ir atkarīga prāta spēja pareizi izvērtēt visas lietas, sirds gudrība ir spēja rīkoties patiesi, t.i. saskaņa ar patiesību, kas attiecas uz cilvēka būtību, kurš ir nācis no Dieva, un kura galamērķis ir Dievs. Sk.: Brūdere, B. Teologālā antropoloģija - Skripti LPU filiāles RARZI studentiem, 1. lpp. Pirmkristietības laikā šī pārliecība modificējas principā, ka theoria tiek sasniegta caur praxis, jo prāts nevar būt kustībā uz “pacelšanos pie Dieva”, nedz to piepildīt, ja cilvēks sevi nepilnveido tikumos ar bauslības ievērošanu, labo darbu darīšanu, kas ļauj attīrīt sirdi, lai tā kļūtu par “tīru avotu, kurā atspoguļojas Debesis”. Jautājums par to, vai griba ir augstāka spēja nekā intelekts saasinās grieķu filozofijas un bibliskās tradīcijas satikšanās procesā viduslaiku filozofijā, jo Platona un Aristoteļa filozofijā cilvēka augstākā daļa ir prāts, kamēr Bībelē - sirds jeb griba un tās mīlestības kapacitāte ir primāra. Savā ierastajā līdzsvarotajā manierē šo jautājumu, sintezējot abas puses, Summa Theologica , I, 82, 3 izvērš sv. Akvīnas Toms: Sk. Kreft, P.. A Summa of the Summa. The Essential Philosophical Passages of St. Thomas Aquinas' Summa Theologica . - Ignatius Press, San Francisko, 1990, p. 291.

[22] Sk.: Jorge Mario Bergoglio. ‘For Man’..., p. 81.

[23] Turpat, 80. lpp.

[24] Jorge Mario Bergoglio. ‘For Man’..., p. 79 Tepat Bergoljo komentē: „Džusāni ir viena no tām negaidītajām dāvanām, ko Kungs pasniedza Baznīcai pēc Vatikāna II koncila. Viņš veicināja individu labumu un rosināja kustības iet tālāk par pastorālām struktūrām un programmām [..]”.

[25] Jorge Mario Bergoglio. ‘For Man’, p. 81.

[26] Turpat.

[27] Turpat.

[28] Pāvests Francisks. Enciklika par ticību Lumen fidei, 27.

[29] Teach your children well: The Pope Francis guide to education. https://cnsblog.wordpress.com/2014/03/14/teach-your-children-well-the-pope-francis-guide-to-education/

[30] Carol Glatz. Spiritual triage: Help wounded, drop theoretical baggage, pope says. Sep-26-2014. www.catholicnews.com/data/stories/cns/1403990.htm

[31]Leonardo Boff analisa primeiro ano do Papa Francisco. www.cartamaior.com.br/?/Editoria/Internacional/Entrevista-Leonardo-Boff-analisa-primeiro-ano-do-Papa-Francisco/6/29800

[32] Sk. Uzruna.

[33] Pontifikālā Gregora Universitāte (PUG) kopā ar Bībeles Institūtu un Austrumu Institūtu.

[34] Address of His Holiness Benedict XVI to the Roman Curia offering them his Christmas greetings – 22 December 2005. Cit. no: Pope Francis Explicitly Endorses “Hermeneutic of Continuity” at 450th Anniversary of Trent. www.catholiconnection.com/2013/11/pope-francis-explicitly-endorses-hermeneutic-of-continuity-at-450th-anniversary-of-trent.html Pāvests Francisks atsaucas uz pāvesta Benedikta uzrunu 2005. gada 22. decembrī, kas apliecina turpinātības hermeneitiku: „Baznīca ir laikā augošs un attīstošies „subjekts”, kas vienmēr paliek tas pats Dieva Tautas ceļojuma subjekts”.

[35] Cit. pēc: José María Poirier LalanneLa filosofía de Francisco. Cuáles son las ideas, la música y la literatura que nutren el pensamiento del Papa. www.lanacion.com.ar/1584505-la-filosofia-de-francisco

[36] VIII Jornada de pastoral social. LA NACIÓN POR CONSTRUIR: Utopia - Pensamiento – Compromiso. Palabras del cardenal Jorge Mario Bergoglio S.J, en su exposición central en la VIII Jornada de Pastoral Social que se realizó el 25 de junio de 2005. aica.org/aica/documentos_files/Obispos_Argentinos/Bergoglio/2005/2005_06_25_JornadasPastoralSocial.htm

[37] Turpat.

[38] Turpat.

[39] Turpat.

[40] Antonio Spadaro, s.j. Entrevista...

[41] VIII Jornada de pastoral social., ... 1.5.